Smadzeņu centri. Ietekmes gūšana un falsificēšana

Smadzeņu centru (think tank) eksplozijai līdzīgā attīstība ir īpaša Centrāleiropas un Austrumeiropas reformu desmitgades iezīme. Neatkarīgu politikas pētniecības institūtu dzimstības līmenis postkomunistiskajās valstīs ir augstāks nekā jebkur citur pasaulē. Tie izpelnījušies ievērojamu mediju interesi. To šarms ir neatvairāms.

Iesaki citiem:

Politiskā ainava

Lielākā tiesa Centrāleiropas un Austrumeiropas neatkarīgo politikas institūtu tika dibināti pēc 1989.gada. Arī komunisma laikos pastāvēja uz politiku orientētas pētniecības vienības, bet tās nevarēja brīvi noteikt pētāmo jautājumu loku. Pirms 1989. gada politiskajā ainavā dominēja valsts. Jaundzimušie neatkarīgie politikas pētniecības institūti tika izveidoti kā demokrātisko un tirgus reformu veicināšanas instrumenti. Tie radās kā veco politikas pētniecības vienību noliegums un alternatīva.

Tādi vārdi kā "brīvais tirgus", "liberāls", "demokrātisks", "pilsonisks", "reforma" ir sastopami 31 no 101 institūta nosaukumos, kas atrodami Freedom House izdevumā "Think Tanks and Eastern Europe: A Comprehensive Directory". Spriežot pēc darbu nosaukumiem, postkomunistiskie smadzeņu centri šķiet esam demokrātijas un tirgus reformu laboratorijas. Spriežot pēc darbiniekiem, smadzeņu centri ir akadēmiskās bēgļu nometnes, kurās izvietoti jaunie un vidēja gada gājuma pētnieki, daži no viņiem - ar politisku pieredzi. Spriežot pēc to ziņojumiem, smadzeņu centri ir padomdevēji politikas jomā gan valdībām, gan sabiedrībām.

Taču vai pietiek reformu laikā būt reformu piekritējiem, lai gūtu ietekmi? Ja detalizētāk pievēršamies apskatāmo institūciju pētnieciskajai un konsultatīvajai kapacitātei, tad paveras daudz sarežģītāka aina. Kaut arī Austrumeiropas politikas institūtos pilnas slodzes darbā strādā vairāk nekā 1000 pētnieku, tikai 68 no 101 smadzeņu centra gada budžets ir lielāks par 000. Un tikai mazāk nekā 50 nodarbina vairāk nekā 5 štata pētniekus (Freedom House, 1999). Postkomunistiskie smadzeņu centri nekoncentrējas uz ilgtermiņa akadēmiskiem pētījumiem, un akadēmiskās aprindas to pētījumus atstāj bez ievērības.

Finansējuma avoti ir nākamā postkomunistisko "piektās varas institūciju" (Goodwin and Nacht, 1995) raksturīgā iezīme. Lielākā finansējuma daļa nāk no rietumu avotiem, un pēc ārzemju donoru atbalsta izsīkšanas šo institūtu finansiālā ilgtspēja būs ļoti problemātiska. Rietumu finansējums atspoguļojas arī neatkarīgo institūtu pētīto jautājumu lokā. Donoru atslēgas vārdus ir viegli atpazīt postkomunistisko smadzeņu centru konferenču un pētniecības projektu nosaukumos.

Intervijas ar šī reģiona politikas veidotājiem nepierāda apgalvojumus par smadzeņu centru ietekmi uz lēmumu pieņemšanas procesu (Struyk, 1999). Dažās valstīs politiķi pret politikas institūtiem izturas draudzīgi (Bulgārijā, Ungārijā, Albānijā); citās vietās tie ir mazāk draudzīgi; bet ne vienā, ne otrā gadījumā smadzeņu centru izstrādātie pētījumi netiek uzskatīti par būtisku ieguldījumu politikas veidošanā. Politiķi ir gatavi atzīt smadzeņu centru direktoru, bet ne smadzeņu centru pētījumu ietekmi.

