Sabiedriskā apspriede par uzņēmēju filantropijas kultūras veicināšanu2005. gada 30. septembrī, RīgāRīko: Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas sekretariāts (ĪUMSILS)
Lai varētu publiski novērtēt darbību un piesaistīt ziedojumus, organizācijām svarīgs solis ir sabiedriskā labuma statusa iegūšana. Kopš pagājušā gada spēkā ir stājies Sabiedriskā labuma organizāciju likums. Minēšu tajā svarīgāko un to, kur mums vēl ir neizmantotas iespējas.
Tātad, ja 2000 organizācijas ir pārreģistrējušās, tad šobrīd Finanšu ministrijā sabiedriskā labuma statusu ir ieguvušas apmēram 450 organizācijas – biedrības un nodibinājumi. Reāli šī statusa piešķiršana ir sākusies no aprīļa. Protams, ir bijuši arī atteikumi, kopā 19.
Šis statuss nozīmē to, ka ziedotājiem, kas ziedo sabiedriskā labuma organizācijām, ir pieejamas nodokļu atlaides. Ziedošana kā tāda bija likumā noteikta jau no 1995. gada. Toreiz likumā par uzņēmumu ienākumu nodokli bija ietverta norma, kas noteica: ja ziedo sabiedriskām organizācijām, kurām Finanšu ministrija ir piešķīrusi atļauju saņemt ziedojumus kādā konkrētā jomā (jomas uzskaitītas), tad uzņēmumam pienākas nodokļa atlaides.
Šībrīža likums, pirmkārt, paplašina ziedojumu jomas, papildus ietverot arī cilvēktiesības, indivīda tiesības, sociālo labklājību, pilsoniskās sabiedrības attīstību. Tas ir būtiski, jo iepriekš tādas organizācijas kā “Delna” nevarēja gūt statusu, jo darbības joma bija nedaudz savādāka.
Svarīgi ir arī tas, ka ne tikai kaut kur organizācijas statūtos ir ierakstīts, bet likumā ir noteikts, ka to darbībai jāsniedz labumu kādai nozīmīgai sabiedrības daļai. Te parādās lietderības aspekts: naudiņa tiek saņemta, izlietota, bet kāds ir lietderības koeficents, kas ir izdarīts?
Ko vispār nozīmē ziedojums? Ziedojums nozīmē – valsts budžetā neienākusī nodokļu daļa. Uzņēmējs pārņem uz sevi šo slogu, uzņemas atbildību un pārdala naudu, neiemaksā budžetā, bet uztic to kādai organizācijai, kas realizē kādu svarīgu jomu – cilvēks izvēlas risināt, viņaprāt, svarīgu sabiedrības problēmu. Šī organizācija nebūs tā, kas valstij atrisinās lielas, globālas problēmas. Tas ir efektīvs modelis, kādā veidā īpaši reģionos risināt sasāpējušas problēmas. Kamēr valsts vai pašvaldību institūcijas nonāk līdz tam, ka cilvēkam jāpalīdz, paiet mēnesis vai pat ilgāk. Organizācija var reaģēt divās dienās vai nedēļas laikā.
Manuprāt, šai sistēmai ir nākotne. Organizācijas, kas nāk pie mums no reģioniem, piemēram, pagastu organizācijas – viņiem šī naudiņa ir līdz pēdējai kapeiciņai lietderīgi izmantota, trīsreiz apgrozīta un iegūtais labums jeb lietderības koeficients ir ļoti liels. Protams, arī lielās organizācijas efektīvi risina dažādas problēmas, bet lietderības koeficients, man tā liekas, lielāks ir reģionālajām, mazajām organizācijām.
Likums tagad ietver labu normu, nosakot kas nav sabiedriskā labuma darbība. Piemēram, situācija – mums ir forši kolēģi, un pēc darba gribam bumbu uzspēlēt. Nu, labi, uzņēmēji mums ziedos naudiņu, īrēsim zāli, atpūtīsimies, atgūsim darba spējas u.tml. Nesanāks, mīļie! Jūs neesat maznodrošinātie, neesat nabagi. Jūs varat savu brīvo laiku pavadīt par saviem līdzekļiem. Uzņēmējs to var darīt par saviem līdzekļiem, neizmantojot nodokļu atlaides uz citu rēķina, jo par to maksā visa sabiedrība. Tāpēc arī ir noformulēts, ka tādā gadījumā tā ir biedru vai dibinātāju interešu īstenošana, nevis sabiedriskā labuma darbība. Esmu diezgan bieži konsultējusi un runājusies ar šīm organizācijām. Viņas pašas to saprot un vairs nemaz nenāk. Vai nu tās atrod tādu nišu, kur var sabiedrībai kādu labumu dot, vai, ja to nevēlas, tad vienkārši paliek kā interešu grupas, un turpina veiksmīgi darboties.
Tagad arī ir definēts, kas ir trūcīgās un maznodrošinātās personas. Vienmēr liekas, ka varētu būt vairāk naudas, un lielāka sabiedrības daļa sauc sevi par maznodrošinātajiem, nekā valsts šobrīd nosaka. Jānoformulē šīs mērķa grupas mums bija, jo pretējā gadījumā būtu neiespējami veikt izvērtējumu.
