Atslēgvārdi:

Savs kaktiņš, savs stūrītis vēstures 21

Lai vairotu lojalitāti valstij un sabiedrības saliedētību, mums ir jārada tāda gaisotne sabiedrībā, lai cilvēkiem nebūtu jākaunas par saviem ģimenes vēstures stāstiem.

Iesaki citiem:

Šovasar, kad 14.jūnijā pieminam septiņdesmito gadskārtu masu izvešanām un 21.augustā atzīmējam valsts neatkarības pilnīgas atjaunošanas divdesmito gadadienu, atkal dzirdēsim un redzēsim daudz jau agrāk dzirdēta un redzēta par latviešu tautas ciešanām un varonīgo cīņu par neatkarību. Nenoniecinot nedz padomju represijās tieši cietušo cilvēku pārdzīvojumus, nedz neatkarības kaldināšanai kūmās stāvējušo valsts un tautas darbinieku veikumu, prātu tomēr urda ķecerīga doma, ka, ļoti standartizējot un vienkāršojot Latvijas tautas vēsturisko pieredzi, patiesībā veicinām gan nevajadzīgu uzskatu radikalizāciju etniskajās kopienās, gan savstarpējas neuzticības un sašķeltības gaisotni sabiedrībā kopumā. Iespējams, tieši tādēļ arī nespējam nedz aptvert mūsu vēsturiskās pieredzes kopainu un līdz ar to mācību nākotnei, nedz saprast, kādēļ citiem ārpus Latvijas mūsu "unikālā" vēsture nav tik viegli saprotama.

Kā sabiedrība esam paši sevi iespieduši ļoti šaurā vēstures "koridorā", kur vispārpieņemtajiem standartiem un stereotipiem neatbilstošajiem bieži vispār nav vietas. "Oficiālā" vēstures gaita, kas, protams, balstās vēsturnieku apstiprinātos faktos, veidojas ļoti vienkāršota un lineāra – latvieši zaudēja valsti, latvieši cieta represijās, latvieši tika malti starp lielvaru dzirnakmeņiem, pēc piecdesmit nebrīves gadiem varonīgā cīņā latvieši atguva valsti un neatkarību. Gadu gadiem publiskajā telpā lielā mērā tādā veidā vēsture arī tiek viļāta un atražoti stereotipi.

Es neapgalvoju, ka minētie fakti nav patiesi, taču domāju, ka savā centībā apzināt un sakārtot pusgadsimtu "piemirsto" vēsturi mēs sabiedriskajā diskusijā sliecamies ļoti vienkāršot un vienādot Latvijas tautas vēsturisko pieredzi. Taču cilvēku pieredze un atmiņa nav nedz lineāra, nedz vienkārša un viennozīmīga, kā tas nereti attēlojas oficiālajās versijās. Turklāt Latvijas gadījumā XX gadsimtā ir vismaz četras dažādas paralēlas, brīžiem pārklājošās vēstures līnijas, ko bieži vien ērtāk ir izlikties neredzam. Tie ir latviešu, krievu, baltvācu un ebreju kopienu likteņi. Ja baltvācu līnija Latvijā praktiski beidzās ar Otro pasaules karu, tad pārējās nekur nav pazudušas un joprojām vijas blakus. Turklāt katrs no šiem pavedieniem sastāv no ļoti dažādām un spurainām šķiedrām.


Pavedieni kopējā audumā

Lielisks piemērs tam, cik faktūras ziņā bagātīgs un daudzveidīgs ir mūsu sabiedrības vēstures audums, sniedz nu jau daudz pieminētā profesores Valentīnas Freimanes atmiņu grāmata Ardievu, Atlantīda!. Man kā cilvēkam, kas, neraugoties uz padomju laiku bērnību, uzaudzis ar zināšanām par patiesajiem notikumiem padomju okupācijas laikā, pat pēc tik daudz gadiem un uzkrātām zināšanām, šī grāmata "salika" lietas citā un daudz skaudrākā secībā. Mēs, etniskie latvieši, pieminot Otro pasaules karu (kura sastāvdaļa būtībā ir arī Latvijas okupācija) pārsvarā savu uzmanību veltām vairāk okupācijas faktam, 14.jūnija izvešanām, baigā gada notikumiem. Tad seko leģions, Kurzemes katls, bēgļi, mežabrāļi un padomju varas atgriešanās ar visām no tā izrietošajām sekām. Tā būtu tā mūsu īstā vēsture.

