Atslēgvārdi:

Slēptās reklāmas pētījums pilns ar pretrunām

Neatkarīgā Rīta Avīze, 07.11.2002.
Rubrika: Aktualitāte (1. lpp.)

Iesaki citiem:
Logo fons

Sīkāk izpētot Sorosa fonda–Latvija (SFL) un Delnas slēptās reklāmas pētījuma datus un aptaujājot pētniekus, tajos atklājušās vairākas nepilnības un pretrunas, kas rada aizdomas par pētījuma tendenciozitāti un neatbilstību deklarētajiem mērķiem. Sašutusi par provinciālo attieksmi šādu nopietnu pētījumu veikšanā ir mediju zinātniece Sandra Veinberga. Viņa pauž cerību, ka «šāda šarlatānisma un tumsonības izpausmes drīz beigsies un Latvija sāks domāt par nopietnas zinātnes attīstību mediju jomā».

Neatkarīgā jau rakstīja, ka eksperti, piemēram, Ojārs Skudra, kā arī mediju pārstāvji skeptiski izturējās jau pret šī pētījuma pieteikumu, norādot gan uz metodoloģijas trūkumiem, gan apšaubāmajiem mērķiem pētīt nevis partiju melnās kases, bet ietekmēt medijus, gan interešu konfliktu un tendenciozitāti, kas var veidoties, pētījumu sponsorējot no SFL līdzekļiem, kuras priekšsēdētāja ir arī viena no pētījuma objektiem – laikraksta Diena galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte.

Mediju zinātniece un vairāku pētījumu autore Sandra Veinberga atzina, ka šādas sponsoru un pētāmo attiecības nav pieļaujamas nekādos apstākļos.

Noliedz ietekmēšanu

Savukārt projekta īstenotāji un S. Ēlerte šo saistību attaisno, apgalvojot, ka pētījuma rezultātus tā nav ietekmējusi.

«SFL valdē balsoju par naudas piešķiršanu šim projektam. Pēc tam, kad nauda ir piešķirta, valde nav nekādā veidā saistīta ar konkrēta projekta norisi. Tālākais jau ir darba grupas uzdevums un projekta padomes atbildība, kurā piedalījās visiem pazīstami politologi un žurnālisti,» apgalvo S. Ēlerte.

Projekta padomes loceklis Valts Kalniņš atzina, ka nākotnē būtu jādomā, kā labāk organizēt darbu, lai žurnālistiem nerastos jautājumi par iespējamu interešu konfliktu.

To, ka nepastāv interešu konflikts un S. Ēlerte nav iejaukusies darba grupu darbā, apgalvoja projekta direktore Lolita Čigāne, SFL direktore Vita Tērauda un projekta padomes loceklis, politologs Jānis Ikstens.

S. Veinberga uzskata, ka arī tieša neiejaukšanās darbā šādā gadījumā nenodrošina pētījuma objektivitāti.

Nevienāda attieksme

Neatkarīgā konstatēja, ka Diena, kas arī bija Delnas pētījuma objekts, bieži publicēja šīs organizācijas viedokli, radot abpusēji izdevīgas attiecības. Turklāt, balstoties tikai uz L. Čigānes vērtējumu, apgalvots, ka «zaļie un zemnieki reklamējoties neievēro likumu».

Savukārt par atkāpšanos no pašu metodoloģijas liecina ne tikai dažādā attieksme pret viena stila rakstiem, vienu iekļaujot iespējamās slēptās reklāmas (ISL) tabulā (Aizejošie), bet citu (Šķēle – zaudētājs) ne, kā arī ISL piedēvēšana feļetonam (Rīgas balss), lai gan paredzēts pētīt bija tikai ziņas un intervijas.

Savulaik S. Ēlerte izteikusies, ka katram laikrakstam var būt sava politiskā pozīcija, kas nav pārmesta Dienai pat saistībā ar atklāto norādīšanu vēlēšanu dienā par ko balsot un par ko ne (Par ko balsot). Savukārt krievu medijiem pozicionēšanās, atbalstot PCTVL, tiek kritizēta un aplūkota ar aizdomām par saņemtu melno naudu no partijām. «Tas, ka no kreisajiem spēkiem laikrakstā (Vesti segodņa) pozitīvu atspoguļojumu guva tikai PCTVL, mūsuprāt, liecina par to, ka laikraksts pauž ne tikai savu politisko viedokli, bet, iespējams, vienojies ar PCTVL par šī saraksta popularizēšanu,» teikts secinājumos. Panorama Latvii pētnieki iesaka «atklāti nedeklarēt jau nodemonstrēto atbalstu vienam politiskam spēkam».

