Roku dzelžu vietā – profesionālisms un autoritāte (I)

Diena, 11.04.2008.

Iesaki citiem:

Skats no iekšpuses uz reformu brīvības atņemšanas iestādēs
Sabiedrība parasti pievērš uzmanību cietuma problēmām pēc kārtējā skaļā notikuma — ieslodzīto bēgšanas vai citas ārkārtas situācijas. Pēc kāda laika viss nomierinās un mēs aizmirstam par atstumtajiem, jo secinājumi no pieļautajām kļūdām izdarīti un pat apstiprināts trūkumu novēršanas plāns, lai nepatikšanas aiz augstā žoga un biezajām restēm neatkārtotos.

Kaut kur augstākās varas kabinetos jau briest sen gaidāmā cietumu attīstības koncepcija, un šķiet, ka pietiek tikai vienprātīgi nobalsot par jaunu kārtību un novecojušās cietuma grabažas pašas par sevi pārvērtīsies par Eiropā cienīgu valsts iekārtas sastāvdaļu. "Tāda situācija, kāda tā pašlaik ir ieslodzījuma vietās, turpināties vairs nedrīkst. Ja mēs vēlamies taupīgi izlietot nodokļu maksātāju naudu, kā arī ievērot cilvēku tiesības, tad vadībai jābūt atbildīgai un iespējami ātri jāpieņem lēmums par ieslodzījumu vietu rehabilitāciju," paziņoja tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš.

Vai "atbildīgai vadībai" ir zināmas visas iekšējās problēmas un pretrunas, kas šodien ietekmē dzīvi aiz restēm? Ko sabiedrība var iegūt, pateicoties radikālām izmaiņām brīvības atņemšanas iestādēs, un cik daudz atkal riskējam neatgriezeniski pazaudēt sava neapdomātā skopuma un apbrīnojamās paviršības dēļ?

Nāves sods aiz apsardzes līnijas

Neapšaubāmi cietumi krasi atšķiras no visām pārējām valsts iestādēm, un, plānojot izmaiņas penitenciārajā sistēmā, jāņem vērā vairākas tās īpatnības.

Pirmkārt, pašlaik tā ir pārāk militarizēta, ļoti konservatīva, neefektīva struktūra pēc būtības un represīva, nehumāna pēc gara.

Ieslodzījuma vietu pārvaldes likuma 7.(1). pants noteic, ka "pilngadīgos vīriešus, kuriem kā drošības līdzeklis piemērots apcietinājums vai kuri izcieš sodu slēgtajos un daļēji slēgtajos cietumos, apsargā ar dienesta ieroci bruņotas ieslodzījuma vietu amatpersonas". Tāpat kā pagājušajā gadsimtā, cietumus apsargā ar šaujamieročiem bruņoti apsargi. It kā nav pieejama Eiropas dalībvalstu pieredze brīvības atņemšanas iestāžu apsardzes jomā, un vectēvu durkļu vietā neesam spējīgi izmantot mūsdienīgas elektroniskas sistēmas. Vairāki simti Latvijas cietumu sargu ar novecojušiem šaujamieročiem uz pleciem godprātīgi pilda vaktnieka pienākumus, kaut gan katrā iestādē ar to pašu uzdevumu varētu tikt galā operators un mobilā aizturēšanas grupa, kontrolējot teritoriju ar video novērošanas sistēmu un signalizācijas iekārtu. Tajā pašā laikā brīvības atņemšanas iestādēs katastrofāli trūkst personāla, lai pilnveidotu apcietināto un ieslodzīto personu audzināšanu, resocializāciju, nodarbinātību un apmācību. "...cietumu galvenais uzdevums ir resocializācija. Visur notiek virzība uz demokrātiskām darbības formām, uz cietumu piesātināšanu ar ieslodzīto nodarbinātību, izglītošanu, sociālajām programmām… Bet, ja šobrīd paskatāmies cietuma personāla struktūru, tad apmēram viena trešdaļa orientēta tikai uz apsardzi," secināja Latvijas Policijas akadēmijas Krimināltiesību katedras asociētais profesors, tiesību zinātņu doktors Vitolds Zahars.

