Atslēgvārdi:

Sabiedriskais līgums un Latvijas politiskā realitāte 20

Aptuveni pirms mēneša prezidenta Stratēģiskās analīzes komisija rīkoja diskusiju par risinājumiem Latvijas politiskās sistēmas krīzei.

Iesaki citiem:

Aptuveni pirms mēneša prezidenta Stratēģiskās analīzes komisija rīkoja diskusiju par risinājumiem Latvijas politiskās sistēmas krīzei. Viens no apspriežamajiem jautājumiem - par sabiedriskā līguma noslēgšanas iespējām. Es biju klāt, "pašūmējos" par pašu ideju gan tur, gan vēlāk ar kolēģiem, apņēmos uzrakstīt par šo tēmu blogā, bet - kā jau man bieži gadās - pārslēdzos uz citām lietām. Tomēr nupat, pārskatot pēdējo nedēļu mediju materiālus, uzzināju, ka ideja nav nekur pazudusi - dažas partijas/organizācijas ir nolēmušas to pacelt par savu karoga tēmu.

Tas nozīmē, ka šī tēma tomēr ir pietiekami svarīga, lai par to vēl diskutētu.

Tā kā neviens nav skaidri pateicis, ko konkrēti viņš/a domā ar sabiedrisko līgumu, tad atļaušu sev vispārināt tās diskusijas, ko līdz šim esmu dzirdējusi: tās visas liecina, ka sabiedriskā līguma piesaucējiem ir prātā simboliska, taču obligāti rakstiska vienošanās starp (minimums) politiskajām partijām vai (maksimums) politiskajām partijām un dažādām sabiedrības grupām (medijiem, nvo, medijiem, akadēmiķiem u.tml.) par to, kā dzīvot tālāk. Šī vienošanās slēdzama pirms vēlēšanām.

Lūk tā.

Sev neraksturīgi sākšu uzreiz ar secinājumu: manuprāt, šāda vienošanās ir lieliska ideja attiecībā uz politikas procesa, politikas kultūras un pat sabiedrības grupu savstarpējo attiecību jautājumiem, taču nekam neder attiecībā uz ekonomikas un sociālajiem jautājumiem.

Tā kā redzu, ka ieraksts veidojas pārāk garš, nolēmu to sadalīt "porcijās". Tiem, kam interesē konkrēta tēma, ziņoju, ka tās izkārtotas šādā secībā:

1. Vienošanās par labu politikas procesu: kādi tur varētu būt elementi?

2. Kādēļ esmu pret sabiedriskajiem līgumiem par ekonomikas jautājumiem?

2.1. Kādēļ biznesa "nodiktēts" sabiedriskais līgums nevar būt efektīvs?

3. Latvijas reālpolitika un ekonomiskie jautājumi



* * * * *

1. Vienošanās par labu politikas procesu: kādi tur varētu būt elementi?

Kas idejā ir lielisks? Man šķiet, ka šī varētu būt fantastiska iespēja vienoties par risinājumu (vai kaut vai - kopīgu skatījumu uz) tām problēmām, kas ir raksturīgas Latvijas politiskajam procesam. Piemēram:


  • par procesu, kādā tiek pieņemti valstī svarīgi lēmumi (sākot ar augstu amatpersonu iecelšanu amatos un beidzot ar grozījumiem valsts budžetā). Teiksim, cik ilgu laiku iepriekš sabiedrība jāinformē par iespējamām alternatīvām, kā sabiedrība var tikt iesaistīta lēmumu pieņemšanā (un kādi ir izņēmumi, kas attaisno atkāpes no atklātības, sabiedrības iesaistīšanas , u.tml)

  • kā organizējamas attiecības starp pozīciju un opozīciju tā, lai opozīcija netiktu izslēgta no visām politikas norisēm;

  • kādā veidā politiskas amatpersonas atskaitās par saviem (ne)darbiem (piemēram, kādos gadījumos ministriem jāatkāpjas no amatiem);

  • kas ir pārskatāms Latvijas esošajā regulējumā vai praksēs, lai cilvēkiem būtu plašākas iespējas ietekmēt politiskos lēmumus (piemēram, pašvaldību referendumi, e-petīciju iesniegšanas iespējas, mazāk formālas attiecības starp valsts amatpersonām un sabiedrību caur sociālajiem tīkliem. u.tml.);

  • par savādāku starpetnisko komunikāciju gan Latvijas politikā, gan medijos (tā, lai netiktu reproducēti ienaidnieku tēli);

  • atbildīgas komunikācijas principi par politiku un demokrātijas institūciju darbu - noteikti varētu atrast kādus standartus, kas ļautu cerēt samazināt Latvijas publiskajā telpā esošo demagoģiju vai uz stereotipisku domāšanu balstītu paštaisnumu;

  • apliecinājums cieņpilnai attieksmei pret "citādi domājošajiem", ja šī "citādība" ir savienojama ar Eiropā pieņemtajām vērtībām. It sevišķi svarīgi Latvijas gadījumā šādi apliecināt būtu attieksmi pret atšķirīgiem ekonomiskiem, nacionāliem un dzīvesstila jautājumiem. Pēdējie gadi apliecinājuši, ka ļoti noderētu arī apliecinājums cieņai pret nevardarbīgiem protestiem, pat ja tie notiek ar nekonvencionāliem līdzekļiem (sākot ar telšu pilsētiņām un beidzot ar īslaicīgu ielu bloķēšanu vai pieķēdēšanos pie kādas institūcijas durvīm).



Tiktāl par to, ko var.

* * * * *

2. Kādēļ esmu pret sabiedriskajiem līgumiem par ekonomikas jautājumiem?

Un tagad mani apsvērumi par to, kādēļ esmu visai kategoriski pret mēģinājumiem kaut ko "noslēgt" par ekonomikas vai sociālajiem jautājumiem. Īsumā: tādēļ, ka es neredzu, kādā veidā ir iespējams nonākt līdz šādam līgumam pa ceļam nemanipulējot ar jau tā pamatīgi apjukušo Latvijas iedzīvotāju vairākumu.

