Atslēgvārdi:

Sikšņa ēra sākusies 4

Intervija ar jauno Latvijas Radio ģenerāldirektoru Jāni Siksni.

„Mēs nedrīkstam atslābt, bet Latvijas Radio ir pierādījis, ka ir cilvēkiem vajadzīgs. Tie, kas zina, ko grib dzirdēt, pie mums atnāk.”

Iesaki citiem:

Uzvara jums nāca diezgan viegli, ņemot vērā konkurenci[ 1 ]. Kā jūs pats jūtaties — vai jums šis amats ir tā viegli klēpī iekritis?

Protams, lielā mērā amats ir klēpī iekritis. Iepriekšējais vadītājs aizgāja pirms termiņa, kas nozīmē, ka pirms tam man nebija domas par šo amatu, jo es biju aizņemts ar to, ko uzlabot Ziņu dienestā[ 2 ] . Man likās, ka daudzi mani kolēģi, kas ir daudz pieredzējušāki, būtu daudz piemērotāki šim amatam. Man ir nedaudz pārsteigums, ka neviens no radio mājas nepiedalījās konkursā [uz radio ģenerāldirektora vietu]. Es ļoti augstu novērtēju, ka kolektīvs vienojās, ka es esmu viņu vienotais kandidāts. To es uzskatu par ļoti lielu handikapu un ceru, ka attaisnošu darbinieku cerības. Bet no konkurences viedokļa, protams, konkurss būtu daudz kvalitatīvāks, ja tur būtu vēl citi radio vadošie darbinieki.


Ja būtu lielāks konkurss, varbūt tā laikā jūs vēl būtu spiests domāt un pilnveidot savu piedāvājumu?

Jānis Siksnis, Latvijas Radio ģenerāldirektors
Foto - no personīgā arhīva

Es gaidīju, ka būs citi žurnālisti — gana pieredzējuši — kam būtu, ko teikt. Bet, kad uzzināju konkrētos kandidātus, tad, jāteic — jā, atslābums iestājās. Tu nevari būt augstprātīgs un teikt „hop — es te būšu, un neviens man pretī nestāvēs!”, bet es biju gaidījis, ka būs stingrāka konkurence.


Vai jūs pats izdomājāt kandidēt, vai iepriekšējais radio vadītājs Dzintris Kolāts jūs saskatīja par savu pēcteci?

Kad Kolāts pateica, ka iet prom, sākās runas pašu vidū, kurš tad būs tas [jaunais ģenerāldirektors]. Tad Dzintris atvadu vakariņās prasīja, kuru [kolēģi] struktūrdaļu vadītāji redz viņa vietā. [Kolāta] vietnieki apliecināja, ka viņi negrib to darīt, un man liekas, ka tas bija pats Dzintris, kurš tā kā pa jokam izmeta „nu man te kāds teica, ka Siksni vajag likt!”. Un tad vēl kāds piebalsoja, un beigās jautājums jau bija „vai tu nāksi vai nenāksi?”. Tas bija piektdienas vakars, sestdien svētdien es konsultējos ar ģimeni un vēl kādu, un tad pienāca pirmdienas rīts, pulksten 10.00, kad mums te sapulce. [Man prasa] — nu, ko esi izdomājis? Es teicu — ja vairāk neviens negrib, tad var mēģināt.


UZLABOT, NEVIS NOJAUKT

Bet pēc tam, jau kandidējot, kādi bija jūsu mērķi un motīvi?

[Kad pēc Kolāta aiziešanas] iestājās prokūrista stāvoklis[ 3 ] , es teicu, ka tas nav bijis mērķis, uz kuru es būtu ļoti apzināti gājis. Un arī tagad varu teikt, ka tas nav pats, pats iekārojamākais amats, kuru es gribētu ieņemt. Ziņās es joprojām saskatu daudz, daudz interesanta, bet atkal šeit ir mazliet tāds karjerisma elements — ja tu redzi labu iespēju nokļūt vadošā amatā un tas tomēr ir darbavietā, kur tu esi nostrādājis 15 gadus un kur esi pārliecināts, ka lielas nepatikšanas nevari sataisīt, jo tomēr zini, kas šeit notiek, kā [radio] strādā un kas ir jāizdara, tad kāpēc šo iespēju neizmantot?

Man gan vēl jāsaprot, vai tas lielais amats realitātē nozīmē lielāku iespēju vai nē, jo tu jau, šeit esot, neesi tas, kas reāli dara lietas. Tie joprojām ir tieši atbildīgie cilvēki. Es varu nospraust tikai stratēģiskos virzienus, bet izpildījums jau nav tieši manā ziņā.


Vai Latvijas radio nebaidās no cilvēkiem, kas vadošos amatos varētu nākt no ārpuses? Vai iztikšana ar pašu spēkiem nebremzē attīstību?

