Atslēgvārdi:

Sauciet mani par žurnālistu!

Žurnālisti ir vajadzīgi, lai varētu ticēt un uzticēties sniegtajai informācijai, zinot, ka tās pamatā ir noteikti profesionāli principi un atbildība.

Iesaki citiem:

Jaunas informācijas nav. Pēc uzbrukuma portāla kompromat.lv īpašniekam Leonīdam Jākobsonam iestājies neliels klusuma brīdis. Tas lieti noder, lai atgrieztos pie svarīga jautājuma, kas parādījās diskusijās pēc šī gadījuma. Vai Jākobsons ir žurnālists?
Par šo nopietno jautājumu notiek pastāvīgas diskusijas gan žurnālistikas profesionāļu vidē, gan starp mediju pētniekiem un juristiem. Diezin vai vienā slejā varēšu atbildēt, kā īsti ir ar Jākobsonu. Bet gribu piedāvāt ieskatu aktuālajās diskusijās. Varbūt tās var sniegt kādas atbildes arī par to, kas notiek ar žurnālista profesijas mūsdienu versijas meklēšanu. Varbūt tās var pateikt ko jaunu arī par Jākobsona (un ne tikai viņa vien) gadījumu?


Sargāt vienu no spēlētājiem?

Noticis noziegums, žurnālists ir cietis. Tāpēc šoreiz sākšu ar juridiskām diskusijām. Mēs taču jūtam līdzi cietušajam, bet dusmas un sašutumu izraisījis tieši fakts, ka nekrietni uzbrukts žurnālistam, vai ne? Neatkārtošos, tāpat jau pietiekami daudzi ir izmantojuši viena cilvēka ievainojumu, lai nāktu klajā ar skaļiem paziņojumiem par uzbrukumiem preses brīvībai. Bet lieta ir nopietna. Patiesībā šīs reakcijas parādīja žurnālistu unikālo lomu. Tās izcēla neapšaubāmo, ka reizēm ir jāsargā kas vairāk nekā tikai indivīda drošība un veselība. Tieši tāpēc arī šobrīd ir aktuāla diskusija par to, kas īsti ir žurnālists, jo šis statuss paredz īpašu aizsardzību. Blogeri un Twitter lietotāji arī ik pa laikam izpelnās gan burlaku uzbrukumus, gan juristu sagatavotas skarbas prasības, tāpēc cenšas panākt, ka tiktu pielīdzināti žurnālistiem un varētu saņemt tādu pašu aizsardzību. Ne vienmēr šī aizsardzība tiek dota un statuss atzīts.

Nesen uzzināju interesantu faktu, ka tikai pagājušajā gada 11. jūnijā ASV Rietumvirdžīnijas štats kļuva par 40. Savienoto Valstu štatu, kurā pieņemt tā sauktais „vairoga likums”, kas žurnālistiem paredz gandrīz pilnīgu aizsardzību pret prasībām atklāt slepenos informācijas avotus, ieskaitot dokumentus un jebkādu informāciju, kas varētu atklāt žurnālistu avotus. Avoti jāatklāj tikai tad, ja nepieciešams „novērst neizbēgamu nāvi, smagus miesas bojājumus vai netaisnīgu brīvības atņemšanu”[ 1 ]. Būtībā tas ir likums, kādu pasaulē daudz un kuri reāli nodrošina vienas profesionālās grupas pārstāvju darbu.

Aktuāla diskusija par to, kas īsti ir žurnālists, jo šis statuss paredz īpašu aizsardzību.



Aizsardzība ir saistīta ar statusu, bet līdz šim likumos žurnālista definīcija bija ļoti izplūdusi — tā visbiežāk līdzinās šai: „Žurnālists ir persona, kas regulāri vāc, apkopo, sagatavo informāciju, fotogrāfijas, ierakstus, raksta, rediģē vai publicē ziņas vai cita veida informāciju, kas skar visas sabiedrības intereses un kam šis darbs ir būtiska iztikas daļa, vai arī persona ir vadītājs vai darba devējs šajā jomā”[ 2 ]. Skaidrs, ka šāda definīcija ir tik aptuvena, ka tajā lieliski iederētos izziņu dienesta darbinieks, partijas avīzes veidotājs reklāmas aģentūrā, kinofestivāla programmas sastādītājs vai nekustamā īpašuma pārdošanas portāla administrators.