Politisko konsultāciju tirgus: smadzeņu centri un valdības

Smadzeņu centrus par ietekmīgiem politiskajiem spēlētājiem padarīja nevis to neatkarīgo pētījumu spēks, bet gan citu spēlētāju vājums postkomunistiskajā politikā. Postkomunistisko smadzeņu centru agrīnie panākumi izskaidrojami ar tādiem faktoriem kā uzticības trūkumu starp reformu valdībām un pārmantotajām administratīvajām struktūrām, politisko partiju vājo kapacitāti, universitāšu un zinātņu akadēmiju nevēlēšanos nodarboties ar politikas pētījumiem un nepietiekami attīstīto biznesa kopienu.

Tradicionāli valdības lēmumus ietekmē tās veiktie pētījumi un konsultācijas. Taču, tieši samazinoties valdības institūciju pētnieciskajai un konsultatīvajai kapacitātei, arī smadzeņu centri Centrāleiropā un Austrumeiropā izvirzījās kā svarīgs politisko padomu avots. Postkomunistiskie smadzeņu centri maksimāli izmatoja savas lielākās priekšrocības salīdzinājumā ar konkurentiem: neformālās attiecības ar reformu valdībām, ārzemju finansējuma pieejamību un redzamību medijos. Visbūtiskākais avots smadzeņu centru ietekmei uz valdības veidoto politiku bija ideoloģiskā tuvība starp postkomunistiskajām valdībām un ievērojamo pētniecības institūtu vairumu.

"Ietekmes momentu" rašanās laikā saskatāma vienāda sistēma. Postkomunistiskajiem politikas institūtiem vislielākā ietekme ir pirmajā valdības gadā, pēc tam to ietekme nepārtraukti samazinās.

Pirmās paaudzes postkomunistiskajiem smadzeņu centriem izdevās gūt ietekmi uz valdības ikdienas darbu, ko reti izdodas sasniegt ievērojamākajiem Amerikas un Eiropas smadzeņu centriem. Laika posmā no 1990. līdz 1998. gadam dažiem smadzeņu centriem bija reformu līderu kolektīvā padomdevēja loma. Ietekmīgo un mazāk ietekmīgo smadzeņu centru atšķirības bija drīzāk meklējamas smadzeņu centru "guru" harismā, nevis to veikto pētījumu kvalitātē. Tieši pirmās paaudzes postkomunistisko neatkarīgo politikas pētniecības institūtu panākumi un redzamība nodrošināja rietumu donoru entuziasmu un gatavību finansēt smadzeņu centrus.

Taču "pirmās paaudzes ietekmei" bija zināmas robežas. Politisko padomu tirgus sāka mainīties līdz ar reformatoru otrreizējo nākšanu pie varas, un tad smadzeņu centru ietekme sāka mazināties. Gan politiskās partijas, gan valdības institūcijas aizvēra durvis no ārpuses nākošiem padomiem, labprātāk izvēloties iekšējos padomdevējus.

Desmit gadus pēc pārejas posma sākuma smadzeņu centri darbojas tādā politiskā vidē, kurā valda daudz lielāka konkurence, nekā tajā, kurā vairums no tiem uzsāka darbību. Pašu valdības institūciju veikto pētījumu kvalitāte ir uzlabojusies. Valdības jūtas daudz ērtāk, uzklausot "iekšējos" jeb pastāvīgi piesaistītos pētniekus, nekā viņu ideoloģiskos sabiedrotos smadzeņu centros.

Šis vispārējais pārskats par pašreizējo politisko vidi Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs ļauj secināt, ka smadzeņu centri pēdējā dekādē ir kļuvuši stiprāki, taču to iespējas regulāri ietekmēt valdības darbu ir mazinājušās. Noturēties uz politikas skatuves tiem ļauj ietekme uz plašāku sabiedrību, nevis tieši uz lēmumu pieņemšanas procesu.

Smadzeņu centri un politikas diskusijas

Centrāleiropas un Austrumeiropas smadzeņu centru lomu politikā nav iespējams izprast ārpus dominējošā Vašingtonas konsensa, kura centrā ir privatizācija, valsts minimāla iejaukšanās tirgus mehānismā, atbalsts privātajām iniciatīvām un pretinflācijas pasākumi. Tieši šī jaunā liberālisma ortodoksija likās pievilcīga reģiona pazīstamākajiem institūtiem.

