Raksts

Strādāsim vai noalgosim Antiņu?


Datums:
11. septembris, 2001


Autori

Nellija Ločmele


Foto: © AFI

Mēs īsti nezinām, kas būtu labs, tāpēc kādam jānāk ar piedāvājumu, ko varam izbrāķēt vai atbalstīt. Tagad arī - Repše piesakās, mēs viņu noalgojam, lai visu te sakārto un pašiem nav jādomā.

Pirms katrām Saeimas vēlēšanām Latvijā nodibinās kāda jauna partija un pilsoņi labprāt par to balso. Kas ir tas spēks vai arī nespēks, kas šo tradīciju uztur?

Pirmais skaidrojums ir valsts vājums un cilvēku neapmierinātība ar to. Tas kopīgs visai Austrumeiropai, lai gan tur šis process izpaužas nedaudz atšķirīgi – netiek gaidīts mesija, bet gan pēc svārsta principa mainās labējie un kreisie spēki. Latvijā svārsts nedarbojas, jo vājš ir bijis kreisais bloks.

Otra lieta ir izpratne par politisko procesu un valsts modeli. Rietumeiropā pastāv pilsoniskās sabiedrības modelis, uz kuru mēs it kā virzāmies, bet daļa sabiedrības to neakceptē un neizprot. Proti, ir uzskats, ka politiku veido valsts, un latvieši savu valsti iedomājas kā stipru cilvēku, kas ievedīs kārtību. Arī Repše tikko nāca klajā un solīja kārtību, bet domubiedri palika ēnā – līdz ar to valsts ir viens stūrmanis, kas visus nokomandēs un dzīve automātiski sakārtosies. Tiek aizmirsts, ka mums Latvijā ir problēmas ar ierēdniecību, ar to mehānismu, kas nodrošina valsts pastāvēšanu. Daudzi nāk politikā ar labiem nodomiem, bet tie atduras pret mūri, jo šīs idejas nav viegli realizēt, ja nepieciešams tūkstošiem cilvēku lielas komandas atbalsts, kurai nav pietiekošu prasmju un zināšanu. Tad arī vislabākās idejas nevar realizēt mehānisma trūkumu dēļ.

Šāds politikas process ļoti atbilst arī mūsu mitoloģijai. Mēs jau no bērnības pasakās esam klausījušies šos scenārijus, kuros ideālākais veids, kā pasaule tiek sakārtota, ir Antiņa uzjāšana stikla kalnā. Antiņš uzjāj stikla kalnā – viņam noveicas, un viņš jau arī vairākas reizes jāj un katru reizi maina atribūtiku, nevis pats sevi. Bet pasakās jau ir arī cita mācība – par mātesmeitām, kas gaida princi un dabū neko. Bet bārenīte iet un dara, un beigās arī dabū.

Un kurš mums šobrīd ir bārenīte?

Mums nav bārenītes, esam mātesmeitas lomā, gaidām skaisto princi uz baltā zirga. Un nav daudz cilvēku, kas izvēlas darba, es domāju sabiedriskā darba ceļu.

Mums nepiedalīšanās ir protesta forma. Tā bija padomju laikos un arī tagad cilvēki tāpēc neiet politikā un klusē, ka viņi tā protestē, nevis viņiem ļoti patīk tas, kas notiek. Cilvēki arī īsti nezina, kas viņiem patiktu, proti, vairāk par vispārīgām frāzēm. Tas ir arī iemesls, kāpēc mums nav diskusiju. Kāds mans paziņa saka – latviešiem ir tāda īpašība, ka viss, ko piedāvā, ir slikts. Mēs nezinām īsti kas būtu labs un kā to varētu panākt, tāpēc kādam ir jānāk klajā ar savu piedāvājumu, ko mēs varam izbrāķēt vai atbalstīt. Tagad arī – Repše pats nāk klajā ar ideju, mēs viņu noalgojam, lai viņš mums te visu sakārto un pašiem par to nav jādomā.

Bet kas ir tas, kādēļ šī pašam sava labā nav? Slinkums? Varbūt intelektuāla nepietiekamība?

