Atslēgvārdi:

Starp diviem karogiem (intervija ar Robertu Nuriku)

Joprojām Krievijā pastāv vecais instinkts un vēlme pēc ietekmes sfēras savā apkārtnē. Un tieši tāpēc jautājums par Krievijas kaimiņvalstīm var stipri ietekmēt Krievijas un ASV attiecības.

Iesaki citiem:

Ir pagājuši vairāk nekā divi gadi, kopš sākās reset jeb “pārstartēšanas politika” ASV un Krievijas attiecībās. Citi saka, ka tas ir palīdzējis, citi — ka nē. Kā jūs domājat, ko no attiecību “pārstartēsanas” ir ieguvušas Amerikas Savienotās Valstis un ko — Krievija?

Sākšu ar Amerikas Savienotajām Valstīm — kāpēc tās piekrista “pārstartēšanas politikai” un ko no tā ieguva. Ļoti spēcīga motivācija bija cerība, ka Krievija būs noderīga arī daudzos citos jautājumos, kas atrodas ASV ārpolitikas centrā, piemēram, Irānas un Afganistānas jautājumā. Manuprāt, šajos divos reģionos ir bijuši būtiski uzlabojumi un manāma attīstība, ko atzīst arī ASV valdība. Attiecībā uz Irānu Krievija ir piekritusi palielināt sankcijas, kaut arī nav piekritusi atcelt militārā nodrošinājuma, tajā skaitā raķešu pārdošanu Irānai. Protams, joprojām pastāv jūtīgi jautājumi, taču uzlabojumi ir jūtami, tie ir pamanīti un novērtēti. Afganistānā ieguvums no ASV skatu punkta ir vienošanās par Ziemeļu apgādes tīklu — par piegādēm, ko no Eiropas caur Latviju un Krievijas teritoriju sūta uz Afganistānu, un ar to īpaši apmierinātas ir ASV militārās amatpersonas. Situācija pašā Afganistānā gan būtiski nav mainījusies, taču neviens to arī negaida. Paveiktais saistībā ar palīdzības jautājumiem ir bijis noderīgs.

Šajās divās jomās reset efekts ir bijis vislielākais no ASV skatu punkta. Krievijā (un patiesībā arī ASV) pastāv zināma kritika, ka piekāpšanās vairāk ir bijusi no viņu puses, līdz ar to nav tik daudz ieguvumu. Krievijas amatpersonas gan piemin jauno START jeb Stratēģiskā bruņojuma ierobežošanas līgumu, ka arī Afganistānu, kaut gan Afganistānas jautājums Krievijā ieņem pavisam citu lomu nekā ASV. Ir notikušas zināmas izmaiņas NATO politikā Afganistānā, un tāpat liels uzsvars tiek likts jautājumos par tirdzniecību un investīcijām, kas pat vairāk skar tieši Krieviju, jo ir centrālais jautājums prezidenta Medvedeva dienaskārtībā saistībā ar modenizāciju. Jau ir novēroti pirmie ieguvumi saistībā ar šo jautājumu. Piemēram, ASV kompānijas ir sākušas iesaistīties Skolkovas projektā.

Šis ir viens no svarīgākajiem un arī sarežģītākajiem jautājumiem, jo tas ir atkarīgs ne tikai no tā, kā rīkojas ASV valdība, bet daudz vairāk — ko izlemj ASV biznesa cilvēki, un to savukārt ietekmēs pašā Krievijā notiekošais. Dažas Krievijas amatpersonas to ir sapratušas un apzinājušās, un arī no ASVuzsver — lai ilgtermiņā uzturētu tirdzniecību un investīcijas, ir nepieciešama tiesiska valsts, investīciju aizsardzība, īpašumtiesību stiprināšana un tiesu reforma. Tie visi ir lieli un grūti jautājumi. ASV ekonomiskā un tehnoloģiskā iesaistīšanās Krievijā un Krievijas iekšējā attīstība būs savstarpēji ļoti cieši saistīti, īpaši, ja uz abu valstu attiecībām raugāmies ilgtermiņā.

