Atslēgvārdi:

Saprast Krieviju 14

Recenzija par grāmatām Edward Lucas, The New Cold War: How the Kremlin Menaces Russia and the West un Dmitri Trenin, Getting Russia Right.

Iesaki citiem:

Krievija atkal ir ārpolitisko tēmu topā. Latvijā gan interese par kaimiņvalsti nekad nav mazinājusies, bet no lielo spēlētāju skatu punkta Krievija jau kādu laiku ir bijusi tikai viena no daudzām tēmām. Taču tagad Krievija parādījusies uz pasaules politikas skatuves, un tai ir savas domas par to, pēc kāda scenārija un kā spēlēt. Citiem šī scenārija jēga nav skaidra un izraisa bažas un aizdomas. Tikmēr Krievijas „skatuves tēls” kļūst arvien nepatīkamāks. Šai problēmai ir veltītas divas angļu valodā publicētās grāmatas. Abas ir uzmanības vērtas, lai gan dažādu iemeslu dēļ. Abas grāmatas argumentē, ka Krievija jāuztver nopietni, taču „kāpēc” un „kā” — uz šiem jautājumiem tiek sniegtas ļoti atšķirīgas atbildes.



Maskavas garā roka

Pie varas Krievijā ir nākuši ļoti slikti un bīstami cilvēki. Viņu "garās rokas" stiepjas pār visu Eiropu. Gatavojieties jaunai (un dārgai) konfrontācijai ar Krieviju. Šī, īsumā, ir The Economist korespondenta Edvarda Lukasa (Edward Lucas) grāmatas galvenā doma.[1] Īsais grāmatas nosaukums izsaka visu: „Jaunais aukstais karš”.

Lukass apraksta varas evolūciju Krievijā 90. gados un parāda, kā veidojās „Putina sistēma”. Viņš raksta, kā [Borisa] Jeļcina laikmeta elites korumpētība un cinisms diskreditēja demokrātijas idejas, kaut gan norāda, ka diez vai kādam citam līderim būtu izdevies 90.gadu beigās, tūlīt pēc komunisma sabrukuma panākt būtiski labāku rezultātu. Autora galvenā tēze — līdz ar Putina “tronī kāpšanu” varu Krievijā sagrāba VDK. Lukass sniedz kritisku skatu uz Putina Krieviju. Jaunais režīms dažiem “oligarhiem” nozīmēja krišanu, taču daudziem citiem atnesa zelta laikmetu — korupcija pieņemas spēkā un likuma vara ir tikai joks. Politiskās brīvības un vārda brīvība tiek apspiestas. Ir parādījušies jauni politieslodzītie un varas politiskās atriebības upuri (Poļitkovska, Ļitviņenko), atdzimst politiskā psihiatrija. Parlamentārā demokrātija ir tīrā imitācija.

Lukass nosoda Rietumu vēlmi investēt Krievijā (esot amorāli iepirkt Rosneft aktīvus, kas tika atņemti JUKOS). Ļaut Krievijai iepirk Rietumeiropas enerģētikas infrastruktūru ir bīstams oportunisms. Tas ir bīstami, jo, kā uzskata autors, Krievijas rīcību vada jauna ideoloģija, „suverēnā demokrātija” — tā ir antirietumnieciska, tai piemīt impēriskais revanšisms un „staļinizēts” skats uz vēsturi, un tā nebūt nav demokrātiska.

Austrumeiropa ir uz konfrontācijas priekšējās līnijas. Krievija cenšas no jauna atgūt kontroli pār postpadomju valstīm un nekautrējas šim nolūkam izmantot vietējo separātismu (Moldovā, Gruzijā), krievu minoritātes (Igaunijā, Ukrainā), specdienestus un enerģētiku. Arī sliktā pārvaldība postpadomju valstīs palielina Krievijas ietekmes iespējas.

Lukass sarāj ES par nespēju konsolidēties Krievijas priekšā. Tas ir slikti, jo Krievija cenšas izmantot plaisu starp Austrumu un Rietumu valstīm. Īpaši bīstama ir Eiropas atkarība no Krievijas energoresursiem, kur spēlē „starp rūdītu lielmeistaru un saujiņu neuzmanīgu un ķildojošos amatieru”[2] Eiropa ir zaudētājos. Eiropā pietrūkst gan politiskā mugurkaula un nav vienota energoresursu tirgus, bet Gazprom ir necaurspīdīga un korumpēta struktūra, kas darbojas Kremļa ārpolitiskajās interesēs. Īpaši asu kritiku izpelnās Vācija un citas valstis, kas ir pozitīvi noskaņotas pret Krievijas Nord Stream projektu.

Lukass secina, ka Kremlis ir sācis auksto karu pret Rietumiem. Tāpēc Rietumiem būtu jāatvadās no partnerības ilūzijām un jāatbild uz izaicinājumu — jāstiprina transatlantiskā vienotība, jāizslēdz krievu kompānijas no līdzdalības ES enerģētiskajā infrastruktūrā un jāierobežo pieeja kapitālu tirgiem, kā arī jāmazina to starptautisko institūciju loma, kuras Kremlis var paralizēt (ANO, EDSO). Bet Lielajā astotniekā Krievijai vispār nav ko darīt.

Lukasa grāmata ir informācijas bagāta un labi uzrakstīta; tās dedzīgajai brīvības un demokrātijas aizstāvībai nevar nepiekrist. Taču grāmata sanākusi slikta, jo tā ir arī tendencioza, brīžiem histēriska, un tās analīze ir konsekventi primitīva un greiza.

„Krievija vs. citi” situāciju atreferējumi parasti atbilst patiesībai, taču tikai daļēji. Pievēršoties Krievijas attiecībām ar Igauniju, Lukass pareizi norāda, ka Krievijas pārmetumi par „masveida cilvēktiesību pārkāpumiem” ir demagoģiski, un pamatoti kritizē Krievijas ārpolitisko spiedienu uz mazo valsti 2007. gada „pieminekļa krīzes” laikā (kibersabotāža, uzbrukumi igauņu diplomātiem u.t.t.). Lai cik provokatīva būtu Krievijas politika, tā vienkārši oportūnistiski izmanto „vājās vietas” tur, kur tās eksistē. Problēmas sakne ir jāmeklē citur — Igaunijā (līdzīgi kā Latvijā) attiecības starp valsti un tās krievvalodīgajiem iedzīvotājiem ir problēmu un neuzticēšanās pilnas. Lielā mērā šo situāciju radījusi pašas valsts rīcība un (it īpaši) retorika. Šo divu Baltijas valstu drošību stiprinātu etnolingvistisko nesaskaņu atrisināšana, nevis lepnā retorika par atrašanos „aukstā kara frontes līnijā”.

Pārāk bieži Lukasa alarmisms ir balstīts apgalvojumos, kas neiztur kritisku pārbaudi. Viņš raksta, ka enerģētikas jomā Bulgārija ir "Krievijas kabatā”[3]. Patiesībā Bulgārijas piemērs parāda tieši Krievijas pozīcijas ievainojamību: kā atzīmē liberāls krievu eksperts Vladimirs Milovs, Bulgārijai un Gazprom pieder vienādas daļas South Stream gāzes vada bulgāru posma. Tas nozīmē, ka Bulgārija kā tranzītvalsts var bloķēt krievu gāzes eksportu.[4] Turklāt Bulgārija plāno piedalīties ES atbalstītajā Nabucco projektā. Krievija ir un vēl ilgi paliks pamata avots Eiropas gāzes patēriņam. Tas ir vienkāršs ģeogrāfisks fakts, nevis Kremļa sazvērestība. Krievijas līdzšinējā politika, piemēram, atteikums parakstīt Enerģētiskās Hartas Līgumu, tikai padara tās pozīciju vājāku rietumnieciski orientētu tranzītvalstu priekšā. Krievija grib maksimizēt savu peļņu no energoresursu eksporta, bet atkarība ir abpusēja, un to nemaina arī piegādes infrastruktūras iegāde.