Tā varētu domāt, bet es tomēr gribētu pie cita principa pieturēties. Vairs neatceros, par kuru lielo Amerikas kompāniju tas bija, bet kāds tās darbinieks izteicās — ja lielās privātās kompānijas meklē darbiniekus vadošos amatos no malas, tad tas liecina par krīzi uzņēmumā. Es tiešām uzskatu, ka radio šobrīd ir evolūcijas procesā. Tai evolūcijai ir jābūt pietiekami straujai, bet revolūcija tajā, ko attiecinām uz ētera produktu, nu nav nepieciešama.

Es ļoti labi apzinājos, ka var nākt cilvēks no malas un iedot kaut ko patiešām pilnīgi svaigu, citādāku. Ka viņš varētu paņemt komisiju un sabiedrību ar to, ka piedāvā vispār kaut kādu „kosmosu”, vienkārši runājot. Bet tas nenotika.

Cilvēki tomēr lielākoties par radio saka labus vārdus. Ir detaļas, ko vajadzētu uzlabot, un es arī redzu, kā kaut ko jau esošajam likt klāt. Bet jaukt tagad nost un būvēt par jaunu — es īsti neredzu [vajadzību].


Vai jums bija kādi pārsteigumi par to, kādā stāvoklī jūs radio saņemt jau kā jaunais ģenerāldirektors?

Nē, nē, it nemaz. Visiem, kas šeit ir piedzīvojuši 2009. gada ārprātu ar radio parādu atmaksāšanu[ 4 ] , galvenais ir finanses. Tas tāpat kā cilvēks, kurš ir bijis badā, vienmēr pieliekamajā turēs sev lieku sviesta mucu un cukura paku, un tad šeit arī visiem bija [bail] — nedod, Dievs, nenokļūt atkal tādā situācijā! Bet, redz, es jau biju piedalījies valdes sēdēs, un man nevarēja būt pārsteigumu. Manuprāt, finanses ir pat par kapeiku labākas, nekā biju iedomājies. Finanses nav tādas, ka varētu darīt brīnumu lietas, bet vismaz vairs nav šausmīgi jāskaita burtiski katra kapeika, jādreb par katru latu, kā mēs visi Dzintra laikā drebējām.


Un ja 2009. gadā jums būtu piedāvājums kļūt par radio vadītāju? Respektīvi — ja būtu izvēle — Inkēns[ 5 ] vai jūs — ko jūs darītu?

O, nē, tajā laikā es nebūt nejutos tik stiprs. Nē, nē, tas nav apspriežami. Tad man nebija nekādas pieredzes. Es kaut kādu atpazīstamību biju ieguvis, mazliet [Latvijas] televīzijā pastrādājot [ 6 ], biju [radio] ziņās par vecāko producentu pastrādājis, bet man nebija administratīvās pieredzes. Ne velti Dzintri izvēlējās, jo daudzi uzskatīja, ka viņš ir viens no tiem, kas vispār var stāties visam pretim, ko viņš arī izdarīja.


Vai jūs spētu pieņemt tikpat nepopulārus lēmumus kā Kolāts?

Es domāju, ka jā. Kolāts, protams, bija galvenais vilcējs, bet viņš jau arī nevarētu izvilkt, ja nebūtu atbalsta. Par Ziņu dienesta vadītāju sāku strādāt 2009. gada jūlijā, un nebija ne pāris nedēļu pagājušas, kad mūs visus sauca pie Dzintra un bija jāizdomā, cik kuram no Ziņu dienesta darbiniekiem atņemt no algas, jo jāatņem bija visiem. Bija domas par Ziņu dienesta likvidēšanu — tagad vairs pat to atcerēties negribas! Bet beigās tāpat bija jāpieņem lēmums par četru cilvēku atlaišanu, un man tas bija emocionāli grūti, jo mēs likvidējām to štata vietu, kur es pats biju sācis strādāt, un tas bija ārzemju ziņu redaktors. Vajadzēja cilvēkus motivēt ņemt bezalgas atvaļinājumus. Tā visa bija skarba pieredze, kas zināmu cinisma devu iedeva. Tāpēc es domāju — ja tagad — tpu, tpu, tpu — nedod, Dievs, kas līdzīgs nāktu, es spētu pieņemt lēmumus. Vienkārši ir jāspēj izskaidrot, ka šā brīža lēmums dos dividendes nākotnei.

Es arī, sākot strādāt Ziņu dienestā, iekšējās reformas veicot, tiešām centos īstenot savu uzrakstīto vīziju un lielāko daļu no tā arī izpildīju. Tas arī raisīja lielas diskusijas iekšienē — bija darbinieku vērtēšana, noslodzes mainījās... Izmaiņas bija pietiekami lielas. No malas [nākušam] cilvēkam ir brīvas rokas, bet tajā pašā laikā man šķiet, ka es vienmēr ar cilvēkiem esmu spējis uzturēt korektas attiecības, lai viņi man noticētu un uzticētos.