Cēlonis? Tas pats, ko jau vairākkārt esmu aprakstījusi: Latvijā nav vienlīdzīgu "pušu", kam par šādu līgumu diskutēt. Dažādu iemeslu dēļ Latvijā ir ļoti spēcīga uzņēmēju/biznesa "publiskā klātbūtbne" un ļoti vāja - arodbiedrību, "parasto cilvēku" vai trūkumcietēju problēmu publiskā redzamība. Milzu asimetrija ir resursos, uzkrātajā intelektuālajā ekspertīzē, informatīvajā atspoguļojumā, pārstāvībā, ietekmē un līdz ar to sabiedriskajā leģitimitātē. Starp citu, manis pieminētā diskusija bija tam lielisks atspoguļojums: tur bija uzaicināti vairāki pārstāvji no darba devēju organizācijām un neviens no arodbiedrībām. Atļaušos minēt, ka kādu 90% dalībnieku uzskati par sociālekonomiskiem jautājumiem bija labēji vai vismaz centriski labēji.

Un tas, droši vien, ir objektīvi, jo viedokļu līderu, kas Latvijā skatās uz ekonomiku no tādas perspektīvas, ko Rietumeiropā pieņemts saukt par kreisu vai centriski kreisu, ir ārkārtīgi maz (es pat teiktu, ka arī centriski-labējais skatījums kā, piemēram, A.Merkelei, Latvijā nav plaši izplatīts - pēc savas domāšanas esam labēji un ultralabēji) . Starp Latvijas viedokļu līderiem dominē cilvēki, kas par ekonomiku vai nu domā ļoti labējās kategorijās, vai nedomā vispār.

No vienas puses, šāds status quo ļāva izvairīties no plašiem protestiem pret ārkārtīgi skarbajiem risinājumiem krīzei (jo nebija kam cilvēkus mobilizēt protestiem), taču - no otras puses - es nezinu citu valsti, kurai Starptautiskais Valūtas fonds (institūcija, kurai jau desmitgadēm tiek pārmesta pragmatiska nežēlība pret grūtības nonākušajiem) būtu pārmetis to, ka tās politiķi par maz domā par sociāli mazaizsargātajiem un nez kāpēc izvairās no progresivitātes nodokļu sistēmā (mediji, cik atceros, pat šīs atziņas neatspoguļoja, jo acīmredzot neuzskatīja, ka tā ir problēma). Man šķiet, ka tas ir visai apšaubāms gods...

OK, kāds tam ir sakars ar sabiedrisko līgumu?

Tāds, ka labējais diskurss par "pareizu" rīcību Latvijā ir hegemonisks un tas nozīmē, ka sabiedriskais līgums tiks rakstīts tieši no šīs perspektīvas (nevis kā kompromiss no labējā un kreisā skatījuma).

Kas raksturo labējo diskursu Latvijas gaumē?

1) uzsvari uz idejām par mazāku valsti (atteikšanos no pēc iespējas daudzām valsts funkcijām), nodokļu samazināšanu vai universālu valsts pakalpojumu aizstāšanu ar individuālām labdarības akcijām. Parasti nāk komplektā ar "atziņām", ka Latvijā valsts īpatsvars ekonomikā un nodokļi ir pārāk augsti (kas tiek vienkārši proklamēta kā fakts, bez salīdzinājuma ar citām Eiropas valstīm)

2) kautrīga klusēšana par nodokļu mazināšanas vai valsts sektora atlaišanas sociālajām sekām, valsts iespējām radīt darbavietas, ienākumu pārdales (caur nodokļu sistēmu) politikām par labu sabiedrības vājākām grupām, sociālās nevienlīdzības mazināšanas vēlamību, apjomīgu ienākumu pārdali kā automātisku ekonomikas stabilizēšanas mehānismu (kas nāk par labu arī biznesam)

Tam alternatīvas piedāvā tikai retais (kā vērtīgāko un pārdomātāko literatūru varu ieteikt Jāņa Ošleja rakstus/tvītus), tādēļ daudziem pat prātā neienāk, ka par ekonomiku un sociālajiem jautājumiem iespējams pat DOMĀT savādāk. Arī tie, kas no lielākas valsts klātesamības ekonomikā varētu tikai iegūt, uz sociālekonomiskajām norisēm skatās no galēji labējās/biznesa interešu prizmas. [Starp citu, apgalvojums, ka Latvijā lielāka ietekme ir (nosacīti) konservatīvajam skatījumam salīdzinājumā ar sociāldemokrātisko, nebūs sevišķi precīzs. Jo ir daudz trakāk. Mums ir kropļots pats diskusiju laukums (dēļ apzīmējumu labējs/kreiss etniskās dimensijas; dēļ tā, ka Latvijā neizveidojās sociālpolitisko jautājumu mediji, kas vienlaicīgi bija pieņemami inteliģentam cilvēkam un pārstāvētu sociāldemokrātisku skatījumu u.tml.)]

Tieši tādēļ es uzskatu, ka pašreizējos apstākļos jebkādas sabiedriskas vienošanās, ja tajās būs kas teikts par nodokļiem, IKP pieaugumiem, valsts lomu, nevar būt nekas cits kā manipulācija ar sabiedrību. Šādos apstākļos vienoties par sabiedriskā līguma izveidi ir tas pats, kas augstmaņiem galmā nolemt par to, kādai būs būt padoto nākotnei.


  • 2.1. Kādēļ biznesa "nodiktēts" sabiedriskais līgums nevar būt kvalitatīvs?

    Tas, ka labējais skatījums uz ekonomiku Latvijā ir hegemonisks, nenozīmē, ka tas ir arī kvalitatīvs. Diskusiju un padziļinātas refleksijas trūkumam par ekonomiskajiem un sociālajiem jautājumiem ir bumeranga efekts attiecībā uz tiem, kas pirmajā acu uzmetienā no tā iegūst. Tas tādēļ, ka tieši diskusijās ar cita viedokļa pārstāvjiem rodas vajadzība domāt par saviem priekšstatiem un nepieciešamības gadījumā tos koriģēt, piemērot realitātei. Ja neviens tos neapšauba, tad tie tā arī paliek - ideoloģisku pārliecību un sajūtu līmenī, kas "skan pareizi", bet realitātē var izrādīties utopiski. Piemēram, - ka nodokļu samazināšana rezultēsies ar biznesa renesanci un lielākiem ienākumiem valsts kasē.

