Foto: E. Savdine © AFI
Pasaulē vairs nediskutē par bilingvālās izglītības nepieciešamību, bet gan par to, kā noteikt kritērijus modeļu izvēlei. Cilvēki, kas runā vairāk nekā vienā valodā ir empātiskāki, viņi vairāk vēlas celt tiltus, nevis nostiprināt robežas.
Par bilingvisma un bilingvālās izglītības jautājumiem Latvijas sabiedrībā jau vairākus gadus pastāv noturīga interese, un tiek lauzts ne mazums šķēpu. Būs gan grūti atrast otru jomu, kurā tik dzīvotspējīgi izrādījušies novecojuši priekšstati un stereotipi, un tik smagu zīmogu uzlikusi aizgājušo gadu ideoloģija. Pamazām tos pārvarēt palīdz pašu pozitīvā pieredze – aizvien vairāk skolēnu, vecāku un skolotāju pārliecinās, ka mūsdienu prasībām atbilstīgas otrās un trešās valodas zināšanas nevar apgūt, izmantojot tikai tradicionālās metodes. Tomēr ne vienmēr ritenis jāizgudro no jauna. Kamēr nav pierādīts, ka Latvijā dzīvojoša H. sapiens smadzenes ir citādas, nekā ASV, Kanādas, Vācijas vai Igaunijas iedzīvotājiem, varam izmantot jau ilgus gadus uzkrāto ārvalstu pieredzi valodu apguvē un tās organizācijā. Tāpēc ir svarīgi visplašāko Latvijas sabiedrību iepazīstināt ar fundamentāliem darbiem, kas var sniegt tik nepieciešamo teorētisko pamatu ikdienas darbībai.
Bilingvisma teorijai un pētījumu rezultātu apkopošanai veltītās monogrāfijas jau skaitāmas simtos. Kura tad būs tā pirmā un visnepieciešamākā Latvijas lasītājam? Vai kāda no Dž.Kaminsa, K.Paulstones, K.Hakutas, N.Hornbergeres, K.Hiltenstama vai citu “dzīvo klasiķu” grāmatām? Nešaubos, ka arī tās ar laiku parādīsies latviešu valodā. Tomēr pašlaik par vispiemērotāko plašai publikai tiek atzīta K.Beikera grāmata Bilingvālās izglītības un bilingvisma pamati. Kā atzīst T.Vilejs, “K.Beikers ir iedibinājis standartu, kādam jābūt aptverošam ievadījumam maz pazīstamā jomā. Starp daudzajām grāmatām par bilingvismu un bilingvālo izglītību es izvēlētos tieši šo kā pašu nepieciešamāko cilvēkiem, kas vēlas iepazīties ar šo parādību būtību”. Tāpēc ar Sorosa fonda –Latvija atbalstu un ciešā sadarbībā ar K.Beikeru tapa tieši šīs grāmatas tulkojums.
K.Beikers ir Velsas universitātes Bangorā profesors. Viņš dzimis Eseksā, Anglijā, bet kopš studenta gadiem dzīvo Velsā, kur ar bilingvismu saskāries gan teorētiski, gan praktiski – apgūstot teorijas kursu pie pazīstamā bilingvisma un intelekta korelācijas pētnieka V.Džonsa, vēlāk pats veicot daudzus pētījumus un kopā ar sievu velsieti audzinot trīs bilingvālus bērnus. Latviešu valodā tulkotā grāmata ir fundamentālākais un nozīmīgākais viņa darbs, tomēr plašu ievērību guvušas arī citas grāmatas: Parents’ and Teachers’ Guide to Bilingualism (1995, 2. izdevums 2000.g.), The Care and Education of Young Bilinguals (2000), Key Issues in Bilingualism and Bilingual Education (1992), Attitudes and Language (1995). K.Beikers kopā ar N.Hornbergeri ir nozīmīgākā nozares žurnāla Bilingual Education & Bilingualism redaktors.