Vai jūs esat izvirzījis kādas prioritāras Latvijas Radio struktūrvienības, kuras nepopulāru lēmumu gadījumā vajadzētu aiztikt pēdējās?

Ziņas, protams, ir mugurkauls, tās nevar aiztikt. Bet radio struktūra, man liekas, ir tik labi šobrīd uzbūvēta, un tas lielā mērā ir Dzintra nopelns, ka jāturpina uzlabot un izmantot visu labumu, ko tā spēj sniegt.


VĀVUĻOT NEVAJAG!

Jūs teicāt, ka Ziņu dienestā esat veicis pārmaiņas, taču tās vairāk strukturālas un klausītājam nesaklausāmas. Auditorija, iespējams, gribētu vēl, piemēram, kvalitatīvāku žurnālistiku, formātu dažādību, jauninājumus. Vai tomēr nedomājat, ka saturiskas pārmaiņas būtu vajadzīgas?

Jā, jā, jā, jā! Es tiešām uzskatu — ir jānofokusējas, ka LR1 ir satura kanāls un ka tajā nav muzikālo paužu, jo šobrīd ir tā — ok, ja būs intervija, būs, ja nē — ieliksim dziesmu, kaut kas jau skanēs, klusuma nebūs. Mums tomēr vajadzētu satura radio. Mans sapnis ir bijis vispirms no mūzikas atbrīvot Labrītu, kas ir visklausītākais raidījums. Tur tiešām nemaz tik daudz nevajadzētu, lai to izdarītu. Nu šī ir pietiekami liela pārmaiņa, jo jau tagad klausītāji saka — nu kā tā, es taču bez tās mūzikas nevaru! Ko tad visu laiku tur vāvuļos? Nu nevāvuļos! Nevajag vāvuļot. Mūzikas pauzes tagad priekš tam arī ir, lai aizņemtu ētera laiku, bet, ja tās izņem, tad tur var radīt daudzas brīnišķīgas lietas un radio iegūtu pilnīgi citu skanējumu. Ja tajā pašā rītā ir nevis viena, bet divas intervijas par dažādu tematiku — viena ir par politiku, otra — par sportu vai dzīvesstilu, bet tur ir uzreiz cita dinamika. Vai kādas jaunas rubrikas. Mēs, vēl man esot ziņās, visādi eksperimentējām — mums bija pagājušajā gadā Rīta skaitlis. Nu tur gribētos kādu Dienas padomu vai Dienas atziņu, vai kādas populārzinātniskas lietas, kas ir tā kā izklaide, bet tajā pašā laikā cilvēkam dod saturu.

Tā ir evolucionāra lieta. Tur nebūtu mierīgas runāšanas, nē. Tie raidījumi, kas tagad skan stundas garumā, sakompresētos uz pusstundu, četrdesmit minūtēm. Raidījumi būtu īsāki un raitāki. Tas, man liekas, ir diezgan daudz. Un šeit mēs vēl nemaz neesam sākuši runāt par interneta lietām, kur gan ir jātaisa revolūcija.


Jūs presē esat sacījis, ka muzikālās pauzes varētu aizvietot ar analītiskajiem raidījumiem. Ko jūs saprotat ar „analītiskajiem raidījumiem”? Un vai jums tam ir pietiekami cilvēkresursu?

Tur ir gandrīz vai apburtais loks. Par saturu — man ir divas pavisam konkrētas lietas. Es gribētu redzēt regulāru ārzemju raidījumu, kurš vismaz iesākumā būtu vienreiz nedēļā. Es pats kādreiz vadīju kaut ko līdzīgu — mēs ar kolēģiem taisījām „dzīvos” diskusiju raidījumus, kas prasa mazāk naudas. Uzaicina [studijā] divus trīs viesus, un tad kādus trīs tematus apspriež. Bet es to gribētu vairāk analītisku, jo līdz ar krīzi mēs esam kļuvuši tomēr provinciālāki, manuprāt. Kad mēs stājāmies NATO, kad bija Irākas karš, mēs tām lietām sekojām līdzi vairāk, un tas bija arī tāpēc, ka mums šeit dzīve gāja uz augšu un problēmu nebija tik daudz un tādā koncentrācijā. Līdz ar 2008. gada beigām mēs esam ierāvušies savā alā, un pēdējā laikā sākam nākt laukā, un saprotam — starptautiskās lietas mūs ļoti tieši ietekmē. Šeit paveras plašs lauks gan ārzemju ziņu apskatam, gan ekonomikas apskatam, jo tāda arī pašreiz nav. Temati, protams, parādās, bet tikai tad, kad tas jautājums jau sasāpējis. Bet par ārzemēm un ekonomiku vajadzētu runāt ikdienā.

