Dramatiskajā balsojumā 21.oktobrī Strasburgā Eiropas Parlamenta konservatīvajam vairākumam tikai ar četru balsu pārsvaru izdevās noraidīt rezolūcijas projektu,

kas pauda bažas par informācijas brīvības stāvokli Itālijā saistībā ar premjerministra Berluskoni finansiālo un politisko kontroli pār svarīgākajiem privātajiem un sabiedriskajiem medijiem, kā arī plaši izplatīto žurnālistu iebiedēšanu caur tiesas prāvām un cita veida iejaukšanos viņu darbā. Lai novērstu šādus draudus, rezolūcija pieprasīja, lai Eiropas Savienības līmenī tiktu izstrādātas garantijas plašsaziņas līdzekļu brīvībai un plurālismam, kas būtu saistošas visām dalībvalstīm.

Latvijas deputāti, kas pārstāv centriskās un kreisās frakcijas – Mirskis, Godmanis, Ždanoka un Rubiks – balsoja par rezolūciju, nosodot Berluskoni rīcību. Turpretim, konservatīvie deputāti Kalniete, Kariņš, Vaidere un Zīle, pakļaujoties partijas disciplīnai, atbalstīja Berluskoni, atstājot cīņu par informācijas brīvību pašu iebiedēto un pazemoto itāļu žurnālistu ziņā.

Te ir kārtējā viela pārdomām tiem liberāli noskaņotajiem vēlētājiem, kas eirovēlēšanās atdeva savas balsis Pilsoniskajai Savienībai un Jaunajam Laikam: cik lielā mērā var uzticēties politiķiem, kas Latvijā sludina plurālisma, atvērtības un caurspīdīguma idejas, bet Strasburgā atbalsta oligarhu-premjerministru, kas iemieso visu pretējo? Kas no pēdējo gadu vēstures ļauj mums justies drošiem, ka arī Latvijā vietējo berluskonīšu ambīciju dēļ nav iespējams mediju brīvības apdraudējums? Un tomēr, labējie politiķi balso pret drošāko (vienīgo?) sargsuni, kas šādus draudus var novērst, ne tikai Itālijā, bet potenciāli arī citās dalībvalstīs – ES stingro iesaistīšanos mediju plurālisma aizstāvībai. Tuvredzība un šāviens kājā pašiem sev