Atslēgvārdi:

Sabiedrības atbilde krīzei 1

Mūsu mērķis ir nevis apsveikt tos, kas noziedo daudz maizes, bet novēlēt, kaut viņiem tā maize nebūtu jāziedo, kaut visi varētu maizi nopirkt.

Iesaki citiem:

Intervija ar Rūtu Dimantu, fonda Ziedot.lv vadītāju


Ekonomistu apvienības 2010 tradicionālo balvu ekonomikā šogad ieguvusi Labdarības organizācijas Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta, jo viņas vadītā organizācija krīzes laikā savākusi naudu un pārtiku, lai varētu pabarot pēkšņi trūkumā nonākušos cilvēkus. Ziedot.lv paspārnē jau gadu darbojas pārtikas banka Paēdušai Latvijai, un turpinās palīdzēt trūkuma skartajiem līdz pat krīzes beigām. „Piešķirot balvu Rūtai Dimantai, mēs vēlamies uzsvērt krīzes sociālo cenu un mudināt sabiedrību pašorganzēties tās mazināšanā,” ir sacījis Ekonomistu apvienības 2010 prezidents Ojārs Kehris.



Spīdolas balvu piešķir par ieguldījumu ekonomiskās brīvības attīstībā Latvijā. Vai tas, ka ar balvu tiek novērtēta neēdušu cilvēku pabarošana, mazliet tā kā neliecina par šīs valsts krahu?

Protams, tas bija pārsteigums, ka šo balvu piešķir labdarības organizācijai, bet tam ir vairāki aspekti. Pirmais — projekts Paēdušai Latvijai ir domāts ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, nodokļu maksātājiem, kad viņi bija izstumti no darba tirgus un valsts tiešām par viņiem nevarēja parūpēties, lai viņi līdz brīdim, kad atrod darbu, varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Tādā ziņā tas ir cieši saistīts ar ekonomiku.

Vēl jau ļoti svarīgi, kas varbūt nav novērtēts, ka bezpeļņas organizācijām — gan labdarības, gan interešu aizstāvības — ir ļoti liela loma ekonomikā. Tā ir spēja ietekmēt ekonomiku un valsts pārvaldi ekonomikas kontekstā ar to, lai būtu sabiedriskais labums un lai tie labumi, kas tiek gūti no reālās ekonomikas, tiktu pārdalīti pietiekami taisnīgi. Bezpeļņas organizācijām ir ietekme ekonomikā, un es gribētu, ka valsts to vairāk novērtētu — teiksim, pieņemot lēmumus, vairāk konsultētos ar šīm organizācijām. Ir tāds Džona Hopkinsa universitātes pētījums — ja saliktu kopā visu NVO radīto vērtību, tā būtu piektā vai sestā ekonomika pasaulē no IKP, jo tur cilvēkiem bez peļņas momenta, kas ir klasiskā biznesā, vēl ir arī tā trakā ideja par sabiedrisko labumu.



Ja paskatās no valsts viedokļa, tad katrā ziņā Latvijas valsts pārvalde nebija gatava palīdzēt cilvēkiem, kas maksājuši nodokļus, tajā brīdī, kad viņi kļūst par nodokļu nemaksātājiem. Diemžēl ekonomiskā palīdzība, ko esam saņēmuši no starptautiskajiem aizdevējiem, ir radījusi diezgan, manuprāt, nepareizu sistēmu, jo palīdzību saņem tikai tie, kas nav strādājuši arī tā saucamajos treknajos gados, kas nav radījuši pievienoto vērtību. Bet uz tiem, kas ir strādājuši, kam kaut kas pieder, bet kas ir nokļuvuši neapskaužamā situācijā, valsts paskatās — tu neesi kļuvis par „pietiekami trūcīgu”, un tie cilvēki tiek atstāti bez atbalsta.

Otra lieta, ko es pati šajā projektā novērtēju, ir ārkārtīgi lielā biznesa iesaiste. Projekta veiksme ir tā, ka ne tikai mēs kā labdarības organizācija, bet arī bizness tajā ļoti veiksmīgi iesaistījās. Es domāju, tā balva ir arī par biznesa cilvēcīgo seju krīzes laikā.



Kā projekts ir izvērsies?