Pret aizraušanos ar šaujamo strikti liecina vēl viens nozīmīgs arguments. Gribu pievērst uzmanību esošajam likumu paradoksam, par kuru pagaidām nav aizdomājušies cīnītāji par cilvēktiesībām un pacietīgi klusē arī paši ieslodzītie.

Lai nepieļautu bēgšanu no cietuma, amatpersonai saskaņā ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes likuma 24.panta 3.daļu ir tiesības pielietot šaujamieroci.

30.VII 2007.g. Ieslodzījuma vietu apsardzes kārtība ( Kārtība nr.1/14—3.kārt.) pilnīgi nopietni konkretizē jau tā bargo uzdevumu šaujamieročus pielietot no brīža, kad ieslodzītais sācis šķērsot apsardzes līniju. Un minētās kārtības 4.pants pielika liktenīgo punktu jebkurām šaubām: šaujamieroča pielietošana ir mērķtiecīgs šāviens. Tas nozīmē, ka sīks zaglis var nopelnīt sev svina lodi pakausī, ja uzdrošināsies pārlēkt pāri cietuma žogam. Apņēmīgs likumdevējs neklātienē jau piespriedis viņam nāvessodu tikai par bēgšanas mēģinājumu vien, kaut gan par veiksmīgu bēgšanu no ieslodzījuma vietām Krimināllikuma 310.pants paredz brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem.

Nāvessodu — nošaušanu — saskaņā ar Krimināllikumu var piespriest vienīgi par slepkavību sevišķi pastiprinošos apstākļos. Tādi ir paredzēti Krimināllikuma 118.pantā. Jāpiemin, ka Latvijas Valsts prezidents jau 1996. gada septembrī ir pasludinājis moratoriju nāves soda izpildīšanai, tāpēc jēdziens "mērķtiecīgs šāviens" pie cietuma apsardzes līnijas, maigi sakot, izklausās nekonsekventi, pretrunīgi un nehumāni. Turklāt, daudzi cietumi Latvijā atrodas pilsētas robežās blakus mācību iestādēm, dzīvojamām mājām, tirdzniecības vietām, tāpēc šaujamieroču pielietošana var apdraudēt apkārtējo iedzīvotāju dzīvību.

Cietuma dienestiem galvenokārt jāveic preventīvi pasākumi iestādes iekšējā teritorijā, lai apgrūtinātu gatavošanos bēgšanai un novērstu tās mēģinājumu jau sākotnēji. Prātīgāk ir nepieļaut bēgšanu un aizturēt noziedznieku, nevis izrēķināties ar viņu aizliegtajā zonā.

Cietuma apsardzei savu pamatuzdevumu pildīšanai šaujamieroči nav nepieciešami, turklāt ļoti plašā izvēlē cietuma darbiniekam ir pieejami speciālie līdzekļi, kurus var izmantot ieslodzītā aizturēšanā, pretošanās vai uzbrukuma gadījumā.

Cietumu iekšējā teritorijā ikdienas apstākļos cietumsargiem ir aizliegts atrasties ar šaujamieročiem, bet, pamatojoties uz 28.II 2007.g. "Apcietināto un notiesāto uzraudzības kārtību ieslodzījuma vietās" (Kārtība nr.1/12—1.kārt.) 18.pantu, uzraugi ir nodrošināti ar speciāliem līdzekļiem. Ieslodzījuma vietu pārvaldes likuma 23.pantā ir paredzēti īpaši gadījumi, kuros amatpersona var lietot pret ieslodzīto "fizisku spēku, speciālos cīņas paņēmienus un speciālos līdzekļus — roku dzelžus, nomierināšanas kreklus, stekus, elektrošoka ierīces, dienesta suņus, asaras izraisošas vielas, ierīces likumpārkāpēju ieņemto telpu atvēršanai, šķēršļu sagraušanai...".

