Raksts

Sasteigtās viesības


Datums:
03. aprīlis, 2007


Autori

Ilona Kronberga


Foto: John Keogh

Patlaban Latvijā nav neviena normatīvā akta, kur būtu skaidri definēts ieslodzījuma vietu statuss.

„Jaunu cietumu būvniecība var būt nepieciešama, ja vecie ir uz sabrukšanas robežas. Tomēr nav teikts, ka papildu ieslodzījuma vietu būvēšanai būs panākumi kā ilgtermiņa stratēģijai pārapdzīvotības novēršanai.(…) Ja nepieciešams ar jaunām būvēm palielināt cietumu ietilpību, kur vien iespējams būtu jāizveido zemākas drošības pakāpes izmitināšanas vietas. Vairumā cietuma sistēmu pārāk daudz ieslodzīto tiek turēti augsta drošības līmeņa vietās. Zemāka drošības līmeņa cietumu būvēšana izmaksā lētāk un dzīves apstākļi tajos parasti atbilst augstākam standartam”[1].

2005.gada 2.maijā valdības apstiprinātā „Cietumu attīstības koncepcija” paredz divu jaunu cietumu ēku būvniecību. Runa nav bijusi par jaunu cietumu būvniecību, bet par jaunu ēku būvniecību tajās sistēmas iestādēs, kur to atļauj teritorijas platība un kur varētu izvietot zemāka drošības līmeņa iestādes. Par zemāku drošības līmeni ir uzskatāmi šobrīd atklātie cietumi, kuri Latvijā atrodas Olainē un Vecumniekos.

29.martā publicēts[2] raksts, kurā jau skaidri norādīts, kurus cietumus plāno slēgt un apgalvojumi, ka taps piesaistīts privātais partneris, kā arī netiek slēpts, ka šāds lēmums top gatavots, jo zemes zem Brasas un Iļģuciema cietumiem ir vienas no vērtīgākajām. Var piekrist ministrijas ierēdņiem, ka risinājumi ir jāmeklē, bet jāatzīmē, ka līdz šim valsts un privātā partnerība ir bijis jēdziens, kuru daudzi ir lietojuši, bet tikai retais izprot tā jēgu. Jo sevišķi saskarsmē ar iestādēm, kas saistītas ar drošību.

Nav skaidrs viens — kāpēc tiek ievērota nepareiza notikumu secība šī jautājuma risināšanā? Lai sāktu vispār runāt par jebkādu celtniecību vai slēgšanu, būtu jāveic, pirmkārt, pētījums — prognoze par ieslodzīto skaitu Latvijā vismaz tuvākajos trijos gados (cik vien iespējams ilgam periodam). Šī prognoze dotu atbildi uz jautājumu — vai mums vispār ir vajadzīgas cietumos jaunas vietas? Tas jāizdara, ņemot vērā faktu par ieslodzīto skaita būtisko samazināšanos pēdējo divu gadu laikā. Līdz šim, patiesi rūpīgi sekojot publikācijām sodu izpildes nozarē, nevienu pētījumu par ieslodzīto skaita samazināšanās konkrētiem iemesliem neesmu redzējusi. Vien zināms, ka skaita samazinājums attiecināms uz apcietinātajiem, taču arī te var būt virkne dažādu iemeslu, kāpēc ir acīmredzamā situācija.

Otrkārt, būtu beidzot jāizstrādā daudz pieminētais, bet līdz šim neviena neredzētais cietumu standarts. Kas ir cietumu standarts? Cietumu standarts ir viena noteikta brīvības atņemšanas vienība, kas sevī ietver visas gan starptautiskiem, gan nacionāliem normatīviem aktiem atbilstošas sastāvdaļas kopā ar izmaksu novērtējumu. Vienkāršiem vārdiem — tā ir atbilde uz jautājumu: „Ko un kādā daudzumā mums vajag, lai vienam ieslodzītajam nodrošinātu visu, kas paredzēts tiesību normās — sākot no ēdināšanas izmaksām un beidzot ar desmit ķieģeļiem un spaini betona, ja tiek celta jauna ēka.” Šāda standarta pastāvēšana ļautu mums modelēt jebkurus risinājumus un dot atbildi uz jautājumu, kas mums ir nepieciešams.

Treškārt, mums pašiem nav atbilžu uz jautājumu par cietumu sistēmas organizāciju, bet mēs apgalvojam, ka vēlamies iesaistīt tur citus —uzņēmējus. Vai kādam ir kaut viens konceptuāls redzējums par to, kā īstenot dzīvē šādu ideju: „Investori finansē cietuma būvniecību, un valsts zināmā laika posmā šo naudu atmaksā. Tas būtu kaut kas līdzīgs kredītam. Turklāt uzņēmējs pēc tam turpina apsaimniekot cietumu, nodrošina ēdināšanu un nodarbina cietumniekus.”[3] Būtībā tiek izveidots viens fantastisks bizness, tam, ak, laimīgajam uzņēmējam, kurš uzvarētu konkursā. Cik man zināms, jebkuru saistību uzņemšanās valsts pārvaldes iestādēm saistīta ar lēmuma pieņemšanu valdībā. Tas nozīmē, ka mūsu inflācijas apkarošanas periodā, kad Ministru prezidents nāk ar aicinājumu krāt, nevis aizņemties, tieslietu jomas ierēdņi tomēr paklusām cer, ka valsts (lasi: valdība) garantēs šādu kredītsaistību cietumiem. Un tas notiks situācijā, kad nav īstas skaidrības par to, ko, kā un vai vispār vajag? Situācijā, kad nav atbilžu uz jautājumiem — kādu kapacitāti sevi slēpj ieslodzījuma vietas; vai visi cilvēki dara to, kas sistēmai šobrīd ir svarīgi; cik kurai no funkcijām tiek tērēts? Jo tālāk, jo vairāk jautājumu un mazāk atbilžu!

