Foto: Foto - E. Rudzītis © AFI
Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā ir notikušas vairākas darbinieku streiku akcijas, kas pārsvarā skārušas no valsts budžeta finansētās nozares – izglītības, veselības un sociālās aprūpes darbiniekus sakarā ar valsts nevērību pret algu paaugstināšanu un darba apstākļu uzlabošanu.
Streiks ir darbinieku protesta akcija pret darba devēju par labākiem darba apstākļiem un nodarbinātības nosacījumiem, īpaši par darba samaksas paaugstināšanu. Darbinieku tiesības uz streiku Latvijā garantē Satversmes 108.pants, 1998.gada Streiku likums, kā arī Eiropas Sociālās hartas 6.pants. [1]
Vēlos uzsvērt, ka Latvijas Streiku likumu ir stingri kritizējusi starptautiskā ekspertīze. Eiropas arodbiedrību konfederācijas arodbiedrību tiesību speciālists Stefans Klauverts savā atzinumā norādījis uz dažiem būtiskiem trūkumiem mūsu likumā un neatbilstībām starptautisko tiesību normām. Piemēram, pārāk ilga ir pirmsstreika procedūra, pārāk augstas ir balsojuma kvoruma normas lēmuma pieņemšanai par streika pieteikšanu. Likumā noteikts, ka lēmumu par streika pieteikšanu var pieņemt arodbiedrības biedru kopsapulcē, kurā piedalās vismaz ¾ no biedru skaita un lēmums skaitās pieņemts tikai, ja par to nobalso ¾ no klātesošo biedru skaita. Tas ir pretrunā ar arodbiedrību statūtu normām, turklāt principā tiek noliegti solidaritātes streiki. Streiku likuma 23.pants pilnībā noliedz streikotājiem izvirzīt jebkura veida politiskās prasības, izteikt politisku protestu. Pēc eksperta atzinuma, solidaritātes streiki ir likumīgi, ja tie atbalsta likumīgu primāro streiku, tāpat streika dalībniekiem nevar aizliegt kritizēt valdības ekonomisko un sociālo politiku. Šai sakarā dažas mūsu Streiku likuma normas vajag vēl pārskatīt un līdzsvarot atbilstoši starptautisko tiesību normām un praksei.
Pirmais streika panākums jaunā Streiku likuma darbības laikā bija izcīnītais pedagogu darba samaksas palielinājums pēc streika 1999.gadā. Sakarā ar daudzkārtējām veltīgām sarunām ar valsts pārstāvjiem par skolotāju un citu pedagoģisko darbinieku algu paaugstināšanu Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība 1999.gada 16.novembrī organizēja brīdinājuma streiku, ko atbalstīja visas nozares arodbiedrības dalīborganizācijas. Streikā toreiz piedalījās gandrīz 53 tūkstoši darbinieku no 1550 izglītības iestādēm. Tā kā valdības puse atteicās noslēgt vienošanos par arodbiedrības puses prasību apmierināšanu, 1.decembrī notika izglītības darbinieku streiks, kurā piedalījās nepilni 48 tūkstoši darbinieku no 1534 izglītības iestādēm. Gan pirmsstreika laikā, gan arī streika dienā notika piketi pie Saeimas nama, lai atgādinātu par pedagogu pamatotajām prasībām. Arodbiedrību streiku un citu protesta akciju rezultātā tika panākta pedagoģisko darbinieku darba algas paaugstināšana – izdalīti budžetā papildu līdzekļi pedagogu darba samaksai, noteikts grafiks un summas darba samaksas paaugstināšanai pa posmiem. Jāpiezīmē, ka jau piecus gadus agrāk – 1994.gadā notika skolotāju streiks, kuru valdībai ar grūtībām kompromisa ceļā izdevās atrisināt.
Arī ārstniecības iestādēs sakarā ar nesamērīgi zemo atalgojumu medicīnas darbiniekiem brieda pirmsstreika situācija, jo algas paaugstināšanu nebija iespējams panākt sarunu ceļā ar valsts institūcijām. Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība iesniedza labklājības ministram kolektīva darba strīda prasības. Tās netika apmierinātas, tāpēc 2002.gada 20.jūnijā un 18.jūlijā tika pieteikts streiks (jūnijā tajā piedalījās 5424 darbinieki no 64 arodorganizācijām, bet jūlijā – 4183 no 53 arodorganizācijām). Pēc streika Ministru kabinets 2002.gada 26.jūlijā izdeva rīkojumu par streika prasību izpildi. Ņemot vērā to, ka jaunā valdība darbu sākusi nesen, arodorganizācijas nolēmušas atkarībā no valdības rīcības 2003.gada 15.janvāra sēdē apspriest jautājumu par tālākām streika aktivitātēm.
Pirmsstreika situācija ir bijusi arī dzelzceļa sistēmā, kad 2001.gada 6.jūnijā Latvijas Dzelzceļnieku arodbiedrības valde pieņēma lēmumu par brīdinājuma streika uzsākšanu pasažieru pārvadājumu uzņēmumos, ja netiks apmierinātas prasības, tai skaitā par darbinieku algas paaugstināšanu. Tā kā prasības tika apmierinātas, streiks netika pieteikts.
Dažkārt jautā, kāpēc streiku kustība tik maz skar ražošanu un privāto sektoru. Te jāpaskaidro, ka streiks nav vienīgais domstarpību risināšanas līdzeklis starp darbiniekiem un darba devējiem. Streiks kā darbinieku protesta akcija ir pēdējais solis cīņā par savām prasībām, ja sarunas ir nonākušas pilnīgā strupceļā un nav iespējams domstarpības citādi atrisināt. Turklāt daudzos privātajos uzņēmumos darbinieku pārstāvniecība jeb arodbiedrība vēl tikai veidojas, bet bez šīs pārstāvniecības nav sarunu partnera, un nav iespējamas kolektīvās pārrunas starp arodbiedrību un darba devējiem par darbinieku interesēm un šo interešu aizstāvēšana.
____________________
[1] Latvija pievienojās hartai 2001.gada 6.decembrī.