Projekta galvenais mērķis bija sniegt palīdzību ģimenēm, kur ir bērni un zaudēts darbs kopš 2008. gada vasaras un kurām palīdzību nesniedz pašvaldība. Viena ģimene varēja mēnesī pretendēt uz vienu pārtikas paku — 12 kilogrami, 17 produkti un kuras aptuvenā tirgus vērtība ir 8,5 lati. Mēs pa visu Latviju kopā ar citām labdarības organizācijām šo pārtiku dalījām. Smagākajā laikā — pagājušajā ziemā — bija 63 iesniegumi dienā pēc palīdzības. Man bail par šo ziemu domāt, jo nav skaidrs, kas būs ar budžetu, un ekonomisti saka, ka šī būs vēl smagāka ziema. Es neredzu, kā var būt vēl smagāka. Tas ir izmisums, kad tev cilvēks atnāk, apsēžas un saka — man bezdarbnieka pabalsts ir pēdējo mēnesi un tie ir 45 lati, un es neko nevaru samaksāt, bet es neesmu trūcīgs, jo man pieder mašīna. Bet mašīnu tu nevari ēst! Tu to vari pārdot, bet tas nav risinājums — visu izpārdot. Tas ir īslaicīgi. Tu darba tirgū nevarēsi atgriezties, ja tev nekā nav. Laukos bieži vien mašīna ir vienīgais transports.

Es šo projektu sauktu par sabiedrības atbildi krīzei, jo ļoti atsaucīgi bija gan uzņēmumi, gan mediji. Ja mēs mediju atbalstu pārrēķinātu naudā, tad jau pirmajā posmā tika pārskaitīti 700 000 latu, un tagad šis skaitlis ir dubultojies — tātad vairāk nekā miljons latu. Ja mums būtu jāpērk reklāma, tad tas, protams, būtu neadekvāti labdarības organizācijai. Bet tas tikai parāda, ka sabiedrība saliedējas.

Savukārt tagad mēs esam novērojuši, ka cilvēki ir pieraduši dzīvot ar maziem ienākumiem. Viņi sev galvā ir pārkārtojušies, un krīze vairs neliekas tik dziļa, jo cilvēks jau pielāgojas. Mums samazinās palīdzības lūdzēju skaits.



Vai ir regulārie klienti?

Pieprasījums bija tik liels — 80 000 cilvēku jeb aptuveni 20 000 ģimeņu —, ka mēs saņēmējiem pakas varējām piešķirt tikai katru otro mēnesi. Nav jau tā, ka cilvēki Latvijā tagad mirtu badā, bet ir cilvēki, kuriem kādu mēnesi tiešām nav, ko ēst. Teiksim, tu kļūsti par bezdarbnieku, bet līdz bezdarbnieka pabalsta izsniegšanai jāgaida pusotrs mēnesis. Ja cilvēkam nav uzkrājumu un alga bijusi maza, tad nav variantu.



Domāju, ka palīdzības lūdzēju kļuvis mazāk, jo bija vasara un cilvēki saprata, ka nekādu palīdzību no ārpuses nevar gaidīt, ka pašam vien ir jākārpās. Tā ir pozitīvā puse. Negatīvā ir tā, ka ļoti daudz cilvēku ir izkrituši no aprites, ir kļuvuši par sociālās palīdzības saņēmējiem un, iespējams, nekad neatgriezīsies darba tirgū. Pabalstu sistēma ir tāda — ja tu strādā par minimālo algu, kas ir 180 lati, tad parasti uz rokas saņem ap 130 latiem. Minimālā alga parasti ir par ļoti smagu darbu, tev vairāk ir jāēd, jo enerģija patērējas, ir jābrauc uz darbu, tu saņem tik maz, ka pelni, lai strādātu, un, ja to pašu var dabūt ar sociālo pabalstu, tad jebkurš dzīvs organisms ir iekārtots tā, lai to pašu rezultātu sasniegtu ar mazāko resursu patēriņu. Ja cilvēkam pusgadu nav darba, tad viņš ļoti ātri var degradēties.

Es uzskatu, ka Nodarbinātības aģentūras programmas ir pārāk smagnējas. Mēs meklējām pārdevēju veikaliņam no jauniešu vides un mums teica — labi, iesniedziet iesniegumu un mēs divus mēnešus izskatīsim.



Kas tas ir par veikaliņu?