Viena no svarīgākajām lomām, ko šī reģiona smadzeņu centri ir spēlējuši politikas pārmaiņu procesā, ir uzturēt Starptautiskā valūtas fonda un Pasaules bankas dotās iesākuma receptes kā vienīgo leģitīmo vai praktiski realizējamo politikas paradigmu. Vairuma smadzeņu centru lojalitāte liberālajai ortodoksijai nodrošināja tiem vietu valdošajās politikas aprindās un padarīja smadzeņu centrus par rietumu donoru un starptautisko organizāciju iecienītiem partneriem. Smadzeņu centri nebija novatoriskas rīcībpolitikas iniciatori, nedz arī diskusiju provocētāji par politikas saturu, tie stāvēja liberālās ortodoksijas sardzē.

Smadzeņu centru ietekmes avots ir labas dialoga vadīšanas prasmes, nevis padziļināta analīze. Šī raksta tapšanas gaitā intervējot vairākus augsti stāvošus politikas veidotājus no Centrāleiropas un Austrumeiropas, atklājās, ka tas, kā viņi vērtē smadzeņu centrus, kontrastē ar šo smadzeņu centru paštēlu. Smadzeņu centri uztver sevi kā politiskos novatorus un politikas konsultantus. Politikas veidotāji smadzeņu centrus uztver galvenokārt kā "komunicētājus", vērtīgu papildinājumu valdības preses dienestam.

1997. gadā Bulgārijā notikušās diskusijas par monetārās padomes dibināšanu ir klasisks piemērs par politikas institūtu "PR viedokļa" leģitimitāti un tā ietekmi uz politiskajām diskusijām. 1997. gada janvārī hiperinflācijas dēļ Bulgārija izpelnījās "vienas no vissliktāk pārvaldītajām Eiropas valstīm" reputāciju. Sabiedrību satricināja dziļa politiska krīze. Sabiedrība gaidīja radikālus politiskus risinājumus. SVF bija priekšlikums, ka monetārās padomes dibināšana būtu vienīgā veiksmīgas pretinflācijas politikas garantija pastāvošajā politiskajā vidē. Bet kas ir monetārā padome un kādu iespaidu tās ieviešana atstāj uz sabiedrisko un ekonomisko dzīvi? Atbildes nebija ne politiskajai elitei, ne sabiedrībai. Smadzeņu centri izlikās, ka tiem atbilde ir.

Monetārās padomes piemēru iespējams izmantot, lai ilustrētu smadzeņu centru lomu politiskās modes noteikšanā. Jaunākās aizraušanās politikā jeb politiskā mode ir viens no veidiem, kā idejas ietekmē politikas veidošanu (Christopher Hood, 1994). Noteiktu politisko paradigmu izsīkums un noteiktu politisko ideju trivializēšanas process ir politisko pārmaiņu leģitīms iemesls. Idejām tāpat kā drēbēm ir "sezonas". Izskaidrojums no modes viedokļa uzsver, ka sabiedrībai, it īpaši demokrātiskai sabiedrībai, regulāri nepieciešama valdošo ideju nomaiņa vai pasniegšana jaunā iepakojumā, kā arī politiskās valodas pārģērbšanās.

Smadzeņu centri bija svarīgākie aktieri retoriskajā revolūcijā, kas deviņdesmito gadu sākumā notika Centrāleiropā un Austrumeiropā. Tiem bija izšķiroša loma marksisma paradigmas gruvešu novākšanā, kā arī kliedējot aizdomas pret tirgu un privātīpašumu. Smadzeņu centri atrada īstos argumentus, lai pārliecinātu sabiedrību par vecās sistēmas nederību. Šodien smadzeņu centri sastopas ar jaunu izaicinājumu - tas ir Vašingtonas modes apsīkums.

Smadzeņu centru iztēlošanās

Deviņdesmito gadu sākumā lielākā politiskā dilemma bija izvēlēties šoka terapiju vai pakāpeniskuma politiku. Panākumus var uzrādīt gan šoka terapijas, gan pakāpeniskuma piekritēji; šoka terapijas gadījumā tā ir Polija; pakāpeniskuma - Slovēnija un Ungārija.

Panākumus guvušajām valstīm kopēja ir nevis to izvēlētā politika, bet gan tas, cik konsekventi pārmaiņas realizētas. Mūsuprāt, Polijas nepašaubāmos panākumus un Krievijas ļaunāko murgu scenāriju nodrošināja tas, ka Polijā pastāvēja politisks konsenss, bet Krievijā tāda nebija. Tieši politiskā konsensa atklāšana ir reformu panākumu izšķirošs priekšnoteikums, un tā varētu atjaunot dziestošo interesi par smadzeņu centriem. No reformu desmitgades var mācīties, ka politikas veidošanas struktūra ir labāks ekonomisko panākumu rādītājs nekā sākotnējā politiskā izvēle.