Iztēlojieties — ir 2012. gads, Vladimirs Putins ir atgriezies Krievijas prezidenta postenī; klajā nāk jauna politika un retorika. Cik droši mēs varam būt, ka šī reset dienaskārtība un retorika izdzīvos un tiks saglabāta Krievijas mainīgajā iekšpolitikā?

Runājot vispārīgi, ir svarīgi, ka attiecībās ir notikuši uzlabojumi, kaut arī tās joprojām ir ļoti sarežģītas un uzlabošanās tajās nav kaut kas nemainīgs un nenovēršams. Šīs attiecības ietekmē ne tikai pasaulē notiekošais, bet arī abās valstīs pieņemtie lēmumi un tur notiekošie procesi. Gan Krievijā, gan ASV parādās kritisks viedoklis, ka reset procesā nav ievērots interešu līdzsvars. No abām pusēm tiek uzdoti jautājumi, cik izturīgas un ilgstošas ir šīs pārmaiņas.

Runājot par iespējamajām pārmaiņām Krievijā, varu droši apgalvot, ka Krievijas cilvēki, ko pazīstu, gan publiski, gan privāti pauž nedrošību par politiku ASV, ipaši attiecībā uz to, vai izdzīvos prezidenta Obamas valdība. Tieši tāpēc savos izteikumos un kritikā viņi cenšas būt diezgan piesardzīgi un klusi. Viņi nevēlas graut esošo valdību, kas, viņuprāt, ir tik laba, cik var būt, taču tajā pašā laikā Krievijā izskan viedoklis, kā jāsāk domāt, kā nodrošināties pret iespējamību, ja lietas nākotnē mainītos. Tas pats un līdzīgi uzskati ir dzirdēti arī ASV. Tātad, reset nav neatgriezeniska un tās rezultāti ir neviennozīmīgi. Var argumentēt, ka reset ir devusi ieguvumus, taču daudzi grūti jautājumi vēl ir priekšā, un īpaši vēlēšanu periodā un pēc tā būs ļoti grūti uzsākt risināt šos strīdīgos jautājumus.

Ko patiesībā Krievija vēlas savā ārpolitikā un attiecībās ar ASV? Vai Krievija ir lielvara — “revizioniste”, kas vēlas atvairīt Rietumu ietekmi un nodibināt savas ietekmes sfēras, vai arī tā ir gatava sadarboties, bet ir nepiekāpīga sarunu vedēja?

Šie ir ļoti sarežģīti un labi jautājumi, uz kuriem nav vienkāršu un viennozīmīgu atbilžu. Pirmkārt, var mēģināt rast atbildes, skatoties, ko saka Krievijas amatpersonas un kas ir atrodams dokumentos, un ko, kaut arī nedaudz atšķirīgi, ir izteikuši gan Medvedevs, gan Putins. Galvenā ziņa, kas tiek nodota caur dokumentiem, ir ārpolitikas galvenais mērķis — atjaunot pienācīgu Krievijas kā lielvaras vietu pasaulē ar visām no tā izrietošajām sekām, proti, lai Krievijas intereses tiktu ievērotas. Joprojām Krievijā pastāv vecairs instinkts un vēlme pēc ietekmes sfēras savā apkārtnē. To Rietumi, ja vien varēs, nepieļaus. Un tieši tāpēc abām pusēm ir svarīgs jautājums par Krievijas kaimiņvalstīm, un var stipri — gan pozitīvi, gan negatīvi — ietekmēt Krievijas un ASV attiecības.

Ir skaidrs, ka Krievija jāpadara par esošās drošības kārtības “akciju īpašnieci”. Krievija ir skaidri paudusi, ka pastāvošā drošības kārtība ir dibināta bez tās līdzdalības un tai ir piedāvāts pievienoties noteikumiem un normām, kuru izveidē Krievijai nav bijis ietekmes. Rietumu atbilde uz to ir bijusi šāda — jā, tā ir taisnība; šī kārtība mūs apmierina un mēs gribam, lai jūs tai pievienotos, taču pastāv ierobežojumi, cik tālu mēs esam gatavi ko mainīt, lai jums piekāptos.

Lai arī minētais ir vispārinājums, tajā tomēr ietverta būtiska atsevišķu jautājumu nozīme. Lielais jautājums ir šāds — vai un kādos jautājumos Krievijai būtu jāpiešķir “akcijas”, lai tai būtu interese saglabāt esošās institūcijas un procesus, nevis tos izjaukt. Un tas jādara tā, lai apmierināta būtu arī pārējā Eiropa, tajā skaitā NATO un ES dalībvalstis.