Lukasa secinājums, ka VDK ir sagrābusi varu Krievijā, liekas acīmredzami pareizs, bet pārāk vienkāršots. Ir taisnība, ka varas iestādēs un varai tuvajā biznesā ir būtiski pieaudzis to cilvēku skaits, kas ir cēlušies no armijas un izlūkdienestiem. Vislabāk šo parādību ilustrē Putina tuvākie sabiedrotie. Taču „čekisti” nav nedz vienota, nedz arī vienīgā ietekmīga Krievijas varas elites daļa. Dalījums “čekistos” un “pārējos” neatspoguļo politisko aktoru intereses, motivācijas un rīcību. Un visbeidzot, kā atzīmē viena no labākajām Krievijas politikas analītiķēm Lilija Ševcova[5], Putins konsekventi stimulē konfliktu starp „čekistu” grupējumiem un ierobežo to ietekmi, pašsaglabāšanās nolūkā nepieļaujot varas sviru koncentrāciju VDK 'audzēkņu' rokās.

Cenšoties piestādīt pēc iespējas garāku rēķinu Kremlim, Lukass laiku pa laikam piesauc stipri apšaubāmus argumentus. Sīks, bet raksturīgs piemērs atrodams sadaļā par Krievijas mazākumtautību situāciju. Lukass ar vienu argumentu izšķir strīdu par tatāru valodas pārvešanu no kirilicas uz latīņu alfabētu: pirmais esot piemērots slāvu valodām, “bet izkropļo visas citas valodas.”[6]. Ir vairāki labi argumenti par labu latinizācijai, taču Lukass izvēlas tieši šo muļķīgo un rusofobisko. Viņš arī nolemj nepieminēt nevienu pretargumentu (ka alfabēta nomaiņa uz laiku ietekmētu rakstītprasmes līmeni un sarežģītu kultūras tradīcijas kontinuitāti, un arī sarežģītu dzīvi tatāru kopienās ārpus Tatarstānas). Šīs daudzās puspatiesības un nepamatoti apgalvojumi nav vienkārši atsevišķas „blusas” — uz tām turas Lukasa secinājumi.

Taču tendenciozitāte ir tikai viena problēma. Otrā ir tā, ka Lukass izlaiž pārāk daudz ko no tā, kas nepieciešams, lai saprastu, kas ir mūsdienu Krievija. Priekšnosacījumi tiem ļaunumiem, par kuriem raksta Lukass, sakņojas Krievijas sabiedrībā un vesturē pirms Putina. Kremļa politiku nevar saprast ārpus šī sociālā un vēsturiskā konteksta. Trešā un izšķirošā problēma ir tā, ka Lukasa (kopumā pamatotā) Kremļa kritika nesniedz Krievijas politisko elišu interešu, rīcības un stratēģijas analīzi. Kā jaunais aukstais karš saskan ar Kremļa interesēm paliek tikpat neskaidrs, kā "jaunā aukstā kara" jēga.

Daudzi Lukasa ieteikumi (turpināt tirdzniecību, panākt vienot ES politiku attiecībās ar Krieviju, aizstāvēt Rietumu vērtības) ir tikpat pareizi, cik banāli. Daži ir muļķīgi un bīstami, kā, piemēram, ieteikums eiropiešiem nekritizēt publiski ASV ārpolitiku, pat tad, ja tas ir pamatoti (tas sagādāšot pārāk lielu prieku Krievijai). Taču galvenais Lukasa ieteikums parādās pašā grāmatas nosaukumā. Tas ir arī visbīstamākais.

Kopumā Lukass varēja sniegt kritisku, bet tomēr dziļu ieskatu Krievijas tagadnē, taču uzrakstīja karikatūru ar sensacionālisma piegaršu. Šis darbs iepriecinās tos, kuri jau zina, ka Krievija ir ļauna, un tikai meklē papildu pierādījumus. Tiem, kas vēlas saprast Krievijas sabiedrību un politiku, un kā ar to jārīkojas Rietumiem, atbildes jāmeklē citur.



Kapitālisma vēlais bērns

Laba vieta, kur sākt, ir Karnegī centra pētnieka Dmitrija Treņina grāmata „Saprast Krieviju pareizi”.[7] Autors, kas pieder pie liberālās un rietumnieciskās akadēmiskās vides, uzskata, ka Krievija ir kas vairāk par vienkārši Putina Krieviju. Tiem, kas uzveļ Kremlim atbildību par demokrātijas trūkumu Krievijā, ir taisnība, bet tikai daļēji: otrā puse patiesības ir zemais pieprasījums pēc demokrātijas šajā valstī. Krievi nav ne pilnīgi apātiski, ne pasīvi, ne arī pakļāvīgi. Viņi vienkārši fokusējas uz savām praktiskajām interesēm. Un tieši šīs praktiskās intereses agrāk vai vēlāk novedīs krievus atpakaļ pie politikas, jo, par spīti visam tam, ko pamatoti atzīmē kritiķi, šajā Krievijā darbojas spēcīgi spēki, kas bīda Krieviju uz priekšu. Šie spēki ir nauda, privātīpašums (tas rada interesēs balstītu pilsonisko sabiedrību) un patērētāju sabiedrība (prasīgie patērētāji ir rītdienas prasīgie pilsoņi). Krievija ir atvērta uz āru un, salīdzinot ar padomju laikiem, tās iedzīvotāji bauda daudzas svarīgas tiesības. Tas attiecas arī uz vārda brīvību — kaut arī elektronisko mediju sviras ir valdības rokās, internets un prese darbojas samērā brīvi. Tam visam ir ļoti svarīgas sekas: Krievijas sabiedrībā un tās vērtību sistēmā notiek bezprecedenta pozitīvas pārmaiņas.

Uz Krieviju jāraugās kā uz dzimstošu kapitālistisku ekonomiku, nevis kā uz neveiksmi cietušu demokrātiju[8]. Tieši kapitālistiskā modernizācija atnesīs likuma varu un demokrātiju Krievijā. Demokrātija ir kapitālisma vēlais bērns, kas seko pēc liberālās un konstitucionālās attīstības. Treņins nesaka, ka šāda attīstība ir neizbēgama (viņš apzinās gan Krievijas iepriekšējās vēsturiskās neveiksmes uz šīs taciņas, gan faktorus, kas varētu traucēt veiksmīgam iznākumam šoreiz: Krievijas kapitālisms joprojām ir primitīvs un brutāls, politiskais režīms ir autoritārs, un tā padotie ir politiski pasīvi).