Tiešām, mums cilvēku patlaban trūkst, ņemot vērā, ka krīzes laikā atlaida trešdaļu darbinieku. Tagad, pateicoties veiksmīgai taupības politikai un sadarbības partneriem, nauda drusku palielinās. Ja mēs gribam kaut ko būtiski palielināt, mums ir jāņem klāt cilvēki. Kā štata darbiniekus mēs vēl laikam klāt nevaram paņemt, bet kā ārštata autorus — noteikti. Bet es jau koncepcijā rakstīju, ka satura paplašināšana iespējama, ja mēs esam stabili, ja mums nauda ir un būs. Varētu jau — Siksnis, jauns priekšnieks, pusgada laikā uzbliež jaunus raidījumus un vēl pēc pusgada attopas, ka īsti seguma tam visam nav — cilvēki pārstrādājas, īsti netiek atalgoti un pēc kāda laika visi atkrīt atpakaļ. Saturs maksā visdārgāk, tāpēc tagad ir lētā mūzikas atspēlēšana.


Vai radio domā arī par pētnieciskās žurnālistikas attīstīšanu?

Mums jau tā arī ir.


To, ko radio sauc par pētnieciskajiem sižetiem, veido trīs cilvēki.

Jā. Viņi bieži vien aizpilda skaidrojošo funkciju — skaidro par ekonomiku un citām lietām. Ja būtu sakārtots raidījumu regularitātes jautājums, tad arī viņiem būtu vairāk vietas pētniecībai. Bet, protams, pētnieciskā žurnālistika ir tāds līmenis, kas parāda medija vērtību un nosaka kvalitāti.


Vai Latvijā vispār pētnieciskā žurnālistika ir iespējama?

Ir. Un tā arī ir. Bet tas atkal ir finanšu jautājums, jo tu nevari būt kvalitatīvs, ja tev nav pietiekams atalgojums. Radio gadījumā slodzes ir lielas — tu vari raut kādu laiku, bet tad attopies, ka no tevis prasa daudz par pārāk mazu samaksu.


Vai Latvijas Radio vispār būtu nauda, ko ieguldīt īsteni pētnieciskā procesā, kur žurnālists ilgu laiku izmeklē kādu konkrētu lietu?

Tad ētera laiks ir jāaizpilda kādam citam. Kad sāku ziņās strādāt, man bija mērķis rīta raidījumā Rīta tematu padarīt ja ne gluži pētniecisku, tad analītisku. Bet tu to vari darīt līdz brīdim, kamēr visi darbinieki uz vietas un neviens nav atvaļinājumā vai saslimis. Tiklīdz kas tāds notiek, visi tavi labie plāni aiziet pa pieskari. Tā ir problēma, ka nav resursu. Mēs nevaram tā, kā to ir deklarējusi Panorāma, — ka dos savus stāstus. Radio neviens nav atņēmis „līderis informācijā” funkciju, un, tiklīdz kaut kas notiek, tā uzreiz par to ir jāziņo, un tas prasa resursus. Eksperti bieži pārmet — ko jūs atražojat LETA un BNS ziņas! Jā, es piekrītu, ir situācijas, kad to varētu darīt mazāk, bet nemaz to nedarīt mēs arī nevaram, jo mūsu lielākā daļa auditorijas sēž pie radioaparātiem katru stundu, un, ja šobrīd kas notiek, tad kādam par to ir jāstāsta. Mums nav viena štata, kas darbojas uz pētniecību, un viena — kas darbojas uz ziņām, un es nezinu, kad kas tāds vispār būs.


Bet tad mēs nonākam nulles punktā — solījumi mūzikas pauzes LR1 piepildīt ar saturu patlaban nav reāli?

Šobrīd mēs to tiešām nevaram atļauties. Mūsu attīstība ir atkarīga no tā, cik mums izdodas piesaistīt tā saucamos sadarbības partnerus. Ja ieskanas, ka „šis raidījums tapis sadarbībā ar to un to”, tas nozīmē, ka mums ir atradušies līdzekļi taisīt kaut ko jaunu.


MĒS ESAM KARAĻI

Bet cik daudz jūs tālāk domājat balstīt savu saturu uz sadarbības partneriem? Ir skaidrs, ka par šo naudu veidotā nebūs tā kvalitatīvākā informācija, ko varēsit piedāvāt, — ne tā būs analīze, ne pētniecība.