Prasības, kas tiek izvirzītas ieslodzītajiem, atgādina kārtību militārā struktūrvienībā: "Pirms ieiešanas kamerā tiek pieprasīts, lai ieslodzītie nostājas ierindā, rokas turot gar sāniem... Izvedot ieslodzītos no kamerām, tos pavada ne mazāk kā divi uzraugi, un var izmantot dienesta suņus." Iepriekš minētās, kā arī citu likumu un noteikumu prasības neizbēgami uzliek nepārvaramus šķēršļus ieslodzīto un cietuma amatpersonu civilizētām savstarpējām attiecībām, nepieļaujami šķeļ un attālina viņus.

Cik nepieciešama, pamatota un pieņemama ir tik plaša spektra spēku un agresiju izpaužamo līdzekļu izmantošana mūsdienas apstākļos valsts iestādē, kurai pēc būtības sociālā izpratnē jāārstē cilvēki, jāatbrīvo no agresivitātes un kriminālas noslieces, lai viņi "atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas"?

Ar spēkā esošajiem Latvijas likumiem noteiktā apsardzes un uzraudzības kārtība izpostīja audzināšanas un rehabilitācijas darbu cietumos, izveidojot divas naidīgi noskaņotas nesamierināmas puses — cietuma darbiniekus un ieslodzītos.

Tā ir vēl viena īpatnība un pati galvenā pretruna, kuras dēļ cietuma attīstības koncepcija var sabrukt, pirms tiek īstenota. Kamēr neizdosies izveidot veselīgas, taisnīgas un savstarpēji uzticīgas attiecības starp ienaidniekiem, proti, cietuma amatpersonām un ieslodzītajiem, nevar būt runas par efektīvu audzināšanas darbu brīvības atņemšanas iestādēs. Tādā gadījumā cietumu administrāciju vietā kriminālie līderi turpinās mērķtiecīgi nodarboties ar "izglītību" un "audzināšanu" savā nometnē. Mums savukārt jāsamierinās ar to, ka cietumi arī turpmāk "ražos" morālos kropļus, no kuriem pēc atbrīvošanas diez vai sabiedrība var gaidīt ko labu. Gluži otrādi, pēc "kriminālās universitātes" noziedznieki, laupītāji un slepkavas kļūst vēl bīstamāki un par iespējamo zaudējumu sabiedrībai pat negribētos runāt.

Noziedzīga paritāte vai cienīgas attiecības?

Iekšēji subjektīvi apstākļi var negatīvi ietekmēt un stipri apgrūtināt reformas īstenošanu penitenciārajā sistēmā. Jārēķinās ar to, ka šodien zināmā mērā pastāv neformāla paritāte starp administrāciju un uzraudzībā esošajām personām. Katrā cietumā tā izpaužas un izplatās atšķirīgi. Par šo delikāto jautājumu skaļi nerunā un arī neafišē. Dīvaini, bet izveidojusies situācija apmierina un ir izdevīga abām pretējām pusēm, kaut gan tādas attiecības ir pretrunā ar sabiedrības un valsts interesēm. Eiropas Komiteja spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai pēc 2007.gada vizītes Latvijā tika norādījusi, ka cietuma administrācija pārmērīgi paļaujas uz neoficiāliem līderiem, kuri kontrolē situāciju brīvības atņemšanas iestādē.

Kriminālie līderi patiešām ir gatavi sadarboties ar administrāciju, nodrošināt paviršu kārtību iestādē, nosacīti ievērot disciplīnu un pakļauties, tiesa gan, pretī saņemot atvieglojumus režīmā, dažādas privilēģijas, pirmstermiņa atbrīvošanu, aizliegtu vielu un priekšmetu lietošanas iespēju. Padomju laikos tādas neformālas attiecības bija ļoti izplatītas. Šodien minētās paritātes pazīmes, izplatība un raksturojums ir krasi pārveidojušies. Tomēr jārēķinās ar to, ka reformas gaitā ir jānovērš noziedzīgās paritātes cēloņi.