Kā norāda pats autors, viens no grūtākajiem uzdevumiem ir uzrakstīt universālu bilingvālās izglītības rokasgrāmatu, kas būtu izmantojama gan ASV, gan Kanādā, gan Eiropas valstīs. Tāpēc grāmatā atradīsim daudz atsauču uz vēsturi un konkrētu valstu pieredzi, tomēr galvenā vērība veltīta universālu nosacījumu un aksiomātisku atzinumu atklāsmei. Autors ir pārliecināts, ka vispārināšana ir iespējama – nevienas valsts pieredze mehāniski nav pārņemama citā valstī, tomēr uzkrātās zināšanas dod iespēju samērā precīzi prognozēt, kurš valodas apguves veids un bilingvālās izglītības tips būtu piemērotāks noteiktos politiski ekonomiskos un sociolingvistiskos apstākļos. Bilingvālās izglītības mērķus, modeļus un rezultātus nosaka:
- sabiedrības modelis, politiskie mērķi, ideoloģija,
- kopienas (resp. minoritātes) bikulturālisms, attieksme pret valodas situāciju,
- skolas tips,
- klases sastāvs,
- mācību process (metodika, mācību līdzekļi, skolotāja un skolēna radošā aktivitāte).
Sabiedrības un kopienas ietekmei ir milzu nozīme, tomēr mācību centrā ir skolēns, personība. Valodu taču mācās (vai nevēlas mācīties) konkrēts cilvēks, bet ne vienkārši cita valodas kolektīva pārstāvis. Ne velti izglītības psiholoģijā tik liela vieta tiek ierādīta otrās valodas apguves mehānismu un likumsakarību izpētei tieši indivīda līmenī.
K.Beikera grāmatā aptverts gan šis individuālais, gan sociālais aspekts. Tai ir divas autonomas, bet cieši saistītas daļas. Grāmatas A daļā aplūkoti bilingvisma pamatjautājumi – bilingvisms indivīda, valodas kolektīvu un grupu līmenī. Te aplūkoti tādi pamatjēdzieni kā valodas politika, valodas nomaiņa, noturība, vitalitāte, valodas nāve, atdzimšana un revitalizācija. Grāmatas pamatnostādne ir tāda, ka bilingvālā izglītība ir plašāku sociālu un politisku procesu daļa. K.Beikers aplūko bilingvisma attīstību agrīnā vecumā, bērnībā, brieduma gados. Šajās nodaļās iztirzāta vecāku, kopienas un sabiedrības loma, kā arī individuālas atšķirības bilingvisma attīstībā. A daļas beigās skarts jautājums par to, kā bilingvisms ietekmē domāšanu. Vai bilingvi spēj domāt radošāk dubulta vārdu krājuma un dubultas gramatikas dēļ? Vai atšķiras procesi, kas risinās monolingvu un bilingvu smadzenēs? Autors sniedz izklāstīto teoriju apkopojumu, aplūkojot atziņas, kas radušās, analizējot pētījumus par valodas un domāšanas saistību.
Grāmatas B daļā aplūkota bilingvālās izglītības vēsture, dažādie bilingvālās izglītības modeļi un nosacījumi to izmantošanai konkrētās valodas situācijās. K.Beikers analizē bilingvālās izglītības modeļu piemērotību bērniem ar dzirdes vai garīgās attīstības traucējumiem, pievēršas rakstpratības attīstīšanai un dubultās rakstpratības nozīmei. B daļu papildina arī īpaša nodaļa par bilingvisma un multikulturālisma nozīmi mūsdienu pasaulē. K.Beikers skaidri norāda, ka gadījumos, kad bilingvālā izglītība neattaisnojas, iemesli var būt tikai divi – vai nu konkrētai klasei vai konkrētam skolēnam nepiemērota bilingvālās izglītības modeļa izvēle, vai – skolotāja neprofesionalitāte. Pasaulē vairs nediskutē par bilingvālās izglītības nepieciešamību, bet gan par to, kā noteikt kritērijus modeļu izvēlei. Cerams, ka šī grāmata Latvijas skolotājiem un skolu direktoriem būs ne tikai interesanta lasāmviela, bet arī ceļa rādītājs īstās un vislabākās pieejas izvēlei. Īpaši gribētos uzsvērt, ka bilingvālās izglītības attiecināšana tikai uz Latvijas mazākumtautību skolām jau ir pagātne, arī latviešu skolās kā mācību līdzeklis jāsāk izmantot ne tikai latviešu valoda, bet arī citas valodas. Tas nodrošinās ne tikai šo valodu apguvi, bet arī plašāku skatu uz dzīvi, jo, kā saka K.Beikers, “cilvēki, kas runā vairāk nekā vienā valodā un pazīst vairāk nekā vienu kultūru, ir empātiskāki, viņi vairāk vēlas celt tiltus, nevis nostiprināt robežas”.