Nē, nē, tā gan es negribētu teikt! Mums tā svētā lieta — redakcionālā neatkarība — paliek. Mums nav tā saucamie „skatlogi” kā Televeikala skatlogs [LTV], kur katrs var nākt, nopirkt sev laiku un tad stāstīt tikai to, kas viņam ir izdevīgi. Mēs piedāvājam to, kas mums jau ir, un esam priecīgi, ka sadarbības partneri novērtē raidījuma kvalitāti un saprot — šo raidījumu klausās un viņam ir izdevīgi, ka viņa vārds skan sakarā ar šo raidījumu. Bet tas nekādā ziņā nenozīmē, ka [naudas devējs iejaucas] redakcionālajās lietas. Vienīgi tīri tematiski — ja banka atbalsta tematiskās ziņas, tad tās būs biznesa ziņas, kurās mēs nerunāsim, piemēram, par politiku, un Eiropas ziņas būs par Eiropas Savienību, nevis, piemēram, par Ķīnas ārpolitiku. Bet šīs [sponsorētās] ziņas ir maza daļa no budžeta, un tas nav glābiņš, tikai šobrīd palīdz uzturēt līmeni, kāds ir, un maziem solīšiem iet uz priekšu.


Kas, jūsuprāt, ir Latvijas Radio lielākais konkurents?

Es gribētu teikt, ka mums radio segmentā konkurentu īsti nav. Vienubrīd tā kā bija bažas, ka kāds varētu rasties, bet dzīve tomēr visu noliek savās vietās. Nevar būt [konkurentu] — mēs tādā ziņā esam karaļi. Konkurēt var uz īsajām ziņām, jo tās ir katrai radiostacijai, un daži to dara veiksmīgāk, bet daži — neveiksmīgāk. Bet kas attiecas uz radio žurnālistiku, tur mums konkurentu nav, jo visi zina, ka tas ir dārgi un neviens no savas kabatas to nevar atļauties. Tāpēc tā ir lieta, kas ir jādara nevis par valsts, bet par sabiedrības līdzekļiem, un šobrīd diemžēl to līdzekļu ir par maz.


Bet vai tas, ka nav konkurentu, neliek ieslīgt pašapmierinātībā? Daļu klausītāju tā varat zaudēt. Piemēram, Radio 101 piedāvā lejuplādēt jūsu raidījumu fragmentus, un viņu auditorija ir jauni cilvēki, kamēr jūs sakāt — jūsu auditorija ir cilvēki, kas sēž pie radio, nevis, teiksim dzīvo internetā.

Varbūt es te mazliet par daudz salielījos, un tomēr — ja mēs paskatāmies pēc būtības, to, ko dara Latvijas Radio, nedara neviens cits. Jā, ir tajā pašā Radio 101 ziņas, bet ir dienas, kad viņiem ziņu nav vispār. Ir detaļas, kur mēs šobrīd atpaliekam — ja runājam par internetu. Tomēr cilvēki, kuri ir sapratuši, ko grib dzirdēt no masu medijiem, pie mums atnāk. Protams, mēs nedrīkstam atslābt, bet es domāju, ka mēs esam pierādījuši, ka mēs cilvēkiem esam vajadzīgi.


Jūs liekat akcentu uz interneta projektu, bet varbūt tas jau ir aizgājis vilciens, kurā jūs varbūt nevarat vairs paspēt ielēkt?

Kaut ko mēs esam nokavējuši tādēļ, ka šos pēdējos gadus esam mazliet baidījušies riskēt. Bet es nedomāju, ka vilciens ir aizgājis, jo mūsu lielākā bagātība — saturs — ir, un to turpina ražot, tas nesamazinās. Un mūsu uzdevums tagad ir atrast ieročus, kā to pasniegt interneta klausītājam.


Bet kā jūs tagad liksit sevi jaunajiem cilvēkiem klausīties?

Nē, klausīties sevi mēs viņiem nevaram likt. Kad es sāku šeit savos divdesmit gados strādāt, es arī, atzīšos, Latvijas Radio ļoti maz klausījos, bet man tajā laikā bija citas intereses. Pieredze rāda, ka gados 25—30, ja cilvēku tiešām interesē, kas notiek valsī un pasaulē, viņš atrod Latvijas Radio. Protams, tagad situācija ir mainījusies dēļ jaunajām tehnoloģijām, un mums ir izaicinājums šīs jaunās tehnoloģijas apgūt. Šobrīd jau visu to, kas skan ēterā, var noklausīties internetā, bet te jau ir tas izaicinājums, ka tas viss jāpadara pievilcīgs interneta vides lietotājam.

VIENOTAM MEDIJAM — NĒ


Šobrīd Latvijas Televīzijai līdzīgi kā jums ir ambīcijas veidot jaunu interneta platformu. Tas viss tiek darīts par sabiedrības naudu. Vai racionālāk nebūtu šo produktu apvienot, lai ieguvējs būtu nevis viens vai otrs medijs, bet gan sabiedrība?

