Atslēgvārdi:

Smadzeņu centri un pilsoniskā sabiedrība pārmaiņu laikā

"Bez salīdzinājuma iespējas prāts nezina, ko iesākt."
Par demokrātiju Amerikā, Aleksis de Tokvils

Iesaki citiem:

Valdības un atsevišķi politikas veidotāji visā pasaulē saduras ar vienu un to pašu problēmu, proti, kā izmantot ekspertu zināšanas valdības lēmumu pieņemšanas procesā. Politikas veidotājiem ir vajadzīga pamatinformācija par sabiedrību, ko viņi pārvalda, un par to, cik veiksmīga ir pašreizējā politika, kā arī par iespējamajām alternatīvām, to varbūtējām izmaksām un sekām.

Jaunattīstības un pārejas perioda valstīs nav pieejami pamata dati, kas nepieciešami informētai lēmumu pieņemšanai, tie ir jāapkopo un jāanalizē, lai tos varētu piedāvāt tādā veidā, ko var izmantot parlamentārieši un ierēdņi. Turpretim daudzās attīstītajās valstīs politiķi un valdības ierēdņi saduras nevis ar informācijas trūkumu, bet gan ar informācijas un papīru plūdu problēmu. Politikas veidotāji bieži vien tiek apbērti ar vairāk informācijas, nekā viņi varētu izmantot: vēlētāju sūdzības, starptautisko un pilsoniskās sabiedrības organizāciju ziņojumi, birokrātu padomi, interešu grupu lobisms, pašreizējo valdības programmu problēmu izklāsts populārajos vai elitārajos medijos un tā tālāk. Taču daļai no šīs informācijas nevar uzticēties, un daļu sabojā tās izplatītāju intereses. Daļa mēdz būt tik tehniska, ka šauri nespecializējies politikas veidotājs nespēj to ne saprast, ne izmantot. Daļa informācijas var būt no politiskā, finansiālā vai administratīvā viedokļa nepraktiska. Cita informācija var būt nederīga tāpēc, ka tā radikāli atšķiras no tās saņēmēju pasaules uzskata vai ideoloģijas.

Tātad gan informācijas ziņā bagātajās gan nabadzīgajās sabiedrībās politikas veidotājiem un citiem, kas ir ieinteresēti politikas veidošanas procesā, ir nepieciešama saprotama, uzticama, pieejama un noderīga informācija. Pastāv daudzi iespējamie šādas informācijas avoti. To var nodrošināt valdības institūcijas, gan arī akadēmiskie vai pētniecības centri universitātēs. Starptautiskās institūcijas ir vēl viens iespējamais informācijas avots, it īpaši attiecībā uz pamatfaktiem par pasaules attīstību caur tirdzniecības sakariem. Pieprasījums pēc tādas informācijas, kas būtu izmantojama politikas veidošanā, ir veicinājis neatkarīgu sabiedrības politikas pētniecības organizāciju attīstību, kas plaši pazīstamas kā "smadzeņu centri" (think tanks).

Šīs sabiedriskās politikas pētniecības organizācijas pirmo reizi ASV un Eiropā parādījās gadsimtu mijā, kad tika nodibināti Brukingsa Institūts (Brookings Institution, 1916), Karnegi Starptautiskais miera fonds (Carnegie Endowment for International Peace, 1914), Ķīles Pasaules ekonomikas institūts (Kiel Institute of World Economics, 1914) un Karaliskais Starptautisko attiecību institūts (Royal Institute for International Affairs, 1920). Otrā pasaules kara laikā tiem tika dots apzīmējums "smadzeņu centrs" (think tank), tādējādi raksturojot drošo vidi, kurā tika ievietoti militārie eksperti un eksperti civilisti, lai viņi varētu izstrādāt uzbrukumu plānus un citas militāras stratēģijas. Pēc kara ar šo terminu apzīmēja pētniekus, ar kuriem tika slēgts līgums, piemēram, Rand Corporation, kas armijas vajadzībām veica gan analīzi, gan programmu novērtējumu. Sešdesmitajos gados šī termina lietojums paplašinājās, un to attiecināja arī uz ekspertu grupām, kas formulēja dažādus ieteikumus attiecībā uz politiku, ieskaitot daļēji akadēmiskus pētniecības institūtus, kas pievērsās starptautisko attiecību un stratēģisko jautājumu pētījumiem. Septiņdesmitajos gados termins "smadzeņu centri" tika attiecināts uz institūcijām, kas pievērsās ne tikai ārpolitikas un aizsardzības stratēģiju jautājumiem, bet arī tā brīža aktuālajām politiskajām, ekonomiskajām un sociālajām problēmām. Analītiķi un politiķi ieinteresējušies par smadzeņu centriem ne tikai to informācijas piegādātāju funkcijas dēļ, bet arī tāpēc, ka tie ir spējīgi piedāvāt svarīgo elementu, kas pazīstams kā pilsoniskā sabiedrība jeb trešais sektors. Trešā sektora jēdziens ir attīstīts, lai palīdzētu atšķirt bezpeļņas, nevalstiskās organizācijas no valsts sektora un privātā, uz peļņu orientētā sektora, vai arī lai raksturotu to, ko Nensija Baraza no Kenijas formulējusi kā "telpu, kas nav ne valdības, ne biznesa, ko aizņem pilsoņi, kas rīkojas, reaģējot uz savām vajadzībām." Ir daudz diskutēts par nevalstisko organizāciju (NVO) nozīmību demokratizācijas procesā. Šo institūciju svarīgumu pilsoniskās sabiedrības kustībā atzīst arī Apvienoto Nāciju Vispārējā Cilvēktiesību deklarācija (19. un 20. panti), skaidri nosakot pulcēšanās, vārda un biedrošanās tiesības.