Tajā pašā laikā atzīts – «pozitīvi vērtējams fakts, ka neviens laikraksts savās ziņu lapās neizteica klaju aicinājumu balsot par kādu politisko partiju vai, gluži pretēji, neaicināja par kādu partiju nebalsot». Uz jautājumu, kā tad ir ar Dienas aicinājumu, L. Čigāne atbildēja, ka pētījuma objekts bijušas tikai ziņas un intervijas, nevis komentāri. Tajā pašā laikā pie ISL pieskaitīts arī R. Skrodera feļetons Rīgas balsī – ar piebildi: «Arī feļetonā var pievienot otras puses viedokli.» Izpētot projekta mērķus un rezultātus Neatkarīgā atklāja arī virkni citu pretrunu, kas atspoguļotas faktu tabulā, bet, izmantojot projektā ISL noteikšanas kritērijus un pāršķirstot dažus Dienas eksemplārus – vairākus rakstus, kas atbilst šiem kritērijiem vai tiem, pēc kādiem atlasīti Neatkarīgās raksti, bet nav minēti ISL listē.

Turklāt Delna, kas, kā atzinis Dienas biznesa redaktors Juris Paiders, būdama «starptautiska valūtas spekulanta nodibināta organizācija, uzmetas par šīs valsts sirdsapziņu», šo apšaubāmās kvalitātes pētījumu izmanto sava veida mediju šantāžai. Kā atzīts pētījuma rekomendācijās, «iespēja tikt iekļautiem šāda veida ziņojumā medijiem ir krietni nepatīkamāka par atteikšanos piepelnīties no slēptās reklāmas izvietošanas». Lai gan teikts, ka to atzinuši «pašu mediju pārstāvji», konkrēti minēts nav neviens. Turklāt ieteikts nākotnē «atrast metodi ziņu aģentūru materiālu analīzei».

Pinas apgalvojumos

Jau projekta pieteikumā Latvijas Universitātes komunikāciju eksperts Ojārs Skudra brīdināja, ka slēptās reklāmas nepilnīgais definējums pieļauj ārkārtīgi plašas mērījumu interpretācijas iespējas, kas varētu pārvērsties par partiju cīņas līdzekli un ka «partiju finansu plūsmas mērīšanas punkts būs mediji, kas arī dabūs pa kaklu».

Slēptās reklāmas paslēptu definīciju var rast citātā: «Slēpto reklāmu vēlētājs neatpazīst kā politiķa vēlmi ar naudas līdzekļu palīdzību spodrināt savu tēlu vai nomelnot citu partiju, bet gan par neatkarīgas žurnālistikas darbu», kas būtībā norāda uz to, ka žurnālists saņēmis papildu naudu. Atzīstot, ka nav iespējams pierādīt slēptās reklāmas esamību ar faktiem, projektā teikts – «autori neapgalvo, ka žurnālisti vai laikraksti par publikācijām, kas atlasītas pēc izvirzītajiem kritērijiem, saņēmuši neuzrādītu samaksu. Taču šīs publikācijas liecina vismaz par neprofesionālu žurnālistiku». Tādējādi žurnālisti, tai skaitā Neatkarīgās atsevišķu kritisku rakstu autori, tiek vainoti partiju nelegālās naudas saņemšanā vai neprofesionalitātē. Neatkarīgās žurnālisti neņēmās vērtēt savu profesionalitāti, tāpat kā to nevēlējās melnajā sarakstā iekļautā Dienas žurnāliste Ināra Egle, kas vien bilda, ka negribētu sevi pieskaitīt ne pie vienas no šīm kategorijām [neprofesionāla vai saņemta partiju melnā nauda]. Arī vairāki Neatkarīgās žurnālisti atzinīgi novērtēja I. Egles profesionalitāti, taču šis viedoklis acīmredzot atšķiras no pētnieku viedokļa. Jau ziņots, ka Neatkarīgās galvenais redaktors Aldis Bērziņš pārmetumus uzskata par apvainojošiem un plāno Delnu sūdzēt tiesā. Viņaprāt, izveidojusies paradoksāla situācija, kad ISL tiek saskatīta publikācijās par Latvijas Laikmetīgās mākslas centru, kura viens no dibinātājiem un finansētājiem ir pats SFL, kas pretēji likuma prasībām nav rīkojis konkursu par vairāk nekā simts tūkstošiem lielu valsts pasūtījumu. Tam, ka metodoloģiju varētu uzlabot, piekrita arī V. Kalniņš.