It vēl trīs citi pēdējo gadu lielie atklājumi, kas satricināja postkomunistisko smadzeņu centru pasauli un mainīja to domāšanu un praktisko rīcību. Tie ir: globalizācijas atklāšana, atklājums, ka Vašingtonas konsenss nemaz vairs nav konsenss, un institūciju nozīmīguma atklājums.

Globalizācijas atklāšana

Agrīnajos pārejas perioda gados postkomunistiskos smadzeņu centrus pilnībā nodarbināja Austrumeiropas transformācijas unikalitāte. Postkomunisms bija tas teorētiskais un eksistenciālais konteksts, kurā darbojās politikas institūti. Globalizācijas atklāšana bija savāda, sāpīga, aizraujoša un nenovēršama. Tā mainīja perspektīvu un globālos apstākļus formulēja no jauna kā reformu un pārtapšanas apstākļus. Tomasa Frīdmena vārdiem runājot, "globalizācija nav fenomens. Tā nav tikai kaut kāda pārejoša tendence. Šodien tā ir visaptveroša starptautiska sistēma, kas burtiski visās valstīs veido vietējo politiku un attiecības ar ārvalstīm" (1999:7). Smadzeņu centriem, saskaroties ar globālām problēmām, nācās no jauna definēt pētniecības jomas, pārdomāt metodoloģijas, kā arī pārvērtēt sadarbības tīklu un ideju apmaiņas svarīgumu.

Vašingtonas apjukuma atklāšana

Apjauta, ka Vašingtonas konsenss savā būtībā nemaz nav konsensuāls, Centrāleiropai un Austrumeiropai bija sāpīga. Idejas, kas tiek apzīmētas kā Vašingtonas konsenss, ekonomistu vidū nekad nav uzskatītas par neapstrīdamām. Tieši Āzijas krīze un 1998. gada Krievijas krīze radīja dziļas šaubas par SVF un citu institūciju sludināto politisko ideju teorētisko pamatojumu.

Otrs kritiskais arguments par labu Vašingtonas konsensa pārskatīšanai Centrāleiropā un Austrumeiropā bija sabiedriskais spiediens. Salīdzinājumā ar deviņdesmito gadu sākumu vispārējais atbalsts SVF politikai dramatiski mazinājās. Pārejas dekādes nespēja nodrošināt ilgtspējīgu ekonomisko attīstību un augstāku dzīves līmenī lielākajā daļā šī reģiona valstu radīja vēlmi pēc jaunas un citādākas politikas, vai vismaz pēc jaunas politiskās valodas. Vienīgais veids, kā izglābt tirgu aizstāvošo politisko konsensu, bija to pasniegt jaunā iepakojumā. Sabiedrība gaidīja jaunu politiku vai vismaz jaunus argumentus veco politiku atbalstam.

Institūciju atklāšana

Reformu otrās paaudzes šķēršļu atklāšanu iespējams konceptualizēt kā institūciju atklāšanu. Tā bija arī vietējā konteksta atklāšana. Ortodoksālās liberālās politikas neveiksmes tādā valstīs kā Krievijā mudināja ekonomistus un politologus pievērst uzmanību institucionālajai videi un valsts lomai tirgus reformu ieviešanā. Izrādījās, ka galvenais šķērslis ekonomikas un sabiedrības pārveidošanā bija vājā postkomunistiskā valsts un nevis "lielā valsts". Tiesiskā kārtība un tiesībsargājošā sistēma tika no jauna konceptualizētas kā tirgus funkcionēšanas priekšnoteikumi, nevis sekas.

Smadzeņu centru pārdefinēšana

Iespējams paredzēt, ka, reaģējot uz šo jaunu atklājumu radīto spiedienu, notiks būtiskas pārmaiņas vadošo Centrāleiropas un Austrumeiropas smadzeņu centru uzvedībā un stratēģijās. Pirmkārt, pārslēgšanās uz sadarbības tīkliem un transnacionālām darbībām, ko pavadīs jaunāko informācijas tehnoloģiju apgūšana. Otrkārt, paradigmas sargātāju lomas nomaiņa ar konsensa veidotāju lomu. Trešās būs izmaiņas pētniecības tēmu lokā, atjaunojoties interesei par vietējām zināšanām.
Tālāk tiek piedāvāta no šīm pārmaiņām izrietošā vīzija par to, kādi nākamo desmit gadu laikā būs postkomunistiskie smadzeņu centri. Sadarbības tīkli, konsensa veidošana un vietējās zināšanas ir tie pīlāri, uz kuriem balstās mūsu ceļojums Centrāleiropas un Austrumeiropas politisko pētījumu institūtu nākotnē.