Par ziedojumu – bija nepieciešams nodefinēt arī to. Ziedojums ir aktivitāte bez kaut kāda pretpienākuma. Bieži vien bija tā, ka tiek ziedots kādam sporta klubam, un pēc tam lasu, ka uz starptautiskām sacensībām brauc treneris, kam uzvārds kā pilsētas mēram. Kopš kura laika viņš ir treneris? Acīmredzot viņš bija ziedojis kā privātpersona, panākot pretpienākumu ņemt viņu līdzi uz starptautiskajām sacensībām. Šobrīd likums aizliedz šādu iespēju izmantot, nosakot, kā drīkst ziedojumu izlietot.
Runājot par ziedojumiem, es kā privātpersona uzskatu, ka tas nav īsti ziedojums. Ziedojums ir tie 15 vai 20%, ko uzņēmējs samaksā pēc nodokļa atlaides saņemšanas. Tā pēc būtības ir uzdrīkstēšanās pārdalīt valsts nodokļu naudu. Kad vai mazo un vidējo uzņēmēju komercsabiedrību īpašnieki, direktori vai lielāku uzņēmumu sabiedrisko attiecību speciālisti pie mums konsultējas, mēs jautājam, kam viņi ziedo? Ja viņi tiešām grib kaut ko sabiedrībai būtisku panākt, tad mērķa ziedojums ir vislabākais. Ir noteikti ierobežojumi, kam ziedojumus nedrīkst izlietot – saimnieciskajai darbībai u.tml.
Ziedot drīkst gan privātpersonas, gan juridiskas personas, var būt arī individuālie komersanti, kas maksā iedzīvotāju ienākumu nodokli. Tātad ir nodokļu atlaides ne tikai tiem, kas maksā uzņēmuma ienākuma nodokli, bet arī individuālajiem komersantiem un fiziskām personām. Privātpersonām gan šie atvieglojumi ir mazāki, tomēr arī šīs iespējas ir reāli izmantojamas.
Maz tiek runāts par to, ka no budžeta finansētas iestādes – skolas, bērnudārzi, pansionāti – var saņemt ziedojumus. Mērķa ziedojumus var paredzēt konkrētām budžeta iestādēm, un ne vienmēr ir vajadzīgs starpnieks – biedrības un nodibinājumi. Problēma mums Latvijā ir ziedot ar veselības problēmu risināšanu saistītām organizācijām. Nevar vairs ziedot naudu medicīnas iestādēm (kas ir komercsabiedrības) aparatūras un zāļu iegādei, jo izveidojas tāda situācija, ka ziedo, uzdāvinot, piemēram, jaunu dārgu aparātu, kuram vajadzīga ļoti dārga apkope un vēl papildus nepieciešams pieslēgt klāt dārgu aparatūru. Tieši tādā veidā, apejot konkursu, viena otra firma varēja ienākt tirgū, izkonkurēt citus uz nevienlīdzīgiem nosacījumiem.
Lai parādītu, ka ziedojumi ir pietiekami nopietna lieta, ir jāredz skaitļi – summa, kas neienāk valsts budžetā ir pietiekami liela, pagājušā gadā apmēram 10 miljoni latu ir izmantoti biedrību, sabiedriskā labuma organizāciju, reliģisko organizāciju plānu realizēšanai. Organizācijām, kas ir ieguvušas sabiedriskā labuma statusu, nākamajā gadā būs jāiesniedz gada pārskati, arī informācija par ziedojumu izlietojumu. Un diezgan stingri tiks skatīts, lai šie ziedojumi tiešām tiktu izmantoti konkrētiem mērķiem. Diemžēl, ir dažas organizācijas, kas, nākot uz sabiedriskā labuma komisiju, statūtus ir parakstījušas, bet pašas nav izlasījušas un nezina, kas tur rakstīts.
Pēdējā laikā lielu komercsabiedrību sabiedrisko attiecību speciālisti sāk mums zvanīt un interesēties, jo sāk izstrādāt savu uzņēmumu politiku ziedošanai. Agrāk uzņēmuma īpašnieks norādīja, kādas jomas atbalstīt. Nenoliedzami tā ir subjektīva lieta: man patīk tas un es to atbalstu. Bet tagad sāk pētīt šo lauku, kur firmas vārds izskanēs pietiekami labi ne tikai kā reklāma, bet arī tur, kur būtu rezultāti, lai viņš tiktu pamanīts citu vidū.
Ziedošana, sponsorēšana, reklāma – tas ir vissāpīgākais jautājums. Man bieži vien biedrību pārstāvji jautā: „Kā es varu neņemt, ja man naudu dod?” Jā, bet tad vienā brīdi tā nauda būs jāatmaksā, ja par apmēram 50% reklamēs to uzņēmumu. Šie uzņēmumi faktiski noalgo biedrības vai sabiedriskās organizācijas pārstāvjus, kas viņu uzņēmumu, komercsabiedrību reklamē. Naudas saņēmējiem ir jābūt pietiekami gudriem, lai izvērtētu, kurā brīdī viņi tiek tādā veidā izmantoti. Un kādi 15-20% gadījumu ir tādi, kad tas tā notiek.