Neizpildīti uzdevumi

Nekur pētījumā nav atzīts, ka konstatēta slēptā reklāma, bet visur konstatēta tikai iespējamā slēptā reklāma.

Lai gan pētnieki bija apņēmušies noteikt «konkrēta medija ziņu materiāla pozicionēšanos pret konkrētu politisko partiju vai deputāta kandidātu», viss, ko Neatkarīgajai izdevās uzzināt par savu pozicionēšanos, ir tas, ka no 16 ISL gadījumiem, negatīvā gaismā astoņas reizes atspoguļota TP, divas reizes – LC premjers A. Bērziņš, divas reizes – LPP līderis A. Laksa. Par Dienas pozicionēšanos minēts, ka divas reizes kā galvenais komentētājs izmantots TP deputāta kandidāts, un pozitīvā gaismā atspoguļots vēl viens deputāta kandidāts. Partiju negatīvā un pozitīvā publicitāte mērīta visos medijos kopā, bet, cik tās bijis katrā no medijiem, kā tas bija paredzēts projekta mērķos, pateikts netiek.

Turklāt secinājumos minēta vispār neeksistējoša Latvijas brīvības partija. Var tikai minēt, vai ar to pētnieki domājuši kādu no līdzīga nosaukuma partijām – Latvijas Brīvībai vai Brīvības partiju.

Tāpat nav veikti aprēķini, cik lielas ir partiju melnās kases. L. Čigāne skaidro, ka projekta veicējiem nav pienākums veikt operatīvās un izziņas funkcijas un neviens konkrēti nav apsūdzēts slēpto reklāmu publicēšanā. «Es neriskēšu nosaukt partijas, kas izmanto melnās kases,» viņa sacīja. L. Čigāne Neatkarīgajai nenosauca nevienu pierādītu gadījumu, kad presē būtu bijis publicēts kādas partijas, politiķa apmaksāts raksts, taču turpināja apgalvot, ka «ir iemesli izteikt bažas. Prokuratūrai būtu uzdevums šīs bažas pārbaudīt».

Par to, ka pētījuma nopietnie pārmetumi par ISL balstīti uz žurnālistisko materiālu pasniegšanas formu, liecina L. Čigānes sacītais: «Mēs pētījumā nerunājam par to vai publicētais fakts ir pareizs vai nav, bet runājam par fakta pasniegšanas veidu.»

Pret ko tiesāsies?

Lai gan faktu un pierādījumu nav, Delnas valdes priekšsēdētāja un projekta pārraudzības komisijas locekle Inese Voika un L. Čigāne pieļauj, ka par pārkāpumiem varētu vērsties tiesā. «Pētījuma mērķis nebija vērsties pret medijiem un pierādīt, ka tie publicējuši slēpto reklāmu. Ja pret ko vērsīsimies tiesā, tad pret partijām, bet ne pret medijiem,» sacīja I. Voika.

«Pat ja mums būtu aizdomas par konkrētām summām, mēs tās nevaram pierādīt. Analizējot datus par partiju finansēšanu, grūti iedomāties, ka ir kaut viena partija, kurai nav bijusi melnā kase,» sacīja V. Kalniņš. Viņš uzskata, ka par ISL publicēšanu nav pamata vērsties tiesā pret kādu no medijiem, jo «no mediju puses nav noziedzīga nodarījuma». V. Tērauda savukārt solīja, ka par partiju melnajām kasēm tiks ziņots projekta gala ziņojumā decembrī, bet konkrētas partijas tomēr netikšot nosauktas. Pierādījumu neesot, bet esot mēģinājumi «identificēt pelēko zonu, kurā gan ir grūti izšķirt, vai pie ISL pieskaitītās publikācijas ir žurnālistu neprofesionalitātes vai slēptās naudas plūsmas rezultāts».