Jā, te mēs nonākam līdz jaunajam sabiedriskajam medijam. Bet mana pilnīga pārliecība ir, ka, saliekot divus nabagus kopā, nekas bagātīgs neradīsies. Es tiešām esmu pārliecināts — lai to saliktu kvalitatīvi kopā, ir vajadzīgi papildu resursi, jo jebkurā gadījumā būs vajadzīgi redaktori šeit, kas pārzina radio specifiku un programmu un apstrādā produkciju, kas ir šeit, un tādi paši cilvēki būs vajadzīgi televīzijā. Bet ir vajadzīgs vēl kāds, kas to visu smuki saliek kopā. Mani tiešām šobrīd uztrauc, ka mēs atkal esam atgriezušies 2009. gada sākumā, ja tagad sāk domāt, ka apvienošana dos labumu. Nu nedos! Es esmu tiešām gatavs argumentēti to pierādīt.

Jau sen aprēķināts, ka finansiāla labuma nebūs, bet ir runa par saturiskās kvalitātes uzlabošanu. Vai tās arī, jūsuprāt, nebūs?

Protams, ir gadījumi, kad mēs [Latvijas Radio un LTV] izmantojam vienu un to pašu. Piemēram, ir premjerministra preses konference 9.00 no rīta, un mēs jau zinām, ka ņemsim vienus un tos pašus citātus, jo temats, par ko interesējamies, ir viens un tas pats. Varētu apvienoties, un loģiskākais būtu uz turieni sūtīt televīzijas operatoru, jo viņš ieraksta gan bildi, gan skaņu. Bet LTV domās, ka pirmais brīdis, kad tā ziņa izskan, ir 18.00 vakarā, tāpēc man liekas, ka ir liels risks, ka tas neizskanēs radio jau 9.30 no rīta, kā tas ir šobrīd. Abu mediju specifika ir ļoti dažāda — radio ir rīta medijs, bet televīzija — vakara medijs. Tāpēc ir vajadzīga detalizēta izpēte — varbūt man kāds pierādīs, ka apvienoties var jau tagad, bet es uzskatu, ka tur ir liels risks. Jā, mēs būsim smuki apvienojušies, bet klausītājs un skatītājs būs zaudējis vai labākajā gadījumā neiegūs neko.

Bet ja no jauna rada vienu sabiedrisko mediju, kā jūs domājat, cik ziņu redakcijām tajā vajadzētu būt — vienai vai divām?

Es domāju, ka noteikti divas. Abiem medijiem vajadzētu būt vienotam arhīvam, kur mēs ļoti ātri varam atrast, kas par konkrēto tematiku ir skanējis radio vai rādīts TV. Tad tas noteikti ir ieguvums — to mēs varētu izmantot daudz operatīvāk. Un arī internetu varētu [kopīgi] taisīt, jo tur nebūtu šaubu, ka mediju specifika netiek ievērota. Ja mums kāds tagad iedotu resursus, lai mēs uztaisītu vienu brīnišķīgu sabiedrisku portālu, mēs to darītu ar vislabāko prieku kaut no rītdienas, bet ar tagadējiem resursiem tas tā nav izdarāms.


NEKAS NAV JĀIZSIT

Kā jūs aizstāvēsit radio budžetu?

Ai, jā — tas man ir jautājums...


Radio cilvēki ir teikuši, ka Kolāts, dažreiz balansējot uz ētikas robežas, gāja un ar politiķiem runāja, bet Siksnim šādas naudas „izsišanas” īpašības trūkst.

Es domāju, ka man nevajadzētu nekur iet un neko „izsist”. Ja jūs sekojat ziņām no LTV, tad Dzintris ar savām metodēm, es domāju, tiek pārprasts[ 7 ] . Tās varbūt ir metodes, ar kādām viņš ir visu laiku strādājis, es neesmu par to tik smalki informēts. Bet, atzīšos, es te mazliet mulstu. Man nav problēmu iet un stāstīt, cik radio nepieciešams un cik svarīgi ir strādāt sabiedrības labuma vārdā, un kā radio līdz šim ir to darījis. Tā mēs ejam uz [Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu] padomi, kas ir mūsu interešu pārstāvis, un esmu gatavs iet uz Saeimas komisijām stāstīt. Bet, ja man sāk prasīt par kādām netradicionālām metodēm, tad es kļūstu uzmanīgs — nu ko, man tagad kaut kur pa kluso būs jādzer kafija ar kādiem politikāņiem? Es tam īsti neredzu jēgu.


Bet Kolāts, paskatieties, ar savām metodēm noturēja radio — izlīda gandrīz no miljona latu parāda.

Varbūt Dzintris man tagad pārmetīs, bet šis arī ir tāds mitoloģizēts priekšstats, jo es tomēr domāju, ka lielā mērā beigās jau tie bija radio darbinieki, kas to izvilka. Ja jau Dzintris būtu bijis tik brīnišķīgs naudas izsitējs, tad varbūt to trešdaļu darbinieku nebūtu vajadzējis atlaist un nedzīvotu mēs te tā, ka gandrīz tualetes papīram naudas nav. Bet, protams, viņam bija savas metodes un dzīves pieredze arī lielāka nekā man, tā ka, es domāju, man vēl ir laiks sasniegt viņa līmeni.


