Raksts

Skola un baznīca


Datums:
31. augusts, 2010


Autori

Laima Geikina


Foto: Umi Towel

Kā sabiedrībai mums reiz būs jāizšķiras, vai investēsim vien skolēnu prasmju — lasīt, rakstīt, rēķināt — attīstībā, vai tomēr ne mazāk svarīgas investīcijas būs nepieciešamas vērtībizglītībā.

Aizsākoties debatēm sabiedrībā par Bībeles mācības obligātu ieviešanu valsts skolās, prātā uzaust vairāki jautājumi, kurus būtu nepieciešams atbildēt gan vecākiem, gan Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM), gan idejas autoriem, gan baznīcām, gan reliģiskās izglītības ekspertiem. Kāpēc tieši šobrīd uzsākta diskusija par Bībeles mācības ieviešanu valsts skolās? Ko pēc būtības nozīmē „Bībeles mācība”? Kā minētais piedāvājums atbilst sabiedrības patiesajām vajadzībām un kādi pētījumi to apliecina? Kas uzņemsies atbildību par reliģiskās izglītības norisēm valsts skolās? Ko mēs kā sabiedrība kopumā sagaidām no reliģiskās izglītības kā daļas no vispārējās izglītības?

Reliģiskās izglītības jomā esmu iesaistīta kopš 90. gadu sākuma. Katru reizi, kad tiek aktualizēts jautājums par reliģisko izglītību valsts skolās, Latvijas politiskās dzīves aktualitāte ir kārtējās vēlēšanas. Tāpēc arī šoreiz nepārsteidz minētā temata aktualizācija. Laika gaitā dažādi politiskie spēki — KDS, Jaunā partija, LPP/LC, TP — retoriku par reliģisko izglītību ir izmantojuši un turpina izmantot kā savu priekšvēlēšanu kampaņas elementu. Atliek vien ar nožēlu konstatēt, ka baznīcas, vienkāršojot temata sarežģīto būtību, iesaistās priekšvēlēšanu aģitācijas spēlēs par labu konkrētiem politiskajiem spēkiem.

Atšķirīgie termini

Teoloģiski kristīgā mācība kā ekumenisks mācību priekšmets ir problemātiska.

Jāatzīmē, ka gan sabiedrība kopumā (tas būtu saprotami, lai gan norāda uz reliģiskās kompetences pilnveides nepieciešamību sabiedrībā), gan paši idejas autori demonstrē nekompetenci reliģiskās izglītības jomā. Nekompetence atklājas lietoto terminu neatbilstībā un sajukumā. Latvijas likumdošana — Izglītības likuma 10. pants[1] un Reliģisko organizāciju likuma (ROL) terminu skaidrojums un 6.pants[2] —nosaka terminus, kas ir lietojami, raksturojot izglītības un reliģijas attiecības. ROL nosaka, ka valsts skolās šobrīd pieļaujams īstenot kristīgās ticības mācību. Tas ir konfesionāls mācību priekšmets, kurā vienas konfesijas pārstāvji māca savas konfesijas skolēnus par noteiktu kristīgo konfesiju uzskatu, dogmu un priekšstatu sistēmu. Arī šobrīd minētais likums pieļauj/uzliek par pienākumu īstenot konfesionālu kristīgās ticības mācību, ja vismaz 10[3] skolēni/viņu vecāki/aizbildņi izsaka vēlēšanos pēc šāda mācību priekšmeta skolā.

Kristīgā mācība (visām kristīgajām konfesijām kopīgu dogmu mācīšana) ROL nav raksturota kā jēdziens, un šādu mācību priekšmetu pēc likuma arī nav paredzēts īstenot. Saistībā ar izglītību ROL atrodam vēl vienu terminu — ticības mācība, kas ir attiecināta uz dažādu reliģiju uzskatu, dogmu un priekšstatu sistēmas apguvi. Tādējādi, pēc būtības valdības noteikumi par ekumenisku kristīgās mācības īstenošanu valsts skolās ir pretrunā ar ROL. Turklāt teoloģiski kristīgā mācība kā ekumenisks mācību priekšmets ir problemātiska.