It kā mēs zinām, ka bija arī holokausts Latvijā, bet tomēr skatāmies uz to kaut kā atsvešināti. Diezin vai daudzi no mums aizdomāsies, ka šogad 4.jūlijā aprit arī septiņdesmit gadi kopš mežonīgās akcijas ar ļaužu pilnas sinagogas nodedzināšanu Rīgā. Tieši lasot V.Freimanes grāmatu, es pirmo reizi ļoti skaidri sapratu, ka starp šīm vēstures līnijām ir ļoti cieša saskarsme, kas nekrīt acīs, ja skatās vien katras kopienas vēsturi atsevišķi, kā to pamatā esam paraduši darīt. 14. jūnija izvešanas un 4 .jūlija ebreju iznīcināšanas akciju šķir nieka trīs nedēļas! Tas daudz ko izskaidro, lai gan neko neattaisno. V. Freimanes grāmata vairāk paver priekškaru arī uz vietējo krievu un baltvācu kopienu dzīvi un viņu dilemmām Otrā pasaules karā Latvijā, par kurām "īstenam latvietim" līdz šim varbūt nav bijis ne jausmas.


Dzīvot savu stāstu

Profesionālu vēsturnieku darbs, protams, ir iedziļināties faktos un iet dziļumā, un viņu darbi visbiežāk arī paliek plašākai sabiedrībai nepieejamā līmenī – zinātniskos rakstos un sējumos, konferencēs. Savukārt pašas sabiedrības, izglītības sistēmas un plašsaziņas līdzekļu uzdevums ir spēt saskatīt lietas kopsakarībās, lai labāk saprastu rīcību pagātnē un izvairītos no kļūdām nākotnē. Iedziļinoties kaut vai katrā no manis pieminētajām četrām kopienām, mēs atrodam ļoti daudzveidīgus likteņus un sižeta līnijas, kas visas kopā veido mūsu valsts un sabiedrības vēsturi. Jo vairāk zināšanu, jo labāka izpratne par cilvēkiem, kas mums apkārt. V. Freimanes grāmatā labi redzams, cik dažādi un šķietami neiespējami var būt vienai etniskai vai reliģiskai grupai piederošu cilvēku likteņi, viņu motivācija un rīcība ārkārtas apstākļos. Dalījuma līnija labajos un sliktajos neiet pa etnisko kopienu robežām, tā iet caur katra indivīda atbildību par savu rīcību.

Vēl kāds interesants piemērs bija šogad pirms 9. maija LTV raidījumā Eiropa. Mīti un realitāte no bijušā PCTVL Saeimas deputāta Miroslava Mitrofanova dzirdētais fakts par viņa krievu vectēvu, kurš bijis leģionā. Tā kā šis stāsts neatbilda vispārpieņemtajiem stereotipiem, raidījuma vadītājs to nemaz nemēģināja attīstīt tālāk, lai gan man personīgi tā likās ļoti interesanta un uzmanības vērta pieredze. Protams, ja paskatās faktos par pirmskara Latvijas nacionālo sastāvu, kur krievu kopiena bijusi pietiekami liela, tad tas nebūtu nekāds brīnums, ka vācu armijā mobilizēti arī šai kopienai piederīgie. Pat ja tas neatbilst mūsu šodienas sabiedriskajā telpā standartizētajiem priekšstatiem par katras kopienas lomu Otrajā pasaules karā, kur latvieši – cietēji baigajā gadā, pārsvarā varonīgi leģionāri un cīnītāji par neatkarību ar dažiem izņēmumiem – sarkano līdzskrējējiem; krievi – visi padomju armijā; baltvācieši – nīsto muižnieku un baronu atvases – paši aizvācās ar labu pirms kara; ebreji tika iznīcināti, bet mums ar to īsti nav nekāda sakara.

Taču ikviens cilvēks, kuram sanāk skaidrot Latvijas neseno laiku vēsturi, piemēram, bērnam vai ārzemniekam, gribot negribot, nonāk pie secinājuma, ka vēsture nav tik melni balta. Kaut vai skaidrojot par izvešanām, nākas atzīt acīmredzamo patiesību, ka ne jau visi tik izvesti, ka bija arī izvedēji un palicēji, kas sadalīja izvesto cilvēku mantu, un ka bija arī tādi, kuri mīļā miera labad izlikās neredzam un nedzirdam nekādas izvešanas. Vēl paliek arī ķecerīgs jautājums, kura grupa bijusi skaitliski lielākā? Latvijas sabiedriskajā diskusijā kaut kā esam iestiguši pie notikumiem tieši pirms un pēc Otrā pasaules kara, taču vēsture turpinājās arī padomju laikos un tā turpinās joprojām. Latviešu dalījums nebeidzās ar leģionāriem un padomju armijā karojošajiem. Ļoti dažādi likteņi un stāsti pašiem latviešiem bijuši arī pēckara gados, un, visticamāk, ka arī neatkarības atjaunošana dažādiem latviešiem uzjundīja dažādas sajūtas. Taču to mēs Latvijas sabiedriskajā telpā neredzam un nedzirdam. Nemaz nerunājot par citām etniskajām grupām piederošajiem Latvijas iedzīvotājiem.