No iepriekšminētā izriet arī Treņina ieteikumi Rietumiem, kuriem ir milzīga netiešā ietekme attiecībās ar Krieviju, tāpēc Rietumiem jāuztver Krievija nopietni, bet ņemot vērā tās vēsturi. Starp Krieviju un Rietumiem nav fundamentālu pretrunu. Kulturālas atšķirības pastāv, tomēr vienas civilizācijas ietvaros. Vērtību plaisa starp Krieviju un Rietumiem nav ideoloģiska, bet atspoguļo dažādas vēsturiskās „pieturvietas”. Krievu ārpolitikas veidotājiem rūp pragmatiskās intereses (Russia’s business is business[9]). Šīs intereses, protams, ne vienmēr sakrīt, tāpēc attiecībās ar Rietumiem krievi saskata iespējas gan partnerībai un sadarbībai (īpaši attiecībās ar ES), gan konkurencei (īpaši attiecībās ar ASV). Krievija vairs nav impērija, un tā vairs nelolo cerības atkal integrēt postpadomju telpu, taču, būdama lielvalsts, tā saskata šajā telpā svarīgas intereses, un cenšas stiprināt tur savu ietekmi.

Arī Rietumiem jāvadās no konkrētajām interesēm, izvairoties no iesaistīšanās Krievijas iekšpolitikā. Atsevišķu politisku spēku (gan valdības liberāļu, gan opozīcijas) atbalstīšana vai atmešana ir bīstama. Rietumiem jāprasa no Krievijas, lai tā izpilda savas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā, bet nedrīkst arī pieļaut dubultstandartus. Krievijai ir svarīgs austrumvalstu piemērs. It īpaši tas attiecas uz Ukrainu („alternatīvo Krieviju”), tāpēc tās integrācija Rietumos nāks par labu arī Krievijai.

Treņins oponē Lukasa domubiedriem, kas uzskata Krieviju par draudu, kurš ir jāielenc un kuram ir jāpretojas. Viņaprāt, šī perspektīva ir nepareiza nevis tāpēc, ka tā ir „nelaipna”, bet tāpēc, ka tā dezorientē. Viņš piedāvā citu stratēģiju. Rietumiem jāveicina Krievijas tālākā atvēršanās — caur iestāšanos Pasaules tirdzniecības organizācijā, Rietumu kompāniju nostiprināšanos Krievijā un krievu kompāniju ielaišanu Rietumu tirgos, ja tās darbojas atbilstoši likuma normām. Eiropai nav jābaidās no enerģētiskās atkarības no Krievijas, jo Krievijas pamata intereses ir nevis politiskas, bet prozaiski-materiālas. „Enerģētiskais ierocis” draud tur, kur ir subsīdijas un cenu atlaides.

Ja viss ritēs labi, Krievija nevis piebiedrosies eiro-atlantiskajiem Rietumiem (kā tas notika ar Austrumeiropas valstīm), bet kļūs rietumnieciskāka un iekļausies globālajos Jaunajos Rietumos, kurus vieno tādi jēdzieni kā privātīpašuma tiesības, likuma vara un valdības atbildība. Šī perspektīva negarantē, ka Krievija vienmēr būs patīkams partneris, bet sola produktīvākas un paredzamākas attiecības.

Treņina cerīgais skats uz Krieviju (piemēram, ka krievu kapitālismam piedzims demokrātijas bērns), izraisa diskusijas, taču akadēmiskā objektivitāte un kompetence padara viņa grāmatu par vienu no labākajām Krievijas analīzēm. Tiem, kas meklē atbildes uz „Krievijas jautājumiem”, Treņina darbs ir obligātā lasāmviela.

_____________________

[1] Edward Lucas: The New Cold War: How the Kremlin Menaces Russia and the West, Bloomsbury, 2008

[2] 212 lpp.

[3] 230.lpp.

[4] http://www.milov.info/articles.php?id=707

[5] http://www.svobodanews.ru/Transcript/2008/01/21/20080121200051273.html

[6] 70.lpp.

[7] Dmitri V. Trenin.: Getting Russia Right, Carnegie Endowment for International Peace, 2007, 129.lpp.

[8] 112.lpp.

[9] Krievijas lieta ir bizness (angļu val.)

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (14) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Autors - Vilim 14.03.2008 00:27
Apsveicu Jūsu detalizēto grāmatas un recenzijas analīzi. Diemežēl, mana recenzija ir par grāmatu „The New Cold War: How the Kremlin Menaces Russia and the West”, kamēr Jūsu kometāri, visticamāk, atttiecas uz citu grāmatu: „The New Cold War: Putin's Russia and the Threat to the West”. Tomēr mēģināšu atbidēt uz dažiem Jūsu kometāriem, jo lielākoties tas nemaina lietas būtību.

1. Recenzijā: Pie varas Krievijā ir nākuši ļoti slikti un bīstami cilvēki. Viņu "garās rokas" stiepjas pār visu Eiropu. Gatavojieties jaunai (un dārgai) konfrontācijai ar Krieviju.

Jūs rakstat: Šī nav veiksmīga tēze par grāmatas pamatdomu un ir grūti izprast, kur cienījamais raksta autors smeļ šādu interpretāciju.

Atbilde: Šī tēze atspoguļo grāmatas saturu (sk.: „We are facing people who want to harm us, frustrate us and weaken us.”, 270. lpp. Kā ari autora „dārgos” padomus enerģētikas jomā 272. lpp.). Mana tēze ir arī saskaņa ar gramatas nosaumkumu: „Jaunais aukstais karš”. Un – būsim godīgi – šo grāmatu pārdod tās virsraksts. Tas ir galvenais messidžs, lai cik autors nemēģinātu glābt šo absurdo tēzi, atrunājot, ka šis aukstis karš atšķiras no iepriekšējā u.t.t.

2. Jūs rakstat: „Taču daudz būtiskāks Lucas secinājums ir, ka KGB Krievijā « is running the country, but in history they have never managed that” (21. lpp).”

Atbilde: Lukass raksta, ka VDK sagrāba varu Krievijā (sk. Veselu grāmatas sadaļu ar šo virsrakstu), un viņam nav taisnība. VDK ietekme, iespējams (!), ir pietiekama, lai spridzīnātu ēkas, un šī ietekme tik tiešām nav bijusi pozitīva. Taču tas nepadara Lukasa tēzi „VDK sagrāba varu Krievijā” atbilstošu patiesībai. To arī kritizēju, (konkrētu pamatojumu sk. Recenzijā).

3. Recenzijā: ... kā uzskata autors, Krievijas rīcību vada jauna ideoloģija, „suverēnā demokrātija” — tā ir antirietumnieciska, tai piemīt impēriskais revanšisms un „staļinizēts” skats uz vēsturi, un tā nebūt nav demokrātiska.

Jūs rakstat: Manuprāt aplams secinājums. Lucas saka, ka “the ruling elite nowdays has no ideology... Their only aim is to obtain as much power as possible and to profiteer off this power”.

Atbilde: Lucass velta veselu sadaļu jaunajai kreivijas ideologijai (sk. 133.–167.lpp). Piemēram, 167. lpp. Lukass raksta par šo ideoloģiju: „the most worrying explanation of all is the simplest: the Kremlin adopts an ideology based on Soviet nostalgia and xenophobic rhetoric because it partly or ever wholly believes in it.” Tas saskan ar Lukasa argumentāciju kopumā. Mans secinājums ir pamatots.

4. Jūs Rakstat: Lukass nesaka, ka Gazprom darbojas Kremļa interesēs, bet gan to, ka, ka Gazprom ir the Kremilin Inc., struktūrvienība (165. lpp). Vācija grāmatā izpelnas kritiku – tas tiesa. Bet no kurienes rodas astauces uz raksta autora pieminētajām citām valstīm?

Atbilde: Ja Gazprom ir Kremļa struktūvienība, tad ir loģiski, šī struktūrvieniba darbojas Kremļa interesēs, vai ne? Citas valstis bez Vācijas ir kas izpelnas Lukasa kritiku, ir Itālija, Nīderlande un citas, kas sadarbojas ar Krieviju enerģētikas jomā.