Lai gan baznīcas uzsver, ka būtiskas atšķirības starp konfesijām nepastāv, tomēr starp Romas katoļiem, pareizticīgajiem un protestantiem visā to plašajā izpausmju spektrā ir ievērojamas atšķirības. Piemēram, Romas katoļi un pareizticīgie vienlīdzīgu autoritāti piešķir gan Tradīcijai, gan Svētajiem Rakstiem, kamēr vairums protestantu atzīst tikai Svēto Rakstu autoritāti. Vēl uzskatāmāk šīs atšķirības parādās konkrētajās nodarbībās dažādās Latvijas skolās gan klases iekārtojuma ziņā (ikonas, svēto attēli), gan atsevišķu Bībeles tekstu (Vecās Derības deiterokanoniskās grāmatas)[4] izmantošanā Romas katoļu un pareizticīgo tradīcijā. Tāpat atšķirības ir atzīto deiterokanonisko grāmatu skaitā gan vienā, gan otrā tradīcijā, gan arī skolotāja uzsvarā kristīgās mācības saturā.

Reliģiskais aspekts mācībās

Tādi reliģiskās izglītības mācību priekšmeti kā kristīgā ētika, reliģijas mācība, Bībeles mācība likumā nav definēti un tātad legāli Latvijā neeksistē.

Tādi reliģiskās izglītības mācību priekšmeti kā kristīgā ētika, reliģijas mācība, Bībeles mācība likumā nav definēti un tātad legāli Latvijā neeksistē. Kas tiek saprasts ar Bībeles mācību? Ja mācību priekšmets, tad būtu jāmaina likums. Ja ar to tiek saprasts nozīmīgais kultūras mantojums, kas ietverts Vecajā un Jaunajā Derībā, tad būtu nepieciešams integrēt šo kultūras mantojumu tādu mācību priekšmetu saturā kā vēsture, latviešu valoda un literatūra, sociālās zinības, māksla un kulturoloģija. Lai gan šeit pastāv bīstamība, ka ar laiku šādi integrēts saturs tiek reducēts.

2004.gadā īstenotās pamatizglītības satura reformas rezultātā sociālo zinību mācību priekšmeta standartā un programmā tika iestrādāts reliģiskais aspekts — skolēnu zināšanas, prasmes un attieksmes, kas sekmēja reliģiskās kompetences attīstību. Piemēram, kā uzvesties baznīcās, mošejās, tempļos vai arī tas, kā dažādas reliģijas raudās uz konfliktu cēloņiem un to risināšanu. 2010.gada pamatizglītības satura reformas projektā šāds aspekts vairs neeksistē.

Jāpatur prātā citu valstu pieredze vienā mācību priekšmetā integrēt gan reliģiju, gan ētiku.

ROL iezīmē vēl vienu jautājumu, kas, ieviešot Bībeles mācību, paliek bez atbildes: kas notiks ar mācību priekšmetu pāri kristīgā mācība un ētika? Ja tiek likvidēts mācību priekšmets „Kristīgā mācība”, vai tas nozīmē, ka arī ētika netiek mācīta? Šeit jāpatur prātā citu valstu pieredze vienā mācību priekšmetā integrēt gan reliģiju, gan ētiku. Šāds mācību priekšmets ir orientēts uz visu skolēnu iesaistīšanos tajā. Kādas būs mūsu atbildes attiecībā uz radušos situāciju un citu valstu pieredzi?

Izglītības saturu nosaka baznīca

Saprātīgi, sabiedrības interesēm un vajadzībām atbilstoši lēmumi reliģiskās izglītības jomā izpaliek.

Ekumeniski īstenota kristīgā ētika būtu pieņemama gan teoloģiski, gan sociāli, jo šādā mācību priekšmetā priekšplānā izvirzās ētikas un morāles problemātika. Kristīgā ētika atklātu tās kristīgās vērtības, uz kurām atsaucas ikviens debašu dalībnieks, kā arī to, kā kristīgā ētika izpaužas kultūrā, sociālajā sfērā un politikā. Pēdējie 15 gadi rāda, ka saprātīgi, sabiedrības interesēm un vajadzībām atbilstoši lēmumi reliģiskās izglītības jomā izpaliek. Jau 1997.gadā, ieviešot konfesionālu kristīgās ticības mācību, bija skaidrs, ka šāds mācību priekšmets neradīs atsaucību plašākā sabiedrībā. Tobrīd veiktie pētījumi[5] liecināja, ka vecāki izvēlas visām konfesijām kopīgu mācību priekšmetu (optimāli — kristīgo ētiku). Turklāt puse no aptaujātajiem nespēja atbildēt uz jautājumu „kādu jūs vēlētos reliģiskās izglītības mācību priekšmetu — konfesionālu vai nekonfesionālu?” No atbildējušajiem 75% respondentu izvēlējās nekonfesionālu reliģiskās izglītības mācību priekšmetu. Tomēr lēmums tika pieņemts — valsts skolās īstenos konfesionālu kristīgās ticības mācību. Šis lēmums bija politisks.

Tā vietā, lai meklētu visu sabiedrību apmierinošu risinājumu reliģiskās izglītības jomā, IZM vēl aizvien atbildību par lēmumiem deleģē institūcijām, kas neatrodas tās pakļautībā.

Pēc 2000.gada lielākās konfesijas vienojās par ekumenisku kristīgo mācību, par kuras pretrunīgumu tika runāts iepriekš. Turklāt sasniegtais rezultāts ir atbilstošs SKDS (2004) pētījuma rezultātiem — aptuveni 22-25% 1.-3.klases skolēnu vecāku/aizbildņu izvēlas kristīgo mācību iepretim ētikai. Precīza statistika IZM minētajā jautājumā gan nav pieejama, taču statistika kopumā ir IZM vājā vieta. Tā vietā, lai meklētu visu sabiedrību apmierinošu risinājumu reliģiskās izglītības jomā, IZM vēl aizvien atbildību par lēmumiem deleģē institūcijām, kas neatrodas tās pakļautībā. Baznīca nosaka un izstrādā reliģiskās izglītības saturu[6], akceptē skolotājus. Turklāt likums diskriminē atsevišķas kristīgās konfesijas kristīgās mācības pasniegšanas iespējās — ekumeniskajos dievkalpojumos piedalās gan metodisti, gan adventisti, taču šo konfesiju skolotāji nedrīkst pasniegt kristīgo ticības mācību skolās.

Reliģiskā izglītība Eiropā tiek uztverta kā līdzvērtīgs vispārējās izglītības komponents. Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO), Demokrātijas institūciju un cilvēktiesību biroja Reliģijas un pārliecības brīvības padomes paspārnē tapušas Toledo vadlīnijas reliģijas un pārliecības brīvības mācīšanai[7] un Eiropas Parlamenta vadībā tapusi Baltā grāmata starpkultūru dialoga veicināšanai[8]. Minētajos dokumentos, kas publiski pieejami internetā, atrodamas vienošanās, kuras ar savu parakstu kā pieņemamas akceptējis Latvijas ārlietu ministrs. Loģiska konsekvence būtu ja IZM iepazītos ar minētajiem dokumentiem un uzņemtos atbildību par mūsdienīgas, sabiedrības vajadzībām atbilstošas reliģiskās izglītības koncepcijas izstrādi. Atbilstoši Toledo vadlīnijām tā ietver visu ieinteresēto pušu sadarbību — gan valsts pārvaldes, gan vecāku, gan skolēnu, gan skolotāju, gan baznīcu un citu reliģisko kopienu pārstāvju, gan reliģiskās izglītības ekspertu līdzdalību.

Līdzīgi Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja iesaka EDSO Ministru padomei iedrošināt dalībvalstu valdības, lai tās panāktu reliģijas mācīšanu gan pamatskolas, gan vidusskolas līmenī, izvirzot šādus izglītības mērķus:

1) sekmēt skolēnu izpratni un izpēti gan par pašu praktizētu reliģiju, gan tuvākajā apkārtnē praktizētajām;

2) sekmēt skolēnu izpratni par to, ka visiem ir vienādas tiesības būt pārliecinātiem, ka viņu ticība ir „vienīgā patiesā” un citi nav uztverami kā atšķirīgi cilvēki tikai tāpēc vien, ka viņi pieder citai reliģijai vai vispār nav reliģiozi.[9]

Tikai prasmes vai tomēr vērtībizglītība?

