Atslēgvārdi:

Satversme ir skaista, bet ES ar to nepietiek 0

Ir pēdējais laiks precīzi runāt par to, kā cilvēki dzīvos, kad Latvijā ienāk ļoti bagāta ES tiesību sistēma, kas tieši jāpiemēro. Satversmes grozījumi nav adekvāts risinājums. Šī intervija ir aicinājums uz diskusiju par Satversmes papildinājumiem.

Iesaki citiem:

Intervija ar Starptautisko tiesību profesori Inetu Ziemeli.


Viens no pirmsreferenduma diskusiju objektiem bija Latvijas suverenitāte. Vai, sakot “jā” dalībai Eiropas Savienībā, esam zaudējuši suverenitāti, vai arī notikusi kompetences nodošana?

Uzreiz jāsaka, ka izpratne par suverenitātes jēdzienu var atšķirties atkarībā no tā, vai runājam no konstitucionālo tiesību vai starptautisko tiesību viedokļa.

Ņemsim konkrētu piemēru. Pēc iestāšanās ES, līdzās Saeimai un Latvijas tautai arī Padome kā ES likumdevējinstitūcija atsevišķos jautājumos, ar ievērojamu Eiroparlamenta dalību, pieņems normatīvos tiesību aktus, kas ir saistoši visām Latvijas institūcijām un personām. Referendumā tauta sniedza šīm Briseles institūcijām nepieciešamo pilnvarojumu, tāpat kā to dara regulāri vēlot Saeimu.

Līdz ar to referenduma “par” balsojums no Satversmes viedokļa novirzīja zināmu tautas suverēno varu Briseles institūcijām to pilnvaru robežās atbilstoši ES līgumam. Vai to uzskatīt par suverenitātes zaudēšanu? No Satversmes viedokļa iestāšanās ES ir tautas suverēnās varas ierobežošana, nododot to koleģiālām institūcijām ārpus Latvijas, kuru kontrole ievērojami atšķirsies no tā, kā, piemēram, tauta var kontrolēt pašmāju institūcijas. Latvijas tauta ir zināmu porciju savas suverēnās varas ieguldījusi, leģitimējot pārnacionālas institūcijas Briselē.

Savukārt no starptautisko tiesību viedokļa, protams, Latvijas valsts nepazūd. Tā ir un paliek (vismaz, kamēr kas neizmainās ES) patstāvīgs starptautisko tiesību subjekts. Tomēr ir vērts paskatīties, kas notiek ar valsti arī starptautiskajās tiesībās. Šodien nezin vai kāds vispār pat mēģina runāt par valstu suverenitāti starptautiskajās tiesībās tādā nozīmē, ka valsts stāvētu pāri starptautiskajām tiesībām, un tai būtu absolūtā rīcības brīvība. Pavisam nesens piemērs ir ASV iebrukums Irākā, kur ASV mēģināja stāvēt pāri starptautiskajām tiesībām. Šodien redzam, kur tas noved pat objektīvi spēcīgāko pasaules valsti. Bet mūsdienu realitātē, ar starptautiskajiem līgumiem un organizācijām apkrautajā starptautiskajā vidē, valsts pilnīga rīcības brīvība ir neiespējama. Arī ES izveide izriet no starptautiskajām tiesībām. ES arī ir mehānisms, kas ierobežo valstu rīcības brīvību starptautiskajās attiecībās.


Kas vispār šodien ir suverenitāte konstitucionālajā izpratne?

Protams, jebkurai tautai patīk, ja tai pieder valsts suverēnā vara. Ja tauta savas lemšanas tiesības nodod ne tikai nacionālajam parlamentam, bet arī kādai citai lēmējinstitūcijai, tad tā ir tautas griba, kas izdarīta kādu interešu vārdā.

Šajā gadījumā es kā vēlētājs domāju, ka referendumā “jā” tika teikts, lai sakārtotu valsts pārvaldi arī ar ES palīdzību. Tāpēc es neredzu problēmu tajā, ka tauta ir nodevusi daļu suverenās varas kādām citām lēmējinstitūcijām.

Tā lielākā problēma ir citur – tā ir saistīta ar mūsu pamatlikuma un tiesību sistēmas sakārtošanu tā, lai visām valsts iestādēm un personām ir skaidras tiesības un pienākumi situācijā, kad Latvijā ienāk un tieši darbojas jauna tiesību sistēma – ES tiesības.