Daži novērotāji uzskata, ka smadzeņu centri atrodas pilsoniskās sabiedrības jēdziena "pelēkajās zonās", jo tie ir organizēti tā, lai vismaz netieši konsultētu valdības un/vai tām palīdzētu. Es tomēr uzskatu, ka smadzeņu centri ir neatņemama pilsoniskās sabiedrības sastāvdaļa un kalpo kā svarīgs ideju un darbības katalizators gan topošajās, gan attīstītajās demokrātijās. Tāpat kā pilsonisko sabiedrību veidojošās institūcijas, arī smadzeņu centri ir dažādi. Tiem visiem ir kopējs tas, ka tie ir bezpeļņas, tie ir neatkarīgi no valsts un ir apņēmušies pārvērst politikas problēmas atbilstošā rīcībpolitikā. Smadzeņu centriem kā pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir vairākas izšķirošas lomas, tai skaitā: 1) veikt starpnieka funkciju starp valsti un sabiedrību; 2) identificēt, formulēt un izvērtēt tā brīža vai paredzamos aktuālos jautājumos, problēmas vai priekšlikumus; 3) pārvērst idejas un problēmas rīcībpolitikā; 4) būt zinošai un neatkarīgai balsij politiskajās debatēs; 5) nodrošināt konstruktīvu forumu ideju un informācijas apmaiņai galvenajām politikas izstrādāšanas procesā ieinteresētajām pusēm.

Kādreiz smadzeņu centri bija atrodami tikai un vienīgi rūpnieciski attīstītajās rietumu valstīs, taču tagad tie sniedz informāciju un padomus politikas veidotājiem un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem tik dažādās valstīs kā Indija, Libāna, Čīle, Bulgārija, Vācija, Senegāla un Taizeme. Kopš septiņdesmitajiem gadiem smadzeņu centri ir pieredzējuši sprādzienveida attīstību. Dažos reģionos, piemēram, Austrumeiropā un Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras tuksneša, smadzeņu centru aktivitātes sākās tikai astoņdesmito gadu beigās vai pat vēlāk. Pašlaik visā pasaulē ir vairāk nekā 3500 smadzeņu centru, gandrīz katrā valstī, kurā ir vairāk par dažiem miljoniem iedzīvotāju un kaut mazdrusciņ intelektuālās brīvības. To vidū ir daudzas privāti organizētas ekspertu grupas, kas veic pētījumus dažādās nozarēs un informē politikas veidotājus un plašāku sabiedrību par savu pētījumu rezultātiem. Smadzeņu centriem, izplešoties ģeogrāfiski, ir nācies piemēroties jauniem apstākļiem. Āzijā, Āfrikā un Latīņamerikā (vēlāk - Centrāleiropā un bijušajā Padomju Savienībā) smadzeņu centri ir sastapušies ar citādāku problēmu loku, kas ir piespiedis tiem inovatīvi attīstīties, lai tie varētu turpināt darbību. Vairumā šo reģionu valstu nav spēcīgu filantropijas tradīciju, kā piemēram privātu labdarību veicinošas nodokļu likumdošanas; tamdēļ šajās valstīs smadzeņu centrus finansē galvenokārt valdības, politiskās partijas vai starptautiskie donori. Tādējādi šīs institūcijas ir ļoti atkarīgas no, iespējams, pavisam nestabiliem atbalsta avotiem. Neatkarīga atbalsta trūkums izvirza arī jautājumu par šo institūciju ilgtspēju, kā arī to spēju veikt patiesi neatkarīgus pētījumus un analīzi. Neraugoties uz to, daudzu šī reģiona smadzeņu centru klātbūtne ir ļoti jūtama, un tie aktīvi iesaistās to valstīs notiekošajās politiskajās debatēs.