    Mani līdzšinējie iespaidi liecina, ka Latvijā - dažādu perspektīvu vienlīdzīgas konkrences neesamības dēļ- daudz kas ļoti svarīgs notiek pēc ideoloģiskas inerces. Piemēram, bija jāpaiet gandrīz gadam, lai es no darba devēju organizāciju pārstāvjiem izdzirdētu, ka nu viņi saprot, ka valsts darbinieku masveida atlaišanām vai budžeta samazināšanai uz iepirkumiem ir negatīva ietekme uz viņu pašu biznesu. Lai gan cēloņsakarība, šķiet, bija tik vienkārša. Vēl pēc gada, iespējams, jau būs aprēķini par to, vai tiešām jebkāds nodokļu pieaugums (pret ko tik ļoti cīnās darba devēju organizācijas) biznesam kaitē vairāk nekā klientu zaudēšana tādēļ, ka klienti kļuvuši maksātnespējīgi (jo atlaisti no valsts darba vai zaudējuši pabalstus).

    Manuprāt, mēs tik dziļā krīzē iekļuvām arī lielā mērā ideoloģiskās inerces (līdzās politisko lēmumu pieņēmēju savtīgajām interesēm attiecībā uz nekustamo īpašumu tirgu) un atsvara mehānismu trūkuma dēļ. Vispārējā ekonomikas liberalizācijas paradigma nebija labvēlīga idejām par lielākiem nodokļiem uz darbībām ar nekustamajiem īpašumiem, ierobežojumiem kredītu ņemšanai eiro, striktākai uzraudzībai par banku darbību vai nekustamo īpašumu kreditēšanas bremzēšanai. Tā kā šķita, ka viss notiek pareizi (jo IKP taču auga), tad nenotika arī padziļināta refleksija, - kolektīvais kapteinis (uzraudzības iestādes, ministri, opozīcija, mediji, ekonomikas lietpratēji) pārstāja skatīties kartē, bet tā vietā devās izklaidēties, atstājot kuģi peldēt pa straumi pretī vēl neredzamajām klintīm.

    Grūti teikt, vai ietekmīgāka "kreisā" domāšana būtu caursitusi šo inerci - taču tā varēja nospēlēt atsvara funkciju. Piemēram, kaut vai sociālo programmu vārdā apliekot darījumus ar kapitālu un nekustamajiem īpašumiem ar lielākiem nodokļiem . Valstij pārdalot lielāku kopējo daļu par labu sociāli mazaizsargātajiem, rastos krīzes laikā vēlams blakus efekts: papildus automātiskie stabilizatori (tik katastrofāli nesaruktu patēriņš, jo, piemēram, bezdarbnieka pabalsts tiktu piešķirts ilgāk vai garantētais minimums būtu lielāks). Iespējams, ka arī tad, kad Latvijai bija jāizšķiras starp ārējo un iekšējo devalvāciju, būtu bijušas skaidrāk iezīmētas šo alternatīvu sociālās sekas.

    Tādēļ man šķiet, ka pareizs līdzsvars starp "kreiso" un "labējo" domāšanu un rīcību sargā abas šīs perspektīvas pašas no savām pārmērībām. Šis līdzsvars nevar būt balstīts elites noteiktajos stratēģiskajos nākotnes plānos (piemēram, mēs kā sabiedrība pēc 10 gadiem gribam mūsu ekonomiku redzēt ar 20% Zviedrijas iezīmēm, 30% ASV, 30% Krievija, 20% Singapūras) , bet gan ARGUMENTĒTOS IKDIENAS KOMPROMISOS starp abiem domāšanas veidiem (liberalizācijas un sociāldemokrātisko). Tikai tad tas var būt dzīvotspējīgs (pietiekami elastīgs). Tad, ja konkrētas ekonomiskās izšķiršanās balstās konkurējošos un argumentatīvos skatījumos gan no liberalizācijas ieguvumu, gan sociālo seku un ietekmes perspektīvas.

    Šāda līdzsvara Latvijā vēl kādu laiku nebūs. Alternatīvas galēji labējam diskursam top lēni, - pat ja vārdos "kreiso" nav maz, par šiem jautājumiem maz kurš ir gatavs patiesi DOMĀT. Lielākoties kreisais diskurss, ko redzu Latvijas publiskajā telpā (par laimi ar dažiem, bet spilgtiem izņēmumiem), ir tikpat primitīvs kā dzelžaina ticība tirgus liberalizācijai. Vienīgi "valsts" kā galvenais krīzes vaininieks tiek aizstāta ar apzīmējumu "neoliberālisms". Rūpes par parastā cilvēka labklājību (piemēram, kā pēc iespējas cilvēkus pasargāt no strukturālo reformu - t.sk. visas modīgās idejas par vaučeru sistēmu u.tml. - negatīvajām sociālajām sekām), kas taču ir mūsdienu kreisās domāšanas stūrakmens, joprojām ir sekundāras.



* * * * *

3. Latvijas reālpolitika un ekonomiskie jautājumi

Kontekstā ar sabiedriskajiem līgumiem par ekonomikas vai sociālajiem jautājumiem, vēlos pateikt dažus vārdus par Latvijas patreizējo politisko realitāti. Manuprāt, politisko spēku izvietojums pirms vēlēšanām ir ļoti tālu no tā, lai vairākumam vēlētāju būtu iespēja pārdomāti izvēlēties savai ekonomiskajai pārliecībai atbilstošo spēki. Jo kādi ir nopietnākie politiski spēki?

1) Vēlēšanās piedalīsies un visticamāk vislabākos panākumus gūs divi rosoltipa partiju konglomerāti - Saskaņas Centrs un Vienotība. Pirmais pozicionējas ekonomiskajos jautājumos vairāk pa kreisi, otrais - pa labi. Abiem tuvība ekonomiskos jautājumos nav galvenais eksistences vai apvienošanās vai pat vēlētāju atbalsta iemesls. Abu sastāvā ir cilvēki ar tik atšķirīgiem uzskatiem par ekonomiku, ka paļauties uz to, ka partijas oficiālie uzstādījumi kaut ko nozīmē reālajā politikā, būtu vairāk kā naivi.