Mums ir sašķelta ideja par to, kādai ir jābūt valstij. Liela daļa politiķu un sabiedrības dzīvo ar pārliecību, ka jābūt centralizētas valsts modelim. Protams, tā lieta netiek problematizēta un nesta kā lozungs, bet daudzi mūsu politikā valdošie priekšstati atbilst centralizētas valsts modelim, un tur cilvēkam tiešām nav nepieciešams domāt līdzi. Tādā modelī viņš neslinko, viņš sniedz atbalstu, kā tas bija hitleriskajā Vācijā. Daudzi dzīvo ar šo autoritāro valsti. Tādas valsts bīstamība – vai ir cilvēki, kas spējīgi to efektīvi menedžēt, pēctecības problēma, ir nepieciešama pret kādu ienaidnieku vērsta spēcīga ideoloģija, kas uztur šo valsti. Cita lieta – vai tas ir pieņemami. Es negribu dzīvot valstī, kur man nav teikšana. Centralizētas valsts tēlā sabiedrība ir tāda amorfa masa, kas nav kompetenta runāt, cilvēki ir nemanāmi, viedokļu viņiem nav. Rezultātā – ja politiķiem patīk Baltezera estētika, tad tāda pati tiek uztaisīta Vecrīgas centrā, un tas ir skaisti. Kaut vai jaunā Rīgas domes ēka ir tapusi bez kādas sabiedrības ziņas. Sabiedriskās politikas forums parādīja, ka viens no bijušajiem Šķēles padomniekiem dzīvo vēl viduslaikos ar Makjavelli izpratni par politiku un valsts vadītāju kā cilvēku, kas sagrābis varu un visiem spēkiem nelaiž to vaļā. Mēs nevaram nekādu valsti būvēt, ja neesam vienojušies par principiem, bet par tiem netiek runāts.

Ja cilvēkam trūkst priekšstata par to, kādā valstī viņš vēlētos dzīvot, ja nav savas pārliecības, tad taču zūd arī skaidri kritēriji citu piedāvājuma novērtēšanai un politiskā izvēle kļūst vienkārši par gaumes lietu – kurš izskatās labāk, kurš uzticamāk… Cik racionāli tādā gadījumā ir vēlētāju lēmumi?

Nedomāju, ka tie nebūtu racionāli. Cilvēku izskats, runas veids, ir pirmais, kas signalizē par viņiem un to mēs gluži racionāli ņemam vērā savā vērtējumā. Par ko tad cilvēks var spriest, ja viņam nav skaidrs, kā valsts funkcionē, kāds ir politiskais process? Tad ir jomas, kurās viņš orientējas – kā politiķis izskatās, cik atklāti runā, vai viņš smaida. Cita lieta, ka trūkst analīzes par politiku, tā tikai vēl rodas. Arī mediji, balstoties katrs savā izpratnē par vēlamo valsts modeli, atšķirīgi interpretē notikumus, bet dziļumā vienalga neiet. Turklāt arī mediju diskusijās mums ir politiķu un speciālistu viedokļi, bet no plašākas sabiedrības tajās iesaistās tikai neliela daļa, lai gan aptaujas rāda, ka tikai ceturtā daļa cilvēku neinteresējas par politiku. Mediji politiķus arī reti nostāda jautājumu krustugunīs. Politika mums – tā ir krēslu maiņa, savstarpēji ķīviņi un skandāli.

Sabiedrības pasivitāti mēdz skaidrot ar nogurumu. No kā cilvēki Latvijā ir noguruši – no atbildības, kas jāuzņemas nopietni piedaloties politiskajā procesā, vai no nespējas to ietekmēt?

Cilvēki ir noguruši no tā, ka neko nevar panākt. Interesanti, ka cilvēki paši ir ļoti maz mēģinājuši kaut ko panākt, bet viņi jau zina, ka neko nevar un ir noguruši no tā, ka viņi zina. Ir jālauž sistēma – šajā politiskajā procesā, ko nosaka sponsoru vēlmes, ir jānāk iekšā spēcīgam spēlētājam – sabiedrībai, un tikai tad var notikt kardinālas izmaiņas.

Ar atbildību ir interesanta lieta, jo padomju laikos tā nebija individualizēta, bet gan izplūdusi kā nimbs virs svētā galvas. Mūsu politiķi arī tagad redz, ka ne tikai viņš pats, bet lūk tur tas otrs ir atbildīgs, viņš neņem kukuļus, bet tas otrs gan ņem. Atbildība ir sadalīta, netiek uzņemta uz katra konkrētā cilvēka pleciem. Mūsu valsts politikā tāpēc ir liela problēma, kā turpināt atbildību, nav vienots politikas līnijas, jo pat vienas partijas ietvaros atbildība īsti neturas. Piemēram, tiek slēgtas koalīciju kombinācijas, kas ideju pretrunu dēļ nekur citur pasaulē nebūtu iespējamas.

