Sabiedriskās apspriedes: maisam gals vaļā?

Sabiedriskās apspriedes - tā ir iespēja desmit reizes nomērīt, lai dokumenta projekts būtu piegriezts pēc iespējas precīzi, ņemot vērā „valkātāja” – politikas „saņēmēja” – auguma īpatnības.

Iesaki citiem:

Pagājušā gada nogalē ar metodiskas rokasgrāmatas[1] izdošanu noslēdzās projekts „Sabiedriskās apspriedes: Valsts institūciju un NVO sadarbība[2]”. Aizgājušais gads ļāvis izvērtēt, vai izdevies rosināt apspriežu rīkošanu ministrijās, un sabiedriskās apspriedes kļuvušas plašāk izmantots instruments nevalstisko organizāciju (NVO) iesaistei lēmumu pieņemšanā, ministrijām strādājot pie politikas dokumentu un tiesību aktu projektiem (turpmāk tekstā – dokumentu projekti).

Cerētās projekta atskaņas ministrijās neizpalika: vieni no projekta partneriem - Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts, balstoties uz gūto pieredzi, iesaistīja projekta eksperti Ausmu Pastori plašākā četru sabiedrisko apspriežu ciklā, lai iegūtu reģionālo NVO viedokļus un piedāvātos risinājumus „Valsts programmas „Sabiedrības integrācija Latvijā” pamatnostādnēm 2006.-2010.gadam”. Sabiedrisko apspriežu laukā ar labām sekmēm pēdējā gada laikā darbojas arī Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija, iesaistot sabiedrību reģionos Nacionālā attīstības plāna tapšanā[3]. Savukārt Finanšu ministrija, rosinot nākamās septiņgades ES fondu projektu sagatavošanas nosacījumu sabiedrisko apspriešanu[4], gan neparedzēja sabiedrisku klātienes diskusiju, līdz ar to tā nebūtu uzskatāma par sabiedrisko apspriedi klasiskā izpratnē. Neskatoties uz atsevišķiem pozitīvajiem piemēriem, īpaši plaši sabiedriskās apspriedes netiek pielietotas.

Normatīvajos aktos noteikts, ka sabiedriskās apspriedes var ierosināt ministrijas, izstrādājot dokumentu projektus, kā arī Valsts sekretāru sanāksme. Šeit gan jāpiebilst, ka pēc Latvijas Pilsoniskās alianses datiem, valsts sekretāri līdz šim nav pieprasījuši veikt nevienu sabiedrisko apspriedi, ar to saprotot sabiedrības pārstāvju diskusiju klātienē. Tas liecina, ka Valsts kanceleja vēl nav apzinājusies sabiedrisko apspriežu kā dokumentu projektu uzlabošanas metodes priekšrocības. Tā vietā galvenokārt notiek vienkārša dokumenta nodošana atpakaļ ministrijām pārstrādāšanai, nenosakot, kādi sabiedrības iesaistes pasākumi veicami.

Parasti sabiedriskās apspriedes adresētas NVO nevis plašākam iedzīvotāju lokam, lai gan, ja iedzīvotājs ir īpaši aktīvs un patstāvīgi seko līdzi iespējām līdzdarboties, arī viņam netiek liegta iespēja piedalīties. Šāda pieeja ļauj ietaupīt resursus, ja apspriežu izziņošana var notikt mērķtiecīgi, izliekot informāciju par plānotajām diskusijām mājas lapās un individuāli informējot tās NVO, kuru viedoklis nepieciešams, nevis organizējot plašu sabiedrības iesaistes kampaņu medijos – to būtu nepieciešams veikt vien īpašos gadījumos. Ar NVO palīdzību iespējams arī precīzāk formulēt priekšlikumus, jo NVO parasti apvieno noteiktas sabiedrības grupas, līdz ar to vieglāk atrast „politikas adresātus” un noskaidrot viņu viedokļus. Līdzīgi rīkojas, piemēram, Lielbritānijas parlamentā, organizējot tā sauktās „uzklausīšanas” (public hearings). Svarīgi, lai arī indivīds, ja tam ir vēlēšanās un iespēja veltīt laiku, varētu iegūt informāciju un orientēties līdzdalības iespēju klāstā, un vajadzības gadījumā iesaistīties.

Šobrīd praksē var novērot virkni problēmu, kas apgrūtina sabiedrisko apspriežu praksi un to vēršanos plašumā. Viena no galvenajām problēmām ir tā, ka ministrijās nav vienota viedokļa par sabiedriskās apspriedes būtību. Nav skaidrs, vai sabiedriskā apspriede ir noteikta līdzdalības forma, kas pieprasa noteiktu metodiku, vai arī posms lēmumu pieņemšanas procesā. Sabiedriskās apspriedes ir efektīvas un atbilst savam mērķim, ja tās uztver kā noteiktu līdzdalības formu, kas ietver klātienes diskusiju, un tās var pielietot jebkurā dokumenta sagatavošanas posmā.

Ja sabiedriskā apspriede tiek uzskatīta vien par posmu lēmumu pieņemšanas procesā, šādā gadījumā par apspriedi mēdz uzskatīt gan NVO iesaisti ministriju darba grupās, gan preses relīzes izsūtīšanu plašsaziņas līdzekļiem, gan dokumenta projekta ievietošanu ministriju mājaslapās komentēšanai. Sabiedrības atsaucība šādos gadījumos ir minimāla. Šādai ministriju izvēlei par iemeslu varētu būt arī apstāklis, ka daudzkārt ministrijās vērojama atturīga reakcija uz iespēju rīkot sabiedriskās apspriedes, jo pastāv bažas, ka, ja tās kļūs par regulāru praksi, tad būs nepieciešami ievērojami resursi, lai apspriedes realizētu.

