Foto: Ikars Kubliņš

Teikt, ka šajā un nākamajā nedēļā risināsies notikumi, kas var izšķirt cilvēces nākotni, varbūt būtu pārlieku dramatizēti. Bet varbūt arī ne.

ASV Senāta balsojums par militāro triecienu došanai Sīrijai tiek gaidīts šonedēļ, bet Kongress par to varētu balsot nākamajā nedēļā. Lai gan tieši šodien Krievija un Sīrija vēl paguvušas nākt klajā ar priekšlikumu, kas ir ļoti loģisks un vērsts uz mieru – Sīrija piekritusi Krievijas ierosinājumam nodot savus ķīmiskos ieročus un to noliktavas starptautiskā kontrolē (un pēc tam tos iznīcināt), turklāt ANO ģenerālsekretārs Bans Kimūns arī izteicis tam konceptuālu atbalstu, diemžēl ir ļoti lielas šaubas, ka ASV vēlēsies tam piekrist (lai gan sākotnēji par šādu ideju pirmais esot ierunājies pat ASV valsts sekretārs Džons Kerijs). Līdzšinējā ASV administrācijas rīcība pēdējo nedēļu laikā liecinājusi, ka tā par katru cenu vēlas sākt militāru konfliktu ar Sīriju, bet, protams, būtu lieliski, ja jaunajā situācijā šī pozīcija tiktu mainīta.

Ja tomēr ASV izliksies nedzirdam Krievijas un Sīrijas racionālo priekšlikumu, kas visefektīvāk piepildītu tās publiski deklarēto mērķi – nodrošināt, lai Asads neizmantotu ķīmiskos ieročus vēlreiz (ja tiešām viņš vispār bijis tas, kurš to pavēlēja darīt 21. augustā) un turpinās rībināt kara bungas, tad, visticamāk, tās iecerei sākt karu netraucēs pat simboliskais demokrātijas “sprungulis riteņos” – negatīvs Kongresa balsojums. Kā ziņo CNN, Kongresa pārstāvji patlaban sliecas balsot pret ieceri sākt uzbrukumus (skeptiķu esot 6 reizes vairāk nekā uzbrukuma atbalstītāju, tiesa, lielākā daļa kongresmeņu vēl nav izlēmuši), taču Obama nav konkrēti atbildējis uz jautājumu, vai viņš dos pavēli uzbrukumam pat gadījumā, ja Kongress to noraidīs. Šāda vilcināšanās liek domāt, ka uzbrukums notiks jebkurā gadījumā.

Piedāvāju aplūkot pašdarinātu infografiku ar iespējamajiem notikumu attīstības scenārijiem, sākot ar ASV kongresa balsojumu. Katram no iespējamākajiem attīstības virzienam esmu piemērojis subjektīvu piepildīšanās prognozi, izteiktu procentos. Ticamākie (ar lielāko procentu īpatsvaru apveltītie) notikumu virzieni iekrāsoti sarkanā, mazāk ticamie – melnā krāsā. Infografikā izkristalizējas 4 iespējamie iznākumi – faktiski neviens no tiem nav pozitīvs, izņemot ļoti mazticamo otro. Katram no šiem 4 iznākumiem esmu aprēķinājis procentuālo piepildīšanās iespēju, vienkārši sareizinot šī iznākuma secīgo notikumu ķēdē iekļautos prognožu procentus. Piemēram, ja iespējamība, ka ASV Kongress nobalso pret uzbrukumu, ir 75%, un iespējamība, ka pēc tam Obama tik un tā sāk uzbrukumu, ir 80%, tad abu šo variantu kopējā realizēšanās iespējamība ir aprēķināma sekojoši: 0,75 * 0,80 = 0,6 = 60%. Šādi rēķinot, iznāk ka 4 ticamākie Sīrijas kara attīstības scenāriji ir sekojoši (numerācija atbilst infografikai):

1) Saglabājas pašreizējā situācija – pilsoņu karš, kurā neviena no pusēm negūst virsroku: 21% līdz 47% (problemātiski precīzāk aprēķināt, jo trešais apakšscenārijs, kas līdz šim iznākumam aizved, nav savstarpēji izslēdzošs ar citiem apakšscenārijiem)