Es nevēlos noliegt valsts un privātās partnerības modeli, kas patiesi pasaulē tiek īstenots visdažādākajās nozarēs. Vēlos vien akcentēt, ka sevi cienošs cilvēks ciemos iedams saved sevi kārtībā. Cietumu sistēmai šajā gadījumā ir „jāiet ciemos”, kā noprotams.

Minētais process var būt veiksmīgs tikai tad, ja efektīvi izdodas saslēgt divas labi organizētas sistēmas. Šobrīd, manuprāt, ir zināms, ka viena sistēma ir bez noteikta ietvara un izvērtējuma (cietumu sistēma), bet otras sistēmas (privātās) ieguldījums cietumu pārvaldībā pat stratēģiski nav iezīmējams. Kāpēc? Iedziļinoties šī raksta tēmā, papētīju to normatīvo ietvaru, kas regulē mūsu valsts Ieslodzījuma vietu pārvaldes darbību un secināju, ka šai institūcijai, kura „pošas ciemos” nemaz nav normāla normatīvā regulējuma, lai kaut kur dotos tālāk. Runa ir par „Ieslodzījuma vietu pārvaldes likumu”[4]. Lai ietu normālu valsts un privātās partnerības ceļu, nevis radītu augsni mistiskam biznesam būtu nopietni jāpārvērtē Ieslodzījuma vietu pārvaldes statuss un tiesiskais regulējums. Šobrīd no ieslodzījuma vietu pārvaldes likuma pāri palicis maz — tās ir normas, kuras pārceltas savulaik no Latvijas Sodu izpildes kodeksa, kas saistītas ar speciālo līdzekļu un šaujamieroču pielietošanu un dažas sistēmas pamatu veidojoša rakstura normas. Normas, kurām vajadzēja atrasties šai likumā ir pārceļojušas jaunā veidolā uz pagājušā gadā vasarā spēku guvušo dienesta gaitas likumu, kur tiesiskās attiecības ieslodzījuma vietu dienestā regulētas kopā ar policijas darbinieku dienesta gaitu[5].

Ja reiz mēs ķeramies pie tādu apgalvojumu izteikšanas kā cietumu slēgšana vai privātā biznesa sasaiste ar valsts pārvaldi, tad mums jādod ietvars šai sadarbībai sākotnēji nosakot šīs sadarbības mērķus, rezultātus un ietvaru. Manuprāt, nekavējoties jāizstrādā jauns normatīvs akts esošā „Ieslodzījuma vietu pārvaldes” likuma vietā. Šis likums varētu saukties „Ieslodzījuma vietu un to pārvaldības kārtības likums”. Minētajā likumā būtu jānosaka visi nepieciešamie regulējumi cietumu sistēmai, ieskaitot civilu dienestu, darbinieku kvalifikāciju un novērtējumu, ieslodzījuma vietu izvietojumu Latvijas Republikā ar adresēm, kompetences sadali starp valsts institūciju un iespējamiem partneriem, kā arī kompetences sadali starp Ieslodzījuma vietu pārvaldi un cietumiem.

Patlaban nav neviena normatīvā akta, kur būtu skaidri nodalīts cietuma statuss — nav skaidrs, vai tā ir Ieslodzījuma vietu pārvaldes struktūrvienība, kāda varētu būt tikai centralizētā aparātā (cietumiem ir savi budžeti, tie ir juridiskas personas), vai nav. Ja nav, kas par iestādi tad ir cietums?

Kamēr mēs neradīsim atbildes uz šiem jautājumiem, visiem mūsu deklaratīviem paziņojumiem aizvien būs zināma populisma oreols!

_______________________________
[1] „Guidance Notes for Prison Reform”: King’s College London – International Centre for Prison Studies; 2004 – Ieteikumu raksts Nr.4.;

[2] http://www.delfi.lv/news/national/politics/article.php?id=17336266, 29.marts: „Plāno slēgt Brasas un Iļģuciema cietumus”;

[3] http://www.delfi.lv/news/national/politics/article.php?id=17336266, 29.marts: „Plāno slēgt Brasas un Iļģuciema cietumus”;

[4] Ieslodzījuma vietu pārvaldes likums; spēkā no 2003.gada 1.janvāra; http://www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=68492

[5] Par to sīkāk rakstīts I.Kronbergas iepriekšējā publikācijā „Gruži zem paklāja”, http://www.politika.lv/index.php?id=13814


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!