Es neesmu pārliecināta, ka Satversmes 68.panta grozījumi atrisina šos jautājumus, pasludinot: “Slēdzot starptautiskus līgumus, Latvija nolūkā stiprināt demokrātiju var deleģēt starptautiskām institūcijām daļu no valsts institūciju kompetences. Starptautiskus līgumus, kuros starptautiskām institūcijām tiek deleģēta daļa no valsts institūciju kompetences, Saeima var apstiprināt sēdēs, kurās piedalās vismaz divas trešdaļas Saeimas locekļu, un apstiprināšanai nepieciešams divu trešdaļu klātesošo deputātu balsu vairākums”.

Es cienu mūsu Satversmes lakonismu. Saprotu, ka pie straujās tiesību attīstības, kas notikusi pēc Satversmes pieņemšanas, ir ļoti grūti vienoties, ko tieši darīt. Tomēr, manuprāt, šis nav adekvātākais risinājums, salīdzinājumā ar visām izmaiņām likumos, to piemērošanā, kas notiks, uzsākot dzīvi ES tiesību sistēmā.


Tātad Jūs domājat, ka būtu nepieciešami Satversmes grozījumi?

Paskatīsimies, piemēram, uz Somijas pieredzi, kad tā iestājās ES. Vispirms Somijai bija tāds kā juridiskās pārejas laiks, kad 1919. gada konstitūcija ar pārējiem konstitucionālajiem aktiem tika pielaboti. Tajā skaitā somi vēlējās nostiprināt sava parlamenta lomu ES jautājumu lemšanā, jo ar lēmumpieņemšanas demokrātiskumu ES ir zināmas problēmas, un somi to līdzsvaroja nacionālā līmenī. Tomēr somi gala beigās pilnībā revidēja savu pamatlikumu gan ES dalības, gan citu svarīgu iemeslu dēļ, un jauna Konstitūcija stājās spēkā 2000. gada 1. martā.

Neesmu pārliecināta, ka ar 68. panta grozījumiem tiek atrisināti jautājumi, kas būtu jārisina pamatlikuma līmenī. Vērojot Latvijā notiekošo, man liekas, ka nenovērtējam paši sevi un savu vēlētāju. Domājam, ka, diskutējot par Satversmi, mēs noteikti kaut ko sliktu sastrādāsim. Un tāpēc izvairāmies no diskusijas. Satversme neapšaubāmi ir juridiski ļoti skaists dokuments, izdevies normatīvais akts, taču tas nenozīmē, ka mēs neesam spējīgi diskutēt par iespējām un valsts nepieciešamību to papildināt atbilstoši jaunajām tiesiskajām reālijām, kas ir ES. Protams, atkal jau rodas jautājums par juridisko potenciālu, bet es tomēr domāju, ka šai diskusijai ir jāsākas. Šī intervija ir aicinājums uz šo diskusiju. Ir pēdējais laiks precīzi runāt par to, kas ir iegūts un zaudēts - vai tā ir suverenitāte vai kompetence un vai likumi rada skaidrību, kā tad cilvēki dzīvos situācijā, kad Latvijas tiesību sistēmā ienāk ļoti bagāta tiesību sistēma, kas tieši jāpiemēro.


Atgriežoties pie jautājuma par suverenitāti, gribu lūgt Jūs izvērtēt, cik lielā mērā jaunā realitāte atšķiras no Latvijas iepriekš parakstītajiem starptautiskajiem līgumiem un ratificētajām konvencijām?

Tas ir vēl viens fundamentāls jautājums. Ir izskanējusi doma, ka nekas jau nenotiek, jo būtībā mēs jau esam iesaistīti šajos starptautiskajos procesos, jau iepriekš esam ierobežojuši savas valsts brīvību. Daļēja patiesība ir šajā apgalvojumā. Taču te jānošķir sekas no mehānisma.

Pirmkārt, starptautiskajās tiesībās valsts tomēr ir tā, kas izlemj, vai iesaistīties vai nē kādā normā vai procesā. Respektīvi, valstij ir pirmā soļa tiesības. Turklāt valsts, izstrīdējusies diplomātiskā konferencē par katru līguma punktu, vēl padomās, vai ratificēt līgumu vai nē, kā tas, piemēram, ir Latvijas gadījumā ar Mazākumtautību aizsardzības konvenciju. Pēc ratifikācijas nacionālajā līmenī ir tiesības patstāvīgi izlemt, vai un kā starptautiskais līgums tiks īstenots. Valsts var šo līgumu integrēt un var arī neintegrēt nacionālajā tiesību sistēmā. Latvijā starptautisko tiesību akti ir integrēti nacionālajā tiesību sistēmā, bet tā bija mūsu pašu izvēle - mēs varējām to arī nedarīt.