Saprast pašiem sevi

Latvijā gadsimtiem ir dzīvojuši citām etniskajām un reliģiskajām grupām piederīgi cilvēki, kuri tāpat ir gājuši cauri šīs zemes vēstures dzirnakmeņiem, bet par to latviešu sabiedrība diez ko neinteresējas. Retu reizi kaut ko izdzirdam, kad dodam vārdu, piemēram, Marinai Kosteņeckai, kuras dzīvesstāstā paveras ļoti interesantas un standartizētajiem priekšstatiem neatbilstošas šķautnes. Taču tādu stāstu noteikti ir ļoti daudz, un tie gaida savu kārtu būt sadzirdētiem un saprastiem. Cik daudz latviešu aizdomājas, ka, tāpat kā visu latviešu personīgie vēstures stāsti nav pēc viena ģīmja un līdzības, arī krievu stāsti ir atšķirīgi? Gan pirms, gan pēc kara, gan pirms, gan pēc neatkarības atjaunošanas. Mums kā sabiedrībai ir tendence skatīt lietas ļoti shematiskā dalījumā – arī Atmodas laikā redzam tikai Tautas fronti un Interfronti. Bet noteikti bija taču arī cilvēki, kas nebija īsti piederīgi ne vienā, ne otrā pusē, un arī viņiem ir savi stāsti, pārdzīvojumi un motivācija.

Pēc pusgadsimta, kurā lielai daļai latviešu bija liegta iespēja publiski izsāpēt savu traģisko vēstures stāstu, nu jau teju divdesmit gadu mēs publiskajā telpā to vien darām, kā izsāpam šo stāstu. Tas neapšaubāmi ir traģisks un pieminams, taču vienlaikus tam piemīt sabiedrību radikalizējošs spēks, viennozīmīgi saskaldot sabiedrību labajos un ļaunajos un pilnībā pazaudējot pustoņus. Pie viena "pazaudējot" arī lielu daļu valsts iedzīvotāju. Nespējot un varbūt arī negribot uzrunāt un uzklausīt citus iespējamos vēstures stāstus, mēs no šīs valsts atgrūžam savus cilvēkus, un ne jau tikai cittautiešus, bet pēc tam brīnāmies par neuzticību valstij un līdzcilvēkiem. Lai kāda arī nebūtu "oficiāli" ieturētā vēstures līnija, sabiedrībai ir jābūt spējīgai dzirdēt un būt iecietīgai arī pret atšķirīgiem stāstiem. Tajā skaitā arī to cilvēku, kuriem neviens radinieks nav cietis padomju represijās un kuriem 9. maijs ir svarīgs datums personīgu iemeslu dēļ.

Lai vairotu lojalitāti valstij un sabiedrības saliedētību, mums ir jārada tāda gaisotne sabiedrībā, lai cilvēkiem nebūtu jākaunas par saviem ģimenes stāstiem un jāstāsta tie pusčukstus, bailēs no nosodījuma. Latvijas valstij ir piederīgi cilvēki ar dažādiem stāstiem, arī tiem, kas neiekļaujas vispārpieņemtajā standartā. Kā sabiedrībai godīgi izrunājot visus mūsu vēstures stāstus, izdarīsim arī svētīgu darbu, ļaujot jaunajai paaudzei skaidrāk nošķirt noziedzīgu rīcību no šokā vai apjukumā paveiktas muļķības un neslavināt kara noziegumus vēl pusgadsimtu pēc to izdarīšanas. Tas, iespējams, pasargātu mūs gan no Vasilija Kononova cildināšanas, gan Herberta Cukura heroizēšanas.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (21) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

J.ā.n.i.s - autorei 30.06.2011 02:53
Man nez kāpēc liekas, ka šis raksts ir ļoti iecentrēts uz latviešu kaunināšanu par to, ka negrib saprast citas tautas... unikāla pieeja pasaules mērogā, jo nekur citur necenšas veidot valsts vēsturi par pārējām tautām - tas tomēr ir viņu pašu uzdevums un viņu vēsture noteikti atšķirsies... es īpaši nepārdzīvotu, ja nezinātu to, ka daudzi baltkrievi atnāca uz Latviju, jo šeit bija iespējams dabūt maizi, jo tur tiešām bija milzīgs bads, vai arī to, ka daudzi no krieviem palika, jo beidzās karš un dzimto māju vairs nebija, jo nodegušas vai nopostītas. Tas ir diezgan personīgs ģimenes pārdzīvojums, kam nav obligāti jābūt vēstures grāmatās, bet tas noteikti neattaisno to, ka šie cilvēki dzīvo nu jau 3-4 paaudzē Latvijā un nejūtas kā mājās un nespēj pieņemt to, ka ir jāciena tie cilvēki, kas šeit dzīvoja pirms tam un jāpielāgojas un ja nepieciešams - arī jāasimilējas. Jo es atceros, ka 80tajo gadu sākumā bija arī tādi krievi, kas bija iemācījušies latviešu valodu un kas arī svinēja Jāņus, kad to svinēšana bija aizliegta... tā ka man kaut kā liekas, ka visa šī mūsdienu jezga ir ar nepareizu pieeju - ja cilvēks negrib, tad nav ko ar viņu ucināties.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

