Foto: Paul
Lēmumu par cukura nozares restrukturizāciju Latvijas valdība pieņēma vēl pirms tam, kad ES akceptēja precīzu šīs jomas pārveides scenāriju.
Politika.lv atskatās uz nozīmīgākajiem notikumiem 9.Saeimas laikā. Esam izvēlējušies lasītājiem atgādināt tās norises, kas ir nozīmīgi ietekmējuši valsts attīstību un kuru sekas jūtam gan šodien, gan, visticamāk, izjutīsim arī 10. Saeimas laikā.
Pirms četriem gadiem, 2007. gadā, akciju sabiedrību Jelgavas cukurfabrika un Liepājas cukurfabrika akcionāru pilnsapulcēs tika pieņemti lēmumi par cukura ražošanas restrukturizāciju. Akcionāri pieņēma lēmumus par pilnīgu ražotņu restrukturizāciju, tas ir, par rūpnīcu slēgšanu un iekārtu demontāžu. Kompensācijās cukurfabriku īpašniekiem, strādniekiem un cukurbiešu audzētājiem kopumā tika paredzēts izmaksāt 48,5 miljonus eiro, no kuriem Liepājas cukurfabrikai tika paredzēti ap 14,5 miljoniem eiro, bet Jelgavas cukurfabrikai — 24,3 miljoni eiro.
Diskusijas par cukura nozares faktisku likvidāciju tolaik, protams, izvērtās visai emocionālas. Tagad, pēc četriem gadiem, 10. Saeimas priekšvēlēšanu laikā Jelgavas cukurfabrikas un Liepājas cukurfabrikas slēgšana tiek piesaukta diskusijās, kuru dalībnieki skarbi kritizē Eiropas Savienību (ES) par cukura nozares «iznīcināšanu» Latvijā, piemirstot, ka lēmumus par cukurfabriku slēgšanu pieņēma privātpersonas, kam šāds lēmums ļauj krietni pelnīt vēl šobaltdien.
1990. gadi — neveiksmīgi meklē investorus un nespēj iztirgot saražoto
Runājot par cukurfabriku slēgšanu, jo bieži tiek pieminēts tas, ka pirms Latvijas okupācijas valstī darbojās trīs — Jelgavas, Liepājas un Jēkabpils — cukurfabrikas. Gremdējoties nostaļģijā, tiek atgādināts, ka pašpasludinātais Valsts prezidents Kārlis Ulmanis savulaik vēlējis ikvienam iedzīvotājam pie tējas likt trīs karotītes cukura — pa vienai par katru Latvijā strādājošo cukurfabriku.
Emocionālajās diskusijās tiek piemirsts, ka arī pirms Latvijas iestāšanās ES cukura nozare, kas dažiem uzņēmējiem un zemniekiem nodrošināja ievērojamu peļņu, saskārās ar lielām grūtībām, pielāgojoties tirgus ekonomikai. Turklāt ne tikai Latvijā. Piemēram, Polijā, Bulgārijā un Rumānijā 1990. gadu sākumā pašražotā cukura patēriņš samazinājās par aptuveni 50 %. To no tirgus izspieda lēts, subsidēts importa cukurs.
Viegli negāja arī Latvijas cukurfabrikām — 1990. gadu sākumā, pēc valsts neatkarības atgūšanas, faktiski tika pārtraukts Latvijas cukura eksports uz Krieviju un NVS valstīm, ievērojami saruka arī cukura patēriņš pašā Latvijā. Tirgū ienāca lēts kontrabandas cukurs, savukārt cukura vairumtirdzniecībā valdīja Lielbritānijas kompānijas ED&MAN Sugar Ltd monopols. Uzņēmumiem trūka līdzekļu ne tikai ražotņu modernizācijai (piemēram, 1994. gadā ražošanas iekārtu nodilums lielākajā, tas ir, Jelgavas cukurfabrikā sasniedza 70 %-90 %), bet pat cukurbiešu iepirkšanai. 1994. gadā cukurfabrikām līdzekļus cukurbiešu iepirkšanai nācās aizņemties no valsts — kopumā trim cukurfabrikām tika piešķirts tiem laikiem milzīgs kredīts, proti, 700 000 latu. Interesanti, ka cukurfabrikas tā arī nespēja šo no privatizācijas fonda līdzekļiem piešķirto kredītu atdot un uz sešiem mēnešiem izsniegtais aizdevums ar Ministru kabineta lēmumu tika norakstīts tikai 2002. gadā.