5. Jūs rakstat: Kā jau augstāk minēju, Lucas Rietumiem iesaka paņemt stratēģisku pauzi līdz brīdim, kamēr Krievija tiek ar sevi galā, kas gan nenozīmē nedz atteikšanos no iespējamas partnerības nākotnē. Šiem meklējumiem turpinoties un Kremļa rīcībai kļustot arvien agresīvākai, Lucas piedāvā iespējamus pretsoļus.
Atbilde: Lai kāda nebūtu gaišā nākotne, Lukas uzskata, ka patreizējā situācija ir aukstais karš, tāpēc piedāvā soļus kas aprakstīti pēdējā grāmatas sadaļā („How to Win the Cold War”269.-279. lpp.) un pieminēti manā recenzijā.

6. Recenzijā ...grāmata sanākusi slikta, jo tā ir arī tendencioza, brīžiem histēriska, un tās analīze ir konsekventi primitīva un greiza.

Jūs rakstat: Interesants secinājums. Manuprāt grāmatu ir vērts izlasīt tāpēc vien, lai izprastu, piemēram Žirinovska lomu kopējā Krievijas politikā (tabu lauzējs)...

Atbilde: Tur jau tā lieta, ka uzzināt kaut ko no grāmatas var, bet izprast- nē, jo gramata ir pārāk neobjektīva.

7. Jūs rakstat: Lucas tiešām runā par frontēm, līnjām? Nē, bet gan par postpadomju telpu....

Atbilde: ... kas atrodas „on the front line of the new cold war”, sk. veselas sadaļas virsrakstu 169.-210. lpp.

8.Recenzijā: Pārāk bieži Lukasa alarmisms ir balstīts apgalvojumos, kas neiztur kritisku pārbaudi... Krievija ir un vēl ilgi paliks pamata avots Eiropas gāzes patēriņam. Tas ir vienkāršs ģeogrāfisks fakts, nevis Kremļa sazvērestība.

Jūs rakstat: Krievija mēģina padarīt Eiropu atkarīgāku no tās gāzes – tas tiesa, un kā uzsver Lucas, to dara, piemēram mēģinot novērst sasķidrinātās gāzes tirgus un attiecīgo LNG tehnoloģiju attīstību, mēģinot izveidot starptautisku gāzes karteli u.c veidos.

Atbilde: Kāds ir Krievijas motīvs un mērķis? Padarīt Eiropu atkarīgāku, vai maksimizēt peļņu? Lukss nepierāda pirmo.

9. Recenzijā: Cenšoties piestādīt pēc iespējas garāku rēķinu Kremlim, Lukass laiku pa laikam piesauc stipri apšaubāmus argumentus. ...Lukass ar vienu argumentu izšķir strīdu par tatāru valodas pārvešanu no kirilicas uz latīņu alfabētu: pirmais esot piemērots slāvu valodām, “bet izkropļo visas citas valodas.”[6]. ...

Jūs rakstat: Diemžēl, šo apgalvojumu Makarova kungs ir izrāvis arā no visa Lucas apgalvojuma konteksta (54. lpp). Lucas grāmatā stāsta par piespiedu pāreju Tatarstānā no latīņu alfabeta uz kirlicu, kā sakarā retorsiki uzdod jautājumu...

Atbilde: Par laimi, nekas nav izrauts no konteksta. Lukass skar tatāru valodas latinizāciju (es saku – paviršīgi un nekorekti), neko neraksta par tās vēsturi. Jūsu uzrādītajā lappusē šis jautājums netiek skarts.

10. Jūs rakstat: Domāju, ka tas, ka Makarova kungs grāmatu ir nosaucis par karikatūru, norāda, ka tā savu mērķi varētu sasniegt.

Atbilde: Nē, tas nozīmē tikai to, ka, manuprāt, grāmata ir karikatūra.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vilis 13.03.2008 16:59
Marija! Grāmatu ir vērts izlasīt, pat tādā gadījumā, ja regulāri nelasat The Economist vai neesat sajūsmā par Lucas, kā tās škiet varētu būt:)
Lucas kā The Economist Maskavas korespondents, protams, raksta tiem, kas viņu lasa, un tā ir Rietumu biznesa un politiskā elite. Viņa komentāri un arī šī grāmata ir pietiekami bezkaislīga, taču tajā pašā laikā interesanta un plašākai publikai saprotama, lai būtu interesanta viela pārdomām gan jums kā politologam, gan man kā ne-politologam.
Hodorkovska nometinājuma vietai ir vistiešākais sakars ar fizisku piekļuvi viņam tiem, kas to vēlētos – nevalstiskajām organizācijām, cilvēktiesību aizstāvjiem, draugiem, radiem un varbūt pat biznesa partneriem nākotnē. Kāpēc gan ne? Pateikt, ka viņš ir kautkur Sibīrijā tā ir viena lieta, bet saprotami izklāstīt vienam Krieviju nepārzinošam Rietumu biznesa pārstāvim pavisam cita. Biznesā laiks ir nauda, tāpēc arī mērvienība - astoņas stundas vienam iespējamam investoram Krievijā iespējams liks aizdomāties par sodas sankciju adekvātumu.
Krievijas un arī citu Austrumeiropiešu apsēstība ar WWII Rietumu līderiem ir jāskaidro vēl un vēl. Tā viņiem nav saprotama. Un jo it īpaši Krievijā, kur tā līdzinās reliģijai. Ja es savu naudu ieguldītu Krievijā, tad būtu priecīgs par to uzzināt ko vairāk, jo tā ir būtiska daļa arī no biznesa vides. Tas pats sakāms par Putina finansiālo stāvokli, kas sniedz uzskatāmu piemēru par korupcijas līmeni.
Putina vācu valodas zināšanas Lucas grāmatā piemin ticamības Krievijas medijem kontekstā, kuros tās ir tikušas cildinātas kā gluži vai kā dzimtās valodas līmenī esošas. Lucas to apstrīd, norādot uz konkrētiem interneta resursiem, kur tās iespējams dzirdēt un definē tās vienīgi kā « passable ». Par to, vai svešvalodu zināšanu līmenis labi raksturo cilvēka vispārējo inteliģences līmeni un vienlaicīgi arī spēju būt demokrātiskākam, gan laikam varētu lauzt šķēpus stundām ilgi:)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

juris headline@inbox.lv 13.03.2008 16:55
Man ienāk un ienāk prātā viena doma - kaut nu nekad nepienāktu tā diena, kad mums varētu vajadzēt bēgt uz Krieviju, lai glābtos no Rīgas musulmaņu uzmācības.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Huguenot 13.03.2008 14:27
Es domāju, ka Krievijas lielākā iekšpolitiskā problēma uz doto brīdi ir politiskās un ekonomiskās varas pārlieku centralizācija, kas visus jautājumus ļauj izskatīt tikai no politiskās varas vertikāles viedokļa.. Šāda varas centralizācija (cara Putina I stilā) Krieviju nevis stiprinās, bet tikai pastiprinās Krievijas reģionu ekonomisko atpalicību un cilvēku dzīves līmeņa neuzlabošanos..