2) Biznesa partijas vai to iespējamā apvienība - TP, LPP/LC. Jā, šīs ir partijas, par kurām varētu, daudz galvu nelauzot, nobalsot ekonomiski vislabējāk noskaņotā Latvijas iedzīvotāju daļa (ja, protams, viņus neatbaida šo partiju reputācija) . Esmu visai pārliecināta, ka "dabiskais" šo partiju elektorāts nepārsniedz 5-8% - tādēļ šīs partijas nekad nav fokusējušās tikai uz šāda tipa vēlētāju un mēģināja ar reklāmām "piemanipulēt" (ar māmiņalgām, darītāju pozicionējumu u.tml.) arī citus.

3) ZZS - konjunktūru izprotošs veidojums, kura ideoloģiskā pozicionēšanās ir visai miglaina, toties tā vienīgā no nopietnajām "latviskā" flanga partijām mācējusi sadzirdēt Latvijas iedzīvotāju vairākuma sabiedriskajās aptaujās paustās alkas pēc progresīvām nodokļu likmēm. Tas tai dos visai lielas priekšrocības, jo tā ir ārkārtīgi vienkārši uztverama un populāra ideja, kas neprasa daudz papildus argumentus, taču ļauj izdevīgi izcelties uz citu "labēji latvisko" fona.

Lai gan man šobrīd jau ir skaidri šīs parādības iemesli, tomēr - katru reizi, kad es iedomājos Latvijas politisko partiju spektru - mani no jauna šokē tas, ka, neskatoties uz sabiedrisko pieprasījumu (sab.domas aptaujas par valsts pakalpojumiem. valsts lomu ekonomikā, nodokļu sistēmu u.tml.) latviskajā runājošajā flangā nav spēcīga centriski kreisā vai kreisā piedāvājuma. Ar nelielām niansēm partiju ekonomiskie piedāvājumi ir ļoti līdzīgi un, maigi sakot, īpaši nepiedāvā jaunas, svaigas idejas, pēc kurām sabiedrība arī ir izslāpusi.

Iemesls ideju trūkumam? Tas pats.

Gandrīz visas "labēji latviskās" partijas uz ekonomiku skatās no dziļi labējas perspektīvas, kuras ietvaros nav tik daudz variāciju iespēju, lai katram politiskajam spēkam būtu viegli vēlētājam izskaidrot savu īpašo "nišu". Tas ir viens no iemesliem, kādēļ Šķēles atgriešanās "nenostrādāja" - viņam nav daudz ko piedāvāt tādu, lai vienlaicīgi: 1) citi politiskie spēki par to nebūtu iedomājušies un 2) ideja sajūsminātu arī kādu ārpus visai šaurā "dabiski superlabējā" elektorāta.

Latvijas vēlētājam jaunas, svaigas idejas var nākt gandrīz tikai no "kreisās" perspektīvas. Tādēļ tik fantasmagoriska šķiet partiju nevēlēšanās (pat izdzīvošanas vārdā!) runāt, piemēram, par nodokļu sistēmas pārbūvi vai konkrētiem paņēmieniem cīņai ar bezdarbu (kaut vai ar valsts subsidētām darba vietām, kaut vai atsakoties no "iekšējās devalvācijas" scenārija tad, ja vēl vairāk jācērpj sociālās programmas)

Pat vairāk - Latvijas jau tā ļoti labējam partiju spektram izdevies nobīdīties (salīdzinājumā ar Eiropu) vēl vairāk pa labi, atsevišķām ietekmīgām partijām (TP, JL, LPP/LC) krīzes laikā uzsākot Latvijas biznesa glorificēšanas aktivitātes. Motto: bizness - mūsu vienīgā cerība, tāpēc izdabāsim katrai uzņēmēju iegribai. Ja bizness nevēlas, lai tiktu paaugstināti nodokļi un vēlas, lai tiktu samazinātas valsts funkcijas, nu tad apgriezīsim sociālās programmas. Tas, kas tiek noklusēts- bizness būs vienmēr, ja vien būs biznesa iespējas. Arī augstu nodokļu valstīs. Valstij ir jāvada bizness (= jārada droši apstākļi un jāorientē uz inovācijām un augstu pievienoto vērtību) nevis jāiet tā pavadā.

Man ir visai interesanti skatīties uz šīm biznesa glorifikācijas tendencēm un it sevišķi uzņēmēju politiskās ietekmes "legalizēšanas" tendencēm. Interesanti tādēļ, ka mana iekšējā sajūta saka, ka ar šo nu ir pārkāpta sabiedrības tolerances robeža. Latvijas sabiedrībā pat vairāk nekā daudzās citās sabiedrībās nav nekādas mīlestības pret biznesu (tādēļ, ka bizness šeit veidojās un funkcionēja visai mežonīgā, kampnieciskā formā, kā arī traucēja veidoties normālai uzņēmējdarbībai). Vēlētājs pacieta līdzšinējās"latviski labējās partijas tikai tādēļ, ka tām nebija labas alternatīvas. Tad kādēļ lai šiem vēlētājiem rastos mīlestība pret konkrētiem biznesmeņiem, it sevišķi tiem, par kuru līdzšinējās darbības metodēm ir visai daudz "tautas nostāstu"? Ko tad šie uzņēmēji kampaņas laikā darīs, lai vēl vairāk nesatricinātu jau tā niknos Latvijas vēlētājus (ja atmetam balsu vai mediju pirkšanu)?

Atkal pozitīvisma akcijas? Bet tas strādā tikai apstākļos, kad cilvēki principā ir gatavi uz dzīvi skatīties caur rozā brillēm - tad, kad ekonomikā ir uzplaukums un cilvēki nejūtas apdraudēti. Citos apstākļos " pozitīvā domāšana" ir vienkārši kaitinoša.

Lepoties ar saviem labajiem darbiem? Bet tas automātiski radīs jautājumus, cik godīgi šie uzņēmēji tikuši pie naudas, lai šos darbus darītu, vai labie darbi nav tikai pirmsvēlēšanu triki un vai viņi nav bijuši pie vainas tam, ka Latvijā nav tādas nodokļu sistēmas, lai sabiedrība varētu atļauties šīs lietas darīt arī bez individuāla (un tādēļ subjektīva) mecenātisma.

