Atslēgvārdi:

Sapnis par taisnīgu sistēmu

Tas, cik demokrātiska ir politiķu izvirzīšana un ievēlēšana parlamentā, nav atkarīgs no vēlēšanu sistēmas.

Iesaki citiem:

Gan politologi, gan politiķi diskutē, kura vēlēšanu sistēma ir pati labākā. Tas ir galvenokārt saistīts ar cerību, abstrakti izsakoties, politikā novērst nepatikšanas. Piemēram, Vācijā 60.gados vācu politologs, profesors Vilhelms Hennis (Wilhelm Hennis) apgalvoja, ka Hitlers 1933.gadā nebūtu varējis nākt pie varas, ja toreiz Veimāras Republikā spēkā būtu bijusi britu plurālitātes vēlēšanu sistēma.

Politikas zinātnieku uzmanības centrā ir taisnīgākā vēlēšanu sistēma, kuras svarīgākās pazīmes ir šādas:

  1. Parlamenta sastāvā atspoguļota vēlētāju griba, proti, taisnīga visas sabiedrības daļu reprezentācija;

  2. Deputātu atbildība ne tikai vēlētāju, bet arī valsts priekšā;

  3. Brīvība no jebkāda spiediena.



Vēsturisko notikumu un politiskās attīstības ietekmē demokrātiskās valstīs izveidojušās dažādas vēlēšanu sistēmas. Tās ir unikālas, jo tajās tiek brīvi kombinēti dažādi elementi — kandidēšana atsevišķi vai partijas sarakstā (kurš var būt negrozāms, grozāms vai brīvi sastādāms no dažādu sarakstu kandidātiem), balsošana vienā vai divās kārtās, dažāds balsu skaits vēlētājam, mažoritārā vai proporcionālā skaitīšanas sistēma, procentu barjeras u.t.t.

Partijas un politiķi ņem vērā savas izredzes un iespējamos rezultātus. Kristīgie demokrāti un sociāldemokrāti Vācijā 60.gados gandrīz vienojās par pāriešanu no proporcionālās sistēmas uz mažoritāro, lai izstumtu mazu liberālu partiju no parlamenta. Taču, iepazinusies ar zinātniskajiem pētījumiem, kas vēstīja, ka mažoritārā sistēma sociķiem nav izdevīga, jo tā nekad neļautu viņiem pārņemt varu valstī, šī partija ātri vien par šo ideju aizmirsa.

Mūsdienās Vācijā ārpus politikas zinātnes par vēlēšanu sistēmu vairs diskusijas nenotiek, lai gan būtu vērts apsvērt, kāda mērā negatīvu attieksmi pret politiku (Politikverdrossenheit) ietekmē fakts, ka vācieši nesaprot, kāda nozīme ir divām balsīm, kuras ar vienu biļetenu var nodot jauktajā sistēmā[1]. Turpretī Latvijas vēlētāji ļoti labi saprot iespējas, ko sniedz kandidātu svītrošana vai krustiņu likšana. To atspoguļoja 2006.gada Saeimas vēlēšanu rezultāti, kad Ingrīda Ūdre (ZZS) un Jānis Straume (TB/LNNK) netika ievēlēti, kamēr Einaram Repšem (JL) līdzsvarā bija gan atbalsts, gan noraidījums.

Tomēr Latvijā iedzīvotāji ir neapmierināti ar politiku un politikas rezultātiem (output), pat lielākā mērā nekā citās valstīs — ne tikai Rietumos, bet arī kaimiņvalstīs. Un līdzās diskusijām par tieši vēlētu prezidentu un atsaucamu deputātu izskan arī prasība pēc vēlēšanu sistēmas maiņas. 2007. gadā ar šādu nolūku tika nodibināta Vēlēšanu reformas biedrība.

Biedrības priekšsēdētājs Valdis Liepiņš ir Rīgas domes deputāts no Jaunā laika, proti, viņš pats ir politiķis, kas atspoguļojas arī viņa darbībā un argumentācijā. Pirms gandrīz diviem gadiem, 2006.gada 8.aprīlī, biedrība rīkoja atklāto forumu "Saeimas vēlēšanu sistēma: laiks mainīt?" Kopš tā brīža Liepiņš un viņa dibinātā biedrība esošo sistēmu ir kritizējuši, taču neviens konkrēts priekšlikums vēl nav piedāvāts, lai gan pasaules demokrātiskās valstīs pastāv dažādas sistēmas, kuras varētu izvērtēt kā piemēru. Arī bibliotēkās literatūras par šo jautājumu netrūkst.



