Atslēgvārdi:

Smaida krunciņas 2

Pamanīju viņas Āgenskalnā, pieturā pie pasta ēkas. Četras kundzītes vecumā tā tuvu astoņdesmit. No izturēšanās vien varēja manīt, ka savulaik viņas piedzīvojušas labākus laikus. Smalkums vaibstos un kustībās.

Iesaki citiem:

Kaut ārējais pieticīgums liecināja – pensija ir tik plāna, kādu pavisam noteikti Latvijas vecie cilvēki pelnījuši nav. Bet toties – inteliģence, kas lauztin laužas uz āru un kuru nespēj nomākt arī maciņa plānums vai biezums.

Divas no viņām iekāpa autobusā, ar kuru braucu es. Nepieklājīgi ilgi veltīju viņām savu ziņkāres skatienu. „Vai viņš iet līdz Stacijas laukumam?” taujāja viena no kundzītēm, kamēr otra viņu mierināja: „Nu droši vien, kur’t šis paliks?!” Ne nīgruma. Ne dusmu uz pasauli. Bet gaišums. Gaišs smaids. Konduktore, pārmijusi ar kundzītēm pāris vārdu, arī sāka smaidīt. Un smaidīt sāku arī es – es, kas pirms tam ar noguruma pilnu skatienu caur autobusa logu biju vērusies pelēkajā pilsētā.

Dzīvot tā, lai viegli. Pat ja nav viegli. Pat ja labāki laiki ir bijuši sen, pārāk sen, un pat ja priekšā diez vai kas īpaši labs sagaidāms. Pamatskolā man bija zīmēšanas skolotāja Kalniņa. Gudra skolotāja. Kamēr mēs, piektklasnieki, zīmējām, viņa ar mums runājās. Un spilgti atmiņā palicis viņas stāstītais par to, ka noteikti vajag smaidīt. Daudz smaidīt un gaiši smaidīt. Jo no sejas izteiksmes jaunībā ir atkarīgs, kā laiks seju izvagos vecumā. Vai būs smaida un smieklu krunciņas, vai tieši pretēji – dusmu un naida grumbas. „Un kad tu uz ielas satiec vecu māmiņu, tad redzi – vienai tik mīļa, tik mīļa seja, bet cita – nu gatavā ragana!” toreiz sacīja skolotāja Kalniņa. Un es apņēmos smaidīt. Un sāku smaidīt vienmēr, tiklīdz atceros savas skolotājas padomu.

Kā smaidīt, ja grūti? Nedomāju, ka četrām Āgenskalna pieturā manītajām kundzītēm būtu viegli. Bet kur viņas ņem vieglumu? Un kas pie zemes spiež mani? Šodien es apņēmos saglabāt tādu pašu gaišu skatienu, kādu manīju četrām satiktajām mīļtantēm. Viņas manu dienu darīja gaišu, kaut mēs tikai īsu brīdi bijām netālu viena no otras. Kaut viņas noteikti mani pat neievēroja. Bet viņu gadu gadiem sejā vilktās smaida un smieklu krunciņas uzsmaidīja man. Un mana pelēkā diena smaida krunciņas ievilka manā sejā. Uz palikšanu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Maiga 26.01.2009 15:46
Nu redz,tā vajaga skatīties uz dzīvi,Tev piestāv.Savādāk, no iepriekšējiem rakstiem,kur gribi pasauli lāpīt,bet nu nekā nesaproti,savelkas pavisam citas krunkas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Krista>Ditai 25.01.2009 21:21
Kāds jauks blogs :) Es arī cenšos iedvesmoties no kontakta ar jaukiem cilvēkiem. Man šāds garantēts iedvesmas avots ir Āgenskalna tirgus, kur iegriežos katru nedēļas nogali. Parasti mēģinu iepirkties nesteidzīgi, no dažādiem pārdevējiem, aprunāties un paprasīt padomu. Gaļas puiši vienmēr uzjoko, skaidro, no kurienes nāk jēra gaļa un iesaka kā to gatavot. Nesen pirku ķiplokus no vecas, smaidīgas māmiņas, nu tik gaiši palika pēc mūsu īsās sarunas! No Bauskas vistu tirgotājas uzzinu, ka broilercālis ir mēnesi jauns. Nu tādi visādi sīkumi, kas ļoti uzlabo garastāvokli un burtiski liek saņemties kļūt labākam cilvēkam.

Citi autora darbi
Kaut kas krasains

Un atkal jauns sākums 5 Autors:Dita Arāja