Foto: Foto - A. Jansons © AFI
Jāatgādina, ka vēlēšanas vai tautas nobalsošana nav vienīgās politikas veidošanas iespējas, ko varam izmantot. Ceru, ka sabiedriskā apspriede kā līdzdalības forma un savstarpējs dialogs starp sabiedrību un lēmumu pieņēmējiem kļūs par efektīvu līdzekli politikas veidošanā.
Domājot par atvērtību un atklātību politikā, nevilšus nākas aizdomāties, vai šajos vārdos ir kas vairāk par populistiskiem pirmsvēlēšanu saukļiem, nepiepildītiem solījumiem un vilšanās sajūtu, kas no tā izriet un piešķir šiem jēdzieniem cinisku noskaņu.
Kā atvērtības un sabiedrības interesēm pretimnākošas politikas ideāls īstenojums kalpoja Einara Repšes valdības deklarācija. Šī deklarācija tika izstrādāta, iesaistot pilsonisko sabiedrību un paužot apņemšanos ieviest atvērtus un atklātus mehānismus sabiedrības līdzdalībai visos politikas veidošanas posmos, nodrošinot konsultāciju mehānismus politikas formulēšanas posmā un paredzot finansējumu sabiedrības iesaistei. Tomēr jāatzīst, ka valdības rīcība ir klajā pretrunā ar tās apņemšanos, un gribot negribot jāpiesauc tautas paruna “solīts makā nekrīt”. Spilgts apliecinājums E.Repšes vārdu un darbu neatbilstībai ir joprojām aktuālais jautājums par nodokļu atlaižu apmēra samazinājumu uzņēmumiem, kas ziedo nevalstiskajām organizācijām. Valdības vēlme izskaust līdzekļu izšķērdēšanas un savtīgu darījumu iespējas ir viennozīmīgi apsveicama. Tomēr – vai tas ir jādara uz sabiedrisko organizāciju rēķina, kuras nesaņem tiešu finansiālu atbalstu no valsts savas darbības nodrošināšanai? Vai uz tās sabiedrības daļas rēķina, kas vairumā gadījumu brīvprātīgā kārtā risina problēmas, kuras neefektīvi vai vispār nerisina valsts, un kuru risināšana uzņēmējdarbībai nav ienesīga? Vai lēmumi, kas skar ne tikai vairāku tūkstošu nevalstisko organizāciju, bet arī Latvijas uzņēmēju intereses, nav jāpieņem, konsultējoties ar to pārstāvjiem vai veicot izpēti un analīzi par sekām, ko šāds lēmums var izraisīt? Kāpēc Finanšu ministrija steidz ar neizpētītiem un nepamatotiem priekšlikumiem grozīt likumu “Par uzņēmumu ienākuma nodokli, ja Saeimā tiek virzīti likumi, kuri paredz izveidot sistēmu, kādā piešķirt ziedojumus NVO un atvieglojumus ziedotājiem? Finanšu ministrijas sasteigti virzītais likumprojekts var radīt nopietnas sekas nevalstiskajām organizācijām, kā arī mazināt ziedošanas iniciatīvu Latvijā. Šajā gadījumā lēmumu pieņemšanas process valdībā tika īstenots bez līdzdalības nodrošinājuma, un nav garantijas, ka valdība turpmāk nerīkosies līdzīgi – vispirms pieņemot lēmumu un tikai tad informējot sabiedrību.
Salīdzinājumam kā piemēru atklātam lēmumu pieņemšanas procesam gribētu minēt Saeimas apakškomisijas darbu nevalstisko organizāciju darbību reglamentējošo likumu izstrādē. Apakškomisijas pārstāvji piedalīsies NVO centra un Īpašu uzdevumu ministrijas sabiedrības integrācijas lietās kopēji rīkotajā sabiedriskajā apspriedē 22.oktobrī NVO Foruma ietvaros par pilsoniskās sabiedrības attīstībai svarīgiem likumiem, tādējādi nodrošinot sabiedrības interešu aizstāvības iespēju pirms konkrētu lēmumu pieņemšanas Saeimā. Šī ir iespēja ne tikai plašākai sabiedrībai piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā, bet arī iespēja valsts pārvaldes pārstāvjiem gūt atbalstu vai priekšlikumus konkrētajam lēmumam.
Tikai līdzdarbojoties – aktīvi aizstāvot savas intereses, izsakot savu nostāju, diskutējot un vienojoties – mēs varam ietekmēt sev svarīgus politiskus lēmumus. Dalība vēlēšanās vai tautas nobalsošanā nav vienīgās politikas veidošanas iespējas, ko varam izmantot. Nevajadzētu aizmirst, ka demokrātiskā sabiedrībā ikvienam no mums ir tiesības pašiem izlemt jautājumus, kas ietekmē mūsu dzīvi. Tādēļ gribu aicināt ikvienu aizstāvēt savas intereses un līdzdarboties sev svarīgu lēmumu pieņemšanā, valsts politiku veidojot kopējiem spēkiem. Un ļoti ceru, ka sabiedriskā apspriede kā līdzdalības forma un savstarpējs dialogs starp sabiedrību un lēmumu pieņēmējiem kļūs par efektīvu līdzekli politikas veidošanā – par modeli turpmākajai valsts un sabiedrības sadarbībai. Jo līdzdalība ir ne tikai iespēja aizstāvēt savas intereses, bet arī mazināt atsvešinātību un formālismu, kas pastāv starp valsti un sabiedrību.