1993. gada maijā Augstākā padome pieņēma likumu, kas noteica vienotus Latvijā strādājošo cukurfabriku privatizācijas noteikumus. Tās visas bija jāpārveido akciju sabiedrībās, 20-40% akciju rezervējot cukurbiešu audzētājiem, 10% akciju — uzņēmuma darbiniekiem, līdz 49% akciju — ārvalstu investoriem, bet līdz 20% akciju — citām personām. Diemžēl ārvalstu investoru interese par līdzdalību Latvijas cukurfabriku privatizācijā nebija liela. Jelgavas cukurfabrikas akciju kontrolpaketi privatizācijas rezultātā ieguva cukurbiešu audzētāji. Arī Liepājas cukurfabrikai neizdevās atrast nopietnu stratēģisko investoru. Somu kompānija Cultor Ltd, kas Privatizācijas aģentūras rīkotajā konkursā tika atzīta par uzvarētāju, no līdzdalības privatizācijā tomēr atteicās.
1990. gados Latvijas valstij nācās veikt tirgus intervences, lai atbalstītu cukura nozari. Par cukurfabriku hronisku problēmu izvērtās nespēja realizēt saražoto produkciju — teju katru gadu tām izveidojās ievērojami cukura uzkrājumi. Tas tika skaidrots ar milzīgu kontrabandas cukura īpatsvaru vietējā tirgū.
1999. gadā par maksātnespējīgu tika atzīta Jēkabpils cukurfabrika — tai liktenīgs kļuva Latvijas Unibankas lēmums nepagarināt 1,1 miljonu latu lielā kredīta atmaksas termiņu. Vairāki ārvalstu investori it kā izrādīja interesi par iespējām iegādāties parādu nastas nomākto cukura ražotni, tomēr mēģinājumi atjaunot ražošanu cieta neveiksmi. Visticamāk, ārvalstu investori gluži labi apzinājās, ka cukura ražošana Latvijā nebūs rentabla. Tieši Jēkabpils cukurfabrikas krahs iezīmēja cukura nozares gala sākumu. 2007. gada sākumā Latvijas Lauksaimniecības universitātes mācībspēks Arvīds Vilde norādīja: «Bija zināms, ka, iestājoties ES, kvotas būs atbilstošas sasniegtajam ražošanas līmenim. Diemžēl [Aigaram] Kalvītim [TP] esot zemkopības ministram, likvidēja Jēkabpils cukurfabriku, izaudzētās cukurbietes lika ieart zemē, par to maksājot kompensāciju. Zemē tika iearta nesaražotā cukura kvotas daļa un uzsākta cukurbiešu audzēšanas un cukura ražošanas nozares likvidācija, kuru cer pabeigt tagad.»[ 1 ] Tātad — nozare sāka iznīkt vēl laikā, kad Latvija nebija ES dalībvalsts.
Lēmumu atstāj īpašnieku ziņā
No 2000. gada, Latvijai gatavojoties dalībai ES, tika pārņemta ES noteiktā cukura kvotu sistēma. Tā tika ieviesta ar mērķi sabalansēt cukura ražošanu un novērst lieku cukura krājumu veidošanos, kā arī ierobežot cukura nozarei izmaksājamā finansiālā atbalsta apmēru.