Reģionālie un globālie sadarbības tīkli

Smadzeņu centriem vajadzētu veidot sadarbības tīklus vairāku iemeslu dēļ:

Ietekme. Daudzas no problēmām, ar kurām šodien sastopas postkomunistiskā Eiropa, ir ārpus nacionālo valdību ietekmes. Apkārtējās vides problēmas, iestāšanās ES, NATO paplašināšana un Kosova, visi šie jautājumu pieprasa reģionālās pieejas un reģionālas stratēģijas. Lai politikas institūti varētu situāciju ietekmēt, tiem ir jāveido partnerattiecības un jāizstrādā vienota politiska nostāja. Ar pārdomāta politikas dokumenta izstrādi vien nepietiek. Tikai kopēji radīts pētījums, kura autori ir ietekmīgākie šī reģiona institūti, tiks uzskatīts gan par interesantu, gan svarīgu.

Kopējs pamats. Daudzām pārejas perioda valstīm ir kopēji uzdevumi. Lielākā daļa no Polijā vai Ungārijā realizētajām politikām tiek apspriestas Bulgārijā un Rumānijā. Šādā kontekstā smadzeņu centri no dažādām šī reģiona vietām var cits citām būt īpaši noderīgi. Kopējs mantojums paver nozīmīgas iespējas dalīties ar zināšanām un pārņemt politikas citam no cita.

Leģitimitāte. Dažās valstīs valdības tiecas ignorēt no neatkarīgiem avotiem nākošos padomus. Viena šīs vienaldzības un nevērības pārvarēšanas stratēģija būtu sadarbība ar cienījamiem un redzamie partneriem. Labi pazīstami šī reģiona institūti var būtiski palīdzēt nostiprināties saviem partneriem tādās valstīs kā Maķedonijā un Albānijā, kurās smadzeņu centri joprojām tiek uztverti kā eksotiskas puķes.

Noderība. Smadzeņu centriem ir ne tikai jāveido sadarbības tīkli… tie ir dzimuši, lai veidotu sadarbības tīklus. Salīdzinājumā ar valdībām un universitātēm neatkarīgie politikas institūti var gūt daudz lielāku labumu no sadarbības tīkliem - tie ir mazāki, elastīgāki un daudz labāk spēj adaptēt veiksmīgas ārzemju vadības un pētniecības prakses. Vairums politikas analītiķu arī runā vienā valodā: angļu valodā.

Kvalitātes kontrole. Sadarbība starp institūtiem, kas ir dažādās attīstības pakāpēs, palīdzēs uzlabot politikas produkta kvalitāti. Tādi institūti kā CASE vai Institute of Public Affairs nepieļaus, ka tiek asociēti ar zemas kvalitātes projektiem.

Sadarbības tīklu izveidošanas sekas ir reģionālās perspektīvas atklāšana un politikas institūtu pārtapšanā par reģionālā skatījuma aģentiem. Postkomunistisko smadzeņu centru politiskā skatījuma reģionalizāciju vislabāk iespējams ilustrēt ar 1999. gada dibināto Eiropas Dienvidaustrumu politikas forumu. Tam sekoja Dienvidaustrumu Eiropas politikas informācijas tīkla izveidošana, kas aptvēra vairāk nekā 70 politikas institūtus no dienvidaustrumu Eiropas. Šī tīkla izveidošana bija reakcija uz Kosovas krīzi un Balkānu reģiona pārveidošanas nepieciešamību.