Tikmēr Eiropas Savienībā situācija ir kļuvusi citādāka – līdzko kāda valsts iesaistās šajā komplicētajā mehānismā, tai vairs nav tiesības jebkurā brīdī pateikt nē. Es, lūk, šajā direktīvā vēlos iesaistīties, bet šajā nē. Tas nav iespējams. ES mehānisms ir nesalīdzināms ar divpusējiem vai daudzpusējiem starptautiskajiem līgumiem tajā ziņā, ka šodien ES ir jau gatavs mehānisms ar savu tiesību sistēmu, saviem primārajiem un sekundārajiem likumdošanas aktiem, ar savām likumdošanas un tiesu institūcijām. Šī sistēma individuālās valstis padara par skrūvītēm vienotā mehānismā, un mēs ejam uz priekšu līdz ar mehānismu. Es negribu teikt, ka skrūvītei nav nekādu iespēju šajā mehānismā. Šī mehānisma smalkums nosaka mūsu valsts nopietnākos tuvākās nākotnes uzdevums. Proti, valsts politiskajiem spēkiem ir nopietni jāapsver kā skrūvītei efektīvāk darboties. Ir ārkārtīgi svarīgi, lai cilvēki, kas pārstāv Latvijas skrūvīti šajā mehānismā, tiešām zinātu, kā tas funkcionē un kurā brīdī – likumdošanas procesā atklāti, vai koridoros aizkulišu sarunās un lobija formā – mehānismu var ietekmēt. Tas ir daudz grūtāk nekā divpusējo vai daudzpusējo līgumu gadījumos, kur valdības sēž pie galda un strīdas par katru līguma pozīciju.

Protams, ka ietekmīgajām un stiprajām valstīm ir lielāka tradīciju bagāža - izglītības sistēma, kas patiesībā ir visa pamatā. Turklāt tiesību un sociālās zinātnes, kurām, kā dzirdēju, Šadurska kungs grib samazināt finansējumu. Nezinu, vai šajā globālās integrācijas procesā tā ir labākā doma. Drīzāk būtu jāuzstāda konkrētas prasības, kas izriet no valsts dalības ES.


Jūs esat pasniedzēja un labi pazīstat arī Latvijas juristu vidi. Kā vērtējat, cik piemērota jaunajiem apstākļiem ir mūsu šā brīža izglītības sistēma un cik gatavi ir mūsu profesionāļi pilnvērtīgi strādāt ES institūcijās?

Es gribētu cerēt, ka mums ir jaunā paaudze, kas tagad studē Eiropas tiesības, kas, piemēram, Eiropas Integrācijas birojā jau tagad praksē strādā ar tām un apzina šo sistēmu. Manuprāt, daudz lielāka problēma būs Eiropas tiesību pieņemšana plašākā līmenī, tiesnešu, juristu un valdības spējā strādāt ar Eiropas tiesībām.

Papildus problēma rodas arī no tā, ka mēs esam diezgan šauri paskatījušies uz ES pamatlīgumiem. Mēs aizmirstam, ka savienības pamats meklējams starptautiskajās tiesības, tā nav izolēta no citām starptautiskām tiesību normām. Tas nozīmē, ka Latvijas pienākums pildīt savas starptautiskās saistības neapstājas ar iestāšanās ES brīdi. Spēkā esošie pienākumi paliek, bet dalība ES to izpildi var nepadarīt vieglāku, piemēram, ja runājam par Eiropas Cilvēktiesību konvenciju.


Kuras, Jūsuprāt, ir tās jomas, kuras Eiropas tiesību ienākšana visvairāk ietekmēs?

Visas jomas, kuras ir ES kompetencē. Paņemsim, piemēram, konkurences tiesības un uzņēmējdarbību. Tātad, ja uzņēmējs (viņa jurists) gribēs zināt savas tiesības, viņam ir jāzina ne tikai LR normatīvie tiesību akti, bet arī ES līguma panti, regulas, direktīvas u.c. uz viņa biznesu attiecināmie ES tiesību avoti. Jābūt gatavam izvērtēt, kā Latvijas normatīvie tiesību akti atbilst konkrētai regulai, direktīvai vai individuālajam lēmumam un ko darīt, ja nesakritības gadījumā ir radies zaudējums. Jābūt gatavam vērsties nacionālā tiesā, ja zaudējums radies nesakritības dēļ vai valsts iestāžu bezdarbības vai nepareizas darbības dēļ, piemērojot ES tiesību aktu. Var būt arī tā, ka ES sekundārie tiesību akti neatbilst ES līgumam. Nacionālā tiesa tomēr nevar anulēt regulu, ja tiek konstatēta tās neatbilstība ES līgumiem. Attiecībā uz šo neatbilstību ir jāveidojas tradīcijai un procedūrai, kurā valsts vai persona apstrīd tādus aktus Tiesā Luksemburgā. Šādas problēmas var ietvert lielas naudas summas.