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Marija - Vilim 13.03.2008 13:57
''Manuprāt grāmatu ir vērts izlasīt tāpēc vien, lai izprastu... to, ka no Hodorkovska cietuma Sibīrijā līdz tuvākajai lidostai ir 8 stundu brauciens; Krievijas apsēstību ar Otro pasaules karu; iepazītos ar cipariem par Putina finansiālo stāvokli un viņa vācu valodas zināšanu vērtējumu"

Zināt par Putina finansiālo stāvokli, varbūt, ir svarīgi, lai saprastu korumpētības pakāpi (ja informācijas avots ir drošs). Bet kāda jēga Rietumu valstu iedzīvotājiem (arī latviešiem) tērēt laiku, lai uzzinātu par citām šeit pieminētām lietām? Ko maina Putina vācu valodas zināšanas? Vai gadījumā, ja viņš to valodu zinātu labāk, vai sliktāk, viņš būtu demokrātiskāks/ autoritārāks? Kāda nozīme ir tam, cik ilgi būtu jābrauc no cietuma līdz lidostai? Nozīme ir tikai tam, ka Hodorkovskim tika izvirzītas safabricētas apsūdzības. Un vai kādam vēl ir noslēpums Krievijas apsēstība ar Otro pasaules karu? (Vai līdzīga apsēstība, tikai ar citu ideoloģisko akcentu, nav raksturīga daudzām Austrumeiropas valstīm?)

Manuprāt, problēma ar Lukasu un līdzīgiem domātājiem ir nespēja atdalīt analīzi no emocijām. Var papriecāties par to, cik tie nedemokrātiskie riebekļi ir primitīvi, neaudzināti, un tā talāk - bat kāds tam sakars ar politoloģiju?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jaņdžs - Jaņdžs - Kalvis 13.03.2008 13:20
"Nevaram" ir Latvijā bieži dzirdēta atbilde, kad jārunā par valsts iedzīvotāju izgļitību un abklājību. Te viena, kas var http://www.archives.gov/exhibits/powers_of_persuasion/its_a_...

Ieskatījos jūsu minētā blogā. Jā, nu, mūsu palīdzība Āfrikas trūcīgiem vajadzētu izsaukt Latvijā civīlo nemieru, ja vien latviešu izcelsmes cilvēki ārzemēs izmaksās Āfrikai mūsu vietā. Bet tad atkal sanāk tā putra, ka latvieši (ieskaitot universitātes studentus Rīgā) par sevi zin mazāk kā par Āfriku un ir tuvāk lkīdzjūtībā Āfrikas nabadzībai, ka mūsu.

Par aizsardzību pret Krievijas agresiju, ej zini par nākotni, bet neticu, ka no turienes tas drauds pa īstam, ja vien mēs te neuzceļam raķešu bāzi. No ilgtermina viedokļa, man liekas, ka īstais cīniņš ir ar to pašu jūru un dabu, kas radikāliem valdniekiem šobrīd pretīm stājas. Simboliski runājot, mums ūdens pie stilbiem, bet joprojām sapņojam celt grandiozu lidlauku.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vilis - autors 13.03.2008 13:03
Dažas pārdomas par Makarova kunga analīzi par Edward Lucas grāmatu The New Cold War :

Pie varas Krievijā ir nākuši ļoti slikti un bīstami cilvēki. Viņu "garās rokas" stiepjas pār visu Eiropu. Gatavojieties jaunai (un dārgai) konfrontācijai ar Krieviju. Šī, īsumā, ir The Economist korespondenta Edvarda Lukasa (Edward Lucas) grāmatas galvenā doma.[1] Īsais grāmatas nosaukums izsaka visu: „Jaunais aukstais karš”.

Šī nav veiksmīga tēze par grāmatas pamatdomu un ir grūti izprast, kur cienījamais raksta autors smeļ šādu interpretāciju. Lukasa secinājums grāmatas izskaņā (skat. pēdējo nodaļu 208.-212. lpp) ir nenoņemties pārāk daudz ar Krieviju, bet drīzāk ignorēt to. Nerunāt par stratēģisko partnerību ar Krieviju (kuras nav), bet ieturēt stratēģisku pauzi. Interesanti, ka Makarova kungs grāmatā ir saredzējis jaunas un dārgas Rietumu un Krievijas konfrontācijas iespējas. Edward Lucas krievu militārās spējas vērtē ļoti zemu (skat piem. grāmtas 5.lpp), sakot, ka « its ability is in the history books”.

Lukass apraksta varas evolūciju Krievijā 90. gados un parāda, kā veidojās „Putina sistēma”. Viņš raksta, kā [Borisa] Jeļcina laikmeta elites korumpētība un cinisms diskreditēja demokrātijas idejas, kaut gan norāda, ka diez vai kādam citam līderim būtu izdevies 90.gadu beigās, tūlīt pēc komunisma sabrukuma panākt būtiski labāku rezultātu. Autora galvenā tēze — līdz ar Putina “tronī kāpšanu” varu Krievijā sagrāba VDK. Lukass sniedz kritisku skatu uz Putina Krieviju. Jaunais režīms dažiem “oligarhiem” nozīmēja krišanu, taču daudziem citiem atnesa zelta laikmetu — korupcija pieņemas spēkā un likuma vara ir tikai joks. Politiskās brīvības un vārda brīvība tiek apspiestas. Ir parādījušies jauni politieslodzītie un varas politiskās atriebības upuri (Poļitkovska, Ļitviņenko), atdzimst politiskā psihiatrija. Parlamentārā demokrātija ir tīrā imitācija.

Var daļēji piekrist šiem raksta autora apgalvojumiem. Taču daudz būtiskāks Lucas secinājums ir, ka KGB Krievijā « is running the country, but in history they have never managed that” (21. lpp), jo atšķirībā no padomju laikiem iekšējā sacensība starp partiju un VDK nepastāv. Lucas detalizēti apraksta daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku spridzināšanu Krievijas pilsētās un citas sakritības, kas ļāva Putinam īstenot savus stratēģiskos mērķus, kāpinot varas centralizāciju VDK rokās.

Lukass nosoda Rietumu vēlmi investēt Krievijā (esot amorāli iepirkt Rosneft aktīvus, kas tika atņemti JUKOS). Ļaut Krievijai iepirk Rietumeiropas enerģētikas infrastruktūru ir bīstams oportunisms. Tas ir bīstami, jo, kā uzskata autors, Krievijas rīcību vada jauna ideoloģija, „suverēnā demokrātija” — tā ir antirietumnieciska, tai piemīt impēriskais revanšisms un „staļinizēts” skats uz vēsturi, un tā nebūt nav demokrātiska.

Manuprāt aplams secinājums. Lucas saka, ka “the ruling elite nowdays has no ideology. Their only aim is to obtain as much power as possible and to profiteer off this power”. Grāmata ir par Krievijas sevis ideoloģijas meklējumiem divu desmitu gadu garumā, kas tās kaimiņiem kļūst arvien bīstamāki.

Austrumeiropa ir uz konfrontācijas priekšējās līnijas. Krievija cenšas no jauna atgūt kontroli pār postpadomju valstīm un nekautrējas šim nolūkam izmantot vietējo separātismu (Moldovā, Gruzijā), krievu minoritātes (Igaunijā, Ukrainā), specdienestus un enerģētiku. Arī sliktā pārvaldība postpadomju valstīs palielina Krievijas ietekmes iespējas.