Retoriskais atbalsts reģionālajai pieejai sadūrās ar skarbo realitāti. Un skarbā realitāte ir tāda, ka Dienvidaustrumeiropa pastāv kā vienots reģions tikai tad, ja uz to raugās no ārpuses un tikai no drošības viedokļa. Ne investīciju sistēma, ne tirdzniecības modelis, ne atsevišķo valstu ideoloģijas šajā reģionā neatbalsta skatījumu uz Balkāniem kā īpašu politisku, ekonomisku un kultūras reģionu. Ļubļanas Deklarācijā vairāk nekā 20 vietējie smadzeņu centri pirmo reizi mēģināja radīt Balkānu reģionālo vīziju un atbalstīt ideju par integrāciju Eiropā kā vienīgo ilgtspējīgo šī reģiona postkonflikta stratēģiju (www.seein.org).

Smadzeņu centriem ir jauna iespēja izmantot reģionālos un starptautiskos sadarbības tīklus ne tikai kā intelektuālo partnerību, bet kā tādas politiskās ietekmes instrumentus, kas vērsta uz starptautiskajiem medijiem un starptautiskajām institūcijām. NVO jaunā ietekme radījusi jaunus smadzeņu centru izstrādāto pētījumu klientus. Sākotnējo - uz valdību orientēto - smadzeņu centru modeli nomaina smadzeņu centri, kas orientējas uz sabiedrību un nostiprina koalīciju veidošanas stratēģiju.

Konsensa veidošana

Vašingtonas konsensa kā intelektuālās un ideoloģiskās sistēmas krīze spiež pārveidot postkomunistiskos smadzeņu centrus. Reformu politikas neveiksme daudzās valstīs, kā arī sabiedrības kritika pret SVF receptēm mudināja smadzeņu centrus pieņemt no pirmajiem pārmaiņu gadiem atšķirīgu nostāju. Ievērojamākie smadzeņu centri joprojām uzskata, ka to vieta politikā ir būt ortodoksijas sargiem, taču stratēģijās sāk parādīties izmaiņas.

Smadzeņu centru interese par labas pārvaldes un caurredzamības jautājumiem vislabāk ilustrē jaunu vilni tajās problēmās un pētījumu tēmās, kam pievēršas politikas institūti. Pretkorupcijas jautājumu izpētes eksplozija signalizē par trim jauniem aspektiem politikas institūtu pētnieciskajās interesēs: akcents ne tikai uz politikas veidošanu, bet realizēšanu; interese par institūcijām un retorikas nomaiņa.

Korupcijas apkarošanas pētījumi palīdzēja politikas institūtiem nomainīt jau izsīkstošo tirgu aizstāvošo retoriku un vairot atbalstu jaunas paaudzes reformām. Bulgārijas "Koalīcija 2000" ir labs šīs pieejas piemērs (www.online.bg/coaliton2000). Pretkorupcijas kampaņās satikās tiekšanās pēc vairāk demokrātijas un mēģinājumi padarīt tirgus atvērtākus. Investori un demokrātijas aktīvisti apvienojās korupcijas apkarošanas vārdā.

Deviņdesmito gadu sākumā smadzeņu centri uzskatīja, ka to loma ir būt labākās politikas sludinātājiem. Pašlaik tie ir mainījuši fokusu un vairāk pievēršas politikas procesa reformēšanai, nevis labākās politikas aizstāvībai. Centrāleiropas un Austrumeiropas politiskā vide nav īpaši labvēlīga politikas apspriešanai. Politiskā dzīve ir ļoti polarizēta, un racionālas argumentēšanas kultūrai nav pārsvars. Integrācija Eiropā un starptautisko faktoru klātbūtne politikas procesā uzliek daudz ierobežojumu politikas apspriešanas panākumiem.

Šie ierobežojumi nav jauni. Mainījusies ir smadzeņu centru uzvedība. Deviņdesmito gadu sākumā lielākā daļa smadzeņu centru centās izglītot sabiedrību un veidot tās izpratni par SVF politiku un prioritātēm. Šodien ir vērojama pretējā tendence: smadzeņu centru mēģinājums izskaidrot gan privātajiem, gan valstiskajiem starptautiskajiem spēlētājiem sabiedrības bažas. Šī virziena maiņa šķiet daudzsološa. SVF un Pasaules bankai Centrāleiropā un Austrumeiropā ir vajadzīgi ne tikai draudzīgi partneri, bet arī zinoši kritiķi.