Mūsu tiesnešu priekšā ir šī komplicētā situācija, turklāt jau tagad ir zināmas grūtības piemērot starptautiskos līgumus un to pantus. Mēs šodien tikai sākam tā īsti stiprināt tradīciju atsaukties uz Strasbūras tiesas spriedumiem. Savukārt jaunajā tiesiskajā realitātē ir jārēķinās, ka nacionālajiem tiesību aktiem un starptautiskajiem līgumiem vēl nāks klāt atbilstoši ES tiesību akti un Eiropas Tiesas prakse. Un tad tiesnesim ir jāprot visas normas un principus, kas izriet no dažādiem tiesību avotiem, kas attiecas uz konkrēto strīdu, skatīt kopuma. Un ko darīt tiesnesim, ja advokāts nav labi sagatavojis prasības pieteikumu, ja būtiska ES norma ir piemirsusies, kas ir pilnīgi iespējams sākumā?


Šai gatavībai ir divas puses. Pirmkārt, vai iedzīvotāji apzinās savas jaunās tiesības un likumu kopumu, un otrkārt, vai tiesneši un valsts pārvaldes darbinieki ir gatavi tās piemērot?

Tas tiešām ir īstais jautājums, vai praktiski esam (gan cilvēki, gan institūcijas) sagatavoti darboties ar visām šīm normām un principiem. Vai zinām, kāda ir Eiropas Tiesas Luksemburgā kompetence? Patiesībā tā ir savdabīga tiesu iestāde. Un nav tā, ka cilvēki vienmēr varēs iet uz Luksemburgas tiesu. Par šo tiesu nevar domāt tādās kategorijās kā esam pieraduši domāt par Eiropas Cilvēktiesību tiesu Strasbūrā, jo ES tiesību īstenošanā nacionālo tiesu lomai ir īpaša vieta.

Tātad esam nonākušas pie jautājumu, kā šobrīd notiek Eiropas tiesību mācīšana, ES likumdošanas aktu tulkošanā un datu bāzes veidošana. Manuprāt, valdībai būtu prioritārā kārtībā un intensīvi naudas summas jāiegulda mācību programmu izveidē un pasniedzēju nodrošināšanā juridiskajā, ekonomiskajā un citās aktuālajās fakultātēs. Tas pats attiecas uz tiesnešu apmācību.

Nesen man bija saruna ar vienu pirmās instances tiesas tiesnesi, kura ir šausmās, ka viņai var nākties izmanot šīs regulas vai direktīvas. Taču viņa nezina, kur jautāt pēc padoma, kur skatīties, kā tiesības tiek piemērotas un kā šīs regulas apgūt.


Vai tiesu sistēma ir gatava šai jaunajai realitātei?

Es negribētu vērtēt, ir tiesu sistēma gatava vai nav. Tam nepieciešams plašs pētījums, intervijas ar tiesnešiem. Tomēr pilnīgi dabiska būtu visai negatīva atbilde uz šo jautājumu. Valdībai ir jāsaprot, ka ātri nepieciešams ieguldīt līdzekļus, lai masveidā īstenotu kvalitatīvas tiesnešu apmācības. Turklāt, manuprāt, tiesneši ir pretimnākoši un ieinteresēti. Un ne tikai tiesneši, bet arī citi praktizējošie juristi, advokāti. Turklāt attīstība notiek arī iekšlietu un tieslietu ES pilāra ietvaros, kur pagaidām nav ne regulu, ne direktīvu. Proti, notiek diskusija gan par Eiropas aizturēšanas orderu kopējo atzīšanu, gan spriedumu izpildi ES ietvaros. Tāpēc ne mazāk svarīgs ir arī darbs ar prokuratūru un citām iestādēm. Taču tas nav tik degošs, kā attiecībā uz kopējā iekšējā tirgus tiesību jautājumiem.


Ko valstij maksās tas, ja mēs nebūsim gatavi?