J. Ikstens atzina, ka sadarbība ar mediju darbiniekiem un reklāmas speciālistiem liek uzskatīt, ka melnās kases partijām tomēr pastāv. Viņš sprieda, ka slēptās reklāmas kā likuma pārkāpuma pierādīšana tiesā būtu pārāk laikietilpīgs process un situācijas uzlabošanu var sekmēt arī, aizsākot diskusiju sabiedrībā.

Ar zinātni nodarbojas šarlatāni

Paši pētījuma autori pārliecināti par savu kvalifikāciju žurnālistu apsūdzēšanai, skaidri nedefinētas slēptās reklāmas konstatēšanai, ko citur pasaulē atturas pētīt pat profesori.

Pēc V. Tēraudas domām, pētījuma veicēju kvalifikācija – žurnālistikas un politikas studentu grupa, profesionālie žurnālisti – bijusi atbilstoša. L. Čigāne uzskata, ka pētījuma veicēju kvalifikāciju nodrošinājis plašais piesaistīto cilvēku loks, bet J. Ikstens uzsvēris, ka preses analīzi vadījusi pieredzējusi žurnāliste Inta Lase, un arī L. Čigāne neesot «no skolas sola».

S. Veinberga uzskata, ka no jau minētā interešu konflikta izrietošo bīstamību vēl vairāk pastiprina pētnieku kvalifikācijas un zinātniskās pamatotības un uzraudzības trūkums.

«Mediju pētniecības jomā Latvijā ir tukša niša, par ko vaina galvenokārt būtu jāuzņemas Zinātņu akadēmijai, kas jau no padomju gadiem vairāk interesējusies par eksaktajām zinātnēm. Tāpēc apsveicama ir iniciatīva Latvijā pētīt medijus, bet, lai to darītu, ir jābūt zinātniskajam, vismaz doktora grādam tieši mediju pētniecības jomā».

Uzzinājusi ka daļa pētnieku bijuši arī studenti, S. Veinberga iesaucās: «Tas ir absurds, provinciālisms!» Tikai kaut kāds amats vai nodarbošanās nevarot būt pamats, lai vadītu šādus pētījumus. Nederīgs šādām pretenzijām ir arī L. Čigānes maģistra grāds politikas zinātnē. «Cilvēki ar neatbilstošu kvalifikāciju ķērušies klāt pie tā, ko nevar panest. Tas nozīmē, ka nekur, īpaši ārpus Latvijas, šāds pētījums netiek ņemts nopietni, tas ir pilnīgs nonsenss.»

No pieredzes reklāmas pētniecības jomā S. Veinberga sprieda, ka nav iespējams veikt pētījumus par slēpto reklāmu, bet cīņā ar to vajadzīga speciāla uzraudzības institūcija; piemēram, Zviedrijā darbojas reklāmas uzraudzības birojs. Šīs nevalstiskās organizācijas aktivitātes Latvijā esot lauku kapelas līmenī.

Tas, ka šie apšaubāmie dati tiek piedāvāti NRTP, kas ir tiesīga sodīt medijus par konkrētiem pārkāpumiem, tikai palielina šādu aktivitāšu bīstamību. «Es kategoriski noliedzu šāda šarlatānisma un tumsonības izpausmes un ceru, ka Latvija sāks domāt par nopietnas zinātnes attīstību mediju jomā, iespējams, piesaistot ārvalstu zinātniekus,» pauda S. Veinberga.

***

Pretrunas pētnieku apgalvojumos

1) projekta autori noliedz, ka mērķis būtu cīņa pret melnajām kasēm. Taču dokumentos minēts, ka tas «cenšas ieviest skaidrību par politisko partiju rīcībā esošo finansējumu, veicot analīzi par līdzekļiem, ko partijas tērē priekšvēlēšanu aģitācijai. Tomēr ar šo skaitļu palīdzību iespējams uzzināt tikai par partiju oficiāli uzrādītajiem un tērētajiem līdzekļiem. Bez pētījuma par slēptajām reklāmām priekšstats par partiju faktisko finansu apjomu, kas tiek tērēts priekšvēlēšanu aģitācijai, varētu būt nepilnīgs».

2) metodoloģijas aprakstā atzīts, ka tās uzdevums ir «pierādīt, ka slēptā reklāma ir definējama, izmērāma», bet aprakstā, ka «projekta ietvaros konkrēto naudas vai cita veida atlīdzības faktu konstatēt nav iespējams» un ka slēptā reklāma tiek pētīta ar mērķi «identificēt gadījumus, kas rada šķietamību par nelegālas naudas plūsmām».

