Foto: Adrián Pérez

Kremlis grib, lai Rietumi to beidzot sāk „ņemt galvā”.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins pēdējā pusgada laikā krasi saasinājis Maskavas pretrietumniecisko retoriku — gan savās un putinistu runās un darbos, gan Kremļa kontrolētajos medijos. Nesenie paziņojumi par bruņojuma kontroles līgumu pārskatīšanu, kodolraķešu tēmēšanu uz Eiropu, jauniem starpkontinentālo raķešu izmēģinājumiem, krasā nostāšanās pret ASV pretraķešu aizsardzības sistēmas elementu izvietošanu Centrāleiropā daudziem kremlinologiem liek jautāt — vai atkal sākas aukstais karš?

Un gandrīz vienprātīgi atbildēt — jauns aukstais karš starp Krieviju un Rietumiem šodien nav iespējams. PSRS aukstajā karā — gan militārajā, gan ideoloģiskajā — cieta sakāvi. Putina Krievijai nav ne finanšu resursu, ne pietiekoši moderna militārā potenciāla, ne arī idejiskas pievilcības, lai mēģinātu uzsāktu globālu sāncensību ar ASV/Rietumiem.

Bet ko gan Putins ar saviem krāšņajiem, ciniskajiem un draudīgajiem paziņojumiem grib pateikt?

Krievija nav Eiropa. Punkts.
Aizgājušo gadu runas par pakāpenisku tuvināšanos ir cauri. Citas vērtības, citi standarti, citi spēles noteikumi. Jelkāda sadarbība — tikai uz salta aprēķina pamata. Nekādu sentimentu par kopīgām vērtībām, Eiropu no Atlantijas līdz Vladivostokai, Eiropas kopīgajām mājām un tamlīdzīgi.

Rietumi apdraud Krieviju.
Kremlis skaidri uzskata, ka Krievijai „Rietumi” ir konkurents, pretinieks un (iekšējai lietošanai) arī ienaidnieks. Tuvojas 2008. gada vēlēšanas, kurās Kremļa varas virsotņu konfigurācija nenovēršami mainīsies. Ārējā ienaidnieka tēls Putinam var palīdzēt mobilizēt varas resursus, apspiest jelkādu opozīciju, veicināt kontrolētu varas pāreju izvēlētā mantinieka rokās, vienlaikus saglabājot ievērojamu personisku ietekmi un relatīvu mieru septiņu lielāko elites grupējumu starpā. Ienaidnieka radīšana ir pārbaudīta priekšvēlēšanu taktika — 1996. gadā drauds bija komunistu atgriešanās, 2000. gadā — čečenu terorisms, bet 2004. — oligarhu atdzimšana. Tagad ar tādu kļūst „Rietumi”. Jo asāka savstarpējā retorika, jo vieglāk pasludināt jebkuru Putina kritiku par jaukšanos iekšējās lietās un jebkuru uz Rietumu vērtībām orientētu opozīciju — par aģentiem un nodevējiem.

Krievijas atbilde Rietumiem būs „asimetriska”.
Apzinoties aukstā kara neiespējamību, „asimetriska atbilde” pēc Maskavas politikas veidotāju domām , nozīmē izmantot visus iespējamos „sāpju paņēmienus”, lai piespiestu Rietumus rēķināties ar Kremļa viedokli vai vismaz maksimāli sarežģīt dzīvi. Krievijas veto Kosovas neatkarības jautājumā, īpašā nostāja Irānas jautājumā, bruņojuma kontroles režīmu ignorēšana, pēc Kremļa domām, demonstrē Rietumiem, ka Krievija vairs netaisās saglabāt partnerības ilūziju un ir spējīga sagādāt vismaz diplomātiskas sāpes. Pret Igauniju neoficiāli izvērstais kiberkarš ilustrē Maskavas gatavību lietot arī inovatīvus sāpju paņēmienus.

Mantiniekam būs turpināt iesākto Putina ārpolitiku.
Ar saviem paziņojumiem Putins cenšas atstāt savdabīgu ārpolitisko mantojumu, no kura viņa pēctecim nebūs tik viegli atkāpties. Arī šī mantojuma izveidošana, visticamāk, ir saistīta arī ar Putina plāniem saglabāt noteicošu ietekmi Maskavā arī pēc prezidenta pilnvaru termiņa beigām.

Eiropu politiski skaldi un ekonomiski valdi.
Eiropa nav īpaši vienota. Spēlējot uz dažādo valstu pretrunīgajām interesēm, Krievija var ievērojami attālināt to brīdi, kad izveidosies daudzmaz konsekventa kopīga Eiropas enerģētikas politika attiecībā pret Krieviju. Piemērām, ar retoriku par raķešu notēmēšanu uz Eiropas valstīm Putins mēģina atjaunot plaisas Eiropas valstu sabiedrībās un transatlantiskajās attiecībās, kuras pirms gadu desmitiem izraisīja ASV kodolraķešu izvietošana Eiropā. Jo vairāk pretrunu gan pašu eiropiešu starpā, gan ASV — Eiropas attiecībās, jo vieglāk ir vienoties ar atsevišķām valstīm un kompānijām par atsevišķiem noteikumiem enerģijas piegādēm u.tml.

Mēs esam vērā ņemami!
Kremlis grib, lai Rietumi to beidzot „ņem galvā”. Kremlis jūtas aizvainots, nesaprasts, nenovērtēts, nesadzirdēts. Tas uzskata, ka Krievija 15 gadus ir bijusi spiesta samierināties ar Rietumu politiku un visi iebildumi ir tikuši ignorēti (piemēram, NATO paplašināšanās, militārās infrastruktūras izvietošana, globālā pretraķešu aizsardzība, Balkāni un Irāka, Tuvie Austrumi un „tuvās ārzemes”). Īpaši aizvainots Putins varētu būt par to, ka viņa sadarbība ar ASV pēc 2001. gada 11. septembra, Krievijas piedalīšanās pretterorisma aliansē, ASV militārās klātbūtnes pieļaušana Vidusāzijā nav novedusi pie Maskavas „īpašo interešu” atzīšanas postpadomju telpā.

Naftas un gāzes dolāru straume atjaunojusi Maskavas pašapziņu un ambīcijas un Kremļa agresīvā retorika Krievijas un Rietumu attiecības ir atmetusi pārdesmit gadus atpakaļ. To atjaunošanai būs nepieciešami ilgstoši un delikāti diplomātiskie pūliņi. Šī brīža primārais jautājums ir — vai izdosies apturēt Krievijas un Rietumu attiecību tālāku bīstamu attīstību militārā un drošības jomā? Putina priekšlikums apspriest kopīga Krievijas-ASV pretraķešu radara darbināšanu Azerbaidžānā, nav pārāk nopietns. Tomēr ir signāls, ka vēl plašāka mēroga konfrontāciju Kremlis tomēr nevēlas. Šīs idejas apspriešana, iespējams, ļaus mazliet „nolaist tvaiku” Krievijas un ASV attiecībās un atrast vismaz kādu kopsaucēju globālajā drošības politikā.