Skola, kas maksā naudu 0

Latvijai vajadzētu virzīties uz tādu izglītības sistēmu, kad vecāku finansiālais stāvoklis arvien mazāk ietekmē skolēna iespējas skolā.

Iesaki citiem:

Mediju uzmanības centrā atkal ir nonācis jautājums par izglītības izmaksām, jo tiesībsargs publiski norādījis, ka, palīdzot vecākiem cīnīties par bezmaksas izglītību, ir gatavs tiesāties ar skolām, kuras prasa papildu iemaksas par skolēnu izglītošanos. Daļēji gan var teikt, ka izglītības izmaksu jautājums nekur nav bijis pazudis, tikai nu tas atguvis aktualitāti, jo jau atkal tuvojas 1. septembris. Tieši katra mācību gada sākumā skolēniem ir jāgādā virkne dažādu lietu, kuras tiem sniegs iespēju izpildīt valsts noteiktās prasības, lai iegūtu izglītību. Tā vecākiem nākas visplašāk atvērt maciņus, lai bērnus sagatavotu kārtējam skolas gadam.

Jautājums, cik skolēnam un viņa ģimenei izmaksā vispārējā izglītība, manuprāt, ir viens no centrālajiem izglītības jautājumiem, jo tieši skolā veidojas skolēnu nākotnes iespējas. Ja izrādās, ka izglītība tomēr ir maksas pakalpojums, tad nozīmīga sabiedrības daļa — visi, kuriem var rasties grūtības samaksāt par skolu, — ir nolemta nākotnes neveiksmei. Šādā interpretācijā maksa par izglītību ir oficiāls veids, kā pateikt, ka trūcīgākajiem valsts iedzīvotājiem nav tiesību uzlabot savu nākotni. Maksas izglītībā svarīgākais ir nevis tas, kāds ir skolojamais bērns, bet gan tas, kas ir viņa vecāki.

Satversme un realitāte

Protams, var arī vienkārši pateikt, ka bezmaksas izglītību nosaka Latvijas Satversme, un tomēr — katru gadu pirms 1. septembra kāds veic apkopojumu, lai secinātu, cik tad īsti maksā bērna sagatavošana skolai. Tāpat katru gadu apkopojumu autori secina, ka šim nolūkam nepieciešami pat vairāk nekā 100 lati. Pēdējā Swedbank atbalstītajā pārskatā autori secina, ka sākumskolas skolēna vajadzības robežojas ap 100 latiem, bet, skolēnam sasniedzot augstākas klases, izmaksas krītas[ 1 ]. Cita plašu rezonansi ieguvusi akcija bija šā gada februārī izskanējušais tiesībsarga aicinājums vecākiem ziņot par dažādām papildu izmaksām, kuras viņiem skolā ir jāuzņemas. Vēlākajā publiskajā apkopojumā tiesībsargs norādīja, ka vecāki ir spiesti maksāt ne tikai par mācību materiāliem, bet segt arī dažādas administratīvās izmaksas.

Apsekojumu autori visi kā viens secina, ka vecākiem ir finansiāli jāpiedalās izglītības finansēšanā. Un tāpat vairums no šiem autoriem norāda — vecāku izmaksas apliecina, ka Latvijā skolēniem nav pieejama bezmaksas izglītība, kā to garantē valsts pamatlikums. Nu jau situācija ir attīstījusies tik tālu, ka tiesībsargs sola palīdzēt vecākiem tiesāties ar skolām, kur no vecākiem prasa kādas iemaksas. Uz šo acīmredzami pārspīlēto tiesībsarga ierosinājumu, lai parādītu, ka Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) atbalsta skolas un kaut ko lietas labā tomēr dara, reaģēja izglītības ministrs Roberts Ķīlis, apgalvojot, ka situācija tiek risināta. Viņš arī norādīja, ka tiesībsarga paziņojumi ir neizprotami un jautāja, kā tieši izglītības kontekstā būtu jāinterpretē jēdziens „bezmaksas”? Šis ir nozīmīgs jautājums, jo Latvijā nav neviena konkrēta reglamenta, cik pildspalvu, cik zīmuļu, papīra lapu vai citu lietu valstij vai pašvaldībai bērniem būtu jānodrošina. Tiesībsargs šo jautājumu ir pavērsis otrādi, norādot, ka neviens normatīvais akts Latvijā nenosaka izglītības iestādes tiesības likt privātpersonām iegādāties mācību līdzekļus izglītības standartā noteikto zināšanu apguvei. Attiecīgi no amatpersonu izteikumiem un pēc iepazīšanās ar likumpantiem varam secināt — ir praktiski neiespējami pateikt, kas tad īsti ir bezmaksas izglītība, kā arī kas vai kādi materiāli šādā izglītībā ietilpst.

