Raksts

Sabiedrības līdzdalības formas pilsoniskā sabiedrībā


Datums:
13. decembris, 2002


Autori

Aivars Tabuns


Uzstāšanās NVO forumā "Katrs savā vietā kopējā lietā" 2002. gada 27. novembrī

Iesākumā es gribētu pievērsties visai triviālam jautājumam par pilsoniskās sabiedrības un līdzdalības nepieciešamu, jo līdz ar to ir vieglāk runāt par pašām līdzdalības formām.

Sabiedrības attīstībai ir sava loģika un gandrīz vienmēr vienu problēmu risinājums vienlaicīgi iezīmē citu problēmu sākumu.

Tā ekonomiskās izaugsmes problēmas risināšanas līdzeklis “atvērtā tirgus ekonomika” bieži rada problēmas daudziem ekonomikas sektoriem vai arī var veicināt nelīdzsvarotu ekonomikas sektoru attīstību, piemēram, valstī var neattīstīties sektori ar augstu pievienoto vērtību. Šīs problēmas risināšana parasti tiek deleģēta valstij, bet vienlaikus rodas jauna problēma – kā panākt, lai nenotiktu valsts nozagšana vai tās izmantošana šauru grupu interesēs. Šīs problēmas risināšana parasti tiek deleģēta birokrātijai, kurai ir jādarbojas saskaņā ar zināmiem noteikumiem un procedūrām. Bet arī birokrātija pati par sevi ir problēma, it īpaši ja tā nepilda savas funkcijas vai arī izmanot varu savtīgās interesēs. Šīs problēmas risinājums ir pilsoniskā sabiedrība.

Arvien biežāk valstu likumdošanu nosaka starptautiskās organizācijas un līdz ar to pilsoniskai sabiedrībai nākas kontrolēt ne tikai valsts iekšpolitiku, ber arī ārpolitiku, kā arī šo starptautisko organizāciju darbu.

Darba dalīšanas loģika nosaka to, ka pieaugot specializācijai pieaug arī cilvēku darba efektivitāte un līdz ar to viņu labklājības līmenis. Vienlaikus rodas problēma – zināšanu lauki strauji segmentējas un arvien vairāk mēs esam spiesti uzticēties speciālistiem, kuri savas zināšanas diemžēl var izmantot ne tikai sabiedrības labklājības, bet arī grupu interešu ļaunprātīgai izmantošanai. Un tas skar ne tikai tādus sektorus kā ģenētiku vai cilvēku veselību, bet arī valsts ekonomisko izaugsmi, iedzīvotāju sociālo un ekonomisko drošību. Pieaug risks, ka sabiedrība var tikt dezinformēta – no tās var noslēpt būtisku informāciju vai sabiedrību maldināt to ar viltus trauksmēm. Individuālais patērētājam ir ierobežotas iespējas kompetenti izvērtēt produktu īpašības, it īpaši to ietekmi uz viņu veselību. Ražotāji nav ieinteresēti attīstīt videi draudzības, bet dārgākas vai mazāk efektīvas tehnoloģijas. Līdz ar to arvien lielāku nozīmi iegūst profesionālā ētika un tās nodrošināšanas mehānismi.

Kopumā ir jāsecina, ka ja agrāk pilsoniskās sabiedrības uzmanības lokā pamatā bija valsts un indivīdi, tad tagad tai nākas pievērsties arī tehnoloģijām, globāliem ekoloģiskiem un ģeopolitiskiem jautājumiem.

Iespējamās līdzdalības formas man šīs sapulces dalībniekiem nav nozīmes pārskaitīt, it īpaši tāpēc, ka viņu saraksts ir visai šaurs un katra cilvēka tiesības uz šāda veida aktivitātēm garantē Satversme. Es vairāk vēlētos pievērsties darbības prioritātēm.

Kā primāro pilsoniskās darbības lauku es redzu sabiedrības pašorganizāciju. Šajā sektorā es redzu vairākus būtiskus segmentus.

Pirmkārt, sabiedrisko vajadzību apzināšana pašreiz pamatā veic administratīvās institūcijas un masu mēdiji un manuprāt pilsoniskās organizācijas ir nepietiekoši iesaistījušas šajā procesā.

Otrkārt, kritiski ir vērtējams tas, kā notiek kolektīvo interešu definēšana, sociālo un politisko orientieru izstrāde.

Treškārt, ļoti lēni notiek kolektīvo identitāšu veidošanās, tajā skaitā arī reģionālo identitāšu veidošanās.

Ceturtkārt, nevalstiskām organizācijām ir visai vāja ietekme uz sabiedriskās domas veidošanās procesiem. Pilsoniskās organizācijas visai reti spēj pildīt morāles sargsuņa lomu.

Piektkārt, visai reti pilsoniskām organizācijām izdodas veikt efektīvu kolektīvo interešu aizstāvību. Īpaši nelabvēlīgā situācijā ir tās grupas, kuras pašas nespēj sevi aizstāvēt.

Lai gan visai daudzas organizācijas sniedz publiskos pakalpojumus – izglītības, veselības aprūpes un citos sektoros, kā arī sniedz iedzīvotājiem gan informāciju un konsultācijas, tomēr to darbība nereti ir vāji koordinēta. Šo organizāciju atpazīstamība un prestižs ne vienmēr atbilst viņu sociālajam devumam.

Pēdējos gados ir pieaugusi nevalstisko organizāciju ietekme uz valsts, kā arī pašvaldību politiku un pārvalde, gan iesaistoties politikas veidošana, ekspertīze, lēmumu izpildes pārraudzība. Vienlaikus nākas konstatēt ka nevalstiskās organizācijas visbiežāk valsti kritizē un pamatoti kritizē, un visai reti uzstājas kā valsts sabiedrotās, it īpaši situācijas, kad valsts administrācijai nākas realizēt nepieciešamas, bet sāpīgas reformas.

Visbiežāk nevalstiskais sektors savas darbības efektivitātes problēmas izskaidro ar finansu līdzekļu, kvalificētu speciālistu nepietiekamību, kā arī valsts un sabiedrības neieinteresētību atbalstīt viņu aktivitātes. Atbalsta trūkuma cēlonis bieži ir izskaidrojams ar to, ka potenciālam sadarbības partnerim, organizācijas potenciālam finansētājam vai potenciālam brīvprātīgam nav uzticības organizācijai. Potenciālie atbalstītāji grib, lai nevalstiskās organizācijas spētu skaidri definēt savu lomu. Viņi vēlas lai organizācijas spētu pildīt šo sociālo lomu un efektīvi izlietotu savus intelektuālos un finansu resursus.

Veidojas savdabīgs noslēgtais aplis – iztrūkstot līdzekļiem un kvalificētam personālam ir gandrīz neiespējami nodrošināt organizācijas darbības efektivitāti, bet tās iztrūkums kavē līdzekļu un cilvēku piesaisti. Atliek secināt, ka nevalstiskām organizācijām nekas cits neatliek kā vien pacietīgi veidot to, ko finansistu valodā sauc par kredītu vēsturi un es Jums visiem šajā darbā novēlu panākumus.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!