Es negribētu teikt, ka tas nozīmēs katastrofu, kaut mums ir jāatceras, ka ES līgums paredz kompensāciju izmaksu par attiecīgu zaudējumu izdarīšanu personām, ja valsts iestāde pārkāpj ES tiesības. Tomēr šādā kontekstā radušos zaudējumu piedziņa notiek nacionālās tiesās.

Pie mums attīstība notiek evolūcijas kārtībā - būs pirmās prasības un pirmie tiesneši uzdrošināšanās griezties Luksemburgas tiesā pēc padoma, piespriest kompensācijas. Tā arī to apgūsim praksē. Tikai jautājums, cik daudz laika tas prasīs, kādas emocijas un sekas tas radīs. Te var vilkt paralēles ar procesu, kas notika 1995. un 1996.gadā, kad Latvija iestājās Eiropas Padomē un tika ratificēta Eiropas Cilvēktiesību konvencija. Vai tajā mirklī kāds sistemātiski, dziļi analizēja konvenciju un mācīja juristus? Nē taču! Tikai tagad ar dažu entuziastu pūliņiem kaut kas ir noticis un prakse pamazītiņām iet uz priekšu. Tā rezultātā mēs Strastbūrā esam zaudējuši lietas, kuras varēja nezaudēt.


Tas nozīmē, ka mācīsimies no zaudētām lietām?

Tieši tā! Tā laikam ir efektīvākā skola. Tāpat kā ar starptautiskajām arbitrāžas tiesām. Mēs esama pieļāvuši daudz tādu kļūdu, kuras varēja arī nepieļaut. Patiesībā daudzi no procesiem radušies tikai un vienīgi no nepilnībām valsts pārvaldē un no valsts pārvaldes kļūdām.

Es tomēr nebeidzu ticēt, ka var risināt Latvijai priekšā esošos uzdevumus sistemātiski un koordinēti, izmantojot visus resursus, kas Latvijā ir, lai arī to nav daudz. Ir jābūt plānam, ko un kā darīt un ir jābūt valsts finansējumam.


Sekojot līdzi pēdējā laika diskusijām, vai Jūs redzat šo gatavību un izpratni?

Man ir grūti atbildēt. Esmu dzirdējusi, ka Tieslietu ministrijā notiek nopietns darbs pie likumprojektiem, kas tik tiešām dotu tiesnešiem vadlīnijas, kā strādāt starp šīm divām tiesību sistēmām. Ja tas tā ir, tā ir ļoti apsveicama lieta, bet cik plašs ir šis darbs, no kādām teorētiskām premisām tas vadās, un kas tieši tiek plānots, man ir grūti spriest.

Gribētos ieskicēt arī tādu jautājumu, ka ES līmenī ir daudz neatrisinātu lietu, daudz risinājumu ir procesā, jo tā ir nepārtraukti attīstoša sistēma. Varētu minēt vienu piemēru – šobrīd aktuāls ir jautājums par ES pamattiesībām un attiecībām starp ES un Eiropas Padomi Strasbūrā. Šinī jomā kompetences līmeņi vēl nav sadalīti. Ir tikai diskusija par to, ka ES varētu ratificēt Eiropas Cilvēktiesību konvenciju. Praksē ir bijuši Luksemburgā spriedumi, kas ir pretrunā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, bet atbilst ES regulām. Un tagad iedomājieties situāciju, ja Latvijas tiesnesim ir lieta, kurā pēc regulas un ES līguma cilvēkam nekādas papildus garantijas nepienākas. Bet vienlaicīgi, šeit veidojas tīrs Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pārkāpums. Kā šajā situācijā tiesnesim rīkoties? Vai Latvija zina atbildi? Baidos, ka nē.

Šāds gadījums bijis arī praksē. Īrijā deviņdesmito gadu sākumā bija lieta, kur kāda sabiedriskā organizācija par nedzimušu bērnu aizsardzību vērsās pret kādu studentu organizāciju, kas izplatīja informāciju, kur sievietes var veikt abortus. Jāatgādina, ka Īrijā aborti ir aizliegti. Īrijas nacionālā tiesa aizliedza šādu informāciju izplatīt. Luksemburgas tiesa savā prejudicālajā nolēmumā problēmu no ES līguma viedokļa arī nesaskatīja. Proti, Luksemburgas tiesa atzina, ka aizliegums studentu organizācijai izplatīt šādu informāciju nepārkāpj ES līgumu par pakalpojumu brīvu sniegšanu, jo studentiem ar šo pakalpojumu nav nekāda sakara - viņi šos abortus neveic. Tikmēr šāds lēmums ir pretrunā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, jo nepamatoti ierobežo tiesības uz vārda brīvību. Tāpēc vēlāk līdzīga organizācija Strasbūras tiesā lietā pret Īriju uzvarēja. Tāpēc mums jau tagad ir jāsaprot, ka Luksemburgas tiesa nav cilvēktiesību tiesa, tā domā un darbojas citādāk. Tāpēc Latvijai ir jābūt politiskai vīzijai, kā risināt divu Eiropas organizāciju attiecību jautājumu. Juridiski ir jābūt skaidram, ka cilvēktiesības nacionālā līmenī ir jārespektē.