J.ā.n.i.s - ES 30.06.2011 02:29
------
Pr "tanku bučošanu" arī varētu uzdot to pašu nejauko "kāpēc?". 40. gadā vācieši jau gadu bija saimniekojuši Polijā. Gan jau vietējie ebreji zināja, kas tur notiek ar viņu tautas brāļiem.
------
Man liekas, ka tomēr nezināja... dedzināt ebrejus(pārsvarā, bet pie reizes šur tur arī padomju gūstekņus) sāka pāris gadus vēlāk. Par holokaustu, liekas, ka sabiedrotie uzzināja tikai kaŗa beigās un arī tad tas bija kaut kas neticams... Tā jau ebrejiem tad varētu pārmest, ka šie nebija ņēmuši kājas pār pleciem un tinušies prom no Krievijas impērijas pelēkās zonas, kur drīkstēja dzīvot ebreji - neatceros kur, bet bija vietas, kur ebreji nedrīkstēja nemaz apmesties(Krievijā) pēc tam kad šos sāka dzīt laukā no Vācijas un Polija, Ukraina un Baltija bija tās teritorijas, kur šie varēja apmesties, jo tās bija teritorijas kur vēl dzīvoja pamattautas - tāpēc varēja atšķaidīt tautas ar ieceļotājiem. Un krievijā tajā laikā bija pogromi, tā ka - kur šiem vajadzēja likties nemaz nezinātu ieteikt.

Bet vispār jau vācieši apbrīnojami pastrādāja - pašā Vācijā dzīvoja tikai 200 000 ebreju(uz visu milzu Vāciju. Mazajā Latvijā, salīdzinājumam - 100 000) bet šie patīrīja visu Eiropu... un vēl izmantoja tos, kuri bija sarakstā nākamie. Un pēc 70 gadiem Gebelsa propaganda joprojām ir aktuāla, tāpat kā padomju penšiem - Staļins.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

J.ā.n.i.s - A un B 30.06.2011 02:28
Piemeeram, nezinu, vai Valentina Freimane atcerejas, bet Gordons atcerejas, ka starp "tanku buchotajiem" 1940. gadaa bija lielakoties krievvalodigie un ebreji.-------Zin ko - nevajag šito mītu izplatīt. Nez kāpēc par šiem tankiem pašus krievus neviens nešāva? Man kaut kā loģika liek domāt, ka krievi bija pirmie kolaboranti - ieguvēji. Tikai acīmredzami krievi nebija vācu propagandas mērķgrupa... :DTie kuri ebrejus šāva, šautu tāpat - ebreju grautiņi gan nav tipiska latviešu rakstura īpašība, un kaut ko tik stulbu aizdomāties, kā šaut nost visus Latvijas ebrejus par to, ko darīja Krievijas iesūtītie ebreji ir ilgi jādomā. Manā ģimenes gadījumā radinieku ebreju drauga dēls nošāva tāpēc, ka bija skaidrs, ka vācieši jau ir uzvarējuši un krievi sakauti - tā viņš mierīgi dzīvoja mežā būdā - vienkārši ja būtu vācieši atraduši, tad nogalinātu arī tos, kas slēpa vai zināja, ka viņš slēpās.Bija cilveki, kam visa gimene bija apslepkavota, piedevam atbaidoshi riebigi spidzinot pirms naaves.--------------Pirmkārt, kāpēc tev īpaši šis stāsts ir aktuāls? Tev bija radiniekos kāds no tiem cilvēkiem? Jeb tikai tāpēc ka neko citu nezini un neesi interesējies? Vispār, pieņemu, ka esi tik ļoti centrēts uz savu ego, ka nezini, ka tādas pašas lietas notika arī Ukrainā - apbrīnojami, bet arī tur vācu propaganda izmantoja šo iespēju...Vēl nesenākos laikos - Čečenijā ar kuvaldu krievu kareivji bija spīdzinot saškaidījuši galvu... tradīcijas nemirst un vēsture atkārtojas, bet Latvijas okupācija acīmredzami ir "unikāla un neatkārtojama"...WW2 briesmīgākās sekas ir tādas, ka pilnīgi neko vairs nezinam par savu vēsturi - ne to, kāda īsti bija dzīve pirms kara, ne to kāds ir dzimtas koks, jo pēc kaŗa daudzi pārcēlās dzīvot pilnīgi svešā vietā un tas ko zinām ir tas kas uzrakstīts un lielākā daļa no tā ir meli un izskaistinājumi.P.S. Krievija tik tiešām iesūtīja okupētājās teritorijās komisārus(nezinu kā viņus īsti saukt), kas bija vairākumā ebreji. Apbrīnojami, ka tajā laikā varas augšas jau bija iztīrītas no ebrejiem(un arī latviešiem un pārējiem un bija pārsvarā krievi), tā ka viņus iesūtīja kā šestakus veikt melnos darbus(nu nevar atrast citu iemeslu, kāpēc lai sūtītu tieši ebrejus, jo bija iespēja sūtīt arī krievus, kas bija pieejami daudz lielākā skaitā), tāpat, kā vācieši izmantoja latviešus lai sodītu baltkrievus... un apbrīnojami, bet pēc 75 gadiem pie WW2 nežēlīgajām zvērībām vainojami ir visi, tikai ne krievi un vācieši... :)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