3) pēc laikrakstu reklāmas izcenojumu cenrāžiem noteikts, ka maksas publikācijas no 15. augusta līdz 30. septembrim visām partijām kopā izmaksājušas aptuveni 177 468 latus. Pētnieki uzskata, ka maksas publikāciju apzīmēšana devusi iespēju aplēst, cik lielus līdzekļus partijas ir tērējušas slēpto reklāmu apmaksai no melnajām kasēm.

Tātad, politiskās reklāmas izdevumi medijos šogad tiek pielīdzināti slēptās reklāmas tēriņiem iepriekšējās vēlēšanās, kad nebija nepieciešams zem reklāmas norādīt, ka tā ir reklāma. Būtībā netiek ņemts vērā tas, ka acīm redzamas reklāmas, kuru apmaksu neviens neapšaubīja, tiek ievietotas kategorijā slēptā reklāma.

Iespējamās slēptās reklāmas (ISL) uzskaitījumā žurnālistiem tiek pārmesta:

4) pieņēmumu, baumu nepamatošana ar faktiem.

apgalvojot, ka «pirms vēlēšanām laicīgi uzsāktā debate par slēpto reklāmu, sabiedrības izpratnes pieaugums par to, kā arī NRTP iesaistīšanās slēptās reklāmas analīzē nodrošināja to, ka iespējamās slēptās reklāmas gadījumu skaits medijos samazinājās», pētnieki izplata nekur, tai skaitā pašu pētījumā, nepierādītu pieļāvumu. Neviens nav izpētījis, kā iespaidā iespējamās slēptās reklāmas skaits samazinājies, ja tas vispār ir samazinājies. Turklāt nevar konstatēt kaut ko, kas ir tikai iespējams.

5) rakstos minēto personu viedokļu trūkums, jo īpaši attiecībā uz pieļāvumiem.

pētnieki, vairākkārt atkārtojot vārdu iespējams, raksta: «TP bija vislielākie priekšvēlēšanu aģitācijas tēriņi un arī visblīvākās reklāmas kampaņa, iespējams, daļa no tās bijusi vērsta arī iespējamās slēptās reklāmas apmaksai.» TP viedoklis nav noskaidrots.

6) ISL analīzei tika pakļautas tikai ziņas un intervijas.

pie ISL pieskaitīts arī R. Skrodera feļetons Rīgas Balsī, ar piebildi: «arī feļetonā var pievienot otras puses viedokli».

7) vienpusīga faktu atlase, lai izceltu negatīvo.

arī pētnieki uzskaitījuši tikai tos faktus, kas, viņuprāt, liecina par žurnālistu korumpētību vai neprofesionalitāti, bet ne tos, kas norādītu uz centieniem objektīvi izvērtēt situāciju.

8) pārmesta konkrētu amatpersonu vainošana noziegumos, kuri nav apstiprināti no tiesībaizsardzības iesāžu puses.

vaino neskaitāmus medijus un žurnālistus iespējamos noziegumos, ko turklāt, kā paši atzīst, nav iespējams pierādīt.

9) pārmet, ka deputāta kandidāts tiek izmantots kā vienīgais galvenais notikuma komentētājs.

vairākos Dienas rakstos Delna parādās kā vienīgais notikumu komentētājs, turklāt uzurpējot likumpārkāpumu noteicēja tiesības.

10) «nav skaidrs, kāpēc tik daudz vietas veltīts vienas partijas viedoklim.

solīts prasīt komentārus no medijiem, tātad – ja nav skaidrs, tad paši pētnieki nav noskaidrojuši.

***

Neatkarīgās rakstu neatbilstība pārmetumiem

Par pseidoanalītiskiem un ar neskaidriem minējumiem un neapstiprinātiem faktiem piesātinātiem nosaukti Neatkarīgās raksti (Aizejošie, 7. Saeima korupcijas purvājā), kuros ir praktiski tikai fakti, hronoloģija, pieņemto lēmumu, parakstīto, tiesa, valdošajām partijām neglaimojošo, dokumentu uzskaitījums. Pārmetot žurnālistiem balstīšanos uz pieņēmumiem, nav ņemts vērā, ka tie izteikti, balstoties uz informāciju, kuras avoti ne vienmēr grib, lai tos atklāj. Tā, piemēram, izteiktais pieņēmums, ka «aizejošā valdība gatavojas pieņemt vairākus būtiskus lēmumus tieši mēnesī pēc valdības apstiprināšanas» ir piepildījies.

Pārmests «saprātīga valdības viedokļa» trūkums rakstā Pašvaldības var palikt bez atlīdzības par sausuma kompensācijām. Rakstā lūgts Jāņa Krūmiņa viedoklis, kas ir atbildīgais valdības loceklis, taču Neatkarīgā nevar atbildēt par viņa viedokļa saprātīgumu. Atspoguļojot J. Ādamsona tiesāšanos ar CVK, tikai Neatkarīgajai prasīts atspoguļot visu CVK locekļu viedokli.

Rakstā Oranžais runcis pie iekšlietu krējumpoda pārmests M. Segliņa viedokļa trūkums, izteiktas baumas, kas nav pamatotas ar faktiem. Raksts balstīts vienīgi uz dokumentiem, hronikām, fiksētiem notikumiem un Iekšlietu ministrijas preses centra komentāru par atspoguļoto problēmu, nevis katru kadru pārbīdi.

Pētnieki ISL publicēšanā vainojuši autorus publikācijai par Latvijas Laikmetīgās mākslas centru, kura viens no dibinātājiem un finansētājiem arī ir SFL, kas pretēji likuma prasībām nav rīkojis konkursu par vairāk nekā simt tūkstošiem latu valsts pasūtījumu.

***

Piemēri no pētījumā neuzskaitītās iespējamās slēptās reklāmas Dienas publikācijās

Izmantojot projektā ISL noteikšanas kritērijus, pāršķirstot pāris Dienas eksemplārus, Neatkarīgā atklāja vairākus rakstus, kas atbilst šiem kritērijiem vai tam, pēc kādiem atlasīti Neatkarīgās raksti, bet nav minēti ISL listē.

Piemēram:

1. Zaļie un zemnieki neievēro likumu, reklamējoties (31.08, D. Arāja) – apgalvots, ka pārkāpts likums, pamatojoties tikai uz L. Čigānes vērtējumu.

2. Priekšvēlēšanu smagā artilērija (20.08, J. Krastiņš) – visa lapa veltīta tikai atstāstam par to, kur un kā TP reklamējas, tās komentēšanai, kas kalpo par papildu reklāmu partijai.

3. 26.08 ziņu slejā lapas augšdaļā ir trīs ziņas (bez norādes uz autoru) par dažādu politiķu priekšvēlēšanu aktivitātēm, bet mazas un melnbaltas ir E. Repšes un J. Žuravļova fotogrāfijas, turpretī centrā – liels un oranži krāsains TP deputāta kandidāta Jura Dalbiņa foto, redzama partijas simbolika).

4. Rubiks: ja nebalsojat par PCTVL, balsojiet par ZZS (1.10. I. Egle) – apšaubāms, ka laikraksta auditorijai pēkšņi kļuvis svarīgs Rubika viedoklis, kuru turklāt pats žurnālists nav dzirdējis.

5. Arī Krasts uzrakstījis grāmatu (ziņa 27.09) – pēc analoģijas ar rakstu Neatkarīgajā – Astra Mille. Labvakar, Edvīn Inkēn ISL slejās, pamatojot ar pseidonotikuma radīšanu, lai dotu iespēju kandidātam reklamēties, un nerada pārliecību, ka grāmata pārāka par citām.

6. PVN samazināšana presei var kavēt abonēšanu (27.09. D. Arāja) – vienpusēja viedokļa atlase, no valdības pārstāvjiem atspoguļots tikai A. Bērziņa viedoklis, kas ir viņu pozitīvā gaismā rādošs, nav nekas minēts par PVN paaugstināšanas iniciatoriem – Finansu ministriju un Gundaru Bērziņu.

7. LSDSP aizstāv Ādamsonu ar rokkoncertu (27.08. I. Egle, U. Rudaks) – no politiķiem atspoguļoti tikai LSDSP viedokļi.

8. Labas iespējas ES un NATO (20.08. D. Arāja) – smaidoša A. Bērziņa foto, paša vadītajai valdībai tikai glaimojoši izteikumi par valsts progresu, nav oponentu viedokļu, lai gan tādi pastāvīgi medijos izskanējuši.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!