Saikne ar vēlētāju

Literatūrā ir raksturotas zinātniskās prasības vēlēšanu sistēmām. Vācu politologs Dīters Nolens (Dieter Nohlen) uzskaita sekojošas ideālās sistēmas funkcijas:

[ol][

  • Reprezentācija: visām sabiedrības sastāvdaļām jābūt (proporcionāli) pārstāvētām;

  • Koncentrācija: parlamentā pārstāvēto partiju skaitu vajag ierobežot, lai garantētu stabilu valdību;

  • Līdzdalība: vairākas izvēles iespējas vēlētājiem gan starp partijām, gan personībām;

  • Vienkāršība: caurspīdīgums, vēlētājiem saprotama sistēma[2].

  • /ol]

    Pats par sevi ir saprotams, ka pirmais un otrais zināmā mērā ir pretrunā ar trešo un ceturto. Sīka iedzīvotāju reprezentācija ir grūti savienojama ar mērķi garantēt stabilas valdības, ko var panākt būtībā tikai ar parlamentā pārstāvēto partiju skaitu ierobežošanu. Un vēlme vēlētājiem dot virkni izvēļu gan starp partijām, gan starp personībām apgrūtina vienkāršību — sistēma vēlētājiem vairs nav tik viegli aptverama. Jo detalizētākas ir vēlētāju iespējas, jo sarežģītāka sistēma. Taču izvēles aspekts ir pats svarīgākais, lai vēlētājus motivētu piedalīties balsošanā.

    Ja deputāts precīzi zinātu, kas ir viņa vēlētāji, tas varētu paaugstināt uzticību politikai. Saistību starp vēlētājiem un deputātiem var panākt tikai ģeogrāfiskā veidā — ar vēlēšanu apgabalu sadalīšanu, paredzot tajos mazākas teritorijas, nekā tagadējie pieci apgabali — Kurzeme, Zemgale, Vidzeme, Latgale un Rīga. Tajā pašā laikā vajadzētu aizliegt kandidātiem kandidēt vairākos apgabalos. To pieprasa Vēlēšanu biedrība un arī citi.

    Vispirms par pirmo aspektu, proti, par vēlēšanu apgabalu samazināšanu. Pašlaik Latvijā var kandidēt tikai partijas saraksti, nevis atsevišķs kandidāts. Un Saeimas mandātu sadalē piedalās tikai tie saraksti, kas valsts līmenī saņēmuši vismaz 5% balsu. Saglabājot šos divus aspektus vēlēšanu apgabalu samazināšanas gadījumā, tiktu vājināta deputāta nepieciešamība sevi saistīt ar partijas struktūrām, lai veiksmīgi kandidētu un iekļūtu parlamentā atkārtoti. Būdams pārāk cieši saistīts ar partijas eliti, deputāts riskētu zaudēt popularitāti. Sekas būtu tādas, ka pagastos populārie politiķi aizstāvētu konkrētas vietējās intereses, tātad Saeimā rastos konkurence naudas dalīšanā starp skolas remontu, piemēram, Saldū, un slimnīcas modernizāciju, piemēram, Preiļos. Konkrētās vietējās vajadzības kļūtu svarīgākas par valsts interesēm pat partiju iekšienē, jo tām, lai uzvarētu noteiktos apgabalos, vēlētāju nostājā būtu jāieklausās. Pat ja ļautu kandidēt bezpartejiskiem kandidātiem, tad šāds scenārijs varētu veicināt vēl lielāku Saeimas frakciju sadrumstalotību, nekā tā ir tagad, un līdz ar to tiktu mazināta valdības stabilitāte.