Līdz ar kvotu sistēmas ieviešanu gan cukurbiešu audzētājiem, gan cukura ražotājiem tika garantēts noteikts ienākumu līmenis, taču no 2000. līdz 2004. gadam cukurbiešu iepirkuma cenas Latvijā sāka strauji kāpt — tās pieauga par 44 %, kamēr cukura ražošanas kvotas palika praktiski nemainīgas. Cukura ražošanas kvotu sadalījums katru gadu tika noteikts ar īpašu Ministru kabineta rīkojumu. Par spīti tam, ka nepilnu piecu gadu laikā kopējās investīcijas cukura nozarē Latvijā sasniedza gandrīz 21 miljonu latu, sākot no 2004. gada, Jelgavas un Liepājas cukurfabriku ar zemniekiem noslēgto cukurbiešu piegādes līgumu skaits pakāpeniski samazināties. 2005. gadā Kalvīša valdība nolēma atbalstīt ES plānoto cukura nozares reformu un sākt nozares restrukturizāciju. Jāuzsver, ka attiecīgo lēmumu Latvijas valdība pieņēma vēl pirms tam, kad ES līmenī tika akceptētas vairākas regulas, kurās tika iezīmēts pavisam precīzs cukura nozares restrukturizācijas scenārijs. Atbilstoši ES regulai, no 2007./2008. tirdzniecības gada cukura ražošanas uzņēmumiem būtu jāuzliek ražošanas nodeva 12 eiro apmērā par katru tiem piešķirto cukura kvotu. Turpretī uzņēmumiem, kas atsakās no cukura ražošanas un atsakās no sev piešķirtajām kvotām, regula paredz piešķirt finansiālu atbalstu par katru atteikto kvotas tonnu. Kompensācijas apmērs, saskaņā ar regulu, ir diferencēts — pilnībā apturot cukura ražošanu un demontējot iekārtas, cukurfabriku akcionāri varēja saņemt lielāku atbalstu nekā gadījumā, ja iekārtas netiek demontētas un cukura ražošana attiecīgajā ražotnē perspektīvā varētu tikt atjaunota.
Jau minētais A.Vilde politiskajās aprindās tolaik valdošo noskaņojumu raksturojis šādi: «Pēdējā laikā tiek plaši diskutēts jautājums par cukurbiešu audzēšanu un cukura ražošanu Latvijā ar arvien jūtamāku ievirzi attaisnot tās izbeigšanu, atstājot šī jautājuma izlemšanu cukurfabriku īpašnieku ziņā. Var gadīties, ka pašreizējiem fabriku īpašniekiem — cukura tirgotājiem, kas paši tās nav cēluši, ne cukurbiešu audzēšanu attīstījuši, var būt izdevīgāk cukura ražošanu likvidēt, saņemot kompensācijā miljoniem latu, nekā turpināt cukura ražošanu mazāk izdevīgos apstākļos.»
Gatavo augsni likvidācijai
Šādām bažām bija nopietns pamats. 2006. gada rudenī par maksātnespējīgu tika atzīts cukura vairumtirgotājs Lex–U, kas piederēja uzņēmējam Uldim Aukšmukstam, kura dzīvesbiedre Jolanta Aukšmukste, savukārt, bija Jelgavas cukurfabrikas kontrolpaketes (60 % akciju) īpašnieka LS Invest īpašniece.
Lex–U maksātnespējas pieteikumu tiesā iesniedza tās īpašnieks. Maksātnespējas pieteikuma iemesls — saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta uzrēķinu par 4590 tonnas lieliem virsnormas cukura krājumiem Lex – U valsts budžetā būtu jāmaksā aptuveni 1,9 miljoni latu. Zīmīgi, ka īsi pirms cukura vairumtirgotāja maksātnespējas kompānijas īpašnieks U.Aukšmuksts, kas tika uzskatīts par Tautas partijai (TP) pietuvinātu personu, dividendēs no uzņēmuma paspēja izņemt 3,24 miljonus latu.
Priekšdarbus cukura nozares likvidācijai veica arī Liepājas cukurfabrika. Tās valdes priekšsēdētāja Valija Zabe kopā ar vēl divām privātpersonām — rūpnīcas akcionārēm — 2004. gadā izveidoja uzņēmumu LC loģistika, kurš 2005. gadā pamanījās nopelnīt 2,5 miljonus latu. Liepājas cukurfabrikas peļņa turpretī saruka par 90,5 %. Šie notikumi radīja aizdomas, ka, līdzīgi kā Jelgavas cukurfabrikā, arī Liepājā tiek veidotas shēmas, kas ļauj «pārmest» uzņēmumu peļņu.