Arī Latvijā likumā „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” definīcija nav daudz precīzāka — tā 23.pantā teikts, ka „Par žurnālistu šajā likumā tiek uzskatīta persona, kura vāc, apkopo, rediģē vai citādā veidā sagatavo materiālus masu informācijas līdzeklim un kura ar to noslēgusi darba līgumu vai veic šo darbu masu informācijas līdzekļa uzdevumā, kā arī žurnālistu apvienību biedrs”. Tomēr nākamie panti, kas nosaka žurnālista pienākumus un tiesības, padara skaidrāku šo definīciju.

Ar to visu jūs apgrūtināju, lai pateiktu, ka juristu diskusijas atgriežas pie galvenā jautājuma, ka aizsardzība ir vajadzīga tāpēc, ka žurnālistiem ir ļoti specifiska loma sabiedrībā. Tie ir īpaši uzdevumi, kuru kvalitāti (tātad iespēju iegūt vai zaudēt izņēmuma statusu) nosaka profesionālā kultūra.


Uzticēties vai nē?

Žurnālistikas kultūras un profesionālās jēgas pētījumi noskaidrojuši, ka jautājums par to, kas ir un kas nav žurnālists, ir skaidrāks valstīs, kur ir senas demokrātijas tradīcijas un sabiedrība zina, ka īpašas tiesības un aizsardzība ir saistīta arī ar pienākumiem un atbildību.

Tāpēc daļa no pētniekiem pat apstākļos, kad tradicionālās žurnālistikas formas ir mainījušās, pievēršas saturam un tā radīšanas metodēm. Lai kādā stilā, formātā vai kanālā parādītos žurnālistika, tā vajadzīga tāpēc, lai mēs precīzi saprastu realitāti, iegūtu notikumu analīzi un izprastu to kontekstu. Žurnālisti ir vajadzīgi tāpēc, lai varētu ticēt un uzticēties sniegtajai informācijai, zinot, ka tās pamatā ir noteikti profesionāli principi un atbildība. Ja tas netiek piedāvāts, tad žurnālistika ir lieka. Informācijas jau tāpat ir daudz, tā rada neciešamu troksni un vēlmi izvairīties no notikumu kakofonijas. Bet šajā haosā reizēm ir visiem ļoti svarīgas ziņas vai domas, kuru profesionāls atspoguļojums daudziem (vai visiem) var būt ļoti nozīmīgs.

Žurnālistika vajadzīga, lai mēs precīzi saprastu realitāti, iegūtu notikumu analīzi un izprastu to kontekstu.



Mediju atbildība ir visai reti izmantots jēdziens Latvijā, kur komerciālas vai citas intereses nereti ir svarīgākas. Tāpēc ir problēmas arī ar žurnālistu atbildību. Ikdienā labi redzams, kāda erozija skārusi tādus profesionālos principus kā līdzsvarotība, iespēja sniegt atbildi, viedokļu daudzveidība vai neitralitāte. Bet ne jau tikai Latvijā. Žurnālistikas jēgas meklējumi daudzās valstīs visā pasaulē ir saistīti ar prasībām pēc tās atbildīguma. Turklāt nevis abstrakta godīguma, bet spējas piedāvāt sabiedrībai regulāri veidotu, stabilas kvalitātes informāciju, kas nav atkarīga no kāda talantīga blogera iedvesmas vai „mobilā reportiera” nejaušas atrašanās vietas.


Par vai pret atklātību?

