Saeima – policists pilsoniskajai sabiedrībai? 10

Saeimai ir jāmaina policejiskās tendences, jau tuvākajā nākotnē izstrādājot kvalitatīvi jaunu un demokrātiskai tiesību izpratnei atbilstošu sapulču likumu. Līdz tam izpildvarai jābūt īpaši uzmanīgai, piemērojot spēkā esošo likumu tā, lai prettiesiski neierobežotu personu pamatbrīvības.

Iesaki citiem:

Policejiskās tendences, kas vērojamas Saeimas likumdošanas darbā attiecībā uz vienu no personu pamatbrīvībām – pulcēšanās brīvību, var izrādīties bumerangs, kas atgriezīsies kā finansiāli dārgi tiesas spriedumi, par kuriem gan nāksies samaksāt Latvijas nodokļu maksātājiem. Tā vietā, lai mainītu pulcēšanās brīvības prettiesisko regulējumu, kas ietverts likumā “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”[1], Saeima šobrīd grasās ieviest bargākus sodus par minētā likuma pārkāpumiem, tādējādi faktiski vēršoties pret pilsonisko sabiedrību.

Likums "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" regulē vienu no demokrātiskas sabiedrības pamatpazīmēm un personu pamatbrīvībām – personu pulcēšanās un protestēšanas brīvību. Šī likuma galvenais klupšanas akmens ir prasība sapulces, gājiena vai piketa dalībniekam saņemt izziņu no pašvaldības, ka tai nav iebildumu pret pasākuma rīkošanu, kaut gan šis pats likums deklaratīvi nosaka, ka minēto pasākumu rīkošanai nav nepieciešama atļauja. Turklāt, ja rīkotājam nav izsniegta izziņa, pasākumu rīkot nedrīkst – tādējādi sanāk, ka likums prasa atļaujas saņemšanu pirms sapulces, piketa vai gājiena rīkošanas.

Tā kā šis likums regulē nozīmīgu pamatbrīvību, nav pieļaujams tā normas interpretēt vienīgi ar gramatisko izskaidrošanas metodi. Lai piemērotu šī likuma normas, pašvaldībai tās ir jāinterpretē Satversmē un starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos garantēto personu tiesību un brīvību gaismā. Ir jāņem vērā šo dokumentu mērķis un gars, bet, ja Saeimas pieņemtā likuma normas ar to nesakrīt, tad šo likuma normu piemērošana ir uzskatāma par prettiesisku.

Satversmes 103. pants nosaka: „Valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību.” Savukārt 116. pants nosaka gadījumus, kādos šīs garantētās tiesības personai var ierobežot, proti, likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Līdzīgi to regulē arī vairāki starptautiskie cilvēktiesību dokumenti, piemēram, Eiropas Padomes cilvēktiesību konvencija un ANO Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām.

Kā redzams, Satversme prasa tikai iepriekš pieteikt pasākumu, lai tiktu iegūtas tiesības to rīkot. Arī no minētajiem starptautiskajiem tiesību aktiem izriet, ka publiskās varas nesējs var prasīt, lai to informē par plānotajām aktivitātēm, jo tādējādi tas var izvērtēt, kādas darbības jāveic, lai pasākums varētu noritēt pēc iespējas brīvāk un arī lai citu personu tiesības tiktu pēc iespējas ievērotas. Tas it īpaši attiecas uz pasākumiem, kas var traucēt satiksmes kustību vai kā citādi ierobežot citu personu brīvību. Tāpat publiskās varas nesējam tiek paredzētas tiesības ierobežot vai pat aizliegt šī pasākuma rīkošanu tikai izņēmuma gadījumos - ja tai ir pietiekams pamats uzskatīt, ka tiks būtiski aizskartas citu cilvēku tiesības, demokrātiskā valsts iekārta, sabiedrības drošība, labklājība vai tikumība. Taču atļaujas (t.i. izziņas) prasīšana nav pieļaujama, jo to neļauj normatīvo aktu hierarhijā augstāki normatīvie akti un tiesiskas valsts principi.