Smadzeņu centru klasifikācija



Ar citām institūcijām saistītie sabiedriskās politikas smadzeņu centri



Akadēmiskie plaša profila smadzeņu centri kultūras un struktūras ziņā līdzinās universitātēm, tikai tiem nav studentu. Tādēļ šā tipa smadzeņu centri reizēm tiek raksturoti kā "universitātes bez studentiem". Galvenā atšķirība starp akadēmiskajiem plaša profila un akadēmiskajiem - specializētajiem smadzeņu centriem ir to specializācijas pakāpe. Akadēmiskie plaša profila smadzeņu centri veic pētījumus un analīzi par veselu virkni politikas jautājumu - ekonomika, ārpolitika, apkārtējā vide utt., turpretim akadēmiskie specializētie institūti pievēršas vienam galvenajam jautājumam vai disciplīnai, piemēram, ekonomikai vai labklājības sistēmas reformai. Smadzeņu centrus, kas lielāko savu pētījumu un analīzes daļu veic valdības iestādēm, bieži vien raksturo kā līguma pētniecības organizācijas. Tos, kas popularizē kādus uzskatus, sauc par interešu aizstāvības smadzeņu centriem, jo tie savā analīzē skaidri atbalsta kādu noteiktu nostāju. Meklējot jaunus un inovatīvus veidus, kā sasniegt politikas veidotājus, ir dibināts ļoti daudz politikas uzņēmumu. Šie politikas uzņēmumi savā darbībā galveno uzsvaru liek uz savu ideju pasniegšanu un mārketēšanu un krasi atšķiras no akadēmiski orientētiem smadzeņu centriem, kam ir tradicionālā pieeja sabiedriskās politikas pētījumiem un analīzei.

Kaut arī daudzām politiskajām partijām, universitātēm, valdības iestādēm un korporācijām ir pašām savas pētniecības nodaļas, kuru secinājumus bieži izmanto valdības un politikas veidotāji, tās parasti netiek uzskatītas par neatkarīgām vienībām. Amerikas Savienotajās Valstīs un daudzās citās pasaules valstīs ir desmitiem tūkstoši pie universitātēm dibinātu pētniecības centru, kas veic pētījumus par plašu sabiedriskās politikas jautājumu loku. Šīs institūcijas ir izšķirošais ķēdes posms "intelektuālajā barības ķēdē", ko veido visas institūcijas, kas nodarbojas ar sabiedriskās politikas pētniecību un analīzi. Politisko pētījumu kopienā darbojas zināma ekoloģija, kas nosaka šo institūciju savstarpējo atkarību, kas nodrošina to efektivitāti un izdzīvošanu. Šīs ekosistēmas trauslo dabu raksturo, piemēram, fakts, ka visas neatkarīgās politikas pētniecības organizācijas ir atkarīgas no universitātēm, no kurām nāk nākamās politisko analītiķu un ideju paaudzes; savukārt universitātēm nepieciešams, lai neatkarīgas pētniecības organizācijas pieņemtu darbā to absolventus.

Āzijā, Eiropā un Latīņamerikā dažādu iemeslu dēļ daļēji neatkarīgo smadzeņu centru ir vairāk nekā neatkarīgo, ņemot vērā, ka šajās valstīs starp biznesu un valdību ir cieši sakari, kā arī to, ka šīs organizācijas saņem politisko partiju atbalstu. Piemēram, Vācijā, politiskās partijas nodrošina daudzas no tām funkcijām, ko Amerikas Savienotajās Valstīs realizē smadzeņu centri. Tāpat arī jāpatur prātā, ka Amerikas Savienotajās Valstīs ir uz peļņu orientētas organizācijas un valdības smadzeņu centri, kas nodrošina politikas veidotājus ar pētījumiem un analīzi. Kā redzams, ir grūti izstrādāt precīzu "smadzeņu centru" definīciju, taču vairums ekspertu ir vienisprātis, ka tieši neatkarīgas sabiedriskās politikas pētniecības organizācijas vislabāk spēj nodrošināt objektīvu analīzi un debates par sabiedriskās politikas jautājumiem.

Ieejot divdesmit pirmajā gadsimtā, pieaug smadzeņu centru skaits un ietekme, un tie visā pasaulē pilsoniskajās sabiedrībās ir kļuvuši par nozīmīgiem ideju un rīcību katalizatoriem. Tā kā neatkarīga pētniecība, analīze un debates par sabiedrisko politiku ir būtiskas demokrātiskai kopdarbībai, tad ir svarīgi šīs svarīgās institūcijas atbalstīt un veidot arī turpmāk.



Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!