Mūsu galvenais mērķis ir nevis cilvēkus pieradināt pie sociālās palīdzības, bet meklēt citus risinājumus. Mēs neesam nekāds uzņēmums, kas rada darba vietas, bet tomēr dažas darba vietas krīzes laikā esam radījuši. Ideja ļoti vienkārša — uz Ziemassvētkiem atvērt veikaliņu, kur pārdodam rotaļlietas un citus dizaina priekšmetus, ko darinājušas mammas, kas sēž mājās ar bērniem, invalīdi no aprūpes centriem, pensionāri. Un visu peļņu novirzīsim labdarībai. Un šim veikaliņam mēs meklējām pārdevēju no bezdarbnieku vidus. Zvanot uz Nodarbinātības aģentūru un sakot, ka pēc mēneša vajag pārdevēju, mums atbildēja — rakstiet iesniegumu, divu mēnešu laikā mēs jums atradīsim. Ja situācijā, kad ir 170 000 bezdarbnieku, divus mēnešus meklēs darbinieku, tad skaidrs, ka darba tirgus tik ātri neatkopsies. Protams, ka mēs atradām bezdarbniekus, bet — caur saviem paziņu kanāliem.

Tā tas ir arī ar nodarbinātības pasākumiem. Ir gadījums, kad cilvēks februārī zaudēja darbu. Viņam martā bija jāaiziet uz lekciju par darba tiesībām, tad maijā bija pirmā konsultācija pie viņa konsultanta. Lai pieteiktos uz mācībām, bija jāgaida līdz jūnijam, un tagad mums ir novembris, bet mācību laiks vēl nav pienācis. Tas, manuprāt, ir pilnīgi neefektīvi. Pirmām kārtām jau psiholoģiski, jo cilvēkam ir sajūta, ka viņš nodarbinātības sistēmai nav vajadzīgs, un otrkārt, cilvēki zaudē darba iemaņas, motivāciju, un es negribētu, ka Latvijas sabiedrība pierod dzīvot ar zemiem ienākumiem. Mums ir vajadzīga sabiedrība, kam ir normāli ienākumi, kas var izglītot bērnus, baudīt kultūru, kas var dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Cilvēks var izdzīvot jebkuros apstākļos, bet vai tas ir mūsu mērķis? Taču nē! Mēs gribam pārtikušu sabiedrību. Jo lielāka būs starpība starp bagātajiem un nabagajiem, jo nestabilāki mēs būsim.





Normāls cilvēks pats ar savu darbu grib nodrošināt sevi un savu ģimeni. Kad cilvēki nāk uz Ziedot.lv, viņi jau nenāk uzreiz pēc ēdiena, bet nāk pēc darba. Viņi atnāk un prasa, ko lai es daru? Bija pilnīgi skaidrs, ka cilvēki grib paši nopelnīt, un tāpēc mēs radījām projektu tiem, kas grib nopelnīt, bet nav vajadzīgi tāpēc, ka ir krīze. Sociālā sistēma galīgi nebija gatava krīzē palīdzēt cilvēkiem, kas šo valsti ir uzturējuši.



Vai vēl ir kāds projekts, ar kuru veicināt cilvēku darbu?

Ja cilvēks uzraksta, ka viņam nav naudas, nav darba un vēl arī gotiņa nobeigusies, mēs pērkam govi. Mums Apes pusē ir nopirkta grūsna telīte. Mēs esam palīdzējuši pavasarī apstrādāt zemi, esam pirkuši sēklas un trušus. Visi ir gudri pamācīt — dodiet cilvēkam nevis zivi, bet makšķeri, bet, ja cilvēks ir izsalcis, tad ne katram var to makšķeri iedot. To makšķeri tomēr vajadzētu dot Nodarbinātības aģentūrai.

Katram sabiedrības loceklim gribas sajūtu, ka tu esi vajadzīgs. Programma Paēdušai Latvijai rāda, ka nav vienaldzības bēdās, kurās cilvēki nonākuši. Mēs esam savākuši tuvu pie 400 000 latu — tā ir neiedomājami liela ziedojumu summa, kas gada laikā savākta no privātpersonām, un tas ir tāpēc, ka gandrīz vai katrs iedzīvotājs ir izjutis krīzi. Ne jau visiem arī treknajos bija tā „balle”, tāpat bija cilvēki ar ļoti zemiem ienākumiem, un tad turīgākajiem to bija grūti saprast, viņi teica — nu paņem kredītu! It kā viegla naudas radīšana bija, un tad likās, ka tie nabadzīgākie tādi lūzeri vien ir. Kad tev pašam iesit ekonomiskā krīze, tad sāc apdomāt, ka nav jau viss tik vienkārši — ka vienā dienā esi tādā pašā situācijā kā cilvēks, kuru pirms tam nesaprati.