Tajā pat laikā arī personas nevar, vienkārši paziņojot pašvaldībai un nesaņemot izziņu, rīkot iecerēto pasākumu, jo to aizliedz likums. Likuma neievērošana var novest pie tiesiskā nihilisma un haosa, kas demokrātiskā sabiedrībā nav pieļaujams. Tāpēc, lai izvairītos no prettiesiskiem administratīvajiem aktiem un neierobežotu cilvēktiesības, pašvaldībām un tiesību aizsardzības iestādēm, interpretējot likuma "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" normas, vajadzētu ņemt vērā Satversmes virsregulējumu. Tādējādi pašvaldībai izziņa par pasākuma rīkošanu būtu jāizsniedz nekavējoties pēc pieteikuma saņemšanas, jo izziņai ir jākalpo tikai kā pierādījumam par to, ka persona pašvaldību ir informējusi. Tāpēc par izziņu būtu uzskatāma arī, piemēram, pašvaldības amatpersonas atzīme uz pieteikuma par tā saņemšanu.

Likumā ir arī noteikts, ka pieteikums ir jāiesniedz ne vēlāk kā trīs darba dienas pirms attiecīgā pasākuma norises, bet, ja pasākums ir saistīts ar transporta kustības traucējumiem, ne vēlāk kā septiņas darba dienas iepriekš. Pieteikumus, kas iesniegti, neievērojot šo termiņu, pašvaldība ir tiesīga neizskatīt. Ņemot vērā iepriekš minēto, arī jēdziens “neizskatīt” būtu jāinterpretē atbilstoši. Tā kā pieteikums ir tikai informatīvs dokuments, tas nav jāizskata, bet gan jāpieņem zināšanai. Būtu saprātīgi noteikt kādu termiņu (it īpaši, ja pasākums var traucēt satiksmes kustību), kurā pieteikums ir jāiesniedz obligāti pirms pasākuma, lai pašvaldība varētu veikt sagatavošanās darbus. Jāņem vērā arī likuma pašreizējais formulējums "pašvaldība ir tiesīga". Tātad, ja nav ievērots triju dienu termiņš, tas nerada uzreiz pamatu pašvaldībai neizdot izziņu. Tādējādi pašvaldības atteikums izdot izziņu par pasākuma rīkošanu, pamatojot to tikai ar šo termiņu, ir prettiesiski izdots administratīvais akts. Pašvaldībai noteikti ir jāpamato, kāpēc tieši tik ilgs laiks tai ir nepieciešams pirms pasākuma norises. Savukārt tiesiskās paļāvības princips prasa – ja līdzīgā gadījumā pašvaldība ir izsniegusi šo izziņu ātrākā termiņā, piemēram, dienas vai divu laikā, nākamajā reizē šis termiņš nevar būt garāks bez īpaša pamatojuma.

Interesanti, ka pat Latvijas 1923. gada likums "Par sapulcēm" saturēja mūsdienīgāku regulējumu. Sapulce tās rīkotājam bija jāpiesaka vismaz 24 stundas pirms sapulces atklāšanas attiecīgajai policijas amatpersonai, kurai pēc pieprasījuma bija jāizdod apliecība pieteikšanas dienā. Savukārt ne vēlāk kā 12 stundas pirms sapulces sākuma iekšlietu ministrs ar savu rīkojumu varēja aizliegt sapulces, kuru mērķis ir noziedzīgs vai arī kuru sarīkošana apdraud atklātu mieru un drošību.

Nobeigumā vēl gribu norādīt uz šobrīd Saeimā izskatāmajiem likumprojektiem, kas paredz drastiskus sodus par likuma "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" neievērošanu, neskatoties uz tā prettiesisko regulējumu. Piemēram, Krimināllikumā tiek paplašināta dispozīcija par sapulču, gājienu vai piketu noteikumu neievērošanu. Savukārt Administratīvo pārkāpumu kodeksa 173.3 pantā, kas šobrīd Saeimā jau ir 3. lasījumā, par sapulču, gājienu un piketu, kā arī publisko izklaides un svētku pasākumu organizēšanas un norises kārtības pārkāpšanu tiek palielināts sods. Proti, fiziskām personām paredzēts sods no 100 līdz 250 latiem (šobrīd tas ir līdz 100 latiem) un no soda veidiem tiek izslēgts brīdinājums, kas līdz šim tika bieži piemērots par formāliem pārkāpumiem. Tādējādi pēc grozījuma stāšanās spēkā, piemēram, ja vientuļš pensionārs bez pieteikuma nolems Rātslaukumā piketēt pret Rīgas domes atteikumu piešķirt sociālo dzīvokli, viņam būs jāpiemēro vismaz 100 latu sods, kas krietni pārsniegtu viņa mēneša ienākumus. Līdzīgi grozījumi ir paredzēti vēl vairākos pantos, kas paredz sankcijas par sapulču, gājienu un piketu noteikumu, kā arī sabiedrisko organizāciju darbības uzsākšanas un izbeigšanas noteikumu pārkāpšanu. Tādējādi kādu populistisku mērķu vadīts un gribot ar likuma palīdzību vērsties pret konkrētiem protestu gadījumiem saistībā ar izglītības reformu likumdevējs faktiski vēršas pret visu pilsonisko sabiedrību kopumā un savu pilsoņu pamatbrīvībām.

Saeimai ir jāmaina policejiskās darbības tendences, gan vēlreiz izvērtējot aplūkoto grozījumu nepieciešamību, gan arī tuvākajā nākotnē izstrādājot kvalitatīvi jaunu un demokrātiskai tiesību izpratnei atbilstošu sapulču likumu. Līdz tam izpildvarai, piemērojot vai izpildot šīs likuma prasības, ir īpaša vērība jāvelta to tiesiskai interpretācijai, jo pretējā gadījumā persona Administratīvā procesa likuma kārtībā var vērsties tiesā un piedzīt no valsts vai pašvaldības gan zaudējumus, gan morālo kompensāciju. Ja arī tiesu vara nebūs pietiekami elastīga šo normu interpretācijā, drīz vien varam sagaidīt jaunas lietas Eiropas cilvēktiesību tiesā, kas galu galā var likt Latvijai ar kaunu mainīt attieksmi pret šīm pilsoniskajām brīvībām, turklāt vēl dārgi par to samaksāt.

____________________

[1] Analīze par šo likumu jau sniegta Edgara Pastara un Jāņa Plepa rakstā “Kādēļ vēlētājiem jāliedz satikt deputātu?”, kurā izteikto domu vēlos attīstīt šajā rakstā.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (10) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Juriste 10.12.2004 11:47
Nu gan, kas par tendenci uzbrukt autoram ar terminu jautājumiem - tam taču ir vārdnīcas :))

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

zinātkārais 09.12.2004 14:03
Jā, jā un vēl lai autors paskaidro, kā viņš saprot vārdu "tendences", "tiesas spriedumi" un "normas". Kad šitos paskaidros , vēlāk būs vēl jautājieni.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Edžus 09.12.2004 11:24
Ko autors saprot ar terminu "policists"?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Edžus 09.12.2004 11:22
Kā saprast autora - Saeima -policists. Ko autors saprot ar terminu "po;ocists"?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Edžus 09.12.2004 11:18
Saeima- policists pilsoniskai sabiedrībai? Autorams vispirms būtu nepieciešams paskaidrot terminu, ko viņš domā ar vādu policists? Arī: ko saprot ar gramatisku likuma izpratni?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pēteris 09.12.2004 11:06
Būtu jāpaskaidro: ko autors domā ar Saeimas policejiskajām tendencēm. Ko autora izpratnē nozīmē termins policejisks/

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Pēteris 09.12.2004 11:00
Autoram būtu jāpaskaidro, ko viņš saprot ar vārdu policejisks?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Bralis 08.12.2004 12:29
Autors pareizi uzsver, ka pašvaldības mēdz iet par tālu, un mītiņu pieteikums sāk "izvērtēt". Pašvaldības funkcijas ir mītiņa sakarā izrīkot kārtības sargus, noinformēt TTP par satiksmi. Tātad pēc būtības - termiņs būtu nosakāms, lai pašvaldība veiktu saimnieciskus pasākumus un termiņā paspētu sagatavo placi mītiņošanai.

Kas vēl bīstamāk - pašvaldības izvērtē pieteikumus politisku apsvērumu dēļ. Piemēram, leģionāru gājiens ap Brīvības pieminekli - ne tur satiksmes ierobežojumu, ne nekārtību no mītiņotāju puses, bet sociķis Tralmaks savu "piekrišanu nedod".

Par tiesiskās paļāvības principa prasībām autors būs kaut ko sajaucis. Ja iestāde izsniedz izziņu noteiktajā termiņā, princips pārkāpts netiek. Vienkāršākos gadījumos izziņu var izsniegt ātrāk, sarežģītājos - vēlāk. Ja pirms raksīšnas autors padomātu, kā viņa priekšlikums izskatītos dzīvē, droši vien redzētu, ka ierēdņi viens pēc otra kā mušas kristu no sirds mazspējas. Pietiktu vienam ierēdniecības censonim pacensties un kādu papaīru izssniegt mazliet ātrāk, lai tāds ātrums, autoraprāt, kļūtu par normu. Blēņas! Ātrāk par noteikto termiņu izdots administratīvais akts iestādei neuzliek par pienākumu citā līdzīgā gadījumā izdod līdzīgu aktu arī pirms termiņa.

Par to ka termiņi ir nesamērīgi gari, autoram taisnība. Vai pašvalība tās trīs vai septiņas dienas vaiga sviedros raujas, lai uz mītiņa vietu norīkotu 30 policistus - jāšaubās.

Bet vispār - kas ir 250 Ls naudas sods par pārliecību?!

pus-partejiskais veidojums "Delna" savā nejaušajā satikšanās reizē pie Saeimas mārketinga izdevumos ietaupīja tūkstošos par tādu publiciāti, kādu tā saņēma. Gardas meiteņu, pseido-NVO, sorosistu, politisko partiju, štābistu iniciātos mītiņus lai saskaņo, cik ilgi nepieciešams. Lielais vairums tādu mītiņu pamatā ir politisks mārketings. 89. gada mītiņos uzspļautu uz visām izziņām un soda naudām. Un ja piespriestu, samaksātu un mītiņotu no jauna, un tā bez gala.

Ceru, ka kļūdos, bet pieņemu vienīgi to, ka autors ir samērā jauns cilvēks, un viņam ir šajā valstī sava atzinīgā vecuma robežās maz bijuši brīži, kas kā īstam savas valsts pilsonim sirdsapziņa sauc iet uz ielas. Vai bijuši tādi brīži, ka liekas: "nu, viss pietiek! Jāņem sūdainu koku rokā un jāiet ielās. Ja vajadzēs obizjaņikā atsēd pa mītiņošanu, atsēdēšu. Ja miliči virsū šaus, vienalga iešu." Par laimi pēdējo 13 gadu ne tika daudz mums tādas sitācijas bijušas.

Spriežam, cik sodos maksāt - 100 vai 250 Ls, cik dienu saskaņošanai - vienu vai trīs. Miegaini un apvēlušies esam palikuši.

Torg zdjes neumestjen!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Juriste 08.12.2004 09:48
Raksts sakarīgs, piekrītu. Turklāt man radās aizdomas, ka tas sarakstīts, gatavojoties šī gada Tiesu procesa izspēlei starp Latv.augstskolām, kur šo "Sapulču likuma" normu apstrīdēšana ir viens no kāzusiem. Vēl man ir aizdomas, ka Autors nebūs viegli veicams pretinieks. Bet, no otras puses, cīņas smagums palielina azartu. Gaidīsim sestdienu :)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


EdgarsP 07.12.2004 21:28
Nu ko... labs raksts. Ka lidziga raksta lidzautors varu teikt:)) Tikai par tam 3 dienam un tiesisko palavibu var padiskutet nianses.

Tur patiesam prakse interesanti verojumi. Es pat teiktu, ka musu likumdevejs akli grib norobezoties no mitinjotajiem. Jateic, ka tiesu prakse iet preteju celju. Sobrideja judikatura liecina, ka tiesas aizvien vairak ciena personas tiesibas uz sapulcu brivibu.

Jateic, ka mani sajusmina argumenti, ko pielieto dazi politikji. Luk, Satv. 103.pantu var ierobezot 116.p kartiba. Tadelj, luk, var prasit atljauju. Bet vini skiet aizmirst, ka pastav pamattiesibas kodols, kas ietver ari to, kada veida admin.ties.att. ir noreguletas - brivi, piesakot vai sanemot atlauju. Tas ir noreguletas "piesakot" un ierobezojums darbojas taa ietvaros, nevis paari tam.

Tad jau redzes, kas notiks... bet gan jau kada tiesa iesniegs pieteikumu Satversmes tiesaa:))

Saistītie raksti