Optimālais reliģiskās izglītības modelis valstī, kas funkcionē postateistiskās izglītības apstākļos, manuprāt, būtu atsevišķs mācību priekšmets „Reliģija un kultūra.”

Katram, kas ir ieinteresēts reliģiskās izglītības jomā, būtu jāatbild uz jautājumu, kādam jābūt reliģiskās izglītības mērķim un optimālajam īstenošanas veidam? No savas puses vēlos akcentēt dažas tēzes, kas, iespējams, rosinās diskusijas. Manuprāt, reliģiskās izglītības mērķis ir sekmēt skolēnu reliģiskās kompetences attīstību, kas ietver noteiktas zināšanas par reliģiju un reliģijām, to kultūrvēsturisko, sociālo un politisko nozīmi, prasmi paust savu (ne)reliģisko pārliecību, vienlaikus ar cieņu izturoties pret līdzcilvēku ticību un pārliecību. Reliģiskajā kompetencē ietilpst arī prasme kompetenti sazināties par reliģiskiem un eksistenciāliem jautājumiem, kā arī attieksme, kas sekmē mieru un sadarbību gan lokāli, gan globāli. Optimālais reliģiskās izglītības modelis valstī, kas funkcionē postateistiskās izglītības apstākļos, manuprāt, būtu atsevišķs mācību priekšmets „Reliģija un kultūra.”[10] no 1.-12.klasei.

Apzinos gan skolēnu pārslodzi, gan dažādu citu interešu grupu aktualizēto jaunu mācību priekšmetu — Latvijas vēstures, satiksmes drošības, veselības mācības — ieviešanas nepieciešamību, tomēr kopumā kā sabiedrībai mums reiz būs jāizšķiras, vai investēsim vien skolēnu prasmju — lasīt, rakstīt, rēķināt — attīstībā, vai tomēr ne mazāk svarīgas investīcijas būs nepieciešamas vērtībizglītībā, kuras saturs atklājas reliģijā, ētikā, pilsoniskajā un cilvēktiesību izglītībā. Šodien skolas solā sēdošie pieņems lēmumus par to, kādas būs mūsu vecumdienas, kad būsim kļuvuši par to sabiedrības daļu, kas ne vienmēr spēj paši aizsargāt savas intereses. Kāda būs mūsu bērnu attieksme pret mums kā indivīdiem? Vai cilvēks un dzīvība būs viņu vērtību avangardā?

Ikvienam ir svarīgi formulēt savu personisko viedokli par reliģisko izglītību valsts skolās godīgi un patiesi, vismaz pašam pret sevi. Pat ja attieksme pret reliģisko izglītību būtu negatīva tādēļ, ka pieskaitām sevi agnostiķiem vai ateistiem, nepieciešams apzināties, ka Bērnu tiesību deklarācijas 10.princips[11] un Konvencijas par bērna tiesībām 14.pants[12] paredz tiesības ikvienam paust un īstenot savu ticību un pārliecību. Arī izglītībā.

____________________________________

[1] Izglītības likums [tiešsaiste] likumi.lv (atsauce 30.08.2010.) – pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=50759

[2] Reliģisko organizāciju likums [tiešsaiste] likumi.lv (atsauce 30.08.2010.) – pieejams: http://likumi.lv/doc.php?id=36874

[3] Somijā šis skaitlis ir vismaz 2 skolēni, Slovākijā – vismaz 6 skolēni.

