Raksts

Rokas nost no referendumiem!


Datums:
01. marts, 2012


Autori

Iveta Kažoka


Atzīšos, ka mani kaitina pēdējā laika retorika par referendumiem. Īpaši tas, ko publiskajā telpā dzirdēju kontekstā ar Vienotības iniciatīvu par tautas nobalsošanas ierosināšanas iespēju apgrūtināšanu.

Iniciatīvu pavadošie izteikumi cilvēkam, kas neko nezina par Latvijas referendumu praksi, ļautu iedomāties, ka Latvijas sabiedrībai nav lielāka drauda par referendumiem. Rodas iespaids, ka politiķi jau labprāt vispār likvidētu referendumus kā parādību, bet – ak vai – Satversmes grozīšanai nepietiek balsu! Tādēļ, ja jau Satversmi grozīt tik grūti, maksimāli jāapgrūtina parakstu vākšanas iespējas.

Es nesaprotu, kas šiem politiķiem noticis ar atmiņu.

Vairāki vēl nesen notikuši referendumi Latvijas neatkarības atjaunošanas laika vēsturē ieies kā spožākās, nozīmīgākās lapaspuses. Piecu gadu laikā Latvija pieredzēja agrāk nebijuši pilsonisku aktivitāti – pilsoņi paši astoņas reizes pieņēma lēmumus par valsts turpmāko attīstību 3 vēlēšanās (pašvaldības&EP 2009, Saeima 2010, Saeima 2011), 5 referendumos. Šie lēmumi izmainīja mūsu politisko realitāti tā, kā agrāk varēja tikai sapņot. Atceraties Kalvīša laikus? 2012.gadā ir pavisam cita politiskā kultūra. Atceraties 2007.gada iecienītākās tēmu? Par apātismu sabiedrībā? Cik sen vairs tā par sevi nerunājam? Tas viss ir noticis ļoti lielā mērā PATEICOTIES referendumiem.

Vai domājat, ka 2007.gadā Saeimas vairākums „ņemtu pierē” Vairu Vīķi-Freibergu, ja pēc drošības likumu grozījumu apstādināšanas būtu tikai niecīga iespēja, ka referenduma sarīkošanai vajadzīgie 1/10 vēlētāju paraksti tiks savākti? Esmu visai droša, ka politiķu reakcija un Latvijas tālākā vēsture būtu cita.

Kas būtu noticis 2007.gada beigās, 2008.gada otrajā pusē – dziļas varas krīzes apstākļos, ja ne saliedējošais priekšlikums sākt vākt parakstus par iespējām pašai tautai ierosināt Saeimas atlaišanu, lai nekad, nekad Latvijas vēsturē vara nevarētu būt tikt ciniska un pašapmierināta kā Kalvīša laikā? Toreiz uz referendumu neieradās Satversmes grozīšanai vajadzīgais balsstiesīgo kvorums, bet atbalsts bija tik pārliecinošs, ka 2009.gada sākumā 13.janvāra nemieru un prezidenta Zatlera ultimāta rezultātā Saeima šos grozījumus bija spiesta pieņemt. Tieši šis jaunievedums bija vienīgā cerība uz godīgāku pārvaldi arī 2011.gada sākumā, kad amatpersonu iecelšanas jautājumos iezīmējās pēcvēlēšanu koalīcija starp ZZS un SC, kas gan bija arī tik ērta daļai Vienotības.

Taču togad pārsteidza prezidents V.Zatlers, pats ierosinot Saeimas atlaišanu. Un ko – tad ir vai nav šī Saeima un MK labāka, kvalitatīvāka nekā iepriekšējā? Manā skatījumā viennozīmīgi. Latvijas cilvēki pirmie visas pasaules vēsturē aizgāja un referendumā atlaida slikti strādājošu parlamentu. Šī referenduma rezultāti un turpmāko referendumu iespējas jau tagad disciplinē politisko šķiru un vismaz manās acīs tādas lietas, kas bija pašsaprotamas Kalvīša laikos, tagad vairs nav iespējamas.

Jā, abi pārējie referendumi – par minimālās pensijas noteikšanu iztikas minimuma līmenī un valsts valodas statusu – izraisīja strīdus un pamatīgas diskusijas par to lietderību. Bet šajās iniciatīvās nebija nekā nedemokrātiska. Es esmu gatava noargumentēt arī šo referendumu lielo nozīmi mūsu sabiedrībai. Sociālie jautājumi Latvijas politikā pēdējos gados nav bijuši prioritāri – referendumi, iespējams, ir vienīgais veids, kā tiem nonākt dienas kārtībā. Valodas jautājumi – nu ziniet, man šķiet, ka mēs kā sabiedrība par sevi no nesenā referenduma daudz ko uzzinājām un daudz mācījāmies! Apmeklētība, ja atceraties, bija 70%, kas nozīmē, ka jautājums un/vai pats referenduma norises fakts sabiedrībai bija svarīgs. Šie referendumi arī parādīja, ka Latvijas konstitūcijā iestrādātas visai saprātīgas barjeras tam,lai kāda iniciatīva skaitītos tautas pieņemta. Parādīja, ka demokrātijas mehānismi darbojas – ka mēs jau tagad esam spēcīga, demokrātiska sabiedrība, kas bez vardarbības un „otras puses atspārdīšanas” spēj pieņemt lēmumus arī par tik vēsturiski jūtīgiem jautājumiem.