Ja man ir jāiedomājas viena lieta, kas varētu novest Latvijas sabiedrībai līdz stadijai, kad atkal notiek mētāšanās ar akmeņiem, tad tas būs uzņēmēja tēls, kurš "treknajos gados" bijis tuvs politikai, savu bagātību sarausis apšaubāmā ceļā, bet nu krīzes laikā, neilgi pirms vēlēšanām, uzdodas par tautas saulvedi un demonstratīvi lepojas ar to, ka trūcīgajiem organizē zupas virtuves.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (20) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Iveta Kažoka 08.04.2010 18:28
Kalvi,
" Kādā veidā vispār šajos krīzes apstākļos var pārbūvēt nodokļu sistēmu? "

2+3. Grūti vērtēt par to, cik reāli (daudzas lietas, kas iepriekš šķita nereālas, šobrīd notiek), taču kā politiskās idejas (pieeja) tās vismaz pagaidām šķiet svaigas.

"uzņēmējiem kā tādiem Latvijā nav lielas ietekmes, ja vien viņi nepieder pie politmafijas un nesaņem dāsnus valsts pasūtījumus"

Es, protams, ka domāju ne visus Latvijas uzņēmējus. Drīzāk daļu no tās kompānijas, kas šobrīd gatavojas doties politikā (neskatoties uz to, ka arī iepriekš viņi viegli varējuši politiku ietekmēt vai viņu bizness bijis veidots uz valsts pasūtījumiem).



meinhardt,
"Man liekas, ka SC tomēr ir koherentāks nekā Vienotības bloks, vismaz ir grūti SC blokā ieraudzīt kādu labēju politiķi, kamēr Vienotības blokā SCP ir pietiekoši kreiss (vismaz vārdos). "

Mana saskarsme ar SC politiķiem liek domāt, ka pārliecinātu sociāldemokrātu tur ir maz (it sevišķi starp ļaudīm, kas pārstāvēja Jauno Centru) - lielākā daļa cilvēku vispār nekā nepozicionējas, jo par ekonomiku nav aizdomājušies. SC ir ne mazums cilvēku, kas ir (vārdos) kreisā partijā tikai tādēļ, ka Latvijas "krievu partiju" flangā jau nekā (vārdos) labēja nemaz nav [pretēja problēma tam, kas ir "latviešu" flangā].

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

stalins 07.04.2010 13:27
piekrītu autorei.Vēlmē pēc šāda liguma-tā ir vēlme pēc fikcijas ,tas ir "itkā " līgums ,kurā pārstāvēta tikai viena puse.Kam gan šāds "līgums " varētu būt vajadzīgs? Manipulācijām un noteiktas politikas legalitātes veicināšanai.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

uldis 06.04.2010 22:33
Motto: bizness - mūsu vienīgā cerība, tāpēc izdabāsim katrai uzņēmēju iegribai. Ja bizness nevēlas, lai tiktu paaugstināti nodokļi un vēlas, lai tiktu samazinātas valsts funkcijas, nu tad apgriezīsim sociālās programmas.
-----
Labējās politikas pamatlicējs Adams Smits ir teicis:"Individa pašlabumu-veselīgo egoismu viņš uzskata par saimnieciskās darbības pamatu,kādēļ individualisms ir tautsaimniecības pamats, pretēji kolektivismam.
Mums jāņem vērā ka "veselīgais egoisms"var izmainīties kādā citā formā, tādēļ bizness ir stingri jāuzmana.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

uldis 06.04.2010 21:51
Latvijā valsts vara pieder kleptokrātiem; nevis labējiem vai kreisajiem.
------
Bet varbūt arī plutokrātiem un oligarhiem arī ir kāda teikšana. Lai popularizētu kreiso politiku vajadzētu izdot K.Marksa un viņa sekotāju kreiso fašistu gara darbus.Ko tur muļķoties ar amerikāņi B.Klintonu,bīsties dieva,bet vēl vairāk " amerikāņu imperiālismu".

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ilžux 06.04.2010 00:50
šitai autorei ir spēks! Man jau liekas - reāli labs raksts! Baigā meitene, jāiet izčekot, kas viņa tāda ir! izsaku atzinību.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

jumors 05.04.2010 18:12
Cien. Pinjon. Mums te ir Latvija un daži indivīdi runā paši pretī sev, lai tikai pierādītu kādai domājošai sievietei, ka viņa ir pilnīga muļķe un dara to ko nevajag.....

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pinjons 05.04.2010 17:12
Mani savukārt pārņem šausmas lasot IM komentārus - izskatās ka patreizējā Latvijas situācija (likumsakarīgs līdzšinējās "gāzes grīdā" un nelikšanās ne zinis par "vaukšķiem" sistēmas rezultāts) joprojām dažiem labiem neko nav iemācījusi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM>meinhardt 05.04.2010 09:21
Vienkārši savādāk nav nekādas jēgas. Ja vajag vairāk vētīt , kas liedz izmainīt likumdošanu vētīšanas virzienā. Tikai nu viemēr jābūt kādam pamatojumam. Nevis tāpēc ka modes lieta un kādi citi kaut kur tā dara.
Ja par to sabiedrības līgumu tad esmu vispār diezgan skeptisks.
Bet ja tomēr , tad - 1. par politikas processu. Kā sabiedrībai tā politiķiem savstarpēji jāuzņemas stingri turēties sabiedriski politiskās iekārtas (parlamentārā demokrātija , pagaidām) rāmjos. Īpaši tas attiecas uz mēdijiem un tā teikt politikas ekspertiem.
2. par ekonomiku. Vajadzētu saprast ka no ražojošās sfēras var izspiest nodokļus tik cik var izspiest. Nevis tik cik gribētos. Nebūtu jau slikti ja nodokļu slieksni varētu nofiksēt un rakstiski noformulēt. Katrā ziņā Latvijā manuprāt katastrofāli trūkst tādu kā ekonomisku tā sociālu indeksu , kuri lielākai dļai būtu saprotami , un kuriem sabiedrība varētu sekot līdzi. Līdzīgi kā akciju kursiem biržā , un izdarīt secinājumus par valsts virzību un novērtēt valdības un politiķu darbu utt.
Kas attiecas ka kādi uzņēmēji - naudas devēji vēlas slēgt kadus līgumus ar kādām partijām? Nav tak aizliegts. Un tā jau ir tikai pašu līgumslēdzēju pušu darīšana. Sabiedrībai tur nemz nav ko jaukties , tikai vērot un izdarīt secinājumus par to kādi līgumi tiek slēgti.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

meinhardt 04.04.2010 23:29
Visas celšanas amatos tāpat līdz šim jau būs pietiekami aprakstītas esošajā likumdošanā , kur nu vēl vairāk.
---