Kas ir ziedotāji — privātpersonas?

Ir ļoti trūcīgi, kas ziedo pa vienam latam, un ir ļoti turīgi, kas noziedo 10 000, bet viņi to neeksponē, un es viņus par to arī cienu. Lielākā summa, ko vispār pie mums labdarībai kāda privātpersona ir noziedojusi, ir 14 000 latu, un tā ir desmitā tiesa no kādas pārdotas zemes.



Ziedot.lv var palīdzēt konkrētiem cilvēkiem, bet tā jau nav izeja, ja pati sistēma nav sakārtota.



Es kā nodokļu maksātājs un pilsonis sagaidu, ka tie, kas ir sajutuši aicinājumu iet politikā, izveidotu sociāli taisnīgāku, drošāku un prognozējamāku sistēmu un neveidotu patērētāju, kas dzīvo uz sociālajiem pabalstiem. Mēs katrs varam izdarīt tik, cik varam izdarīt, un mēs neesam interešu aizstāvības organizācija. Bet es saprotu, ka interešu aizstāvības organizācijām nav, no kurienes rasties, jo sabiedrība Latvijā nav gatava finansēt savu interešu aizstāvību. Bet organizācijām, kas darbojas sociālajā jomā ar interešu aizstāvību, par to vajadzētu vairāk runāt. Es vienmēr aicinu neticēt politiķiem, kas sola palielināt sociālos pabalstus. Tas degradē tautu. Cilvēkam pašam ir jānopelna, pašam ir kaut kas jādara, bet tas jāsāk jau ar izglītības sistēmu. Līdzjūtība ir laba lieta, bet tā ir vajadzīga tiem, kas patiešām paši nevar — slimiem bērniem, suņiem, kaķiem, tiem, kas nonākuši īslaicīgā krīzē. Mēs ar labdarības organizāciju kolēģiem diskutējam, ka mūsu mērķis ir nevis apsveikt tos, kas noziedo daudz maizes, bet novēlēt, kaut viņiem tā maize nebūtu jāziedo, kaut visi varētu to maizi nopirkt. Tikai tad mēs kļūsim par attīstītu valsti un ekonomiku, ja mēs spēsim cilvēkus motivēt darbam.

Protams, visi nekad nebūs uzņēmēji. Bet otrs — cilvēks, kas ir pašnodarbināts, nesaņem valsts garantijas. Valsts bīda — ejiet, taisiet mikrouzņēmumus, kļūstiet par pašnodarbinātajiem! Un tad mēs šos pašnodarbinātos atbalstām ar pārtikas paku. Absurdi, vai ne?



Kādi ir robi sistēmā, kuri kā pirmie būtu „jāaizlāpa”?

Mēs skaitliski esam maza sabiedrība un mums ir vajadzīga individuāla pieeja katram gadījumam, nevis vidējā temperatūra slimnīcā. Ļoti individuāli ir jāpieiet pirmās klases brīvpusdienām. Tās visiem nevajag. Individuāli ir jāpieiet tiem pašiem 8 latiem par pirmo un 9 latiem par otro bērnu. Izglītības pamatus vajag bezmaksas un grāmatas vajag bezmaksas, bet vecākiem tomēr ir jāspēj rūpēties par bērniem. Protams, pulciņi var būt par maksu, bet ir jāpalīdz tiem, kas varbūt par to nevar samaksāt. Tas nav sociālais taisnīgums, ja visiem iedod vienādi. Taisnīgums ir tad, ja skatās individuāli. Piemēram, konkrēts gadījums. Mums bija sieviete ar diviem bērniem, kurai vajag 350 latu operācijai. Viņa nav trūcīga, bet vienalga — tādu summu nevar iekrāt. Bet viņai nepienākas bezmaksas operācija. Viņas lūgums mums bija — ja man nebūs operācijas kājām, es vairs nevarēšu strādāt par pārdevēju, es būšu invalīde, man būs invaliditātes pabalsts un ienākumi samazināsies. Tad lūdzu, pašvaldība, apmaksājiet šo vienreizējo pabalstu cilvēkam, kaut arī viņš nav trūcīgs! Lai cilvēks var izoperēt kājas, strādāt, rūpēties par saviem bērniem, maksāt nodokļus. Bet — nē.