Lukass sarāj ES par nespēju konsolidēties Krievijas priekšā. Tas ir slikti, jo Krievija cenšas izmantot plaisu starp Austrumu un Rietumu valstīm. Īpaši bīstama ir Eiropas atkarība no Krievijas energoresursiem, kur spēlē „starp rūdītu lielmeistaru un saujiņu neuzmanīgu un ķildojošos amatieru”[2] Eiropa ir zaudētājos. Eiropā pietrūkst gan politiskā mugurkaula un nav vienota energoresursu tirgus, bet Gazprom ir necaurspīdīga un korumpēta struktūra, kas darbojas Kremļa ārpolitiskajās interesēs. Īpaši asu kritiku izpelnās Vācija un citas valstis, kas ir pozitīvi noskaņotas pret Krievijas Nord Stream projektu.

Lukass nesaka, ka Gazprom darbojas Kremļa interesēs, bet gan to, ka, ka Gazprom ir the Kremilin Inc., struktūrvienība (165. lpp). Vācija grāmatā izpelnas kritiku – tas tiesa. Bet no kurienes rodas astauces uz raksta autora pieminētajām citām valstīm?

Lukass secina, ka Kremlis ir sācis auksto karu pret Rietumiem. Tāpēc Rietumiem būtu jāatvadās no partnerības ilūzijām un jāatbild uz izaicinājumu — jāstiprina transatlantiskā vienotība, jāizslēdz krievu kompānijas no līdzdalības ES enerģētiskajā infrastruktūrā un jāierobežo pieeja kapitālu tirgiem, kā arī jāmazina to starptautisko institūciju loma, kuras Kremlis var paralizēt (ANO, EDSO). Bet Lielajā astotniekā Krievijai vispār nav ko darīt.

Kā jau augstāk minēju, Lucas Rietumiem iesaka paņemt stratēģisku pauzi līdz brīdim, kamēr Krievija tiek ar sevi galā, kas gan nenozīmē nedz atteikšanos no iespējamas partnerības nākotnē. Šiem meklējumiem turpinoties un Kremļa rīcībai kļustot arvien agresīvākai, Lucas piedāvā iespējamus pretsoļus.

Lukasa grāmata ir informācijas bagāta un labi uzrakstīta; tās dedzīgajai brīvības un demokrātijas aizstāvībai nevar nepiekrist. Taču grāmata sanākusi slikta, jo tā ir arī tendencioza, brīžiem histēriska, un tās analīze ir konsekventi primitīva un greiza.

Interesants secinājums. Manuprāt grāmatu ir vērts izlasīt tāpēc vien, lai izprastu, piemēram, Žirinovska lomu kopējā Krievijas politikā (tabu lauzējs); to, ka no Hodorkovska cietuma Sibīrijā līdz tuvākajai lidostai ir 8 stundu brauciens; Krievijas apsēstību ar Otro pasaules karu; iepazītos ar cipariem par Putina finansiālo stāvokli un viņa vācu valodas zināšanu vērtējumu, kā arī kopējo Krievijā ikgadēji samaksāto kukuļu lielumu (240 miljardi USD).

„Krievija vs. citi” situāciju atreferējumi parasti atbilst patiesībai, taču tikai daļēji. Pievēršoties Krievijas attiecībām ar Igauniju, Lukass pareizi norāda, ka Krievijas pārmetumi par „masveida cilvēktiesību pārkāpumiem” ir demagoģiski, un pamatoti kritizē Krievijas ārpolitisko spiedienu uz mazo valsti 2007. gada „pieminekļa krīzes” laikā (kibersabotāža, uzbrukumi igauņu diplomātiem u.t.t.). Lai cik provokatīva būtu Krievijas politika, tā vienkārši oportūnistiski izmanto „vājās vietas” tur, kur tās eksistē. Problēmas sakne ir jāmeklē citur — Igaunijā (līdzīgi kā Latvijā) attiecības starp valsti un tās krievvalodīgajiem iedzīvotājiem ir problēmu un neuzticēšanās pilnas. Lielā mērā šo situāciju radījusi pašas valsts rīcība un (it īpaši) retorika. Šo divu Baltijas valstu drošību stiprinātu etnolingvistisko nesaskaņu atrisināšana, nevis lepnā retorika par atrašanos „aukstā kara frontes līnijā”.

Ja runa ir par valsts iekšējo drošību, tad jāpiekrīt Makarova kungam. Taču valsts drošībai ir arī ārējā dimensija. Vai Lucas tiešām runā par frontēm, līnjām? Nē, bet gan par postpadomju telpu, kuras tautu vēlmi dzīvot saskaņā ar Rietumu vērtībām Kremlis « dissmisses as sentimental nonsense ».

Pārāk bieži Lukasa alarmisms ir balstīts apgalvojumos, kas neiztur kritisku pārbaudi. Viņš raksta, ka enerģētikas jomā Bulgārija ir "Krievijas kabatā”[3]. Patiesībā Bulgārijas piemērs parāda tieši Krievijas pozīcijas ievainojamību: kā atzīmē liberāls krievu eksperts Vladimirs Milovs, Bulgārijai un Gazprom pieder vienādas daļas South Stream gāzes vada bulgāru posma. Tas nozīmē, ka Bulgārija kā tranzītvalsts var bloķēt krievu gāzes eksportu.[4] Turklāt Bulgārija plāno piedalīties ES atbalstītajā Nabucco projektā. Krievija ir un vēl ilgi paliks pamata avots Eiropas gāzes patēriņam. Tas ir vienkāršs ģeogrāfisks fakts, nevis Kremļa sazvērestība. Krievijas līdzšinējā politika, piemēram, atteikums parakstīt Enerģētiskās Hartas Līgumu, tikai padara tās pozīciju vājāku rietumnieciski orientētu tranzītvalstu priekšā. Krievija grib maksimizēt savu peļņu no energoresursu eksporta, bet atkarība ir abpusēja, un to nemaina arī piegādes infrastruktūras iegāde.

Grāmatā ir ievietota tabula par Eiropas valstu gāzes patēriņu, no kuras redzams, ka neskatoties uz to, ka Baltijas valstis, Somija un dažas Austrumeiropas valstis ir no Krievijas gāzes atkarīgas 100% apmērā, Eiropas gāzes piegādēm ir dažādi avoti. Krievija mēģina padarīt Eiropu atkarīgāku no tās gāzes – tas tiesa, un kā uzsver Lucas, to dara, piemēram mēģinot novērst sasķidrinātās gāzes tirgus un attiecīgo LNG tehnoloģiju attīstību, mēģinot izveidot starptautisku gāzes karteli u.c veidos (181. lpp). Par gāzes ieguves tempu samazināšanos Krievijā skatīt grāmatas 182. lpp.

Lukasa secinājums, ka VDK ir sagrābusi varu Krievijā, liekas acīmredzami pareizs, bet pārāk vienkāršots. Ir taisnība, ka varas iestādēs un varai tuvajā biznesā ir būtiski pieaudzis to cilvēku skaits, kas ir cēlušies no armijas un izlūkdienestiem. Vislabāk šo parādību ilustrē Putina tuvākie sabiedrotie. Taču „čekisti” nav nedz vienota, nedz arī vienīgā ietekmīga Krievijas varas elites daļa. Dalījums “čekistos” un “pārējos” neatspoguļo politisko aktoru intereses, motivācijas un rīcību. Un visbeidzot, kā atzīmē viena no labākajām Krievijas politikas analītiķēm Lilija Ševcova[5], Putins konsekventi stimulē konfliktu starp „čekistu” grupējumiem un ierobežo to ietekmi, pašsaglabāšanās nolūkā nepieļaujot varas sviru koncentrāciju VDK 'audzēkņu' rokās.

Par to kā un kāpēc VDK audzēkņi izjūt nepatiku pret to vecās padomju elites daļu, kura nespēja iedzīvoties jaunajos ekonomiskajos apstākļos, un kuras prasmes un zināšanas gluži vienkārši tai neļauj atrasties varas virsotnē, skatīt grāmatas 39.lpp.