Sakiet, kur būs jūsu sarkanās līnijas — jūs pieļausit partiju „ekskursijas” radio? Rādīsit partijām — šeit mums nav tualetes papīra, šeit — vecs dators, tad nu, mīļie, dariet kaut ko!

Tur tikai tad būtu svarīgi, ka mēs [radio] viņiem izrādām visiem pēc kārtas. Es domāju, ka Dzintris jau tā to arī bija domājis, — ka viņš taisa tādu iepazīšanos, jo daudzi deputāti ir jauni atnākuši un nezina.


Jūs šādu partiju „iepazīšanos” pieļautu?

Tas varētu būt. Es domāju, nekādu ļaunumu tas nevarētu nest, ja visi redz, ka pirmdienā staigāju ar vienu partiju, bet trešdienā — ar citu un piektdienā — ar vēl kaut kādu. Es domāju, tas ir normāli. Sarkanās līnijas ir tad, ja sāc pieļaut jau satura lietas. Piemēram, valdošā partija saka — mēs jums piemetīsim kādus 100 000 latu, bet tad, kad mums liksies, ka kaut ko nevajag laist [ēterā], mēs jums piezvanīsim un mēģināsim sarunāt. Nu tās ir pilnīgi absurdas situācijas!


Bet ja jums to naudu vajag?

Nu jā, bet tam nav jēga. Pirmkārt, tas tāpat nāktu gaismā, un, otrkārt, varbūt īsā brīdī no tā kaut kāds labums būtu, bet ilgtermiņā noteikti nē.


IR VĒRTS MAKSĀT

Kā jūs vispār nākotnē redzat sabiedrisko mediju finansēšanas modeli, lai Latvijas Radio varētu pastāvēt, būt neatkarīgs un ar cieņu pret klausītāju?

Tās noteikti ir abonentmaksas. Bet es baidos, ka tas nav tuvāko gadu jautājums. Tās maksas nebūtu tik milzīgas, bet tas atkal ir skaidrošanas jautājums, kāpēc sabiedrisko mediju vajag neatkarīgu un stabilu, jo var būt situācija jebkuram dzīvē, kad neatkarīgais un stabilais medijs ir nepieciešams. Un tā dēļ ir vērts, teiksim, par 50 santīmiem mēnesī vairāk samaksāt. To rāda BBC un skandināvu pieredze, ka sabiedriskie mediji viņiem ir visstiprākie un cilvēki tiem arī uzticas. Nekas labāks [par abonentmaksu] nav izgudrots.


Un tad Latvijas Radio izietu no reklāmas tirgus?

Protams.


Un ar abonentmaksu varētu izdzīvot?

Jautājums ir par summām. Mums šobrīd budžets ir 5 miljoni latu, bet varbūt mums vajadzētu 10 miljonus iekasēt, lai teiktu — mums nevajag nekādu reklāmu un mēs jums varam nodrošināt brīnišķīgu programmu.


Varbūt jaunajai Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei kopā ar sabiedriskajiem medijiem ir „jāspiež” uz politiķiem? Varbūt beidzot pēdējais laiks saņemties un pieņemt lēmumu par abonentmaksas ieviešanu?

Tieši tā. Krīze ir piespiedusi sakārtot daudzas lietas, un šī varētu būt viena no tām. To naudu, ko šodien dod [radio un LTV] dotācijām, varbūt varētu novirzīt sociālo pabalstu palielināšanai.


Jūs esat aprēķinājuši, cik daudz radio naudas vajadzētu, lai kvalitatīvi piepildītu ēteru?

Atzīšos, ka man nav [šādu aprēķinu]. Bet to vajadzētu izdarīt, lai zinātu, kāds ir mērķis, uz kuru jātiecas.


KOLĀTA KURPES

Kandidējot uz šo posteni, jums ir bijusi tikšanās ar politisko eliti?

Nē, nē, it nemaz.


Kā jūs domājat — kāpēc par Latvijas Radio politiķiem ir tik maza interese? Jums nav ietekmes?

Protams, mums ir mazāka ietekme nekā televīzijai, bet televīzija jau kā medijs ir ārpus konkurences, tas ir jāatzīst. Es īsti nezinu, vai tas ir atkarīgs no tradīcijām vai no kā, bet šeit, iekšā, atmosfēra vienmēr ir bijusi monolītāka, stabilāka, līdz ar to grūtāk ir bijis kādam no ārpuses te jaukt gaisu. Tādā ziņā radio ir bijis stabilāks nekā LTV un mazāk ietekmējamāks.