Par cilvēktiesību lietām. Jūs nesen uzvarējāt pirmajā instancē Džordža Stīla lietā. Vai tiesas argumentācija bija atbilstoša mūsdienu izpratnei par rasu diskrimināciju, kā to traktētu arī Strasbūrā?

Mēs pamatā argumentējām, ka jebkurš rasu diskriminācijas fakts vai aicinājums uz rasu neiecietību var aizskart konkrētu personu. Šajā gadījumā – Brīvības partijas reklāmā redzamais Latvijas vidē ir ļoti viegli identificējams ar konkrētām personām, jo tādu ir ļoti maz. Ir skaidrs, ka šī reklāma nodara ļaunumu arī trešajām personām, kuras varētu identificēt ar reklāmā redzamajiem personāžiem, kur nu vēl gadījumā, ja viņi ir precējušies ar latvieti. Tas ir grūti pierādāms, bet mums ar liecinieku palīdzību to izdevās izdarīt. Faktiski arī tiesas uzskatīja, ka reklāma aicināja uz rasu neiecietību. Līdzīgu viedokli jau bija paudusi arī Augstākā tiesa. Šajā Džordža Stīla lietā tiesa atzina, ka viņa ģimene ir konkrēti asociējama ar to, ko reklāma proponē kā nevēlamu Latvijas nākotni.

Šī lieta ir ļoti sarežģīta, jo mūsu likumdošana nav īsti kārtībā un mums nav tradīciju šādu lietu risināšanā. Arī civillikumā ir problēmas. Tāpēc tiesai pārsvarā nācās balstīties uz starptautiskajiem aktiem. Šī lieta bija kā pārbaude tam, cik gatava ir mūsu tiesa piemērot starptautiskos aktus. Līdzīgi kā tas būs gadījumos ar regulām. Kompliments ir izsakāms tiesnesei Blūmiņai, spriedums ir vērtējams kā labi izsvērts un argumentēts pie tik sarežģītiem lietas apstākļiem. Būtu pavisam labi, ja visi tiesneši tā strādātu.

Rasu diskriminācijas lietas ir ļoti īpašas, jo praksē ir grūti pierādīt cēloniskos saiti ar trešo personu. Tāpēc visbiežāk šādās lietās tiktu ierosināta krimināllieta. Latvijas gadījumā, manuprāt, Drošības policijai bija jāierosina krimināllieta. Pretējā gadījumā cilvēka vienīgā iespēja ir cīnīties civiltiesiskā kārtā, bet tas emocionāli ir ļoti smagi, tāpēc starptautiskajā praksē šādas lietas risina krimināllietas ietvaros.


Krimināllikumā jau ir pants par rasu naida kurināšanu. Vai tas ir nepietiekams, vai arī aplami interpretēts?

Es domāju, ka būtu pieticis ar esošo krimināllikuma panta redakciju. Drīzāk ir jāmaina Civillikuma pants par goda un cieņas aizskārumu, ne Krimināllikums. Tā drīzāk ir Latvijas tiesībaizsardzības iestāžu problēma, kurām būtu jāspēj Krimināllikuma pantu efektīvi piemērot. Latvijā tas līdz šim nav darīts, turklāt Brīvības partijas reklāma nav pirmais un vienīgais gadījums. Jau iepriekš ir bijuši gadījumi ar rasu naida kurināšanu, kuriem nav sekojusi reakcija.



"Latvija Eiropā"
Šī publikācija ir tapusi projekta "Fwd:Eiropa" ietvaros, kas saņēmis finansiālu atbalstu no LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu programmas. Publikācijas saturs atspoguļo tās autora uzskatus, un LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu Vadības grupa nav atbildīga par jebkādu šajā publikācijā paustās informācijas saturu vai tās tālāku izmantošanu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733