    Lai vairotu deputātu atbildību vēlētāju priekšā, ir izskanējis priekšlikums par atsaucamo deputātu (šo ideju pauduši arī deputāts Jānis Urbanovičs un ekspremjers Aigars Kalvītis). Atgādināsim, ka šī sistēma ir tieši tas, ko krieviski sauc par совет. Deputātam parlamentā ir jābalso par iepriekš partijas iekšienē jau pieņemtu lēmumu. Ja viņš tā nerīkojas, viņu atsauc. Šādi Damokla zobena drauds politiķiem vēl vairāk palielinātos — atsaukums varētu būt neapmierinātības izpausme par, piemēram, reizēm nepieciešamiem nepopulāriem lēmumiem. Atsaukšana varētu novest arī pie nepārtrauktām vēlēšanu kampaņām — atkarībā no tā, cik ātri noritētu atsaukšanas process un cik ātri notiktu ārkārtas vēlēšanas.



    Lokomotīves funkcija

    Tagad par otro aspektu. Latvijā kritizē populāro kandidātu funkciju, proti, ka sarakstu lokomotīves kandidē vairāk nekā vienā vēlēšanu apgabalā. Balsojot par šādu sarakstu, vēlētājs līdz ar lokomotīvi ievelk arī, Valda Liepiņa vārdiem, "zirdziņus". Jaunais laiks nesen ierosināja vēlēšanu lokomotīvju ierobežošanu, liedzot vienlaicīgu kandidēšanu vairākos apgabalos. Šī ideja balstās uz novērojumu, ka vēlētāji par sarakstu balso tikai populāru cilvēku dēļ. Latvijā, atšķirībā no citām valstīm, viens un tas pats kandidāts var būt sarakstā vairākos vēlēšanu apgabalos, bet, protams, var galu galā tikt ievēlēts tikai vienā — tajā, kurā viņš saņēmis vislabāko rezultātu. Tikmēr citos apgabalos vēlētāji veltīgi balso par populāro kandidātu un nodrošina vietu Saeimā pilnīgi citiem cilvēkiem.

    Protams, šis novērojums atbilst patiesībai. Bet līdzīgas parādības var sastapt arī citur, tajā skaitā kaimiņvalstī Igaunijā. Tur vēlētājs biļetenā var ierakstīt tikai vienu kandidātu, kuru viņš vēlas izcelt. Taču saraksta tālākajā secībā viņš atšķirībā no Latvijas vēlētāja neko mainīt nevar. Tieši šādi lokomotīves ievelk zirdziņus.

    Bet vai lokomotīvju ierobežošana rezultātu patiešām mainītu? Vēlētājam ir vienalga, kurā apgabalā tiek ievēlēts viņa ideālais kandidāts. Balsojot par viņu, ir jābalso arī par viņa partijas sarakstu, līdz ar to arī par citiem kandidātiem, jo ievēlēti tiek tikai tie, kuru saraksts spēj pārvarēt 5% barjeru. Bet, ja barjera pārvarēta, tad vietu Saeimā ieņems ne tikai šis kandidāts, bet arī viņa partijas biedri. Tātad, jebkurā gadījumā populārais kandidāts ir lokomotīve savai partijai.

    Tajā pašā laikā, ja populārs kandidāts nekandidētu konkrētā vēlētāja vēlēšanu apgabalā, tad vēlētājam tāpat būtu jābalso par populārā kandidāta sarakstu ar citiem kandidātiem priekšgalā, lai tādējādi viņa partija pārvarētu 5% barjeru. Pretējā gadījumā arī populārais kandidāts netiktu ievēlēts.

    Vienīgā atšķirība starp tagadējo lokomotīves funkciju un aizliegumu kandidēt vairākos apgabalos ir tā, ka esošajā sistēmā vēlētājs neuzzina (ja vien par to speciāli neinteresējas), no kura apgabala tad kandidāts ir ievēlēts. Arī daudzu slavētajā vācu vēlēšanu sistēmā notiek kas līdzīgs. Piemēram, šī raksta autors par kancleri Angelu Merkeli (Angela Merkel) balsot nevar, jo viņa kandidē citā apgabalā. Valdis Liepiņš iesaka šādā gadījumā balsot par viņas partiju. Bet, pastāvot negrozāmajiem sarakstiem, vēlētājs ir spiests apzināti ievēlēt tādus zirdziņus, kurus viņš parlamentā varbūt negrib nemaz redzēt.