Un otra lieta, kas mani šausmīgi satrauc, ir dekoderi. LNT bija šovs Dziedošās ģimenes, un viena no tām ģimenēm sarūpēja burvīgu paku konkrētai trūcīgai ģimenei. Mana kolēģe viņiem to paku aizveda, saka — Zaļkalniņu ģimene sataisījusi jums paku, paskatieties svētdien šovu, bet tas cilvēks atbild — ziniet, man nav dekodera, es nezinu, par ko jūs runājat... Tas ir nieks, ka viņš neredz šovu, bet viņš vēlēšanu laikā nav redzējis nevienas debates, viņš ir dzīvojis tikai ar partiju reklāmu savā pastkastītē! Un ir jautājums, vai viņam ir radio. Nu uz ko cilvēki ekonomē? Atsakās no visa cita, lai tikai paliek ēdienam. Un tad ir jautājums, vai mums tāda sabiedrība ir izdevīga? Nu nē!



Bet, ja valstī ir radīta sistēma, tad katru reizi jau nevar taisīt izņēmumus.

Kāpēc nevar? Kāpēc labdarības organizācija var individuāli iedziļināties, bet sociālais darbinieks nevar? Tāpēc, ka viņam ir likums. Viņš saka — atnāks Valsts kontrole un pateiks, ka esmu pārkāpis likumu. Valstij ir jābūt fleksiblai. Protams, ja mēs izejam no prerogatīvas, ka visi zog un krāpjas, tad valsts nevar būt fleksibla, bet nu tad jau nācijas jēdzienam vispār nav nekādas jēgas.

Ja labdarības vidē kāds nokrāpjas, tad Finanšu ministrija taisa noteikumus, lai visiem skābeklis būtu ciet. Tas nav pareizi. Labāk nokontrolēt krāpniekus, nevis visiem uztaisīt baigo birokrātiju ar atskaitēm. Atskaites jau jebkurš var sarakstīt. Ja būtu individuālā pieeja, tad varētu ekonomiskāk izlietot līdzekļus un sasniegt labāku rezultātu.

Vēlmē palīdzēt vajag saglabāt cieņu pret cilvēku. Nu ir mātei seši bērni. Nu nevar sociālais darbinieks sakliegt: „Ko jūs domājāt, pirms tos bērnus dzemdējāt?” Vajag mums, sabiedrībai, bērnus? Visi kliedz, ka demogrāfija iet uz leju. Vajag! Mums viņi ir vajadzīgi nevis tādi, kas aug ar aizvainojumu uz valsti, bet lai viņi iegūst normālu izglītību, lai pārrauj vecāku nejēdzību un izaug par normāliem pilsoņiem. Diemžēl demogrāfijas situācijā ir tā, ka sievietēm, kas ir aizņemtas ar labdarības organizācijas vadīšanu, ar karjeru, ir daudz mazāk bērnu nekā tām, kurām ir vairāk laika. Mums ir viņi jāciena, jo viņi ir nodokļu maksātāji. Sabiedrība jau ir līdzatbildīga par to, ka tādi cilvēki ir radušies.



Ir labdarības akcijas, kur savācam naudu un palīdzam dažiem slimiem bērniņiem, bet tas jau nerisina problēmu. Vai valstij nav bijusi iespēja radīt sistēmu, lai visiem pietiek?



Protams. Sistēmu var sakārtot no iekšas. Es sagaidu, ka ārsti ies un runās par šo sistēmu, jo viņi tur ir iekšā, viņi redz, ko vajag. Es neticu, ka neredz. Nevar sagaidīt, ka kāds no malas, kāda labdarības organizācija varēs izmainīt mūsu medicīnas sistēmu. Mums ir konkrēts cilvēks, sēž, raud, un es domāju, ko darīt. Pārtikas banka arī radās no dažu cilvēku stāstiem. Es sagaidu, ka ārsti, kas varbūt ļoti šķībi skatās uz mūsu akcijām, un mums ir daudz pārmetumu no mediķiem, kaut ko izdarīs, lai tā nav. Kas tad — visi tie vecāki, kas nāk pie labdarības organizācijām, ir meļi? Tas ir mīts, ka visi vecāki ar slimiem bērniem grib braukt ārstēties uz ārzemēm. Ir ļoti grūti ar slimu bērnu, kuram ir lēkmes, braukt uz ārzemēm ārstēties. Ar veselu bērnu jau ir grūti braukt. Daudz kas ir atkarīgs no mediķu pilsoniskās drosmes.