2) Asada režīms tiek gāzts un Sīrijā iestājas miers (islāma kalifāts vai demokrātiska iekārta): 3 % (summējot 4 ļoti mazticamus scenārijus)

4) Izceļas liels reģionāls karš ar Irānas un Izraēlas iesaistīšanos (iespējams arī 3. pasaules karš): 27 % (summējot divu apakšscenāriju iespējamības 20,7%+6,4%)

3) Asada režīms tiek gāzts un Sīrijā sākas nākamais, potenciāli ilgstošs pilsoņu karš starp Brīvās Sīrijas armiju un islāmistu grupējumiem, kurā iespējams arī islāma ekstrēmistu realizēts plaša mēroga genocīds pret kristiešiem un alavītiem: 24 % (summējot divu apakšscenāriju iespējamības 19,4%+4,6%)

Tātad 3 iespējamākie notikumu attīstības varianti ir apmēram ar līdzīgām piepildīšanās iespējām – vai nu situācija paliek tāda pati, kā ir, turpinoties Asada karam ar nemierniekiem, vai nu Asads tiek gāzts un seko nākamais pilsoņu karš Sīrijas iekšienē, vai paralēli Sīrijas pilsoņu karam sākas arī liels reģionāls karš (ar pasaules kara iespējamību). Iespēja, ka Sīrijā ASV un tās sabiedroto uzbrukumu rezultātā iestātos miers, ir ārkārtīgi maza – faktiski triecieni var vai nu nemainīt neko, vai visu padarīt tikai sliktāku, izvēršot nākamo pilsoņu karu Sīrijā vai reģionālu Tuvo Austrumu vai pat globālu karu.

Protams, šīs prognozes ir tikai mans subjektīvs vērtējums (un shēmā nav ievietots vēl viens iespējams notikumu attīstības faktors – pastiprināta nemiernieku apbruņošana ar ASV ieročiem), taču ikviens var ņemt šo shēmu par pamatu, ievietot savus iespējamības procentus un aprēķināt pats savas prognozes. Taču, domājot loģiski un ņemot vērā faktus, diez vai rezultāti varētu kardināli atšķirties.

Dažās cēloņu-seku prognozēs lasītājam varētu rasties jautājumi, kāpēc dots tieši tāds piepildīšanās procents. Daži skaidrojumi/pamatojumi manām prognozēm turpinājumā, bet, protams, raksta komentāros varat uzdot jautājumus par pārējām.

Kongresa un Obamas rīcības prognožu pamatojumam jau pieskāros. Ja Obama tiešām gatavotos būt uzticīgs demokrātijai un klausīt Kongresa balsojumam, viņam nekas netraucētu to skaidri un gaiši paziņot. ASV būs ļoti grūti atkāpties no uzņemtā kursa uz karu – gan tāpēc, ka tā vēlas iebiedēt reģionālo lielvaru Irānu (vai arī, iespējams, plāni ir daudz tālejošāki par vienkāršu iebiedēšanu), gan tāpēc, ka par karu Vašingtonā aģitē ļoti spēcīgais ebreju lobijs un droši vien daudzi citi ietekmīgi cilvēki, gan tāpēc, ka visi sagatavošanās darbi uzbrukumam jau ir veikti, gan citu iemeslu dēļ. Tādēļ ar 80% iespējamību prognozēju, ka Obama dos pavēli uzbrukumam pat Kongresa noraidījuma gadījumā.

Kāpēc ar 90% iespējamību prognozēju, ka triecieni būs intensīvi un spēcīgi, nevis tikai “soda triecieni, kas nemainīs spēku samēru pilsoņu karā”, kā sākotnēji solīja ASV amatpersonas ar Obamu un Keriju priekšgalā? Pavisam vienkārši – ja sākumā bija runa tikai par pāris dienu ilgiem triecieniem, tad Baltā nama piedāvātajā rezolūcijā šīs “pāris dienas” pārvērtušās par 60 dienām ar iespēju termiņu pagarināt vēl par 30 dienām (nepieciešams vēl viens Kongresa balsojums). Kurš gan spētu noticēt, ka divu mēnešu ilgi triecieni vienai pilsoņu kara pusei “nemainīs spēku samēru”? Ir absolūti skaidri redzams, ka aiz sākotnējās retorikas ir paslēpta skaidra vēlme iesaistīties pilsoņu karā nemiernieku pusē un gāzt Asada režīmu, tieši tāpat kā gadījumā ar Kadafi režīmu Lībijā. Tāpēc triecieni, visticamāk, būs ļoti intensīvi.