Cenšoties piestādīt pēc iespējas garāku rēķinu Kremlim, Lukass laiku pa laikam piesauc stipri apšaubāmus argumentus. Sīks, bet raksturīgs piemērs atrodams sadaļā par Krievijas mazākumtautību situāciju. Lukass ar vienu argumentu izšķir strīdu par tatāru valodas pārvešanu no kirilicas uz latīņu alfabētu: pirmais esot piemērots slāvu valodām, “bet izkropļo visas citas valodas.”[6]. Ir vairāki labi argumenti par labu latinizācijai, taču Lukass izvēlas tieši šo muļķīgo un rusofobisko. Viņš arī nolemj nepieminēt nevienu pretargumentu (ka alfabēta nomaiņa uz laiku ietekmētu rakstītprasmes līmeni un sarežģītu kultūras tradīcijas kontinuitāti, un arī sarežģītu dzīvi tatāru kopienās ārpus Tatarstānas). Šīs daudzās puspatiesības un nepamatoti apgalvojumi nav vienkārši atsevišķas „blusas” — uz tām turas Lukasa secinājumi.

Diemžēl, šo apgalvojumu Makarova kungs ir izrāvis arā no visa Lucas apgalvojuma konteksta (54. lpp). Lucas grāmatā stāsta par piespiedu pāreju Tatarstānā no latīņu alfabeta uz kirlicu, kā sakarā retorsiki uzdod jautājumu, kāda būtu iespējamā Kremļa reakcija, ja kādā no Baltijas valstīm tiktu īstenota līdzīga politika, pārejot no kirlicas uz latīņu alfabetu?

Taču tendenciozitāte ir tikai viena problēma. Otrā ir tā, ka Lukass izlaiž pārāk daudz ko no tā, kas nepieciešams, lai saprastu, kas ir mūsdienu Krievija. Priekšnosacījumi tiem ļaunumiem, par kuriem raksta Lukass, sakņojas Krievijas sabiedrībā un vesturē pirms Putina. Kremļa politiku nevar saprast ārpus šī sociālā un vēsturiskā konteksta. Trešā un izšķirošā problēma ir tā, ka Lukasa (kopumā pamatotā) Kremļa kritika nesniedz Krievijas politisko elišu interešu, rīcības un stratēģijas analīzi. Kā jaunais aukstais karš saskan ar Kremļa interesēm paliek tikpat neskaidrs, kā "jaunā aukstā kara" jēga.

Taisnība, Lucas to arī skaidri grāmatā pasaka, ka viņš ir neziņā par Krievijas ilgtermiņa strteģiskajiem mērķiem, kas, protams, vedina uz jautājumu, vai vispār tādi ir. Ietekmes saglabāšana Austrumeiropā vai vismaz postpadomju telpā, aktīvi vēršoties un apšaubot Rietumu vērtību ideju kā tādu, varētu būt viens no tiem, taču ir pārsteidzoši, ka Lucas grāmatā apgalvo, ka « Russia is too weak to have truly independent foreign policy » ( !)

Daudzi Lukasa ieteikumi (turpināt tirdzniecību, panākt vienot ES politiku attiecībās ar Krieviju, aizstāvēt Rietumu vērtības) ir tikpat pareizi, cik banāli. Daži ir muļķīgi un bīstami, kā, piemēram, ieteikums eiropiešiem nekritizēt publiski ASV ārpolitiku, pat tad, ja tas ir pamatoti (tas sagādāšot pārāk lielu prieku Krievijai). Taču galvenais Lukasa ieteikums parādās pašā grāmatas nosaukumā. Tas ir arī visbīstamākais.

Par to, kam pieder tēze “Europe should drop its silly Atlantic solidarity and concentrate on improving ties with Russia”, skatīt grāmtas 196. lpp. Grāmatas 201. lpp Lucas apraksta Krievijas centienus popularizēt ideju par to, ka « American hegemony is history”.

Kopumā Lukass varēja sniegt kritisku, bet tomēr dziļu ieskatu Krievijas tagadnē, taču uzrakstīja karikatūru ar sensacionālisma piegaršu. Šis darbs iepriecinās tos, kuri jau zina, ka Krievija ir ļauna, un tikai meklē papildu pierādījumus. Tiem, kas vēlas saprast Krievijas sabiedrību un politiku, un kā ar to jārīkojas Rietumiem, atbildes jāmeklē citur.

Grāmata, pirmkārt, ir brīdinājums Rietumu biznesa līderiem, nemazināt Rietumu vērtību pievilcību bijušajā post-padomju telpā savas mantrausības dēļ. Lucas saka, ka Berlīnes mūra krišana ar kājām uz augšu ir sagriezusi ne tik vien jauno, bet arī vecās Eiropas valstu sabiedrību dzīves (155. lpp), līdz ar, ko Krievijai ir pavērusies lieliska iespēja mēgināt iedzīt ķīli starp jaunajām un vecajām ES un NATO dalībavalstīm, kā arī šķelt pašas vecās dalībvalstis to attieksmē pret jaunajām. Domāju, ka tas, ka Makarova kungs grāmatu ir nosaucis par karikatūru, norāda, ka tā savu mērķi varētu sasniegt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis - Jaņdžs 13.03.2008 12:03
Vai pareizi sapratu, ka Jūs vēlaties samazināt izdevumus aizsardzības vajadzībām, lai "ietaupīto naudu" pārceltu uz izglītību? Manuprāt, ir vērts apzināties, ka šie aizsardzībai domātie 2% nav vienīgā šāda sadaļa budžetā. Līdz 2015.gadam būšot 0.7% no budžeta jānovirza "attīstības sadarbībai" - t.sk. jāsniedz palīdzība Āfrikas valstīm; sk. http://politika.lv/blogi/index.php?id=60627 . To nosaka European Consensus on Development (dokuments, kuru esot parakstījuši arī kādi pagaidām nenoskaidroti Latvijas pārstāvji). Ja aizsardzībai nedosim naudu, kā varēsim aizstāvēties pret varbūtēju Krievijas agresiju?

Izglītības sistēmu diez vai var glābt finansējuma palielināšana bez nopietnas IZM vēlmes sekot Valsts Kontroles atziņām - daudzos gadījumos šajā nozarē vairs nav kapacitātes; nav spējas efektīvi izmantot lielāku naudas daudzumu lai uzlabotu darba kvalitāti. Ņemot vērā to, ka skolotājam vajadzīga ļoti specifiska izglītība (pedagoģiskā augstākā - turklāt konkrētajā mācību priekšmetā), tad iespējas pārvilināt cilvēkus no citām nozarēm ir ierobežotas; vēl zemākas nekā, teiksim, celtniecībā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jaņdžs - Jaņdžs - Autoram 13.03.2008 10:53
Citāts no Paul Verilio "Strategy of Deception" (4. nodaļa, 61-2 lpp.):

"Recently, when some young North Africans were asked why they did not want to stay in the Maghreb and preferred to emigrate, they replied, with the simplicvity that comes of stating the obvious: 'Because there's nothing here to take!' They could just as well have said, 'Because it already looks like a desert here!' The'deportees' in the 'camps' of our urban wastelands are not, as our ministers go on joyfully repeating 'savages' or even 'new barbarians'.... They are waste-products of a military-industrial, scientific civilization which has applied itself for almost two centuries of depriving individuals of the knowledge and skills accumulated over generations and millenia...."