Vietējās zināšanas

"Karā un mierā" Tolstojs rakstīja: "Neviena kauja nenorit tā, kā tās plānotāji ir gaidījuši. Tas ir pats svarīgākais nosacījums". Tas ir pats svarīgākais nosacījums ne tikai karā, bet arī realizējot politiku ikdienā. Neviena politika netiek realizētā tā, kā to bija paredzējuši tās plānotāji. Vietējās zināšanas ir zināšanas par to, kāpēc politikas, kas likās plānotas veiksmei, bija vai izrādīsies nolemtas neveiksmei.

Izpratne par to, kāpēc un kādā veidā zināmas politikas ir izrādījušās veiksmīgas vai neveiksmīgas vietējā līmenī, pašlaik ir daudzu politikas institūtu pētījumu centrā. Vietējās zināšanas ir zināšanas par dzīves idiomātiskajām struktūrām, un smadzeņu centri cenšas šīs zināšanas noformulēt. Tas redzams galvenokārt izpētāmo problēmu izmaiņās, kā arī virzībā uz vietēju koalīciju veidošanu.

Smadzeņu centri ir atklājuši "vietējo". Zināšanas par politisko vidi ir būtiska to pētījumu daļa. Smadzeņu centri pateicoties tam, ka ir tieši iesaistīti politikas procesā, ir labāk situēti šajā zināšanu jomā. Iespaidīgais korupcijas tirgus demonstrē vietējo zināšanu varu. Korumpētos darījumos uzvar ne jau lielākais kukulis. Ir jāzina, kam dot naudu, kad dot naudu, kā dot naudu un tieši cik naudas dot, lai nodrošinātu sev veiksmi. Smadzeņu centriem kā vietējo zināšanu institūtiem vajadzētu pārvaldīt korumpētā mākslu un zināšanas. Ar šīm zināšanām smadzeņu centri var būt vietējās, ikdienas reformu politikas eksperti.

Noslēgums

Pārdomājot Centrāleiropas un Austrumeiropas neatkarīgo politikas analīzes institūtu lomu un veikumu, iespējams pamanīt svarīgas izmaiņas. Postkomunistiskie smadzeņu centri ir uzsākuši sevis pārdefinēšanas procesu. Apstākļi, kuri smadzeņu centrus padarīja par modes kliedzienu, vairs nepastāv. Valdību pašu pētnieciskā kapacitāte ir uzlabojusies. Politiskās partijas ir ieguldījušas politiskajos pētījumos. Rietumu finansiālais atbalsts pošas mājupceļam. Vašingtonas konsensa retorika sāk apsīkt. Tādi vārdi kā "tirgus" un "reforma" ir zaudējuši ietekmi. Taču tieši veco paradigmu gals piedāvā postkomunistiskajiem smadzeņu centriem jaunas iespējas vai paver durvis uz jaunām izdevībām.

Agrīnajos pārveides gados smadzeņu centri maksimāli izmantoja savu tuvību un neformālās saites ar jaunajām reformu valdībām, veicinot ideju un politisko risinājumu izplatību. Labu laiku smadzeņu centri nevis izglītoja sabiedrību, bet gan vienkārši nomainīja koordināšu sistēmu, kuras ietvaros postsovjetiskās sabiedrības apsprieda savas problēmas. Tagad tas viss ir vēsture. Smadzeņu centriem vajadzētu šķērsot nacionālo valstu robežas un atbrīvoties no savas intelektuālās iedomības, lai veidotu globālos sadarbības tīklus un interešu aizstāvības grupas. Globalizēšanās ir vienīgais veids, kā jaunatklāt mākslu būt lokālam. Un vietējā konteksta jaunatklāšana ir vienīgais veids, kā smadzeņu centri ar savu zināšanu spēku varētu panākt kādu ietekmi.

Šis raksts ir grāmatas "Paļaušanās uz zināšanām" (Redaktore Diāna Stouna), ko 2001. gadā izdod apgāds Routledge Press, vienas nodaļas saīsināts variants.

Ivans Krastevs - pašlaik Sofijas Liberālo Stratēģiju centra direktors, kā arī Berlīnes Progresīvo pētījumu institūta loceklis. Viņš ir bijis arī Collegium Budapest; Budapeštas Progresīvo pētījumu institūta loceklis; kā arī Vašingtonas Vudro Vilsona Starptautiskā pētnieku centra loceklis un Oksfordas, Sv. Antonija koledžas vieslektors.

E-pasts: ivan@cls-sofia.org, Mājas lapa: www.cls-sofia.org

Pārpublicēts no "Social Economy And Law Journal", 2001 Volume 4

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!