stalins 21.06.2011 13:19
Kāpēc pastāv strīdi par okupācijas esamību vai neesamību?Kāpēc tas ir aktuāli tik daudz gadu pēc kara? Tāpēc .ka pastāvēja ne tikai Ribentropa-Molotova noslēgtais starpvalstu līgums,bet arī vienošanās ,kas tika slēgtas Jaltā.Biedriem amerikāņiem to ne visai gribas atminēt.Un kas tur bija rakstīts?Ja ņo nacisma atbrīvotajā teritorijā sāk atdzimt nacisms,tad abu pušu pienākums ir atkal piebeigt šo nacismu .dabiski ,ka katra puse atbrīvoja dažādas zemes,nu jūs taču saprotat...

Man būtu daži priekšlikumi šā līguma papildināšanai.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

A - Sanita 18.06.2011 16:06
Bet par Cukuru labāk būtu paklusējusi, jo nav salīdzināms -- Kononovs ir piesprausts un pierādīts, bet Cukurs ir 'gaisā' un ar attaisnojošu Brazīlijas tiesas spriedumu, kur ir piemetināts lai žīdi gādā, ka no Cukura galvas nenokrīt ne matiņš (tālab lai viņu nosistu bija jāizvilina uz Montevideo Urugvajā). Pret Cukuru nav uzstājusies nedz Nirnberga, ne Krievija, ne Izraēla, lai arī tika lūgts, un pat tagad ir pilnīgs klusums. vienīgie pret Cukuru ir propogandu saklausījušies Latvijas iedzīvotāji, nu un vāl kādi. Klusums.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

A - Kalvis 18.06.2011 15:28
Kompensācijas pienākas gan dzīvajiem (kādu ir nedaudz) gan mirušiem -- cietušo bērniem un mazbērniem un mazmazbērniem, pēc principa ka nevis maksā visiem dzīvajiem, kas var pierādīt, bet gan izmaksā visu kompensāciju apjomu, neko neaizmirstot, un ja nav radu -- tad novadam vai valstij. Agresorus ir jāsoda, kas noplēsa bloodlands, un dzīvo tagad zaļi uz ienākumiem no naftas un izejvielu eksporta, kuru ieguves rūpnīcas celtas uz nesamaksātiem (Latvijas cilvēku) kauliem

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

лувур 18.06.2011 06:57
И при чём здесь латыши? Убивали - Вы, грабили - Вы, насиловали - Вы... А теперь Вы сваливаете все на латшей. Ты негдяйка. Латыши должны знать тебя.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Bu 17.06.2011 19:02
Paldies par tadu... varu teikt negaidiito rakstu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Karlis Rokpelnis 17.06.2011 04:11
Nevajag par zemu vērtēt "tanti Bauskā" -- rakstā aprakstītais stāsts par izolēto latviešu cietēju likteni varbūt dzirdams kaut kur pa kaktiem, bet domāju, ka kopumā rakts uzbrūk autores iedomātai vienkāršotai salmu lellei. Vidusmēra izpratne un uzskati ir daudz niansētāki. Varbūt kaut kur tā ap "Likteņa līdumniekiem" -- sarežģīti un emocionāli, bet nekādā gadījumā ne vienkārši.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

A un B - Kalvis 16.06.2011 02:31
Paga, paga, juus tauta putrojaties. Nav runa par latvieshiem. Latvieshu neviennozimigo stastu autore jau izstastija, un tur pilnnigi var piekrist. Ja paskatitos atpakalj, tad vairakumam no tagad Latvija dzivojoshajiem ir visdrizak proletariata izcelsme. Tachu ne par to ir stasts, stasts ir, ka tikpat nianseti ir jaskatas uz citam nacijam. Tas, ka ebreji cieta no izsutishanam ir fakts, tachu tapec noliegt ebreju milzigo lomu komunistu rindaas ir nepatiesi. Ebreji pirmskara Latvija iedalijas divas daljas: vaciskaa un krieviskaa. Vaaciskaa smagi cieta, krieviskaa sadarbojaas, tapat kaa krievi. Tapat milzigu lomu speleja ievestie parkrievotie "latvieshi". Ja jau patiesibu,- tad lidz galam.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