Jūsu recenzijai izvēlētie autori manuprāt pārstāv šo "scientific civilization", kuras izteiksmes veids ir nedisciplinēts kapitālisms, kurš tad priecīgs par savu gudrību sauc visus pārējos par "dumīšiem". Latviešiem, kuru valdība izmanto 2% no ienākumiem atbalstot militāros spēkus vajadzētu šos 2% pārcelt uz izglītību. Tad "dumīšu" skaitlis samazinātos pat valsts deputātu ierindās un Rīgā būtu atrodams daudz kas nopietnāks kā azartu zāļu "wastelands".

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis - Autoram 12.03.2008 20:37
Igaunijas valdība ar savu rīcību pati izprovocēja plašu krievvalodīgo sašutumu un arī deva ieganstu Krievijas kritikai.
======
Objektīvi raugoties, Krievijai nav nekādas saistības ar šo lietu ("bronzas karavīrs", starp citu, ir igauņu skulptora Enna Roosa veidots piemineklis - un nedomāju,ka Baltijas tautas celtu līdzīgu ažiotāžu, ja Krievijā pārvietotu kādu mūsu tautiešu mirstīgās atliekas). Manuprāt, no šejienes var secināt, ka Krievijas politika pret kaimiņvalstīm vēl arvien ir pilnīgi neprognozējama - tur nav pat īsti ko "saprast". Igaunijas vainošana par ekonomiskām sankcijām, Vīnes konvencijas pārkāpumiem un kiberuzbrukumiem ir iespējama, bet nav taisnīga.

Ja Krievijas valdībai vajadzēs saasināt situāciju vai apmierināt savus šovinistiskos elementus, tad tāds vai citāds iegansts vienmēr atradīsies. No tā neesam pasargāti arī Latvijā - labāk jau nekritizēsim Igauniju, ja mūsu "sivēniņa māja" pagaidām nav drošāk uzcelta.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Autors 12.03.2008 17:44
Aleksim:

1. Par Igaunijas "vājo vietu" saucu nevis diplomātu darba traucēšanu, bet nespēju atrisināt etnolingvisitskās domsratpības ar saviem krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, ieskaitot, "pieminekļa" jautajumu. Igaunijas valdība ar savu rīcību pati izprovocēja plašu krievvalodīgo sašutumu un arī deva ieganstu Krievijas kritikai.

2. Lukasa arguments tatāru valodas latinizācijas jautajumā ir nevis vienkāršots, bet tas ir pilnīgi nepamatots, un tas ir vineīgais arguments, ko viņš izmanto, to arī kritizēju. Neesmu ne par, ne pret tatāru valodas latinizāciju, tas nav jāizšķīr man. Taču, Jūsu zināšanai: tatāru valoda pieder kipčaku grupai un tās tuvākie radinieki (tuvāki par turku valodu) ir kazahu, kirgīzu, uzbeku, baškīru un citas valodas, kas pārsvarā izmanto alfabētus uz kirilicas pamata.

3. Pārkrievošana ir slikta lieta, taču nav "skaidrs", ka "kirilicas uzspiešana ir viens no pārkrievošanas instrumentiem". "Kirilizēto" valodu lietotāji ne tikai nezaudē savu valodu, bet daudzi krievu valodu pārvalda slikti vai vispār nē. Bulgāri ir labs piemērs.

Jankam (-ai):
Treņina galvenā cerība ir tā, ka Krievijā īpašums parādās ne tikai bagātniekiem, bet arī vidusslānim.

Jaņdžam:

Iespējams, ka mana perspektīva nav īpaši jauna, taču Jūsu man nav skaidra.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Janka 12.03.2008 10:13
Kapitālisms pie nosacījuma, ka lielākai daļai, kaut kas ir un līdz ar to - ir ko sargāt. Krievijā kapitāls pieder saujai kremlim pieslējušos birokrātu un tie ieinteresēti turēt iedzīvotājus aplokā, lai neatņem sazagto.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 12.03.2008 09:45
V.Makarovs: Pievēršoties Krievijas attiecībām ar Igauniju, Lukass pareizi norāda, ka Krievijas pārmetumi par „masveida cilvēktiesību pārkāpumiem” ir demagoģiski, un pamatoti kritizē Krievijas ārpolitisko spiedienu uz mazo valsti 2007. gada „pieminekļa krīzes” laikā (kibersabotāža, uzbrukumi igauņu diplomātiem u.t.t.). Lai cik provokatīva būtu Krievijas politika, tā vienkārši oportūnistiski izmanto „vājās vietas” tur, kur tās eksistē.

Igaunijas diplomātu darba traucēšanu, protams, var nosaukt par "vājo vietu" oportūnistisku izmantošanu. Tāpat kā diplomātu sagrābšanu par ķīlniekiem Irānā 1979.gadā. Līdzības te nebeidzas, ja aplūkojam vēl arī Ahmedinedžada un Žirinovska draudus kaimiņvalstīm. Rezultāts, protams, abos gadījumos ir bijis "pozitīvs" - Vīnes konvencijas pārkāpumi un augsto valstsvīru nacistiskā retorika palikušas bez atbildes.

V.Makarovs: Sīks, bet raksturīgs piemērs atrodams sadaļā par Krievijas mazākumtautību situāciju. Lukass ar vienu argumentu izšķir strīdu par tatāru valodas pārvešanu no kirilicas uz latīņu alfabētu: pirmais esot piemērots slāvu valodām, “bet izkropļo visas citas valodas.”

Lukasa arguments, protams, ir vienkāršots, bet kas attiecas uz tatāru valodas rakstību - sk. Krievijas konstitucionālās tiesas lēmumu 2004.g.(un pirms tam sekojušo Krievijas Domes lēmumu) - ir īpatnēji, ja valodas rakstības jautājumus nosaka nevis valodnieki vai konkrētās valodas lietotāji, bet centrālās varas orgāni. Vēl jo vairāk īpatnēji, ka politiski strīdi par kirilicas un latīņu alfabētiem turpinās vēl arī pēc Unikoda ieviešanas - mehānisko tipogrāfiju un rakstāmmašīnu laikmets, manuprāt, ir beidzies un ir normāli, ja cilvēki vēlas paši risināt rakstības jautājumus pietiekami elastīgi un atbilstoši savai situācijai. Interesanti,ko Viktors Makarovs teiktu, ja arī Latvijā valsts vara sāktu reglamentēt, kādu rakstību lietot dažādām šeit dzīvojošām minoritātēm, ieskaitot krievus.

Ņemot vērā drukas aizliegumu (1863.-1904.g.) Lietuvā un Latgalē ir skaidrs, ka kirilicas uzspiešana ir viens no pārkrievošanas instrumentiem, kurš acīmredzot tiek lietots vēl joprojām. Konkrēti šajā gadījumā tatāru jauniešiem tiek mākslīgi palielināta grūtības barjera lietot grāmatas un Interneta resursus tuvu radniecīgajā turku valodā, kurā lieto latīņu rakstību.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jaņdžs - Jaņdžs 12.03.2008 09:06
Kā Lucass, tā Treņins pieņem kapitālismu un demokrātīju kā gala punktu, kaut uz vienu un otru var droši skatīties kā neveiksmīgiem centieniem uzturēt ar militāro varu celtu civilizāciju. Vai tad nav pietiekošu liecību, ka planētas resursi ir izsmelti un politika tukša runa?

Makārova perspektīva (ko raksta autors ar šorecenziju vēlās pateikt?) šķiet novecojusi.