Vai ir konkrēti gadījumi, kad jūs redzat, kas ir jāizdara, lai nevis cilvēki ar ziedojumiem palīdzētu vienam bērnam, bet valsts atbalstītu visus, kam tādas pašas vai līdzīgas problēmas?

Mēs esam maza valsts, un ne vienmēr visu varēs sakārtot. Vienmēr būs vajadzīga labdarība, bet tai jābūt ļoti maz. Pašlaik ir tā, ka palīdzam ar rehabilitāciju bērniem, kas visu mūžu būs slimi. Vai arī vecāki atnāk uz saka — man bērniņš uz paliatīvo aprūpi nosūtīts. Bet vecāki nesamierinās, viņi dabū ārstu, un tagad tas bērniņš staigā. Vajadzētu būt tā — ja valsts neko nevar izdarīt, tad ir jāmaksā citai Eiropas Savienības valstij un bērns jāārstē tur. Ja vecāki pie mums atnāk lūgt naudu dārgām operācijām ārvalstīs, mēs viņus aizsūtām uz Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūru uzzināt, vai viņiem tas nepienākas par valsts naudu, jo nav viegli savākt naudu. Un, izrādās, ļoti daudziem pienākas, un mums atliek saziedot tikai ceļam un vecāku uzturēšanās izdevumiem.



Tagad tuvojas Ziemassvētki, kad atkal daudzi gribēs ziedot. Kādi jūsu organizācijai būs turpmākie projekti?

Paēdušai Latvijai turpināsies līdz krīzes beigām, lai cilvēki nepierod, un pēc tam šim projektam „pieslēgsim” vientuļos pensionārus. Ziniet, cik ir minimālā pensija valstī? 49 lati un 50 santīmi. Mēs zinām tādus cilvēkus. Līdz 100 latiem pensijas saņem 35 000 pensionāru. „Lielās” pensijas — no 200 latiem — saņem 8% pensionāri. Tātad pensionāriem krīze nebeigsies nekad. Un jautājums vēl tāds, vai valsts būs gatava, ja atkal būs krīze.

Protams, mēs attīstīsim palīdzības programmas bērniem, kaķiem, suņiem, jo attīstītā valstī jābūt tādai labdarībai, lai nepazustu sajūta par kopējo labumu, līdzcietību, par drošības tīklu. Normāls nācijas pilsonis grib palīdzēt, un viņš var palīdzēt kopīgiem procesiem, daloties ar savu privāto nopelnīto naudu. Tas ir jāattīsta, jo valstīs, kur labdarība un līdzcietība nav attīstīta un katrs ir pats par sevi, ir grūti sistēmu nākotnē uzturēt tādu, lai tā būtu sociāli taisnīga. Jo sociālais taisnīgums ir jāmāca caur labdarību.



Ja skatāmies tendences, tad treknajos laikos ziedoja vairāk vai krīzes laikā konsolidējamies?

Ir mainījies ziedotāja profils. Treknajos gados ziedoja uzņēmumi, jo viņiem bija peļņa. Patlaban 90% ziedojumu nāk no privātpersonām, bet vienas personas ziedojuma apjoms ir samazinājies. Bet ir palielinājies cilvēku skaits, kas iesaistās šajā pašpalīdzībā. Un tas ir dēļ tā, ka cilvēki ir sapratuši, ka mēs esam saistīti sistēmā.



Vai joprojām labdarība notiek kampaņveidīgi?




Labdarības kultūra ir mainījusies — jā, ir mums regulārie ziedotāji. Es arī savā jaunības maksimālismā teicu — nē, Ziemassvētkos vien nevajag ziedot, vajag ziedot visu gadu! Bet mēs nevaram no savas vēstures un kultūras izkāpt ārā. Ziemassvētki ir dalīšanās laiks, kad dāvina tāpat, arī ja neesi nekādā saistībā ar kristietību. Un tad tu saproti, ka ir kāds, kuram zem eglītes nekā nav.

Paēdušai Latvijai ir gada kampaņa. Es domāju, cilvēki no tās jau ir noguruši, bet tas atgādina un liek saprast, ka ne tikai Ziemassvētkos slimo bērni, kaķiem nav māju vai cilvēkiem nav ko ēst.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti

Spīdolas balva ekonomisti.lv

Ziedot.lv ziedot.lv

Citi autora darbi
Kaut kas krasains

Un atkal jauns sākums 5 Autors:Dita Arāja