Kāpēc neaktīva ir krievu kopiena – te jauni politiskie piedāvājumi neizskan, šī sabiedrības daļa drīzāk ļauj runāt savā vārdā, nekā uzstājas pati?

Tas gluži nav taisnība – ja palasa krievu presi, tad viņiem ir savas problēmas, kuras diskutē. To nedzird latvieši, jo mediju ziņā mums tiešām ir divkopienu valsts. Par sabiedriskās politikas lietām vairāk interesējas krievu prese. Cita lieta ir oficiālais līmenis, sakari ar valsti – cilvēkiem liekas, ka viņi nav īsti piederīgi, politiski viņi dzīvo Krievijā. Pārvaldes jautājumi kļūst par latviešu lietu. Piemēram, tagad akcijā par Rīgas attīstības plānu mēs vēlamies radīt diskusiju telpu, taču plakātus drīkstam izlikt tikai latviešu valodā, un tas viņus neuzrunā. Nevis tāpēc, ka nevarētu izlasīt, jo daudzi zina latviešu valodu, bet viņi domā, ka tā ir latviešu lieta, ko tad viņi tur ies. Nav kopīgu lietu, par ko runāt.

Sekojot Latvijas politiskajam piedāvājumam, rodas iespaids, ka pašiem politiķiem ir problēmas ar savas valsts vīzijas formulēšanu. Lēmumos vai to kritikā allaž laimīgā kārtā ir iespējams atsaukties uz Eiropas savienību, citādi ir grūtības mērķu un argumentu izvēlē.

Te atkal darbojas tas pats princips – Eiropas savienība tiek uztverta kā centralizētas valsts modelis, kas mums diktē, un līdz ar to nav vajadzības runāt par kādām problēmām.

Vai tādā gadījumā iestāšanās Eiropas savienībā mūsu politikas procesam nozīmēs tikai mēroga maiņu?

Savā ziņā jā, taču līdzdarbošanās Eiropas institūcijās sniedz arī zināšanas un iemaņas. Esmu domājusi, kāpēc pagaidām nav nekādu jūtamu izmaiņu, jo principā Eiropas Komisija savu lēmumu pieņemšanas procesā vienmēr veic neatkarīgas ekspertīzes ar mērķi izzināt sabiedrības viedokli, bet tas īsti nav iegājies pie mums. Piemēram, attiecībā uz celulozes rūpnīcas projektu, cik man zināms, no valsts puses nav veikti nekādi pētījumi par sabiedrības attieksmi. Eiropas savienība noteikti prasa šādu ekspertīzi. Cita lieta, cik viņi ir ieinteresēti kārtējās valsts kārtējā projektā.

Nav jau tā, ka sabiedrība būtu pilnīgi pasīva, cilvēki iet, bet jautājums ir, cik daudz viņi panāk. Vēl pagājušajā Rīgas domes sasaukumā Mazdārziņu asociācijas pārstāvji bija gājuši aizstāvēt savas intereses, kad tika lemts par hipodroma teritorijas iznomāšanu, bet deputāti bija klusi nobalsojuši, neprasot nekādus priekšlikumus. Tie cilvēki bija šokēti par to, kā tas notiek. Tas varētu būt skandāls, bet tas nav, jo tāds vienkārši ir veids, kā lietas šeit notiek. Vairumā gadījumu tā notiek.

Kāda ir iespēja to mainīt?

Tas ir sabiedrības ziņā. Varbūt tagad ir tāds brīdis, kad sabiedrībai jāstrādā vairāk kā tad, kad tās viedokļa uzklausīšana būtu jau norma. Mums ir tikai 6% nevalstiskajās organizācijās iesaistītu cilvēku, bet ir arī daudz pozitīvu piemēru. Piemēram, tepat Mežaparka attīstības biedrība, kas ir izstrādājusi Mežaparka attīstības vīziju un paralēli oficiālajām institūcijām tagad izstrādā plānu – redzēsim, kam tas būs labāks. Ja vairāk šādas fantastiskas lietas notiks, arī pati sabiedrība to pieņems kā normu. Te medijiem ir pamatīgs darbs, lai izgaismotu šīs lietas, jo cilvēki nezina savas tiesības un tāpēc arī tās neizmanto.