[4] Šajā krājumā apvienotas tās Vecās Derības grāmatas, kas nav atrodamas visos Bībeles izdevumos.
Latviešu valodā tās protestantisma ietekmē līdz šim vairāk bijušas pazīstamas ar nosaukumu apokrifi. Apokrifi – izcelsme – latīņu apocrypha (scripta) „slēpti raksti” < sengrieķu apokryphos – „slepens”.
1. Ar Bībeles sižetiem saistīti jūdaisma un agrās kristietības sacerējumi, ko oficiālā baznīca neatzīst.
2. Neīsti, viltoti, apšaubāmi raksti, sacerējumi.[tiešsaiste] Enciklopēdija „Letonika.lv” (atsauce 30.08.2010) – pieejams: http://letonika.lv/groups/default.aspx?r=1107&q=apokrifi&id=993459&&g=1

[5] Kristīgās izglītības vieta un loma Latvijas izglītības sistēmā. Pārskats par zinātniski pētniecisko darbu. – R: LKSA, 1996. (IZM pasūtīts pētījums Latvijas Kristīgo Skolotāju Asociācijai)

[6] Latvijā tiek īstenota pieeja „mācīt reliģiju”, kuras pamatfunkcija ir iesaistīt skolēnus konkrētā reliģiskajā tradīcijā/konfesijā. Papildus tiek izmantoti elementi no pieejas „mācīties no reliģijas”, kuras mērķis ir pedagoģisks (audzinošs) un tā īsteno vērtībizglītojošo funkciju. Eiropā vairumā valstu tiek īstenota pieeja „mācīties par reliģiju” kombinācijā ar „mācīties no reliģijas”. Turklāt pēdējā laikā notiek intensīva sadarbība ar pilsoniskās un cilvēku tiesību izglītības īstenotājiem kopīgo mērķu sasniegšanai – miers un sabiedriskā drošība, kā minēto mācību priekšmetu gala rezultāts. Vairāk par reliģiskās izglītības pieejām lasīt: Schreiner P., Different approaches – common aims?. – Münster, CoGREE, 2002. vai Козырев Ф.Н., Религиозное образование в светской школе: теория и международный опыт в отечественной персрективе. – СанктПетербург: издательство «Апостольский город», 2005.

[7] Toledo Guiding Principles on Teaching about Religions and Beliefs in Public Schools,

Prepared by the ODIHR Advisory Council of Eksperts on Freedom of Religion and

Belief.[tiešsaiste] – Warsaw: OSCE/ODIHR. (atsauce 30.08.2010.) – Pieejams: http://www.osce.org/publications/odihr/2007/11/28314_993_en.pdf

[8] White Paper on Intercultural Dialouge. [tiešsaiste] – Council of Europe, 2008 (atsauce 30.08.2010.) – pieejams: http://www.coe.int/t/dg4/intercultural/WhitePaper_InterculturalDialogue_2_en.asp

[9] Vairāk par reliģiskās izglītības aktualitātēm lasīt Latvijas Bībeles Biedrības izdotajos rakstu krājumos, kuru mērķauditorija ir pedagogi – RELIĢISKĀS DAŽĀDĪBAS TEMATIKA IZGLĪTĪBĀ – EIROPAS, NACIONĀLĀ UN REĢIONĀLĀ DIMENSIJA [tiešsaiste] – LBB, 2009 (atsauce 30.08.2010.) – pieejams: http://www.bibelesbiedriba.lv/religiska_dazadiba_izglitiba_08_okt.pdf un IEPAZĪSIM TO, KO MĀCĪSIM: RELIĢISKĀ DAUDZVEIDĪBA [tiešsaiste] – LBB, 2008. (atsauce 30.08.2010.) – pieejams: http://www.bibelesbiedriba.lv/krajums.pdf

[10] Šāda pieredze ir vairākās valstīs – Apvienotajā Karalistē, Šveicē, Dienvidāfrikā. Arī no Francijas būtu iespējams mācīties kā absolūti sekulāra valsts mēģina atgriezties pie saprātīga reliģiskās izglītības modeļa.

[11] Bērnu tiesību deklarācija [tiešsaiste] – ANO, 1959. (atsauce 30.08.2010.) – pieejams: http://www.humanrights.lv/doc/vispaar/berndekl.htm

[12] Konvencija par bērna tiesībām [tiešsaiste] – 1989. (atsauce 30.08.2010.) – pieejams: http://www.humanrights.lv/doc/vispaar/bernkonv.htm


Kad reliģijas iejaucas

Standarti vidējam aritmētiskajam


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!