Daudz strīdu un spriedzes šobrīd rodas jomās, kur NATO aicina Krieviju — pievienojieties, taču, ievērojot mūsu nosacījumus! Tāpat arī ES apgalvo — mēs gribam, lai jūs pievienotos, bet jums ir jāpieņem mūsu noteikumi. Krievija, savukārt, piemēram, enerģētikas politikā, pretballistisko raķešu aizsardzībā un citās jomās jautājumus vēlas risināt citādāk. Es nedomāju, ka Kievijai ir valsts — “revizioniste”, lai gan tā ir bijusi tuvu tam, lai par tādu kļūtu. Tas gan nenozīmē, ka Krievija ir apmierināta ar esošo kārtību. Nebūt nē, un viena no svarīgākajām lietām būs mēģināt rast risinājumus.

Kādas ir ASV intereses šajā reģionā? Ko tās vēlas un sagaida no Baltijas valstīm?

Labā ziņā ir tā, ka ASV intereses, cerības un gaidas attiecībā pret Baltijas valstīm ir tādas pašas kā jebkurā citā Eiropas reģionā. ASV vēlas stabilas, demokrātiskas valstis, labus sadarbības partnerus, kā arī labus NATO partnerus, kas, jāsaka, Latvijai un citām Baltijas valstīm līdz šim ir izdevies. Mēs zinām par pastāvošajām grūtībām, un ir skaidrs, ka arī Afganistānā nav bijis viegli, taču tas Vašingtonā ir pamanīts un novērtēts.

Tomēr galvenokārt ASV intereses attiecas uz esošo kārtību Baltijas valstīs — vai tās spēj saglabāt un attīstīt stabilas liberālas demokrātijas un tirgus ekonomikas un vai šīs valstis veido labas attiecības ar kaimiņiem. Protams, tas nav atkarīgs tikai no Latvijas pašas, bet gan arī no Krievijas. Pirms sešiem vai septiņiem gadiem es uz šo jautājumu atbildētu citādāk, jo tad šajā reģionā vēl bija lieli neatrisināt jautājumi. Šobrīd Latvija ir NATO un ES dalībvalsts, un ir skaidrs pārmaiņu virziens. ASV vienmēr ir jutusi vēlmi pamudināt un veicināt šos procesus un vēlas, lai tie turpinātos un stabilizētos. Šādā ziņā ASV intereses neatšķiras no tās interesēm jebkur citur Eiropā.

Cik daudz ASV var darīt, lai to panāktu? Un vispirms jau — lai panāktu stabilu demokrātiju?

Lielākoties visu izšķir pašas šo valstu tautas, taču ir divas svarīgas lietas, kuras ASV jau dara un kuras ir jāturpina darīt. Pirmais — pasargāt un saglabāt drošu ārpolitisku vidi, kas ir pietiekami labvēlīga, lai tā pati par sevi nesarežģītu lietas iekšpolitikā. Baltijas valstis ir sasniegušas milzīgu progresu dažādās reformās, taču joprojām ir lietas, ko nepieciešams uzlabot. Lietas, kas pirms ekonomiskās krīzes nebija vieglas, šobrīd ir vēl sarežģītākas. Pēdējais, ko vēlas atbildīga valdība jebkurā valstī, ir papildus sarežģījumi ārējo draudu, problēmu un neskaidrību dēļ. Tāpēc, ņemot vērā ASV lomu drošības jomā, to uzdevums ir nodrošināt, ka šī “vienādojuma” daļa ir pietiekami apmierinoša, lai par to nebūtu jāuztraucas.

Otrais, ko var darīt ASV, ir rādīt labu piemēru. Kā amerikānis es vēlētos ticēt, ka ASV to ir darījusi āgrāk un ka tā var to darīt arī turpmāk. Arī mēs neesam perfekti, taču ir svarīgi, kā mēs rīkojamies gan iekšzemē, gan ārpolitikā.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi
Makarovs 60466

Ko (ne)darīt? 11 Autors:Viktors Makarovs