Ir praktiski neiespējami pateikt, kas Latvijā īsti ir bezmaksas izglītība.



Tomēr ir arī trešais secinājums. Kad es ikdienas sarunās skolēnu vecākiem prasu, cik viņiem izmaksā bērna sagatavošana skolai, nopērkot visu nepieciešamo, atbildes variē pat vairāk nekā 100 latu robežās. No vienas puses, atšķirības izmaksu novērtējumā var skaidrot ar to, ka nevar novilkt skaidru robežu, kuri materiāli tiek pirkti skolai un kuri — citām nodarbībām. Piemēram, ja basketbola treniņiem nopirktās kedas un sporta tērpu izmantos arī skolas sporta nodarbībās, tos, visdrīzāk, pieskaitīs izglītības izdevumiem, bet, ja tikai treniņos, tad — nepieskaitīs „skolas naudai”. Tāpat arī dažādās skolās skolēniem tiek nodrošināts dažāds daudzums mācību materiālu. Tomēr vēl drošāk var apgalvot, ka vecākiem ir ļoti atšķirīga izpratne, kas skolēniem skolā ir vajadzīgs. Piemēram, vai penālis ir vajadzīgs un kādam — cik dārgam, ietilpīgam un skaistam — tam ir jābūt, lai skolēns varētu labi mācīties.

Spēja nopirkt

Pieeja izglītībai ir saistīta arī ar noteiktām neoficiālām izmaksām. Šāda situācija nav nedz atbalstāma, nedz arī normāla. No vienas puses, neoficiālajās izmaksās ietilpst visiem zināmās fonda naudas un varbūt arī citas regulāras iemaksas, kas nodrošina skolas mācību procesu. No otras puses, pie tām var pieskaitīt dažādas vienreizējas iemaksas, piemēram, par specifiskiem mācību materiāliem vai mācību ekskursijas. Attiecīgi te būtu jāieskaita visas iemaksas, bez kurām skolēns nevar pilnvērtīgi iegūt izglītību.

Neatkarīgi no tā, vai izglītība ir maksas vai bezmaksas pakalpojums, var droši apgalvot, ka sabiedrības daļa, kura būs spējīga par to maksāt, spēs arī saviem bērniem nodrošināt labāku izglītību. Šis process vismaz man pamatos šķiet normāls, bet ne atbalstāms. Ir pilnīgi saprotami, ka vecāki ar augstākiem ienākumiem spēs saviem bērniem nodrošināt privātskolotājus, papildu mācību materiālus, spēju parādīt, kā zināšanas var izmantot praktiski. Taču problēma rodas mirklī, kad spēja nodrošināt bērnam labākas iespējas sāk ierobežot tos, kuri to nevar atļauties. Forma, kā tas var notikt, ir dažāda. Tie var būt skolēnu savstarpējie konflikti par apģērbu vai citiem priekšmetiem, bet tā var arī būt skolotāja veicināta situācija, kad mācību stundā vieglāk uzdevumus var izpildīt bērni, kuru rīcībā ir specifisku palīgmateriālu „aprīkojums”.

Problēma rodas mirklī, kad vecāku spēja nodrošināt bērnam labākas izglītības iespējas sāk ierobežot tos, kuri to nevar atļauties.