Un kā jūs tagad, pēc dažām šajā amatā pavadītām nedēļām, jūtat — kādas ir Kolāta kurpes — spiež vai par lielu? `

Laime neiestājas uzreiz, drīzāk varbūt otrādāk. Tagad saprotu — viss, ceļa atpakaļ vairs nav, tikai uz priekšu. Tas uzliek tiešām atbildības nastu. Bet ja es būtu baidījies tā nopietni, ka man tās kurpes varētu būt par lielām, es nebūtu kandidējis.


Ja viens cilvēks 12—13 gadus ir veidojis radio tēlu, tad nav vienkārši būt viņa vietā. Un tad ir jautājums — vai paliksit Kolāta ēnā, vai būsit sava ceļa gājējs?

Nē, nē, pasarg’, Dievs, Kolātu kopēt vai atdarināt! Tas būtu vismuļķīgākais, ko es varētu darīt. Kolāts ir tāds, kāds viņš ir, un viņš nemainīsies, un viņa tēls ir tik spilgts. Tajā pašā laikā es domāju, ka viņa tēlā ir bijušas lietas, kas ir traucējušas, un viņš būtu varējis izdarīt ko vairāk un citādāk. Ir lietas, ko es tiešām gribētu darīt, kā viņš, — spējas ļoti ātri pieņemt svarīgus lēmumus, īpaši nedomājot, vai tas ir pareizākais, bet galvenais — darīt. Tad — strukturētība, — tas ir vēl jāapgūst. Bet dzīves skatījums vispār mums noteikti ir citādāks, un tas noteikti arī atspoguļosies darbā.


Tad Sikšņa ēra Latvijas Radio ir sākusies?

Jā, droši vien. Tur gan trīs gadi tikai šobrīd paredzēti, es nezinu, vai tas ir daudz.

Intervijas fragmenti audio (lejuplādēt):

Abonentmaksas


Ārzemju ziņas un ekonomika


Bailes no jaunām asinīm


Esam karaļi


Sabiedrisko mediju apvienošanai - nē!


Izraudzīšanās

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Gundars Davidsons

Nesaprotu, kāds tur sakars ar jaunām ēkām? Apvienošanu vispār būtu racionāli izdarīt vairāk "uz papīra" pēc tam pamazām atbrīvojoties no dublējošām funkcijām un pārvietojoties, kad tas ir iespējams.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Gundars Davidsons

Jautājums ir vairāk: kur vispār normālā pasaulē nav vienots sabiedriskais radio un TV? Jautājums nav retorisks, bet cik zinu Zviedrijā, Dānijā ir, BBC arī, re, te raksta, ka arī Lietuvā un Igaunijā... Pozitīvā puse ir minēta arī šajā intervijā: kopēji arhīvi, interneta lapas, ziņas. Bet ne tikai, arī analītiskais darbs, kādu tagad ne TV ne radio vispār nevar atļauties, noteikti varētu būt viens, arī žurnālisti (nebūtu pretenzijas ja A.Tomsons vadītu arī TV raidījumu), un protams, tas ko visi uzreiz min - administratīvās funkcijas, sākot no transporta un beidzot ar grāmatvedību, juristiem, HR un direktoru... Sinerģija ir pamatīga un noteikti tai nevajadzētu prasīt papildus līdzekļus, bet tos drīzāk ietaupīt.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Edgars Raginskis

TV un radio var sadarboties,bet kāds ir izdevīgums no organizāciju apvienošanas, Kristap? Ne Igaunijā, ne Lietuvā gaidītais pozitīvais rezultāts nav sasniegts, radio tiek atstāts pabērna lomā, TV prevalē. Un par resursu apvienošanu - vai vari pateikt, kur ņemt līdzekļus kaut vai jauna "sabiedriskā medija" ēkas celtniecībai?

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Kristaps Petersons

Var, var TV un radio strādāt kopā. Tikai vajag savākt tādus darbiniekus, kuri nedomās - "o, es strādāju TV" vai, "re, es strādāju radio". Nav tāds TV un radio - es strādāju sabiedriskajā medijā un, ja vajag, strādāju radio, ja vajag, strādāju TV un vēl internetam kaut ko uztaisu. Jāizbeidz tā savstarpējā rīvēšanās, jo strīds jau nav par to, vai nākotnē būs radio vai TV - būs gan viens, gan otrs, gan internets, gan kaut mobilie mediji un vēl kaut kas... tāpēc vien ir vērts resursus apvienot - gan radošos, gan tehniskos un vēl jo vairāk - administratīvos!

Saistītie raksti
Veci 255x203

Pēdējā iespēja 1 Autors:Dita Arāja

Citi autora darbi
Starts

Gads līdz startam 111 Autors:Ilze Straustiņa

Albania

Kafiju mājās nedzer 48 Autors:Ilze Straustiņa