Atslēgvārdi:

Silta plauksta zemes sāls dārgumā 5

Es šogad pie viņas neaizbraucu. Tikai piezvanīju un apsveicu. Es īsti nezinu, vai mamma mani gaidīja Mātes dienā, bet zinu, ka viņa gan devās uz kapiem pie manām vecmammām – pie savas mātes un pie vīra, mana tēta, mātes, lai ar ziedu pušķīti atcerētos mūsu mirušās vecmāmiņas. Mammučus, kā mani vecāki sauc savas mammas.

Iesaki citiem:

Ilgu laiku es biju akla. Es šaubījos par mammas jūtām. Es vienkārši nesapratu, ka mīlestība var būt tik dažāda. Atklāsme man nāca caur vienu citu mammu – caur kāda mana drauga mammu. Es ilgu laiku kurnēju, ka viņa bojā sava bērna dzīvi. Absurdi – es daudz domāju un analizēju drauga un viņa mātes, ne savas un mammas attiecības. Līdz sapratu, ka drauga mammu man lemts bija iepazīt, lai es saprastu, ka mīlestība var būt arī bez gala praktiska – lai bērns būtu pabarots, apģērbts, izskolots. Es toties laikam gaidīju citu mīlestību – daudz, daudz maiguma, apskāvienu, galvas glaudīšanu un atkārtošanu, cik esmu laba un mīļa meita. Bet izjutu stingru roku, ar kādu mamma mani vadīja, un bijāšanu no viņas. Jo mana mamma tādu stingru roku bija jutusi no savas mātes, kas vienmēr uzsvēra: „Nekad neslavē savu bērnu, ļauj, lai citi to dara!” Ak, atminos, kā mani šī frāze vienmēr ir kaitinājusi!

Kaut arī vēl tagad it bieži, ko darot, padomāju – nez, ko par to sacītu mamma, es varbūt retāk, bet tomēr atceros tos rudens rītus, kad mamma mani pirmajās nedēļās vadīja uz skolu, uz pirmo klasi. Kaut mana pašapziņa, apzinoties, ka esmu kļuvusi skolniece, ar degunu bakstīja mākoņus, es tomēr turējos mammai pie rokas. Tajā brīdī jau tas it kā neko nenozīmēja, bet to mammas rokas pieskārienu savā plaukstā es sajūtu joprojām. Tāpat kā sajūtu to akmens aukstumu, kāds dvesa, pēdējo reizi noglāstot mirušās vecmammas galvu.

Kāda mana draudzene, kas arī joprojām cīnās ar nenokārtotajām, neizrunātajām un īsti neizprastajām meitas un mātes attiecībām, kad gaidīja savu meitiņu, domāja – izaudzināšu laimīgu bērnu, jo es zinu, kā nevajag, es zinu, ko gaidīju un nesagaidīju no savas mammas. Bet tagad, kad pašas meitēns jau paaudzies, saka – reizēm savā balsī dzirdot ieskanamies savas mammas intonācijas.

Mūsu mammas dzīvo mūsos. Tāpat kā mūsu mammās un arī mūsos dzīvo mūsu vecmammas. Tā ir mūsu bagāža – zemes sāls dārgumā, kuru tikai pēc tam, kad tā izjusta un izprasta, cik nu vispār tas iespējams, mēs ar savu prātu un dzīvē vēl iegūtu grudrību un saprašanu varam izmantot tā, lai mūsu meitām nebūtu jāšaubās par savu mammu mīlestību. Jo mammu mīlestība ir. Nešaubīgi. Tikai nedrīkst nokavēt tās atklāsmes brīdi. Kamēr vēl glāstot pretī nedveš akmens aukstums.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (5) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Cita Dita 15.05.2008 19:09
Nē, nē, es zinu labāk - Arāja kādreiz strādāja Privātajā Dzīvē!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Rita 15.05.2008 13:42
es neko nejaucu. Jus pati jaucaties!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ritai 14.05.2008 11:20
Jūs kaut ko jaucat:)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Rita 14.05.2008 11:15
Atceros zurnalistiti Ditu Araju no avizes "Vakara zinas" laikiem. Tiesam labi rakstija un ta tagad ari turpina. Bravo, Dita!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

DaceA 12.05.2008 12:06
Paldies par blogu! Arī es sevī redzu daudz no savas mammas, tai skaitā balss toņus, kārtības mīlestību... un esmu mammai teikusi vairākkārt, ka - lai gan bērnībā viņa varbūt neticēja, bet viņas gadiem ilgušie cīniņi, lai manī (un māsās) ieaudzinātu kārtību, darba prieku, pieklājību, utt. ir vainagojušies (manuprāt) labos rezultātos.
Savai mammai zvanīju sestdien, jo vajadzēja padomu, cepot pirmo rabarberkūku. Izdevās sazvanīt svētdien, kad mamma arī cepa to pašu rabarberkūku, un stāstīja par sastādītiem bazilikiem un citām lietām dārzā, kas - bērnībā neticēju - mani arī šobrīd aizrauj tikpat daudz kā mammu. Mana mamma (un tētis arī) acīmredzot dzīvo manī :)

Citi autora darbi
Kaut kas krasains

Un atkal jauns sākums 5 Autors:Dita Arāja