Neskatoties uz šķietamo situācijas stabilitāti, iekšējām cietuma attiecībām piemīt noteiktas pretrunas. Lai ieturētu sasniegtās pozīcijas, gūtu panākumus strīdīgos jautājumos vai aizstāvētu savas tiesības, ieslodzītie aktīvi pretojas administrācijai, izmantojot atkarībā no apstākļiem piemērotāku protesta veidu: cenšas izdarīt morālo spiedienu, iebiedēt, strīdas, nepakļaujas, piesaka badastreikus, demonstratīvi nodara kaitējumu savai veselībai, apstrīd uzlikto disciplinārsodu, fiziski pretojas vai uzbrūk amatpersonām, raksta sūdzības visādām instancēm, veiksmīgi izmantojot kļūmes administrācijas rīcībā un esošās likumdošanas nepilnības. Tik "grezno" protesta līdzekļu salikumu, ko ikdienas dzīvē aktīvi izmanto opozīcijai, diez vai var satikt kaut kur citur, izņemot cietumu. Pasaules praksē un Latvijas cietumu pieredzē ir bijuši gadījumi, kad ieslodzītie kā galējo līdzekli nopietnu problēmu risināšanai un sabiedrības uzmanības piesaistīšanai izmantoja masveida protesta akcijas un nekārtības.

Cietuma administrācija tādos apstākļos ir spiesta maksimāli koncentrēt savus spēkus, novēršot uzmanību no citām būtiskām funkcijām un pamatuzdevumiem, lai pastiprināti kontrolētu noskaņu ieslodzīto vidū, neitralizētu psiholoģisko spiedienu, laikus atvairītu morālo un fizisko uzbrukumu.

Pretestība cietuma administrācijai notiek kriminālo līderu vadībā. Praktiski katrā cietumā notiesāto vidū ir vismaz viens neformālais līderis, kurš cenšas koordinēt ieslodzīto spēkus un rīcību brīvības atņemšanas iestādē, saskaņojot savu pozīciju ar "augstākstāvošo" autoritāti noziedzīgās aprindās. Līderis ir ieinteresēts uzturēt kontaktus ar cietuma vadību un parasti izvirza savu kandidatūru, lai veiktu dialogu ar administrāciju visa cietuma ieslodzīto vārdā. Bez sekām ignorēt līdera personu cietuma administrācija var tikai gadījumā, ja iestādē ir pilnīgi nodrošināta ieslodzīto tiesību ievērošana, ir apmierinoši notiesāto uzturēšanās sadzīves apstākļi un amatpersonas rīcība atbilst likuma prasībām. Pretējā gadījumā tiks veikta ieplānota sistemātiska pretestības kampaņa, sākot ar masveidīgām sūdzībām visādām institūcijām. Jebkuru cietuma administrācijas pieļauto kļūdu, pārkāpumu, esošo nepilnību vai trūkumu ieslodzītie katrā ziņā izmantos savā labā, lai piespiestu cietuma vadību samierināties ar kompromisa variantu: mēs klusējam par tiesību neievērošanu un trūkumiem — jūs pieverat acis uz to, ka ne visi pienākumi no ieslodzīto puses tiks izpildīti.

Protams, runājot par nepieciešamību izveidot jaunas uzticīgas attiecības cietumā, nedrīkst atstāt neievērotu jautājumu par strādājošo amatpersonu drošību. Nosacīti var būt divas pretējas pieejas problēmas risināšanai:

izpaužot agresivitāti, nolemt sevi pastāvīgiem draudiem, uztraukties par drošību, bezgalīgi bruņoties, lai pastāvīgi būtu gatavībā aizstāvēt personālu;

izrādīt pacietību, izpratni un sniegt palīdzību tiem, kuri dažādu apstākļu dēļ nokļuvuši aiz restēm. Šajā gadījumā ieslodzīto cieņa un pateicība cietuma darbiniekam kļūs par drošības garantiju.