Protams, nav oficiālu iemaksu, lai varētu mācīties skolā, tomēr ir jāmaksā, lai varētu līdzvērtīgi piedalīties mācību procesā. Tas noved pie situācijas, kad konkrēti skolēni pašos pamatos tiek atstumti no izglītības procesa. Jau 2007. gadā Baltijas sociālo zinātņu institūta (BISS) pētnieki secināja, ka izglītības izmaksas ietekmē skolēnus, kuri nāk no zemāka statusa ģimenēm, un tas kavē šo skolēnu iespēju pilnvērtīgi iegūt izglītību, tāpēc šādi skolēni no skolas „atbirst” biežāk[ 2 ].

Latvijai vajadzētu virzīties uz tādu izglītības sistēmu, kad vecāku finansiālais stāvoklis arvien mazāk ietekmē skolēna iespējas skolā. Un te nevajadzētu pārprast — es nedomāju, ka vajadzētu ierobežot bagāto vecāku iespējas pirkt saviem bērniem dārgas mantas. Drīzāk skolai būtu jānodrošina arvien lielākas iespējas, lai pakalpojumi, par kuriem vecāki maksā, būtu līdzvērtīgi pieejami arī bez maksas.

Tiesībsargs un arī IZM ir norādījuši, ka jātiecas izglītības procesā mazināt jebkuru faktoru klātbūtni, kas būtu saistāmi ar jebkādām izmaksām. Atšķirība tikai, ka tiesībsargs šo rezultātu vēlas sasniegt ātri un uzskata to par neatliekamu un neapspriežamu prioritāti. Nevar nepiekrist, ka iespējai iegūt izglītību bez maksas būtu jābūt prioritātei.

Kad izdevīgāk samaksāt

Ir jāmin vēl kāda situācija, kas ļauj saprast, kā bezmaksas izglītība arī bez neoficiālām iemaksām pārtop nepieciešamībā pirkt savas iespējas. Konceptuāli šo procesu es vēlētos raksturot kā situāciju, kurā ieguldītie „citi” resursi kļūst tik dārgi vai arī tiem ir tik maza atdeve, ka vieglāk ir samaksāt papildu naudu. Piemēram, jaunās grāmatas var nepirkt, jo skola nodrošina vecās. Taču atklāti tiek diskutēts, ka vecās grāmatas ir morāli novecojušas un labi mācību vielu neviens no tām iemācīties vairs nevar. Cits piemērs — vecāku sapulcē balso par kādu ierosinājumu, kas saistās ar izmaksām. Teorētiski vecāki var pret to protestēt, taču nereti gadās, ka tie, kas nevēlas maksāt, ir vājāk sagatavoti un nespēj aizstāvēt savas intereses.

Minētās situācijas nedaudz robežojas ar šantāžu — ar pieejamajiem resursiem ir grūti sasniegt rezultātus, kas būtu līdzvērtīgi, ja par tiem maksātu. Taču bez maksas ir pieejama tikai tāda izglītība, kas var būt ierobežojoša un, lai nodrošinātu savam bērnam pilnvērtīgu izglītību, izdevīgāk ir samaksāt.

Nepārdomāta izglītības politika var veicināt un padziļināt nevienlīdzību.



Viss iepriekšteiktais norāda virzienu, kurā būtu jāvirzās, mēģinot sasniegt bezmaksas izglītību. Tai būtu jābūt ne tikai bez papildu iemaksām, bet arī līdzvērtīgai tai, kādu skolēni varētu iegūt, ja par to būtu gatavi maksāt. Attiecīgi — skolēna finansiālajām iespējām nevajadzētu ietekmēt viņa nākotnes iespējas. Kā to panākt? Palielinot izglītības finansējumu, nodrošinot visiem vienlīdzīgu pieeju ar izglītību saistītiem resursiem, panākot, ka visas nepieciešamās konsultācijas skolēniem ir vienlīdz pieejamas un nodrošinot skolēniem visus skolā nepieciešamos palīgmateriālus.

Protams, pilnīgu vienlīdzību nekad neizdosies panākt, jo to ietekmē arī virkne citu faktoru, kas nav saistīti ar skolu. Tomēr ir vērts uz to tiekties un, ja nu ne citādāk, tad vismaz apzināties, ka nepārdomāta izglītības politika var veicināt un arī padziļināt nevienlīdzību.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Saistītie raksti
Citi autora darbi
Klasites 255x203

Cīņa par skolu 2 Autors:Miķelis Grīviņš