Raksts

Sabiedrības modinātāji


Datums:
13. septembris, 2004


Foto: www.freeimages.co.uk

Līdzko NVO neglauda politisko eliti “pa spalvai”, tā uzreiz tiek apšaubīta tās leģitimitāte. Savukārt sabiedrībā trūkst skaidra priekšstata, kā pilsoniskā sabiedrība ikdienā novērš korupciju, tāpēc NVO tiek pārmesta “tukšu salmu kulšana”.

Daudzkārt no cilvēkiem esmu dzirdējis viedokli, ka Latvijas pretkorupcijas NVO patiesībā nodarbojas ar “tukšu salmu kulšanu” un tām „nav nekādas pievienotās vērtības”. Droši vien šādai skepsei ir zināms pamats, tāpat kā ir pamats uzskatīt, ka lielākajai daļai Latvijas sabiedrības vēl aizvien nav skaidrs priekšstats, kā pilsoniskā sabiedrībā ikdienā novērš korupciju.

To, ka problēmas būtība slēpjas izpratnē, skaidri pierādīja Sabiedrības par atklātību Delna un citu organizāciju rīkotais pikets pret eirokomisāra kandidāti Ingrīdu Ūdri, kas bez tiešajiem rezultātiem – publikas uzmanības – daudz ievērojamāks bija ar savām neparedzētajām sekām, diskusiju par NVO leģitimitāti. Delnas rīcības kritizētāju viedokli var vienkopus izteikt Latvijas Pirmās partijas Saeimas deputāta Dzintara Jaundžeikara vārdiem: „Neatkarīga organizācija var dot novērtējumus, izteikt savas domas, nevis rīkot piketus un gājienus, kas vērsti pret kāda konkrēta cilvēka iecelšanu par Eiropas komisāru.”[1]

Caurskatot pēdējā mēneša diskusijas par pilsoniskās sabiedrības funkcijām demokrātiskā valstī, pārņem déjà vu sajūta. Tāpēc, ka Delnas rīcība jau agrāk ir izsaukusi asas pretreakcijas (kad tā novēroja Latvijas Kuģniecības privatizāciju, kad pirms 8.Saeimas vēlēšanām analizēja partiju finanses un slēpto reklāmu medijos) un vienmēr šādos gadījumos atsevišķi politiķi vai atsevišķi plašsaziņas līdzekļi lieto nemainīgu argumentāciju. Proti, ka NVO nav dotas tiesības runāt sabiedrības vārdā, ka Delna ir politizēta un veido kāda politiskā spēka PR (interesanti, ka šie politiskie spēki ir mainījušies, sākot ar Latvijas ceļu un Tautas partiju un beidzot ar Jauno laiku) u.tml. Tiesa, „krīžu” starpposmos šādi argumenti praktiski nav lietoti. Ko no tā var secināt? Līdzko NVO neglauda politisko eliti “pa spalvai”, tā uzreiz tiek apšaubīta tās leģitimitāte. Šis, protams, nav zinātniski pamatots secinājums[2], bet gan ļoti ticama hipotēze.

Distancējoties no konkrētā Delnas piemēra, sabiedrisko organizāciju rīcība jebkurā situācijā ir analizējama kā konkrēts komunikācijas akts. Līdz ar to, runāt par Latvijas pretkorupcijas NVO efektivitāti nozīmē runāt par šo organizāciju sabiedrisko attiecību pasākumiem, kas kā atsevišķi projekti nodrošina kopēju NVO stratēģiju realizāciju. Cilvēki, kas īpaši neseko līdzi politikai, uzskata – NVO būtu jānodarbojas ar bandītu ķeršanu, nevis “tukšu salmu kulšanu”. Manuprāt, tieši šis virspusējais skatījums uz NVO kā korupcijas apkarotāju, nevis novērsēju, ir viens no faktoriem, kas deformē izpratni par pilsonisko sabiedrību un tās vietu valsts pretkorupcijas stratēģijā. Līdzīgi šo izpratni deformē uzskats, ka pretkorupcijas NVO publiskajā politikā ir tikai viedokļa paudējas.

Iedzīvotāju ierobežoto izpratni par pilsoniskās sabiedrības izpausmes iespējām apliecina arī socioloģiskās aptaujas. Pagājušā gada novembrī publiskota SKDS aptauja par iedzīvotāju priekšstatiem valsts vai pašvaldību lēmumu pieņemšanas ietekmēšanā liecina, ka iedzīvotāji atzīst tikai ļoti konvencionālas izpausmes –vēršanos pie plašsaziņas līdzekļiem, iesniegumus vai sūdzības iestādēm, vēršanos tiesā, neformālu kanālu izmantošanu vai protesta akcijas (piketi, demonstrācijas, petīciju parakstīšanas). Turklāt 16% respondentu ir atzinuši, ka lēmuma pieņemšanu vispār nav iespējams ietekmēt.[3] Pretkorupcijas kontekstā šie līdzdalības veidi, bez šaubām, ir nepieciešami, taču ne vienmēr liecina par oriģinālu un efektīvu pieeju, risinot nopietnas problēmas.

