Sabiedrības integrācija: kultūru līdztiesības aspekts

Ja valsts budžeta dotāciju nacionālajām kultūras biedrībām izdala uz divsimt aktīvākajām organizācijām, katrai iznāk 72 lati gadā. Tas ne tuvu neatspoguļo etnisko grupu proporcijas Latvijā un šeit nevar būt runa par iekasēto nodokļu līdztiesīgu izmantošanu dažādu kultūru attīstībai.

Iesaki citiem:

Nodomi uz papīra

Valsts programma “Sabiedrības integrācija Latvijā” konkrēti neizdala etniskās integrācijas problēmas un mērķus. Vienlaikus šajā dokumentā atzīmēts, ka mazākumtautību tiesību aizsardzība ir viens no mērķiem. Ir uzsvērts, ka viens no integrācijas balstiem ir cieņa pret Latvijā dzīvojošo mazākumtautību valodām un kultūrām.

Integrācijas programma kultūrai velta pat atsevišķu sadaļu ar vairāk vai mazāk skaidriem mērķiem un rīcības virzieniem, par kuriem tiek uzskatīta mazākumtautību kultūras attīstības stratēģijas izstrādāšana un finansējuma palielināšana. Ir pasludinātas Latvijā dzīvojošo mazākumtautību iespējas saglabāt un attīstīt šeit savu kultūru, kā arī paredzēts radīt labvēlīgu vidi nacionālo kultūru līdztiesības iedibināšanai Latvijas valsts kultūrpolitikā.

Arī Nacionālā programma “Kultūra” nākamajiem 10 gadiem paredz jaunu tendenci – labvēlīgu apstākļu veidošanu Latvijas dažādo nacionālo grupu kultūras attīstībai. Definētas ļoti progresīvas pozīcijas – programmas “Nacionālo kultūru līdztiesības iedibināšana Latvijā” izstrāde un realizēšana un finansiāls atbalsts Latvijas mazākumtautību kultūras centru veidošanai.


Iespējas dzīvē

Pēc šo programmu pieņemšanas visstrīdīgākais jautājums bija – kādā mērā valsts uzņemsies atbildību par tajā pasludināto mērķu īstenošanu. Izrādījās, ka programmas ir gandrīz tikpat deklaratīvas kā 1991. gada 19. martā vēl Augstākās Padomes pieņemtais likums “Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju”, kas nedarbojas, jo netika izveidots likuma ieviešanas mehānisms.

Latvijā eksistē daži simti mazākumtautību kultūras biedrību un citu NVO, kuras veidotas pēc etniskā principa. Apmēram 250 no tām aktīvi darbojas. Divdesmit viena biedrība ir apvienojusies Itas Kozakevičas vārdā nosauktajā Latvijas nacionālo kultūras biedrību asociācijā. 2000. gada oktobrī tika nodibināta Ventspils Nacionālo kultūras biedrību asociācija, veidojas Rīgas mazākumtautību asociācija.

Daudz tradicionāli konsolidēto tautību biedrību apvienojas savienībās – poļi, vācieši, lietuvieši. Tādas NVO dažkārt ir vienīgā iespēja mazākumtautībām saglabāt savu etnisko identitāti. Bet kapacitāte šīm organizācijām ir ļoti zema. Piemēram, tikai 20 % NVO ir savas telpas un ir pieejams dators un interneta pieslēgums.

Protams, valsts budžetā eksistē definīcija “nacionālo kultūras biedrības”. Pēdējo trīs gadu laikā kā dotācija visu nacionālo kultūras biedrību un kultūras pasākumu finansēšanai (tostarp – avīžu, žurnālu un grāmatu izdošanai) ir piešķirti 14 490 lati. Ja pieņemt, ka valsts atbalstu pieprasa tikai divsimt aktīvo biedrību, katrai NVO iznāk pa 72 latiem 45 santīmiem gadā, nerunājot ne par kādu avīžu vai grāmatu izdošanu. Tas ne tuvu neatspoguļo etnisko grupu procentuālo sastāvu Latvijas iedzīvotāju vidū. Nevar pat runāt par saņemto nodokļu līdztiesīgu izmantošanu dažādu kultūru attīstībai. Mazākumtautību NVO valsts atbalstu viennozīmīgi uzskata par nepietiekamu.

