Pēc ceļojumiem man vienmēr laimējas saaukstēties. Šķiet, iesnas ir vai nu organisma reakcija uz dažādu klimata joslu maiņu īsā laikā, vai arī rezultāts cauruvējam, kas nereti valda lidostās. Man ir vēl trešā versija, kura man liekas daudz ticamāka tieši šobrīd, atgriežoties no Ļubļanas. Iesnas varētu būt arī savdabīga psihosomatiska reakcija uz informācijas pārpilnību. Tāds savdabīgs saspringtas garīgās koncentrēšanās rezultāts, ko agrāk, studiju laikā, novēroju pēc noliktas eksāmenu sesijas.
Tieši kā atrašanos informācijas pārpilnības jūrā un saspringtu garīgo koncentrēšanos varētu aprakstīt manu līdzdalību Āfrikas, Karību jūras un Klusā okeāna (ĀKK) un ES Kopējā Parlamentārajā Asamblejā. Pārstāvot Latvijas attīstības NVO platformu lielākoties tikai uzmanīgi klausījos un saspringti vēroju.
Asambleja pilda konsultatīvu lomu ĀKK un ES attīstības sadarbībā. Tomēr tā kalpo arī kā divu kontinentu tautas (nereti diemžēl arī autoritāru režīmu) pārstāvju, izpildvaras (gan ministru, Komisijas ierēdņu, komisāru, vēstnieku) un pilsoniskās sabiedrības tikšanās vieta. Kā tāda Asambleja ir unikāla iespēju vieta, jo katru dienu nudien nevar tērzēt ar Mali parlamenta spīkeru, vai pārrunāt sieviešu stāvokli bēgļu nometnēs ar deputāti no Darfūras (diemžēl, vizītkartes izbeidzās priekšlaicīgi). Tomēr Asambleja nav tikai „pļāpu dzirnaviņas” vai kafijošana uz ES prezidējošās valsts (šoreiz – Slovēnijas) rēķina. Asambleja pielieto „maigo” varu, uzaicinot izpildvaras pārstāvjus atskaitīties, viņus pratinot un pārliecinot. Tā ir vieta, kur divu kontinentu parlamentārās elites apmainās ar uzskatiem, viena otru izglīto par savu pilsoņu vajadzībām un aizbraucot mājup vai dodoties uz citām starptautiskām organizācijām mēģina iekustināt vai īstenot nepieciešamās reformas.
Man jau ir apnicis gausties par to, ka Latvijā neviens nepievērš uzmanību Āfrikai. Ne, piemēram, ziņu portāls delfi.lv, ne Ārlietu ministrija pat nepublicēja informācijas drupačiņu par notiekošo. Lai arī Latviju šinī pasākumā pārstāvēja gan Valdis Dombrovskis, gan Roberts Zīle. Lai arī Dombrovskis kalpoja kā Ekonomiskās attīstības, finansu un tirdzniecības pastāvīgās komitejas viceprezidents. Lai arī pieņemtie lēmumi, rezolūcijas un tikšanās ietekmē gan tieši, gan netieši arī mūsu dzīvi.
Lai jau vienaldzīgie skeptiķi gavilē, tomēr uz šī fona kā pozitīvu gribu izcelt Slovēnijas piemēru. Pasākums bija organizēts nevainojami. Attīstības sadarbības politikas un prezidentūras prioritāšu ziņā, īpašu novitāšu gan nebija, jo tā pārāk atgādināja veco dalībvalstu prioritātes. Slovēnija ir reti skaista zeme ar tikpat reti skaistu galvaspilsētu un organizētāji nekautrējās to uzsvērt, aicinot apmeklēt zemi ne tikai biznesa dēļ, bet arī atpūtai. (Pragmatisks iemesls attīstības sadarbībai? Lūdzu, tūrisma veicināšana!) Tomēr Slovēnija noteikti ir uzstādījusi augstu latiņu citām jaunajām dalībvalstīm, lai sagatavotu līdzīgu pasākumu gan sabiedrisko attiecību, gan pasākuma satura ziņā. Vairākas reizes nācās dzirdēt no rietumu un āfrikāņu pārstāvjiem, ka viņi nebija gaidījuši, ka Slovēnija būs tik ieinteresēta Āfrikas jautājumos. Pārrunājot situāciju tête-à-tête ar vietējo NVO pārstāvjiem, izrādījās, ka daudz kas vēl varētu būt ideālāks, tomēr pamati ir ielikti.
Sarkt nevajadzēs arī Čehijai, kas ir nākamā jaunā dalībvalsts, kas rīkos līdzīgas sanāksmes. Tur, tāpat kā Ungārijā, sadarbība ar Āfriku noris jau gadiem. Austrumeiropieši uzsvēra, ka mūsu situācija ir unikāli pozitīva, ja mēs gribam veidot attiecības ar Āfrikas valstīm. Mēs nekad neesam bijuši kolonizatori, attīstību esam sasnieguši dažu gadu desmitu laikā, izteicās čehiete, tādēļ mēs esam daudz uzticamāki kā sadarbības partneri.