Pat ja apzinās savas tiesības, vai nav nepieciešams kāds nodrošinātības līmenis, lai cilvēks varētu to atļauties? Ja jārūpējas, lai rīt būtu ko ēst un bērniem varētu nopirkt burtnīcas, tad grūti domāt par Mežaparka attīstības plānu.

Tas ir iegansts, jo pastāv interesanta korelācija – sabiedriski aktīvi cilvēki kļūst aktīvi arī personiskajā dzīvē, uzņēmējdarbībā. Prasmes, kas tiek iegūtas sabiedriskajā darbībā, tiek izmantotas arī privātajā dzīvē – cilvēki iegūst pašapziņu, iemācās sadarboties ar citiem, pārliecināt. Grūdiens nav tas, ka cilvēks beidzot var atļauties nopirkt burtnīcu, jo rīt varbūt gribēsies mašīnu un māju, un vienmēr tās naudas trūks, bet parasti tas ir grūdiens, kad cilvēks saprot, ka vairs īsti nevar dzīvot tā kā iepriekš. Mani piemēram satracināja tas, kad sponsoriem iznomāja Saulesdārzu, jo tā ir vieta, ko latviešu inteliģence savulaik uzdāvināja bērniem, bet to vienkārši atdod. Citiem tā ir auto evakuācija, kas liekas sociāli netaisnīga. Daudzi cilvēki darbojas, jo viņiem liekas nepareizi, ka tik daudz ir trūcīgu cilvēku ielās, vai arī viņi vēlas palīdzēt invalīdiem.

Tātad mums vēl jāgaida radikāla situācijas pasliktināšanās, lai katrs sajustu to aicinājumu sākt strādāt savas nākotnes labā – tāds melnais humors?

Bet vispirms ir jāzina savas iespējas, jo citiem šis grūdiens var būt tāds kā Latgalē, kur cilvēki vienkārši sāk dzert. Šim grūdienam labs iznākums var būt tikai cilvēkiem, kuriem ir zināšanas un iemaņas. Tāpēc izglītībai ir tik svarīga loma. Tas nav vienkāršs process, kur izdod grāmatiņu un mēs lasām, izkar pie skolas karogu un mēs visi esam patriotiski pilsoņi. Ir vajadzīgi skolotāji, kuriem ir dzīvi iespaidi par to, kā strādā pilsoniskā sabiedrība un ko nozīmē valsts, jābūt labām mācību grāmatām un kompleksiem pasākumiem, jo tikai praktiski cilvēks var iemācīties to, kā iesaistīties sabiedriskā darbā. Šīs zināšanas skolās joprojām nenāk. Gatavojot pārskatu par tautas attīstību es runāju ar sabiedriski aktīviem jauniešiem no Papardes zieda, un viņi neapzinājās, ka darbojas politikas jomā. Izpratne par politiku viņiem bija gaužām šķība – politiķi bija resnie pieēdušies veči, kuri būtu steigšus jānomaina. Viņi noteikti nāktu kā paaudze, kas nomainītu, un viņi savā ideālismā uzskata, ka paši nebūs šādi veči, bet tajā pat laikā viņiem nebija nekāda priekšstata par valsts pārvaldi, ka valsts nav pāris cilvēki, kurus redzam televīzijā. Arī jaunieši tāpat kā vecāka gadagājuma cilvēki skeptiski izturas pret valsts kapacitāti, bet viņi ir arī skeptiskāki pret mesijām.

Situāciju lauzt var tikai aktīva sabiedrības iesaistīšanās. Kāpēc patreiz uzņēmēju intereses tiek ievērotas? Tāpēc, ka viņi aktīvi nāk, lobē, maksā naudu. Nav jau problēma tajā naudas maksāšanā, arī mēs caur nodokļiem partijām maksājam, kad viņas ir amatos ievēlētas, cita lieta, ka sabiedrība nejūtas tiesīga pieprasīt – tāpat kā pie ārsta daudzi nejūtas droši prasīt pilnīgu aprūpi, jo viņiem nav naudas kukulim. Bet sistēma var strādāt arīdzan bez kukuļiem. Tas ir pašapziņas jautājums.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!