Šīs problēmas varētu sākt risināt, veicot virkni pasākumu. Ministrijās un Valsts kancelejā jāveicina izpratne par sabiedrisko apspriedi kā noteiktu sabiedrības līdzdalības formu, kas piedāvā plašākas līdzdalības iespējas, ne tikai reaģēšanu uz preses relīzi mājas lapā. Tāpat sabiedrisko apspriežu organizēšanā aktīvāk jāiesaista ministriju darbiniekus, kas atbildīgi par sadarbību ar NVO, organizējot metodiskās apmācības apspriežu organizēšanā un sadarbībā ar NVO, kā arī vienojoties par kārtību, kādā šie darbinieki sadarbojas ar ministriju sabiedrisko attiecību departamentiem un tiem departamentiem, kas atbild par apspriežamā dokumenta projekta izstrādi. Tas uzlabotu informācijas apriti pašās ministrijās un sekmētu labāku informācijas nogādāšanu arī līdz interesentiem, kuri varētu piedalīties sabiedriskajā apspriedē. Bez tam valsts institūcijām, organizējot sabiedriskās apspriedes, būtu lietderīgi sadarboties ar Latvijas Pilsonisko aliansi un NVO “jumta organizācijām”, iesaistot plašāku skaitu organizāciju noteiktu dokumentu apspriešanā. Pašreizējais Valsts sekretāru sanāksmju informācijas aprites mehānisms, kuru nodrošina Latvijas Pilsoniskā alianse, regulāri informējot NVO par darba kārtībā iekļautajiem dokumentiem[5] un iespējām līdzdarboties, var tikt pielietots arī sabiedrisko apspriežu organizēšanā, gūstot lielāku NVO atsaucību.

Viena no problēmām ir arī tā, ka nav vienotas vietas internetā, kur interesentiem uzzināt par notiekošajām sabiedriskajām apspriedēm. Latvijā ir teju 20 ministrijas, katra izstrādā svarīgus dokumentus, notiek virkne sabiedrisko apspriežu, bet par tām labākajā gadījumā var uzzināt katras ministrijas mājas lapā. Ja ministriju sabiedrisko attiecību departamenti atsūta preses relīzi Valsts kancelejas komunikāciju departamentam, informāciju par apspriedi var iegūt arī ministru kabineta mājas lapā, taču tas nenotiek sistemātiski.

Problemātiski arī, ka nav vienotas ministriju mājas lapu struktūras un paziņojumu formas par sabiedriskajām apspriedēm. Līdz ar to sekot līdzi iespējām sniegt savu viedokli ir grūti, un ministrijas sūdzas par to, ka NVO atsaucība uz mājas lapās ievietotajiem aicinājumiem līdzdarboties ir neliela. Turklāt ministrijās par apspriežu rīkošanu var atbildēt sabiedrisko attiecību departamenti, vai arī departamenti, kas atbild par attiecīgā dokumenta projekta izstrādi, kas vēl vairāk apgrūtina iespēju sekot līdzi gaidāmajām sabiedriskajām apspriedēm. Iespējas līdzdarboties būtu krietni atvieglotas, ja ministrijām būtu vienota māja lapu struktūra, kurā būtu labi pamanāma atsevišķa sadaļa “Sabiedriskās apspriedes”. Tāpat vajadzētu nodrošināt, lai par katru plānoto sabiedrisko apspriedi tiktu informēta Valsts kanceleja un informācija tiktu ievietota vienuviet Ministru kabineta mājas lapā.

Kopumā var secināt, ka sabiedrisko apspriežu maisam gals vēl ciet, un ievērojams pavērsiens, kad sabiedriskās apspriedes kā līdzdalības forma būtu plaši izmantots instruments ministriju darbā, kopš pagājušā gada vēl nav noticis. Tāpēc vēlos aicināt ministriju pārstāvjus biežāk apsvērt iespēju uzsākt sabiedriskās apspriedes - tā ir iespēja desmit reizes nomērīt, lai dokumenta projekts būtu piegriezts pēc iespējas precīzi, ņemot vērā „valkātāja” – politikas „saņēmēja” – auguma īpatnības. Jo savlaicīgāk nomēra, jo vieglāk un lētāk novērst neprecizitātes.


_________________________________

[1] Rokasgrāmata atrodama te:
http://www.nvo.lv/lat/content/lidzdaliba/sabiedriskas_apspriedes/metodiska_rokasgramata

[2] Projektu realizēja Latvijas Pilsoniskā alianse, atbalstīja Sorosa fonds - Latvija un Amerikas Savienoto valstu vēstniecība Latvijā.

[3] http://www.nap.lv/lat/attistibas_planosana_regionos/ un http://www.politika.lv/index.php?id=8931

[4] Rokasgrāmatā skaidrotas arī atšķirības starp sabiedrisko apspriedi un apspriešanu. Jāatzīst, ka plašākā lietojumā terminoloģijā nav skaidrības.

[5] http://www.nvo.lv/lat/content/lidzdaliba/valsts_sekretaru_sanaksmes



Publikācija tapusi ar Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta finansējumu valsts programmas „Pilsoniskās sabiedrības stiprināšana. 2005-2009. gads” ietvaros.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!