A un B - ES 16.06.2011 02:22
Taisniba. Tachu tad mees nonakam atkal biistamaa teritorijaa, jo ja mees tik smalki gribam saprast, "kapec kads buchoja tankus", tad ir jamegina saprast, kapec kads Rumbulaa shava ar lozhmeteju... Bija cilveki, kam visa gimene bija apslepkavota, piedevam atbaidoshi riebigi spidzinot pirms naaves.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Edge 15.06.2011 15:52
Kamēr Latvijas vēsturnieku ''guru'' izdod biezas monogrāfijas, bet nespēj atvērt pat blogu internetā, kamēr vēsturnieku cunfte sparīgi gatavojas savam pirmajam kongresam divdesmit gadu laikā - tikmēr jāturpina skatīties aizrobežu TV vai lasīt aizrobežu vēsturnieku vietnes/portālus. Rok dažs labs dziļi un pamatīgi, meistarīgi, es atzīšu - un svētdien plkst.20:55 skatīšos NTV Mir A.Pivovarova uzņemto '22.jūnijs.Liktenīgais lēmums''
http://www.ntv.ru/peredacha/Rokovie_resheniya/

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Edge 15.06.2011 15:42
''Inteliģento'' intelektuāļu, kas divdesmit gadus ir Latvijas vēsturi ''villojuši'' reakcija pret iedziļināšanos tai okupācijas laika periodā (īpaši 1941.g. vasara) ir likumsakarīga -

Latvijas Universitātes vēstures profesors Inesis Feldmanis:''(..) Es nesaprotu, kāpēc mūsu masu mediji, konkrēti Latvijas radio, atļaujas rīkot diskusiju par to, vai bija vai nebija okupācija. Tā taču ir pilnīgi skaidra lieta, ka bija! Kas tur ko cilāt? '' (Nepārkāpt vēstures sarkanās līnījas)
http://gulags.wordpress.com/2010/12/

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Edge - Kalvis 15.06.2011 15:28
''Man gadījies dzirdēt,.....'' -? Sabiedriskajā transportā, lielveikalā vai tirgū tantes jau daudz ko pārrunā..... Vai tad Okupācijas muzejā vai Kara muzejā nav izdevies pabūt? Ja nav, tad iesaku palasīt - http://www.ves.lv/article/132930 - 94 no 100 ievēlētajiem deputātiem 1940.g. Latvijas Saeimā/parlamentā bija latvieši. Par dr.Gebelsa propagandas kantorī strādājošo aktivitātēm tagad arī var iegūt lielāku skaidrību, jo ir internetā ir pieejami digitalizētie laikraksta 'Tēvija' numuri.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis to Es-A un B 15.06.2011 13:21
Par to, kas viņus saigaidītu (un sagaidīja), ja vācieši ienāktu Latvijā ,viņiem ilūziju nebija, turklāt bija bažas, vai latvieši nesametīsies uz vienu roku ar vāciešiem, kā vēlāk izrādījās- daļēji pamatotas. Šādā situācijā tanks ar sarkano zvaigzni izskatījās kā mazākais ļaunums vai pat glābējs.

Manuprāt, pati koncepcija par to, ka kolaboranti bija, protams, nevis latvieši, bet gan krievvalodīgie vai žīdi - neiztur kritiku. 1949.g. martā deportēja milzīgā pārsvarā tieši latviešus (lauku iedzīvotājus; potenciālos nacionālo partizānu atbalstītājus). Savukārt 1940. un 1941.g. represijas ebrejus skāra proporcionāli pat vairāk nekā latviešus. Manuprāt, labāk nevis mēģināt racionalizēt un piekrāsot ebreju kolaborantu izdarības (kādas arī bija, un kam "tanku bučošana" ir, protams, tikai metafora) - bet gan saprast, kādi īsti 1940.-1941.g. bija kolaboranti. Man gadījies dzirdēt, ka vairāk nekā 90% no tiem deputātiem, kurus ievēlēja Saeimas vēlēšanu farsā 1940.g. bija tieši latvieši nevis ebreji. Tāpat arī valdības locekļi.

Tas ir kārtējais čekistu (un arī Gebelsa) propagandas triks - iztēlot par vainīgajiem tikai un vienīgi ebrejus. Lai latvieši nemaz neaizdomātos, ka pie "Baigā gada" notikumiem varētu būt līdzdarbojušies arī latviešu tautības kolaboranti. Visādi viļi lāči, lauku komjaunieši-deportētāji, un citi nesimpātiski personāži. Ka, lūk, pie visa vainojami nevis paši PSRS okupanti vai konkrēti (dažādu tautību) kolaboranti, bet gan ebreji kā tādi.