Piemērām, Vācijā ne tikai likumos un pašvaldību un valsts budžetos, bet arī federālo zemju Konstitūcijās (Brandenburgā un Saksijā) ir fiksētas budžeta procenta daļas mazākumtautību centru un citu institūciju, tajā skaitā mediju, uzturēšanai. Tāda prakse pastāv arī daudzās citās ES valstīs.


Vai valsts cinisms?

Uz papīra uzrakstīta programma un realitāte, kā zināms, ir divas dažādas lietas. Diemžēl tas attiecas arī uz nacionālo programmu “Kultūra”. Neviens no programmas mērķiem mazākumtautību kultūru jomā nav realizēts. Vēl vairāk - programmā paredzētas konkrētas summas, kuras ne reizi nav piešķirtas mazākumtautību kultūras vajadzībām. Ja nacionālā programma “Kultūra” mazākumtautību jautājumos paliks tikai uz papīra, tas būs kārtējais valsts cinisma un divkosības piemērs. Starp citu, ne Kultūras ministrijā, ne Tautas mākslas centrā nav speciālistu vai struktūrvienību mazākumtautībām.

Kopš 1995. gada Latvijā tiek rīkoti mazākumtautību festivāli - “Zelta kamoliņš” bērniem un “Latvijas vainags”. Finansējums nāk tikai no projektiem un līdz ar to prognozēt festivālu dzīvotspēju ir ļoti grūti. Kaut gan šie festivāli ir vienīgie tādā mēroga pasākumi valstī, Kultūras ministrijas atbalstāmo festivālu sarakstā tos neatrast.

Rīgas dome, kā arī citas pašvaldības pēc sava ieskata vairāk vai mazāk atbalsta mazākumtautību biedrības un kolektīvus. Tas ir viens no galvenajiem finansu avotiem. Daugavpilī pašvaldība atbalsta Krievu un lietuviešu kultūras centru darbību, Rīgā daudzi mazākumtautību kolektīvi saņem dotācijas. Bet te sākas dīvainas lietas – reizēm nav skaidrs, pēc kādiem kritērijiem tiek noteikta kolektīvu piederība mazākumtautībām. Piemēram, Rīgas kultūras pārvaldes oficiālajā sarakstā 2001.gadā bija iekļauti 23 mazākumtautību kolektīvi, taču to skaitā bija arī sarīkojumu deju kolektīvi, cirka un baleta studijas, kustību teātris. Izskatās, ka par kritēriju kalpo vadītāja uzvārds, kaut arī tas būtu absurds.

Šogad Sabiedrības integrācijas fondā ir krietni palielināts līdzekļu apjoms projektiem etniskās integrācijas jomā un tā ir laba pazīme.

Rezumējot gribu teikt, ka nav iespējams nopietni runāt par mazākumtautību kultūras tiesībām, starpetnisko dialogu un integrāciju


  • bez programmas “Nacionālo kultūru līdztiesības iedibināšana Latvijā” izstrādes un realizācijas;

  • bez mazākumtautību kultūras centru veidošanas un finansēšanas;

  • bez etniskās pārstāvniecības principa stingras ievērošanas kultūras iestādēs un institūcijās;

  • bez nacionālo kultūras biedrību reālas iesaistīšanas Latvijas kultūrvidē ar obligātu valsts un pašvaldību atbalstu;

  • bez valsts pasūtītiem zinātniskiem un socioloģiskiem pētījumiem par mazākumtautību kultūras mantojumu un pašreizējo situāciju;

  • bez valsts atbildības par mazākumtautību kultūru reālas attīstības un saglabāšanas iespējām un to atbalstu valsts budžetā.


Civilizētai un vienotai Eiropai sen jau ir skaidrs, ka kultūru dažādība būtu nevis šķelšanās faktors, bet gan katras sabiedrības bagātināšanās avots.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti