Foto: AFI
Latvijas tiesas arvien biežāk piemēro jauno kriminālsoda veidu - piespiedu sabiedriskos darbus, šā soda piemērošanā izvirzot mūsu valsti līderpozīcijās Austrumeiropā. Piespiedu darbus Rīgā nesen apmeklēja arī Princis Čārlzs drīz pēc tam, kad kļuva par mērķi politiski huligāniskai uzvedībai, kuras sodīšanai tieši sabiedriskie darbi būtu gana piemēroti.
Pēdējos gados gan ārvalstu, gan pašmāju cilvēktiesību eksperti arvien vairāk kritizē Latviju par represīvo kriminālsodu politiku un lielo ieslodzīto skaitu. Latvija joprojām atrodas vadošajās pozīcijās Eiropā ieslodzīto skaita ziņā uz 100 000 iedzīvotāju, atpaliekot tikai no mūsu tuvākajiem Austrumu kaimiņiem.
Pirms 30 gadiem gandrīz visās valstīs, tostarp Rietumeiropā, pastāvēja vienkārša sodu sistēma, kurā galvenā vieta tika atvēlēta brīvības atņemšanai, naudas sodam vai nosacītam sodam. Šādi sodi joprojām dominē Latvijas kriminālsodu politikā.
Pēdējās desmitgadēs daudzu valstu krimināltiesiskajās sistēmās savu vietu atradušas jaunas, ar brīvības atņemšanu nesaistītas sankcijas – darbi sabiedrības labā, cietušajam nodarīto zaudējumu atlīdzināšana, cietušā izlīgums ar vainīgo, ārstēšanās programmas (jo īpaši narkomāniem un likumpārkāpējiem, kuri izdarījuši seksuālos noziegumus), intensīva uzraudzība, īpašu centru apmeklēšana nepilngadīgajiem, vairāku sodu kombinēšana un daudzi citi.
Šie sodi un sankcijas liek lielāku uzsvaru uz likumpārkāpēja iekļaušanu sabiedrībā un nevis izolēšanu no tās. Tie ļauj likumpārkāpējam palikt sabiedrībā, tomēr ar šiem sodiem cenšas viņā veicināt atbildības izjūtu, liekot apzināties savas uzvedības sekas un iesaistīties resocializējošos pasākumos.
Daudzi no jaunajiem sodiem prasa sabiedrības līdzdalību likumpārkāpēja uzraudzīšanā un atbalstīšanā, tāpēc tos sauc arī par sodiem, kas izciešami vietējā sabiedrībā. Šādi sodu pastāvēšana ir arī apliecinājums vietējās sabiedrības gatavībai uzņemties atbildību par “saviem” likumpārkāpējiem.
Kopš 1999. gada arī Latvijā tiesas piemēro jaunu kriminālsoda veidu – piespiedu sabiedriskos darbus. Tiesa likumpārkāpējam var uzlikt par pienākumu nostrādāt vietējās sabiedrības labā no 40 līdz 280 stundām. Jauno kriminālsodu izmanto arvien biežāk – 2000.gadā šādu personu skaits sasniedza 600 jeb 5% no visām notiesātajām personām. Piespiedu darbus visbiežāk piespriež par atkārtotu braukšanu dzērumā, zādzībām, nelikumīgu koku izciršanu un huligānismu. Piespiedu darbu ieviešanā Latvija kļuvusi par līderi Austrumeiropā un bijušajā Padomju savienībā, un mūsu valsts modeli kā paraugu alternatīvā soda ieviešanai izvēlas daudzas reģiona valstis. Šī soda veida ieviešana gan notikusi, pateicoties ārvalstu donoriem – Lielbritānijas valdībai un Sorosa fondam – un atsevišķu pašvaldību un tiesu atbalstam.
Piespiedu darbus Rīgā savas nesenās vizītes laikā apmeklēja Princis Čārlzs drīz pēc tam, kad pats bija kļuvis par politiski huligāniskas uzvedības mērķi. Šis incidents ir izraisījis diskusijas Latvijas sabiedrībā par vainīgajai personai piemērota un samērīga soda noteikšanu. Šīs pašas vizītes laikā Velsas princis tikās ar kādu 19 gadīgu jaunieti, kuru tiesa par zādzību bija notiesājusi ar 200 stundām piespiedu darba, un kuras viņš atstrādāja Lutera baznīcas atjaunošanā un sakopšanā. Piespiedu darbs kādas vietējas Daugavpils pašvaldības iestādes, piemēram, bērnu patversmes vai nevalstiskas organizācijas labā, būtu gana piemērots sods incidenta izraisītājai.
Kādā traģiskā gadījumā Kanādā, kad, vadot automašīnu dzērumā, bojā gāja automašīnas vadītāja bērnības draugs, tiesa vainīgajam piesprieda 750 stundas piespiedu darba. Darbs sabiedrības labā izpaudās tādējādi, ka vainīgajai personai ar to, kas bija palicis pāri no mašīnas, bija jādodas uz visām vietējām vidusskolām un jālasa lekcija par sekām, kādas var izraisīt braukšana dzērumā. Visu šo lekciju laikā viņam bija atkārtoti jāizdzīvo notikušais un, kā pēcāk atzina tiesībsargājošo institūciju pārstāvji, šis sods bija daudz efektīvāks par cietumsodu.
Incidents pie Brīvības pieminekļa un citi, daudz nopietnāki gadījumi, lai liek mums domāt par to, kā nevis sodīt bargāk, bet labāk, kā to savulaik ieteicis ievērojamais franču filozofs Mišels Fuko.