Savu darbu penitenciārajā sistēmā es uzsāku Liepājas izmeklēšanas cietumā, strādājot par cietuma priekšnieka dežurējošo palīgu. Man palika atmiņā toreizējā Liepājas cietuma priekšnieka pulkvežleitnanta Konstantīna Pūces vārdi, kurus viņš bieži atkārtoja saviem padotajiem: "Neviens nevar garantēt jums pilnīgu drošību, tikai jūsu taisnīga attieksme pret ieslodzītajiem." Ne par velti Ieslodzījuma vietu pārvaldes goda zīmē ir vārdi "Taisnīgums pret visiem".

Cietumu starptautisko pētījumu centra ilggadējais vadītājs Endrjū Koils savā darbā Managing prisons in a time of change raksta, ka cietuma personālam jābūt apmācītam prasmīgi rīkoties, lai tiktu galā ar iespējamām nekārtībām brīvības atņemšanas iestādē. Taču viņiem jāizmanto pavisam citas īpašas metodes un līdzekļi, kuri krasi atšķiras no policijas un militāro spēku izmantojamajiem speclīdzekļiem. Ir svarīgi profesionāli rīkoties, lai nepieļautu nekārtības, novērstu nepakļaušanos sākotnējā posmā. Pat vissarežģītākajā situācijā cietuma personālam ir jābūt spējīgam risināt konfliktus, novērst agresiju un nodrošināt kārtību, roku dzelžu vietā izmantojot amatpersonas autoritāti un profesionālus paņēmienus.

Savienot augstas likumīgas prasības pret ieslodzītajiem ar labsirdību — tas ir profesionālisma jautājums. Lai nodrošinātu līdzsvaru savstarpējās attiecībās, radikāli jāuzlabo personāla sastāva apmācības, jāpaaugstina izglītības līmenis.

Latvijā ir nepieciešama speciālā augstākā pedagoģiskā izglītība, lai strādātu bērnudārzos un mācību iestādēs. Bez medicīniskā diploma un speciāliem sertifikātiem nevar praktizēt ārsts. Pirms strādāt katlu mājā, ir jāuzrāda apliecība par pabeigtiem kursiem. Bet saskaņā ar Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 4. un 7.pantu, cietumā var strādāt Latvijas pilsonis ar vidējo izglītību, kurš prot latviešu valodu tādā apjomā, kāds nepieciešams profesionālo un amata pienākumu veikšanai. Viņam jāuzrāda izziņa no narkologa, psihiatra un potēšanas pase ar atzīmēm par veiktajām vakcīnām. Vidējā izglītība un ārsta izziņa ļauj sākt darbu atbildīgā postenī sarežģītā valsts iestādē! Kurš kuru audzinās un kurš kontrolēs situāciju? Pieredzējis vairākkārt krimināli sodīts noziedznieks vai vidusskolas abiturients? Bērnudārzā un skolā diplomētu speciālistu audzināšanas un izglītošanas pūles izrādījās neveiksmīgas, cilvēks noslīdēja uz noziedzīga ceļa, bet mēs naivi ceram, ka uzraugs bez speciālas sagatavošanas izrādīsies pārāks un tiks galā ar personu, kam ir kriminālas un recidīvu noslieces, audzināšanu, pāraudzināšanu un sociālo korekciju!

Jebkurā gadījumā mums jādomā ne tikai par izglītības struktūras izveidošanu Latvijas penitenciārajā sistēmā, bet arī par zinātniskiem pētījumiem šajā jomā. Šodien sabiedrībā pat nav nopietnas diskusijas par cietuma problēmām. Pirms reformas sākšanas ir precīzi jāzina perspektīvas stratēģiskās izmaiņas un jāņem vērā ne tikai pavirši redzamas problēmas, bet arī iekšējas, slēptas pretrunas un tendences, lai metodoloģiski pareizi izstrādātu koncepciju un prasmīgi piemērotu reformas instrumentus.

Aleksejs Makuševs, Daugavpils cietuma priekšnieka vietnieks, pulkvežleitnants, DU maģistra studiju programmas Sabiedrības un iestāžu vadība 3. kursa maģistrants

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!