Pasaules praksē NVO pretkorupcijas aktivitātes bieži ir ārpus tradicionālas domāšanas, jo smagas sociālas problēmas lietderīgāk ir risināt ar ētiski korektām[4] nestandarta pieejām. No šāda skatpunkta raugoties, pikets pret I.Ūdri ir pilnīgi normāla NVO komunikācija ar sabiedrību un politisko eliti. Netipisks tas bija tikai tāpēc, ka Latvijā nacionālajā līmenī šādi piketi par amatpersonu godīgumu vai korumpētību nav ierasti, sevišķi, ja runa ir par tik augsti stāvošām amatpersonām kā Saeimas priekšsēdētājs. Piedevām nevajadzētu aizmirst, ka Latvijā ir uz pirkstiem saskaitāmas NVO, kas darbojas korupcijas novēršanas sfērā un veido līdzdalības tradīcijas, tāpēc bieži šo NVO nedaudz radikālāka rīcība tiek uzskatīta par “normai” neatbilstošu.

Lai pierādītu, ka pretkorupcijas NVO, novēršot korupciju, ir (un tām ir jābūt) īpaši radošas un nekonvencionālas, minēšu vien starptautiskās pretkorupcijas organizācijas Transparency International apkopoto pieredzi no nacionālo nodaļu ikdienas[5]:

Tautas teātris. Šāds korupcijas novēršanas veids tika ieviests 2001.gadā Bangladešā, un tā galvenais mērķis bija ar teātra starpniecību vizualizēt korupcijas negatīvo ietekmi un veicināt korupcijas izpratni sabiedrībā. Lugas par korupcijas tematiku ir īsas (apmēram 30 minūtes), un tajās tēlo brīvprātīgie. Bangladešā šāda pieeja ir guvusi lielu publikas atsaucību (no 2001.gada aprīļa līdz 2003.gada maijam kopumā notikušas 78 izrādes), jo tas ir arī veids, kā ar sarkasmu paust attieksmi pret kādām aizdomīgām valsts iestādēm vai politiķiem;
Pretkorupcijas radioreklāmas. Šī metode tika sekmīgi praktizēta Brazīlijā. Sanpaulū radiostacija Eldorado, sākot ar 2001.gada augustu, regulāri, četras reizes dienā, no kurām divas ir klausītākajā laikā (t.s. prime time), raida dažādus pretkorupcijas paziņojumus, kā, piemēram, „Piesargies! Nedod kukuli policistam”, „Vai tu zini, ka pilsētai nav pietiekoši naudas, lai aizlāpītu bedres uz ielām? Naudas sodi par satiksmes drošības pārkāpšanu dod šo finansējumu” u.c. Šī iniciatīva ar nosaukumu „Saki nē korupcijai” Brazīlijā kļuva ļoti populāra, un tajā iesaistījās daudzas radiostacijas. Paziņojumi galvenokārt bija orientēti uz kukuļa ņemšanas un kukuļa došanas nopelšanu, kā arī tika uzsvērta nepieciešamība cīnīties pret korupciju;
Augstākās tiesas tiesnešu atlases process. Šī metode tika ieviesta Dominikanas republikā, un tās pamatā bija ideja par pilsoniskās sabiedrības līdzdalību kandidātu uz augstākās tiesas tiesneša amatu izvērtēšanā un atlasē. Šī atlase nozīmēja publisku procesu no sākuma – kritēriju definēšana – līdz pat galam – konkrētu kandidātu izvēle. Tieši šādu metodi Koalīciju par neatkarīgu tiesu varu mudināja izvēlēties Dominikanas tiesu varas politiskā angažētība;

Pretkorupcijas NVO nestāv uz vietas, jo, korupcijai transformējoties, līdzi mainās arī NVO rīcības stratēģija un taktika. Jau vairākus gadus daudzu valstu pretkorupcijas NVO savu uzmanība pievērš sabiedrības izglītošanai, korupcijai iepirkumos, tiesu varas nostiprināšanai, dažādu valsts iestāžu monitoringam, t. sk. arī politisko partiju finanšu monitoringam un korupcijas pētījumiem. Dažādas oriģinālas pieejas, kuras NVO izmanto minētajās pretkorupcijas jomās, atmodina snauduļojošo sabiedrību.

________________

[1] Eglītis, Jānis. Deputāti atbalsta Jēkabsona izteikumus par „Delnas” politizēšanos 20.08.2004, LETA.

[2] Kā žurnālists esmu darbojies vairākos Delnas projektos, tāpēc sazvērestības teoriju piekritēji arī šo aspektu var uzskatīt par būtisku šķērsli secinājuma zinātniskumam.

[3] Vilka, Inga, Strupišs, Aigars. Pilsoniskās sabiedrības attīstība Latvijā: situācijas analīze. Rīga, Īpašo uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts, 2004. 45.lpp.

[4] Ētiskuma pamatkritēriji faktiski ir definēti likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 10.pantā.

[5] Skat. The Corruption Fighters’ Tool Kit. Transparency International.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!