Tās ir aprakstīts, bet diskusija jau ir par to, vai nevar savādāk. ASV piem., nominācijas tiek ļoti pamatīgi vētītas. Ja iet runa par Augstākās tiesas tiesnesi, tad politiķi un viņu pārstāviju iet caur katram tiesnaša agrāk taisīta spriedumam, intervijai un rakstam. "Dzīvā noklausīšanās" komisijās vien sastāda vairāk kā 1000.lpp teksta. Balstojumi par visām nominācijām ir atklāti. Mazākumam - 41 no 100 senatoriem - ir tiesības nomināciju aizturēt begalīgi ilgi, kas kontroversiālos gadījumos arī notiek. Nevajag iedomāties, ka Latvija ir "Saules pilsēta" un šeit ir atrasta pilnīgā patiesība par valsti. Tā ir ar daudziem citiem jautājumiem arī.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM 04.04.2010 23:04
Izlasīju pirmā punkta apakšpunktus. Mani pārņem šausmas. Kažokas kundzei laikam nav ko darīt ka nodarbojas ar tādu muļķību radīšanu. Visu šito kārtību aprakstīt likumos? To tak nav iespējams realizēt. To var iesākt , bet to nevar pabeigt. Visas celšanas amatos tāpat līdz šim jau būs pietiekami aprakstītas esošajā likumdošanā , kur nu vēl vairāk.
Nesaprotu vienu , nu kāpēc Kažokas kundze tik traki tendēta uz sabiedrības iesaistīšanos politikā , un pie tam tādā veidā kas grauj visu esošo sistēmu. Kāpēc Kažokas kundzei vajag jaukties iekšā tur kur nav paredzēts jaukties iekšā. Lai tak amatpersonas beidzot pašas ieceļ un atlaiž citas amatpersonas , kā tam arī jābūt. Kārtība tak ir likumos sīki aprakstīta , gandrīz par katru amatpesonu. Vienreiz tak jābeidz vaukšķiem no malas visas tautas vārdā nesodīti jaukties pa valsts mehānismu.
Tāpat , Kažokas kundzei redz vajag aprakstīt kad amatpersonai būtu jāatkāpjas kad ne. Vai tad tas nav tāpat skaidrs? Tas tak izriet no vispārējās nerakstītiem morāles un ētikas principiem. Varbūt Kažokas kundzei vajag vairāk ārdomāt par morāli un ētiku?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

meinhardt 04.04.2010 21:53
p.s. Aizņemties var pie nosacījuma, ka valdībā ir cilvēki, kas redz iespēju naudu ieguldīt, nevis tikai izlietot kārtējām vajadzībām. Labējiem šāda redzējum nav un tie arī nevēlas, ka būtu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

meinhardt 04.04.2010 21:52
Un krīzes laikā parastais risinājums ir aizņemšanās, ko vislabāk ir darīt ārzemēs. Rīgas izsoles rāda, ka jau pašlaik Latvija var dabūt 5.5% aizdevumu uz diviem gadiem, kurā, pie tam, ir iecenoti visi devalvācijas riski. Bet Grieķijas, Lietuvas u.c. piemēri rāda, ka par 6-7% var dabūt EUR aizdevumu, kas ir ilgāks nekā 5-7 gadi. Galu galā - Latvijai tas tik un tā būs jāsāk darīt pēc gada vai diviem. Un par 3% aizdevumu vajadzētu aizmirst - vairāk nekā 3% maksā pat ASV un Vācija par ilgtermiņa aizdevumiem, mazāk uzticamām valstīm nāk vismaz 0.5-1%punkts klāt, bez tam - pašreizējās likmes neturēsies ilgi. Vesturiski der atcerēties ka 6-7% procentus par savu aizdevumu dabūja maksāt pat Amerika, pēc tam, kad bija "piedzīvojusi" Reigana un Buša prezidentūru (ar zemo nodokļu mantrām), kuru pēc tam Klintonam vajadzēja sakopt, kas, protams, viņam (ar amerikāņu atbalstu) arī izdevās.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

meinhardt 04.04.2010 21:26
Un par Latvijas uzņēmējiem - tā ir, ka daži ir labāki, bet daži sliktāki. Bet tam ir iemesls arī maz attīstītajā inovāciju vidē, kas ir Latvijā. Citās valstīs cilvēks, ka studē doktorantūrā (sevišķi zinātnē un inženierzinātnēs) var veltīt laiku saviem projektiem. Daži neizdodas (bet tas nav finanšu krahs un karjeras gals, kā tas būtu biznesā), bet daži izdodas un tad tas ir pamats jauna uzņēmuma izveidošanai. Un šeit var minēt ne tikai skaļos piemērus par Google, bet arī daudzus mazākus uzņēmumus. Turpretim Latvijā ir spiesti darbu strādāt gan bakaulaura, gan doktora studenti - tās ir studentu kategorijasm, kurām noteiktu būtu jādod iespējas uz brīvu laiku studijām un studiju projektiem; bet visās Auziņa un citu ekspertu minētajās augstkolu reformās šo problēmu neviens neceļ augšā. Ja kāds grib argumentēt, ka bakalaura studentam ir vērts jau ar otro kursu iet biznesā strādāt, tad gribas pretim likt ārzemju augstkolu pieredzi - tur studentiem ir iespējas piedalīties projektos (kaut vai savas universtitātes robota izstrādē) un tā dažkārt var būt daudz labāka pieredze, nekā darot ikdienas darbu biznesā - tam tāpat vēlāk atliks laiks. Students no augstkolas varētu nest vairāk ideju. °