Ņemot vērā to, ka tuvojas Saeimas vēlēšanas, mēs varam sagaidīt jebkādas nekrietnības no oligarhu partiju cilvēkiem, kā arī dažādiem publicistiem (Andris Grūtups, Aleksandrs Kiršteins), kuri jau agrāk izcēlušies ar "inteliģento antisemītismu".

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ES - A un B 15.06.2011 10:03
Pr "tanku bučošanu" arī varētu uzdot to pašu nejauko "kāpēc?". 40. gadā vācieši jau gadu bija saimniekojuši Polijā. Gan jau vietējie ebreji zināja, kas tur notiek ar viņu tautas brāļiem. Par to, kas viņus saigaidītu (un sagaidīja), ja vācieši ienāktu Latvijā ,viņiem ilūziju nebija, turklāt bija bažas, vai latvieši nesametīsies uz vienu roku ar vāciešiem, kā vēlāk izrādījās- daļēji pamatotas. Šādā situācijā tanks ar sarkano zvaigzni izskatījās kā mazākais ļaunums vai pat glābējs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

jumors 14.06.2011 22:55
bet ja nopietni- kopš neatkarības laika visu laiku domāju, ka vajadzēja tās piemiņas dienas apvienot vienā, lai tik briesmigi daudz nebūtu jarunā par nelāgajām lietām, kas kultivē cilvēkos upuru sindromu. Bet pat dzīvnieki- upuri uzvedas daudz savādāk nekā dzīvnieki-plēsēji. Māra Zālīte kādreiz par to rakstīja- kur palicis tas - kas vilkam, kas lāčam?

Autore laikam vēl maziņa, ka var runāt par "mīļo mieru" situācijā, kurā "tautas nodevēja" atbalstītājs pats bija "tautas nodevējs" un līdzīgām represijām pakļaujams.

Un Arturs Priedītis uzrakstīja tik politkorektu kultūras vēsturi vidusskolām, ka man lasot kājas kļuva aukstas- ko es te, imigrants daru- ebreji un krievi te dzīvo no mūžigiem laikiem un kaut kādi simt gadus pastāvoši latvieši nevienu no viņiem netraucē...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

A un B 14.06.2011 20:31
Probleema jau ir, ka ja saakam daliit veesturi etniskaas kategorijaas kaa grib autore, diezgan nepatiikama aina visiem var atklaaties. Piemeeram, nezinu, vai Valentina Freimane atcerejas, bet Gordons atcerejas, ka starp "tanku buchotajiem" 1940. gadaa bija lielakoties krievvalodigie un ebreji. Tapat starp komunistiem un represivo apratu Baigaa gada laikaa... Nezinu vai patiesiba kadam ir vajadziga. Labak tad pieturesimies pie esoshajam vienkarshotajam formulam.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

jumors 14.06.2011 17:31
Nu- ja uzdos šo jautājumu, vai paši arī atbildēs? Atbildēs kaimiņš un rupji atbildēs. Jo vairāk, ka pēc pieprasījuma nesper pērkons un nenogāžas Mildas trīs zvaigznes.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ES 14.06.2011 17:01
Ja jūsu kaimiņiene diendienā stāsta par sava bijušā vīra nelietībām, kādā brīdī jūs saprotat, ka viņa neko negrib atrisināt un iet tālāk, bet viņai ir vajadzīga jūsu pažēlošana. Psihologi šādus tipāžus prot gana labi aprakstīt, un tāda nebeidzama nēsāšanās ar savu sāpi netiek vērtēta kā īpaši produktīva, jo, patiesi, ir grūti iet uz priekšu, ja galva visu laiku pagriezta atpakaļ. Turklāt jautājums :"Kāpēc tieši es?" arī netiek uzdots. Un latvieši brīžiem ir līdzīgi šādām kaimiņienēm. Neko labāks jau nav arī Zurofa kungs, kuru nepamet vēlēšanās sodīt (atriebties?) visus nezin kur paslēpušos pret viņa tautu noziegušos neliešus. Tas galīgi vienalga, ka tikpat cītīgi tika šauti arī čigāni- tie nav mūsējie, lai meklē paši. Un ne vienus ne otrus nemulsina fakts, ka ļauno darbu darītājiem šodien ir vismaz 85 gadi, ja vispār vēl ir. Bet esmu diezgan stipri pārliecināts, ka gan šodienas runās gan 4. jūlijā tiks pieminētas visas "mūsējos" piemeklējušās ciešanas un "viņu" ļaunie darbi, bet jautājums: "Kāpēc tas notika tieši ar mums?" izpalika un izpaliks. Kā lai iet uz priekšu?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis 14.06.2011 15:07
Varbūt tādēļ, ka valsts un pašvaldību vadītājiem vai NVO pietrūkst spēka vai prāta risināt identitātes jautājumus pēc būtības, rodas vajadzība pēc lētiem erzac-risinājumiem (Ersatz - aizstājējs, surogāts). Daži piemēri:

(1) Būtu labi, ja represētajiem, nacionālajiem partizāniem un okupācijas varu nelikumīgi mobilizētajiem karavīriem par viņu piedzīvotajām ciešanām pienāktos morāla un materiāla kompensācija - kamēr vēl šie cilvēki ir mūsu vidū. Ja pietiktu sirsnības arī politiķiem pieminēt šos vēstures notikumus, satikties ar šiem cilvēkiem.
Bet ja nu to nevar normāli atrisināt, tad rodas kārdinājums atpirkties ar kaut ko citu. Teiksim, izveidot komisiju, kura rēķina, cik miljardu zaudējumus mums nodarīja PSRS okupācija. Vai izveidot veselus piecus(!) oficiālo sēru datumus, kuros par atbilstoši noformēta karoga neizkāršanu piemēro naudassodu. Vai arī - leģionārus atceramies, bet tikpat nelikumīgi mobilizētos vīrus, kurus 80-tajos gados nosūtīja uz Afganistānu vai Černobiļu - piemirstam.

(2) Būtu labi, ja mūsu dzīves vide būtu cilvēkiem draudzīga. Lai cilvēki, kuri Latvijā uzauguši, justos te gana labi un negribētu braukt prom - vismaz ne uz visiem laikiem. Vēl labāk, ja cilvēkiem būtu iespēja lasīt mūsu literatūras grāmatas un klausīties klasisko komponistu darbus, iepazīt folkloras vērtības.
Bet nevienam nav spēka to sasniegt - tādēļ ir vieglāks ceļš. Latviešus var nosaukt par "pamattautu" (tāds formulējums ir pat Ēlertes nesenajā integrācijas programmas ievadā) - un pēkšņi viss ir "atrisināts". Valsts rūpju ķeksītis ir ielikts un par pārējo var aizmirst.

(3) Vajadzētu arī kvalitatīvas skolas, kurās VISIEM bērniem labi māca latviešu valodu un Latvijas vēsturi. Bet arī šeit birokrātiskie pasākumi gūst virsroku pār veselo saprātu. Rodas apmācībā lietojamo valodu proporcijas un kvotas, obligāti divos atsevišķos priekšmetos nodalāma pasaules un Latvijas vēsture. Bet izglītības kvalitātei no tā ne silts ne auksts.

Labprāt piekristu S.Uplejas aicinājumiem - uzklausīt arī visu ko citu. Lai būtu vairāk īstu varoņu un būtu mazāk erzac-varoņu, kā tas pats Kononovs. (Par H.Cukuru atturēšos spriest - manuprāt, viņš tomēr bija lielisks lidotājs un nevainīgs lielvalstu sadursmju upuris - vismaz pagaidām, kamēr citu faktu mums nav). Un, protams, ir jāuzklausa dažādu cilvēku vēsturiskā pieredze. Gan baltvācieši, gan ebreji, gan poļi - lai nerastos neprecīzs priekšstats, ka Latvijā kopš pasaules radīšanas ir dzīvojuši vien latvieši un krievvalodīgie.

Bet erzac-lietas prasītos aizstāt ar īstām lietām arī citur - ne jau tikai tautas atmiņstāstu jomā. Es, teiksim, esmu ar mieru, ka latviešus Kultūras ministrijas ierēdņi nesauktu par "pamattautu" (vienīgais taustāmais rezultāts - tiek nokaitināti tie, kuri nav latvieši), ja maniem bērniem skolā būtu ne vien teorētiska, bet arī reāla iespēja apgūt latviešu folkloru - mūzikas instrumentu spēli, tautasdejas, dziesmas - t.sk. latgaliešu u.c. augšzemnieku izloksnēs, utml. Tad es saprastu, ka tai "pamattautai" ir kaut kāds "pamats". Tagad viņai nekāda pamata nav - vismaz ne valsts politikas līmenī.

Saistītie raksti
Latvietis%20pareizais

Latvietis pareizais 41 Autors:Sanita Upleja

Pretvalstisks jautajums

Pretvalstisks jautājums 10 Autors:Māris Brants

Maijs 255x203

Diagnoze - 9. maijs 46 Autors:Providus.lv

Ka skabeklis

Kā skābeklis 14 Autors:Dita Arāja

Republikas varda

Republikas vārdā 25 Autors:Ivars Ījabs

Araja

"Esmu viņiem piedevusi" 1 Autors:Dita Arāja

Apstulbinoši gan! politika.lv

Citi autora darbi