Lai arī Jākobsons visnotaļ atbilst dažādām žurnālista definīcijām, lasot rakstus par viņa profesionālo ceļu, mani pārsteidza uzbrukumā cietušā profesionāļa nevēlēšanās atklāt sava portāla īstos finansētājus, jo „Ekonomikas policija tad būšot uzreiz uz pēdām”[ 3 ]. Varbūt doma netika pienācīgi izklāstīta, tomēr vismaz šādā versijā (tā parādījās arī citos medijos) slēpšanās liek neuzticēties saturam pat vairāk nekā tā autoram. Vai arī — vajadzētu vairāk paskaidrot, kāpēc atklātība un caurskatāmība nav drošāka par izvairīšanos no skaidras atbildes? Galdā liktas kārtis, ja ar to krāsām viss kārtībā, būtu lieliska aizsardzība pret dažāda veida spekulācijām, nekrietnām aizdomām un žurnālistikas diskreditāciju. Ja jau cīnāmies, lai mediju īstie īpašnieki un labuma guvēji būtu zināmi, tieši tāpat zināmu skaidrību par informācijas kvalitāti varētu gūt, zinot arī katra atsevišķa žurnālista atbalstītājus. Tas būtu tikai godīgi un tam nav nekāda sakara ar žurnālistu aizsardzības formām. Tieši otrādi — mediju profesionāļi paši sevi pasargā, ja nevis kļūst par informācijas pārpublicētājiem un tās nebeidzamas cirkulācijas nodrošinātājiem, bet atrod atbildes, kāpēc šī informācija viņus sasniegusi un ko tā nozīmē. Starp citu, līdzīgs jautājums radās jaunākā skandāliņa kontekstā, kad telefona sarunas ieraksts sasniedza raidījumu „de facto” un deva jaunu informāciju Baltezera sargātāja Artūra Priedes lietā.[ 4 ]

Mediju profesionāļi paši sevi pasargā, ja nevis kļūst par informācijas pārpublicētājiem, bet atrod atbildes, kāpēc šī informācija viņus sasniegusi un ko tā nozīmē.



To iedomājos, jo kompromat.lv ir mazliet no visa kā — nedaudz vispārpieejamu ziņu, nedaudz „noplūdes” un nedaudz stāstu, kuru informācija nešķiet pārbaudīta, apstiprināta, analizēta. Vismaz saturā nav teikts, ka „stāstu varoņiem” kaut kas jautāts, ka bijusi vēlme noskaidrot visu, ko vien iespējams.

Atcerējos „Wikileaks”, jo attieksme pret slēpti iegūtas, kādam ļoti nepatīkamas informācijas regulāru parādīšanos liek domāt par izšķirošu jautājumu — mēs esam par vai pret atklātību? Atbildēt palīdz cits jautājums — kā vārdā šāda informācija parādās? Esmu par, ja tā dod lielāku skaidrību un labumu sabiedrībai, ja tā padara mūs gudrākus. Esmu par, ja informācija tiek pārbaudīta, ja ir skaidrs tās iegūšanas konteksts un satura kopsakarības. Re, atkal atgriezāmies pie žurnālistikas lomas! Ne velti „Wikileaks” sevi reklamē, pieminot, cik daudz pasaules mediju ir paņēmuši tās publiskotos datus un cik daudz darba žurnālisti ieguldījuši, lai meklētu tālāk pa nopludināto dokumentu pēdām.

Lai gan mēs esam raduši ticēt, ka lielākā daļa sabiedrības vēlas viegli uztveramu, zemas kvalitātes informāciju, kas izteiksmīgi un izklaidējoši ņirb gar acīm, situācija ir mainījusies — auditorijas pusē sākušies nopietni kvalitātes meklējumi. Pārpilnībā daļa cilvēku arvien vairāk cenšas saprast, kas informācijas okeānā ir nozīmīgs, kāpēc tas jāpatērē un kāpēc jātic vai jāmaksā par to visu. Tā ir atgriešanās pie žurnālistikas kvalitātes Šī problēma ir ļoti saistīta ar vēl vienu problēmu — informācijas pārpilnībā mums ir risks būt ļoti neinformētiem. To rāda daudzi mediju un informācijas uztveres pētījumi. To nu gan mēs negribētu!

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi
Amerikam

Amerika vilnis 6 Autors:Anda Rožukalne

5094543120 a0e90ca6e6

Maģiskā formula 10 Autors:Anda Rožukalne

5946598820 6033176481

Miglas zonā 10 Autors:Anda Rožukalne

2632802003 9f40405723

Vecums kā šķērslis 12 Autors:Anda Rožukalne