Rupertam ir melns, spīdīgs kažoks, sniegbaltas ķepiņas un tādas pašas krāsas "lacīte". Viņš pamazām kļūst par pašapzinīgu runci, kaut gan vēl pavisam nesen, neviena negribēts un nemīlēts, novājējis un noplucis, klīda apkārt pa Mārupi. Skatoties, kā tagad

“Kaķenes sargā savus bērnus, bet kāpēc to nedara cilvēku mātes?” — tā savulaik vairākkārt tiku dzirdējusi no savas vecmāmiņas. Jā, ir jau kaķēni, kurus viņu mātēm neizdodas nosargāt un kas labākajā (?) gadījumā peles mācās ķert citos medību laukos, bet sliktākajā — tiek vienkārši izsviesti uz ielas, kā, acīmredzot, tas bija noticis ar Rupertu. Bet cilvēku mātes, kuru mazuļus atrodam izgāztuvēs, laikam nemaz nav centušās viņus sargāt. Visticamāk, pašas savus bērnus izsviedušas atkritumos kā nekam nederīgas mantas, lai tikai tiktu vaļā no mazuļa. Satriecoši, ka tik primitīva “vaļā tikšana” vēl joprojām ir Latvijā, kur aborti ir atļauti un kas taču slavina sevi kā ES valsti ar visām no tā izrietošajām sekām, tai skaitā — ar cieņu pret cilvēka dzīvību.

Nē, nekādā gadījumā negribu teikt, ka aborts ir vienīgā izeja, kā tikt vaļā no nevēlama mazuļa. Ir cita doma, kas savulaik jau parādījusies publiskajā telpā — kāpēc nevarētu būt “bērnu savākšanas centri”? Ciniski skan. Ļoti ciniski. Tomēr ne tik nežēlīgi kā bērnu izmešana atkritumos. Ja māte bērniņu pasaulē laidusi, bet negrib audzināt, viņa taču varētu mazuli aiznest un anonīmi atstāt kādā konkrētā vietā, vienalga, vai tā būtu baznīca, sabiedriska organizācija, slimnīca vai kāda cita vieta, kur jaundzimušo uzreiz pienācīgi aprūpētu. Atkritumu kastes mātes—atstājējas izvēlas, jo baidās no nosodījuma un soda. Bet varbūt bērna dzīvības dēļ varētu viņām atvieglināt atstāšanas procesu — lai pamet legāli, nevis ierušina starp apelsīnu un kartupeļu mizām. Arī mātes negribēts bērniņš ir pelnījis dzīvot, un beidzot arī mūsu valstī arvien vairāk rodas vecāku, kas vēlētos mazuli adoptēt un dot mīlestību, ko viņš nav saņēmis no bioloģiskajiem vecākiem.

Rupertam laimējās — viņu — cienījamu kaķu jaunuli — savās mājās ieaicināja mīloši cilvēki. Tai mazajai dzīvībiņai, kam bija lemts sastingt atkritumu kastē, mīļus tuviniekus un mājas liedza paša vecāki. Ruperts, brīžiem miegā izlaižot nadziņus, mierīgi murrā sava drauga Jāņa klēpī, bet mirušais mazulis ir kļuvis par kārtējo ne tikai saviem vecākiem, bet arī savai valstij nevajadzīgo un tādēļ tik viegli nāvei atdoto cilvēku.