    Vācijas sistēmai piemīt vēl vairāk mīnusi. Pirmkārt, vēlētāji to neizprot, par ko regulāri liecina aptaujas pirms vēlēšanām ar jautājumu: "kura no divām balsīm nosaka frakciju deputātu skaitu parlamentā?" Nerunājot nemaz par tādu lietu kā Überhangmandate,[3] ko pat politiski izglītoti cilvēki nesaprot. Turklāt partijas šo kandidēšanas veidu izmanto, lai sakārtotu sarakstu pēc deputātu "svarīguma". "Svarīgie deputāti" tiek sargāti ar "drošām" vietām saraksta augšgalā, proti, vienmandāta apgabalā neievēlētais kandidāts tomēr iekļūst parlamentā ar negrozāmo sarakstu. Vienlaikus "svarīgiem" politiķiem tiek "piešķirti" kaut kādi vienmandāta apgabali, lai gan attiecīgais cilvēks nav no turienes.



    Vajadzīga izglītība

    Jāsecina, ka tas, cik demokrātiska ir politiķu izvirzīšana un ievēlēšana, nav atkarīgs no vēlēšanu sistēmas! Protams, diskutēt par konkrētas sistēmas atbilstību iepriekš minētajiem kritērijiem var vienmēr. Taisnīgumu Vācijas sistēmā ierosināja nodrošināt vācu politologs Ekerhards Jesse (Eckehard Jesse) — ar alternatīvu balsu starpniecību. Tādējādi varētu vēlētājiem nodrošināt, ka viņu balsis netiks zaudētas, ja partija nevar pārvarēt 5% robežu. Taču šāda norma varētu atvieglot vēlētāju lēmumu balsot par protesta partijām kreisajā vai labējā spārnā. Citiem vārdiem, tas, kas izklausās taisnīgāk, var radīt jaunas problēmas.

    Bet, lai cilvēks justu vēlmi piedalīties politiskajā procesā un būtu arī spējīgs to īstenot, ir nepieciešama politiskā izglītība un pilsoniskā apziņa. Katrā valstī vēlētāji ir pieraduši pie savas sistēmas un pieprasa maiņas daudz mazāk nekā paši politiķi, kuri mēdz paust atbalstu sistēmai, kura viņu politiskajiem spēkiem ir visizdevīgākā. Piemēram, Fransuā Miterāns (Francois Mitterand) 80.gados pārgāja no mažoritārās uz proporcionālo sistēmu, bet pēc viņa sakāves Žaks Širaks (Jacques Chirac) atgriezās pie ierastās kārtības.

    Protams, visus pilsoņus nevar apmierināt ne ar esošo sistēmu, ne ar pārmaiņām. Piemēram, autora publiskajā lekcijā par šo tēmu kāds pensionārs nāca klajā ar priekšlikumu aizliegt kandidēt tādiem cilvēkiem, kas lieto narkotikas vai smēķē. Par politiķu vēlmi palikt pie varas pēc iespējas ilgāk, nerūpējoties par vēlētājiem, 80.gados pajokoja vācu komiķe Lore Lorenca (Lore Lorentz): "Ja valdībai tauta ir apnikusi, tad valdība sev vienkārši ievēlēs citu."


    _________________________

    [1] Pirmā balss (Erststimme) ir individuālā balss, ko vēlētājs nodod kandidātam kādā no vienmandāta apgabaliem. Otrā balss (Zweitstimme) ir balss, ko nodod partijai, izvēloties partijas sarakstu federālās zemes līmenī.

    [2] Nohlen, Dieter: Wahlrecht und Parteiensystem, Opladen 2000:157ff

    [3] Ja partija iegūst vairāk balsu, nekā tai pienāktos saskaņā ar proporcionālo sistēmu, tā saglabā pārpalikušās vietas un Bundestāga vietu skaits tiek attiecīgi palielināts. "Liekās" vietas tiek apzīmētas ar terminu Überhangmandate.

    Iesaki citiem:
    Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

    Saistītie raksti
    Senie gudrie 255x203

    Demos, kratos, evimeria* 9 Autors:Aksels Recs

    Citi autora darbi
    Senie gudrie 255x203

    Demos, kratos, evimeria* 9 Autors:Aksels Recs

    Melnais zirgs 255x203

    Melnā zirdziņa gaidās 5 Autors:Aksels Recs