Tāpēc arī uzņēmējiem bieži vien atliek noplātīt rokas un darīt to, ko var izdarīt - ja nav darbinieku, kas var uztaistīt Nokia, tad taisām kārtējo restorānu vai firzētavu ķēdi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

meinhardt 04.04.2010 21:15
Man liekas, ka SC tomēr ir koherentāks nekā Vienotības bloks, vismaz ir grūti SC blokā ieraudzīt kādu labēju politiķi, kamēr Vienotības blokā SCP ir pietiekoši kreiss (vismaz vārdos). Nāk prātā kāda SC Urbanoviča intervija, kurā viņs saka, ka SC aktīvi strādajot darba grupās, gatavojot idejas un drīz būšot arī SC ēnu kabinets. Liekas, ka SC tieši pašreiz cenšas aktīvi izstrādāt savu piedāvājumu, jo nu reiz ir brīdis, kad var rasties vajadzība to likt lietā (pēc vēlēsanām). Protams, tas nozīmē arī kavētu reakciju uz šodienas notikumiem, bet - labi vēlāk, nekā nekad.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

meinhardt 04.04.2010 21:12
Izalsīju visu rakstu, izņemot p.1. (varbūt vēlāk). Milzīgs thanx gan par rakstu, gan par atsauci uz J. Ošleju - varbūt viņš izrādās vēl viens no retajiem, kuros ir interestanti ieklausīties.

Tiešām izbrīna tas, kāpēc Latvijā ir tādas paniskas bailes no centriski kreisās politika. Gribētos katram ieteik izlasīt Bill Clinton "My Life" otro grāmatu par viņa prezidenta gadiem. Daudzi varētu nepiekrist Klintona viedoklim (un, protams, viņiem ir visas tiesības uz to), bet viņi tomēr uzzinātu, ka var būt tāds skatījums uz politiku un arī atbilstoša rīcība. Nezināšana laikam daudziem rada fobiju pret kreisajiem.

Bez tam - Latvijai nav nekas jāizudro no jauna. Mūsdienu kreisie pēc Third Way kustības ir zaudejuši ļoti daudzas no tām īpatnībām, kas vārētu aizbaidīt cilvēkus. Klintona un Šrēdera reformas bija vērstas uz to, lai pēc iespējas vairāk cilvēkus no sociālām programmām mudinātu pašiem strādāt un pelnīt. Bet tā nebija pātagas pieeja, tā bija empowerment pieeja, kur šiem cilvēkiem bija iespējas kaut ko iemācīties un tad likt lietā prasmes strādājot kvalificētāku darbu. Ja tomēr ar darbu nevarēja noplenīt pietiekoši, tad valsts deva nodokļu atlaides, lai strādājošais paliktu darbā un iegūtu nepieciešamās prasmes. Utt., rezultāts, vismaz ASV Klintona prezidentūras gados bija lielas studējošo skait pieaugums un neredzēti lielas darbavietu pieaugums, pie tam - jauno darbavietu atalgojums pārsniedza vidējo - resp., tika radītas _labas_ darbavietas. Protams, mūsdienās, kreisi sadarbojas arī ar arodbiedribām un ir streiki un citas darbības. Bet tieši šis kreiso atbalsts kvalitatīvai un konkurētspējīgai ekonomikai ir tas, kādēļ ASV demokrātus atbalsta ne tikai ražojošo sektoru strādnieki, bet arī 50% vai pat vairāk no profesionāļiem.

Ir jau vienkārši redzēt, ka nav lielas jēgas pievilinitāt uzņēmumus ar zemiem nodokļiem vien. Tas ir īstemiņa risinājums, jo šadi pievilinātie uzņēmumi tūlīt pat pārcelsies uz citām valstīm, ja tās piedāvās vēl zemākus nodokļus. Latvijai būtu jāveido tāda biznesa vide, kur uzņēmēji šeit nāk kvalificēta darbaspēka, infrastrūktūras un uzticamas likuma varas dēļ. Tas nav lēti un tas prasa maksāt lielākus nodokļus, bet ieguvums ir ne tikai ilglaicīga sadarbība ar investoriem, bet arī spēja konkurēt ar attīstības valstīm, kas aizvien vairāk dara tā līmeņa darbus, kurus agrāk bija pieņemts darīt tikai attīstītās valstīs R&D.

Un laissez-fair aizstāvjiem ieteikt palasīt arī Grīnspena grāmatu. Tas daudziem varētu būt pārsteigums, bet patiesībā mēs pašreiz dzīvojam samērā unikālā laikmetā - nekad agrāk brīvajam tirgum nav bijusi tik liela vara un uzticība (un ir liels jautājums - vai šī uzticība attaisnojas). Vēsturiski, piem., līdz par prezidenta Forda laikam ASV bija samērā liela valsts loma uzņēmumu darbības plānošanā un tikai ar Fordu sākā deregulācija. Vēl republikāņu Niksons esot teicis (vai viņam piedēvē - tā viņš varēja attaisnoties, kāpēc neieviešot "austerity measures", musdienu valodā runājot) - "We are all Keynesians now". Tā bija neuzticība brīvajam tirgum.

Un neuzticībai var būt arī racionāli pamati. Parasti ekonomikas teorijas pieņem, dalībnieki ir racionali aģenti, kas spēj novērtēt preces piegādāto labumu sev. Šaubos, vai kāds tam ir gatavs noticēt ikdienas dzīvē. Tas pats ir arī informācijas atklātību, kas ir kritiski nepieciešama, piem., pieņemot investīciju lēmumus. Informācija formāli ir atklāta, taču maz kas no mazajiem investoriem lasa visu interesējošo uzņemumu simtiem lappušu garos gada pārstkatus lai pieņemtu investīciju lēmumu. Pat ja šī informācija būtu automātiskai apstrādei draudzīgā formātā, vienmēr būtu cilvēki, kas spētu to apstrādāt labāk nekā citi. Tādēļ ir grūti nolieg emociju lomu lēmumu pieņemšanā un tādēļ vajag valstij iejaukties tajos brīžos, kad tīras emocijas un nevis racionāli argumenti, apstādina iespējas cilvēkiem dzīvot sabiedrībā atbilstoši savai cieņai.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis > IM 04.04.2010 20:38
>>> Tas par to uzņēmēju asimetriski lielo ietekmi jau laikam absolūti nekritiski paņemts no Ēlertes izteikumiem. Atveriet acis , realitāte ir pavisam citāda.
=======
Te 100% piekrītu IM - uzņēmējiem kā tādiem Latvijā nav lielas ietekmes, ja vien viņi nepieder pie politmafijas un nesaņem dāsnus valsts pasūtījumus. Latvijā valsts vara pieder kleptokrātiem; nevis labējiem vai kreisajiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis 04.04.2010 20:33
(Kļūdas labojums) Imigrācija un dažādas sīkas viltības ...
(Jābūt) Emigrācija (iespēja braukt piepelnīties uz britu salām) un dažādas postpadomju cilvēkam pazīstamas izdzīvošanas viltības...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis 04.04.2010 20:31
Kopumā labs, loģisks raksts. Te dažas piebildes.