Kāpēc ar 60% iespējamību prognozēju, ka vai nu Sīrija, vai Hezbollah, vai pat Irāna dos prettriecienu ASV uzbrukuma gadījumā? Asads un Irānas amatpersonas ar to ir draudējušas, protams, tā varētu būt tikai “tukšas mucas skaņa”, tomēr Sīrijas gadījumā, ja režīms tiks nopietni apdraudēts un Asadam nebūs ko zaudēt, patiesībā ir grūti ieraudzīt motīvu, kādēļ lai viņš nemēģinātu atriebties. Arī Irāna var izlemt, ka zaudēt savu “priekšnamu” Sīriju tai būs pārāk bīstami (jo, gadījumā, ja Rietumi un/vai Izraēla vēlas uzbrukt pašai Irānai kā ieganstu izmantojot tās kodolprogrammu, Sīrija ir efektīvs Irānas placdarms pretuzbrukumam Izraēlai, un tas vienlaikus darbojas kā zināms drošības garants), un izlemt iesaistīties karā – tomēr visticamāk, ka ne atklāti, bet daudz aktīvāk izmantojot savu “proxy” organizāciju Hezbollah.

Nākamais jautājums – cik efektīva varēta būt Sīrijas un tās sabiedroto militārā atbilde? Šeit prognozēju tikai 20% iespējamību, ka kādas Hezbollah, Sīrijas vai Irānas raķetes varētu nodarīt nopietnu postu Izraēlai, Turcijai, Saūda Arābijai vai ASV karabāzēm. Šo valstu militārās iespējas tomēr ir nesalīdzināmi lielākas – Izraēlu sargā gan “Iron Dome”, gan ” pretraķešu aizsardzības sistēmas, Turcijas pierobežā izvietotas “Patriot” raķetes utt. Visticamāk, vairums Sīrijas un tās sabiedroto raķešu tiks pārtvertas vai arī nokritīs, nesasniedzot savus mērķus.

Savukārt ASV un sabiedrotie, jo īpaši – Izraēla – noteikti dos efektīvu atbildes triecienu iespējama uzbrukuma gadījumā – gandrīz 100% skaidrs, ka tāds notiks, ja būs nodarīti kādi nopietni zaudējumi, bet arī, ja tādu nebūs – ar 80% iespējamību var prognozēt, ka prettrieciens sekos tik un tā. Savukārt, ja tā notiks (ASV, Izraēla, Turcija iesaistās atklātā karā ar Hezbollah un/vai Irānu), tad, kā mēdz teikt, elle var sprukt vaļā un tālāko seku prognozēšana jau vairs nav iespējama.

Kāpēc ar 90% pārliecību prognozēju, ka Asada krišanas gadījumā Sīrijā neiestāsies miers, bet sāksies nākamais pilsoņu karš? Atliek tikai palasīt ziņas. Jau šobrīd notiek atsevišķas sadursmes starp Brīvās Sīrijas armiju un radikālo islāmistu grupējumiem. Kad kopīgais ienaidnieks (Asads) būs zudis, tās pāraugs pilna mēroga karā. Brīvās Sīrijas armijai un islāmistiem (no kuriem daudzi nemaz nav sīrieši) ir pilnīgi atšķirīgi mērķi un Sīrijas nākotnes redzējumi, tāpēc 10% iespējamība, ka šīs puses pēc Asada gāšanas kaut kā varētu vienoties, vēl ir ļoti dāsns novērtējums.

Infografika (pilnā izmērā aplūkojama šeit: http://www.urbancentre.net/citylife/wp-content/uploads/2013/09/Sirija1.jpg