«Tā kā cukura ražošanas nozarē radās arvien vairāk neskaidrību, Liepājas cukurfabrikas akcionāri lēma par biznesa risku sadalīšanu,» Dienas biznesam tolaik norādīja V.Zabe. Informācija par norisēm cukurfabrikās tika slēpta no cukurbiešu audzētājiem. Piemēram, Cukurbiešu audzētāju asociācijas direktors Uldis Caune tolaik pauda šādu viedokli: «To, kas notiek abu cukurfabriku iekšienē, var tikai minēt, jo jau iepriekš, piemēram, vairākas reizes nesekmīgi esam mēģinājuši noskaidrot, kāda ir cukura ražošanas pašizmaksa.»[ 2 ]
Pateicoties kompensācijām, pelna miljonus
2007. gada janvārī Liepājas cukurfabrika un Jelgavas cukurfabrika Lauku atbalsta dienestā iesniedza ražotņu restrukturizācijas plānus, kas paredzēja pilnīgu iekārtu demontāžu un maksimālo iespējamās kompensācijas saņemšanu. Liepājas cukurfabrika attiecīgu lēmumu pieņēma 2006. gada decembrī, bet Jelgavas cukurfabrika — 2007. gada janvāra sākumā. Saskaņā ar Zemkopības ministrijas aplēsēm, cukura nozares likvidācijas rezultātā katru gadu Latvijas lauksaimniecības sektors zaudē vismaz 6 miljonus latu lielu peļņu.
2007. gada 9. janvārī Ministru kabinets pieņēma noteikumus, kas paredzēja kārtību, kādā piešķir ES atbalstu cukura rūpniecības restrukturizācijai. Atbilstoši šiem noteikumiem, 20% no saņemtā ES atbalsta tika paredzēts piešķirt cukurbiešu audzētājiem. 20. martā minētie noteikumi tika papildināti ar normām, kas regulē kārtību, kādā tiek nodrošināta kompensāciju izmaksāšana likvidēto cukurfabriku darbiniekiem. Šajos noteikumos tika paredzēts, ka darbiniekiem izmaksājamās kompensācijas netiek apliktas ar nodokļiem. Darbu zaudējušie Liepājas cukurfabrikas darbinieki 2008. gadā vērsās tiesā ar prasību piedzīt no sava bijušā darba devēja 65 266 latus — par kompensācijām netika samaksātas sociālās iemaksas un tādējādi darbinieki zaudēja iespēju saņemt sociālās garantijas. V.Zabe, savukārt, uzsvēra, ka cukurfabrikas īpašnieki rīkojušies atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem.
Cukura nozares restrukturizācijas pasākumu realizācijas termiņš ir 2010. gada 30. septembris. Publiskajā telpā vairākkārt parādījušās diskusijas par iespējām no 2011. gada Latvijā atjaunot cukura ražošanu, tomēr, kā norādījuši Zemkopības ministrijas speciālisti, 2007. gadā, kad cukurfabriku īpašnieki pieņēma lēmumu par ražošanas likvidāciju, pakārtoti ir notikusi arī atteikšanās no Latvijai piešķirtajām cukura kvotām. Tādējādi cukura ražošanu Latvijā nebūs iespējams atjaunot, kamēr ES pastāvēs kvotu sistēma, proti, vismaz līdz 2015. gadam. Tikmēr bijušie cukurfabriku īpašnieki, pateicoties ES izmaksātajam restrukturizācijas atbalstam, turpina pelnīt miljonus. Šī gada septembrī žurnālā Pastaiga publicētajā Latvijas lielāko pelnītāju topā a/s Jelgavas Cukurfabrika lielākā īpašniece J.Aukšmukste ieņem septīto vietu — viņa pērn guvusi aptuveni 2,5 miljonus latu lielu peļņu. Arī bijušo a/s Liepājas cukurfabrika līdzīpašnieču Ludmilas Kozlovas un Zofijas Kuļikas vārdi lasāmi miljonāru sarakstos.
Tikmēr Latvijas veikalu plauktos atrodamais importa cukurs ir viens no dārgākajiem ES. Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāja Ingūna Gulbe norāda, ka tam ir vairāki iemesli — pirmkārt, pārāk maza konkurence starp cukura vairumtirgotājiem; otrkārt, augstas loģistikas izmaksas un treškārt — garais cukura realizācijas termiņš.
Ar Eiropas Savienības programmas „Eiropa pilsoņiem” atbalstu.Šī publikācija atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.