>>> Ja man ir jāiedomājas viena lieta, kas varētu novest Latvijas sabiedrībai līdz stadijai, kad atkal notiek mētāšanās ar akmeņiem ... ... uzdodas par tautas saulvedi un demonstratīvi lepojas ar to, ka trūcīgajiem organizē zupas virtuves.
========
Cilvēks (arī potenciālais akmeņu metējs) ir racionāla būtne. Ja pastāv acīmredzami veidi, kā uzlabot savu materiālo stāvokli arī nemetot akmeņus, tad cilvēki pirmkārt meklēs tos. Raksturīgs ir telšu pilsētiņas dibinātāja Ginta Gaiķēna piemērs, kurš pameta savus protestus līdzko Šlesers personīgi viņam izkārtoja darbu. Imigrācija un dažādas sīkas viltības noved pie tā, ka kreiso protestu kustība beidzas nemaz tā īsti nesākdamās.

>>> Tas, kas tiek noklusēts- bizness būs vienmēr, ja vien būs biznesa iespējas. Arī augstu nodokļu valstīs. Valstij ir jāvada bizness (= jārada droši apstākļi un jāorientē uz inovācijām un augstu pievienoto vērtību) nevis jāiet tā pavadā.
====
Varbūt viss ir vēl vienkāršāk - bizness ar augstu pievienoto vērtību rodas tur, kur ir visi tam nepieciešamie nosacījumi. Latvijā tādam rasties ir grūti: (1) pat Rīgā ir zema koncentrācija ar visaugstākās kvalifikācijas cilvēkiem daudzās jomās - tehnoloģiju nozarēs investoriem ir grūti atrast darbiniekus; (2) Latvijā jau drīzā nākotnē būs ļoti augstas darbaspēka sociālās izmaksas - sabiedrība noveco; (3) valsts (neraugoties uz to, ka afišē savu labējo un uzņēmējiem draudzīgo politiku) faktiski rada visai daudz birokrātisku šķēršļu. Negodīgi iepirkumu konkursi, "red tape" šur un tur - tas viss traucē cilvēkiem te investēt un sākt strādāt pēc saprotamiem noteikumiem.

Diemžēl, pašreizējās Saeimas domāšana ir īpatnēja - viņi vēlas veicināt investīcijas, dalot uzturēšanās atļaujas (nesenie grozījumi Imigrācijas likumā), bet pirms tam nav izpildījuši mājasdarbu: nav sakārtojuši vidi jau esošajiem investoriem, kuri nevēlas nekādas īpašās Šlesera/Urbanoviča imigrācijas shēmas, bet vienkārši vēlas normāli strādāt.

>>> Latvijas vēlētājam jaunas, svaigas idejas var nākt gandrīz tikai no "kreisās" perspektīvas. No šādas perspektīvas raugoties, visai iespaidīga šķiet partiju nevēlēšanās (pat izdzīvošanas vārdā!) runāt, piemēram, par nodokļu sistēmas pārbūvi vai konkrētiem paņēmieniem cīņai ar bezdarbu (kaut vai ar valsts subsidētām darba vietām, kaut vai atsakoties no "iekšējās devalvācijas" scenārija)
========
Šeit prasītos daudz izvērstāks Ivetas Kažokas skaidrojums... Kādā veidā vispār šajos krīzes apstākļos var pārbūvēt nodokļu sistēmu?
(1) Nodokļu samazināšana fiskāla deficīta apstākļos būtu diezgan liels neprāts - ja nu ekonomika pietiekami ātri nepaceļas, tad tas nozīmē valsts grimšanu arvien dziļāk parādos.
(2) NĪ nodokļus būtiski paaugstināt neviens ietekmīgs cilvēks nepieļaus, jo šāds nodoklis būtu tiešs sitiens pa bagātajiem cilvēkiem.
(3) IIN likmju izmaiņas nedos cerēto efektu, ja lielumlielā sabiedrības daļa saņem kaut ko tuvu minimālajai algai. Tā kā neviens nopietni nepiedāvā ieviest progresīvo likmi sākot jau ar 500 latu algām, tad atliek vienīgi uztaisīt nodokli, kurš skaitās "progresīvs" - bet tikai skaitās, jo gandrīz visi tāpat maksās minimālo likmi.
(4) Atliek spēlēšanās ar PVN vai akcīzes likmēm. Ko pašreizējā valdība arī apspriež.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

fralma 04.04.2010 20:18
Ļoti, ļoti interesants viedoklis.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM 04.04.2010 20:06
Kažokas kundze! Jūsu sākuma uzstādījumi ir galīgi garām , līdz ar to viss raksts garām.
Tas par to uzņēmēju asimetriski lielo ietekmi jau laikam absolūti nekritiski paņemts no Ēlertes izteikumiem. Atveriet acis , realitāte ir pavisam citāda. Asimetriski liela ietekme ir mēdijiem , liela ietekme ir arodbiedrībām. Vai tas ka valstī zeļ birokratija un aug sabiedriskais sektors ir uzņēmēju lielā ietekme? Vai tas ka Kalvītis visus nodokļus zem spiediena izdalīja budžetniekiem algās ir uzņēmēju lielā ietekme? Vai tas ka no valsts ņemtiem aizņēmumiem uzņēmējiem netiek praktiski nekas , vai tā ir lielā uzņēmēju ietekme?

Citi autora darbi