Referendumi un vēlēšanas mūs kā sabiedrību ir atkal un atkal ar degunu bakstījuši politikā, izglītojuši, likuši pašiem uzņemties atbildību par svarīgu lietu izlemšanu. To rezultātā mēs kā sabiedrība esam pilsoniski izglītotāki, gudrāki un pašapzinīgāki.
Lūk, tādēļ, tieši tādēļ ir tik bezatbildīgi, pat augstprātīgi un bezkaunīgi šobrīd mētāties ar frāzēm, kas liek domāt, ka referendumu iespējas ir jāierobežo – jāapgrūtina parakstu vākšana, jāierobežo referendumā iespējamo tēmu loks. Kopā ar abstrakti un teorētiski izteiktām pretenzijām pret „tiešo demokrātiju” kā parādību, šādi ierosinājumi Latvijas pilsoņu kopumam sūta šādus signālus:

    1)Politiķi uzskata, ka Latvijas pilsoņu kopums ir stulbāks par Saeimu. Vieglāk padodas provokācijām, vieglāk manipulējams.

Tas nekas, ka apdraudējumi Latvijas demokrātijai Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā ir nākuši tikai no Saeimas un valdības! Tas nekas, ka vēl šī gadsimta sākumā Latvijas Saeimā tupēja – pat veidoja vairākumu – nopirktas partijas un deputāti! Tas nekas, ka Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā nav bijis neviens referendums, kur pilsoņu kopums būtu „savārījis ziepes”! Ja man jautā, kam es vairāk uzticētos: Latvijas vidējam Saeimas sastāvam vai Latvijas pilsoņu kopumam, tad bilance ir totāli skaidra,- protams, ka pilsoņu kopumam. Satversmē ir noteiktas pietiekami augstas barjeras tam, lai nesaprātīgi lēmumi vienkārši nevarētu tikt pieņemti.

    2)Latvijas pilsoņiem nevar uzticēt pieņemt svarīgus lēmumus.

Šis ir paradokss. Jo no vienas puses, Latvijas iedzīvotājiem nemitīgi tiek doti signāli, ka no valsts ko gaidīt ir nepareizi, viss jādara pašiem. Un paralēli tiek piedāvāts apcirpt referendumā patstāvīgi izlemjamo tēmu loku. Kā var vienlaicīgi vēstīt, ka jāatradinās no bezspēcīguma sajūtas, un vienlaikus jācildina reprezentatīvā demokrātija, kas cilvēku patstāvīgas lemšanas iespējas sašaurina tikai uz vēlēšanu dienu?

Ieteikumi ierobežot referendumā izskatāmo tēmu loku … man tos grūti interpretēt savādāk kā politiķu neuzticības izteikšanu pilsoņu kopumam. Sak, par kādiem otrās šķiras jautājumiem lai jau lemj, bet par jautājumiem, kas saistīti ar budžetu, vai valodu – nē un nē.

Vai mums 2012.gadā ir problēma ar cilvēku analfabētismu? Grūtībām iegūt un izprast informāciju par politiku, pat budžetu? Tieši tas taču lielā mērā izskaidro 1922.gada Satversmē paredzētos izņēmumus referendumu rīkošanai. Kāda velna pēc lai mēs šos izņēmumus paplašinām? Vai Latvijas pilsoņu kopums ir devis signālus, ka tā absolūtais vairākums (vairāk nekā 50% balsstiesīgo pilsoņui) varētu nobalsot par hitlervaras izveidošanu? Šveicē pilsoņi šobrīd jau lemj arī par nodokļiem un darba dienu garumu – un lemj saprātīgi. Nav ierobežojumu uz „kodola” jautājumiem (šī juristu izveidotā intelektuālā konstrukcija ir atsevišķa tēmas vērta). Kas ļauj domāt, ka Latvijā ar tās ļoti augstajām referenduma barjerām (Šveicē lēmumu pieņemšanai pietiek ar vairākumu) tas nenotiktu?

Arī tas arguments par padošanos provokatoru provokācijām … nu atvainojiet, ja kāds arī pirms konkrēti valodu referenduma bija uzvilkts, histērisks un šaubījās par acīmredzamo referenduma rezultātu, tad tie, kā reizi, lielākoties bija politiķi. Ja politiķi baidās no tā, ka viņus turpmāki referendumi atkal iedzīs afekta stāvoklī, tad tā arī jāsaka – nevis savas bailes un histērija jāprojicē uz sabiedrību. Mūsu sabiedrība, kā reizi, ir pragmatiska un līdzsvarota, pat attiecībā uz tādiem jautājumiem, par kuriem viens otrs politiķis lēkā kā driģenes saēdies, – pagājušajā nedēļā kārtējo reizi par to pārliecinājos, novērojot Latvijas iedzīvotāju debates.

Redz kā 70% apmeklējumam iztika arī bez valsts apmaksātas propagandas kampaņas! Neko daudz nebūtu mainījis arī tas, ja partijas pirms referenduma nebūtu tik daudz tērējušas cilvēku aģitēšanai (par privāto līdzekļu tērēšanu nav pretenziju, tikai novērojums). Ja jautājums „aizķer” un referendums netiek organizēts vasaras vidū, cilvēki nāks.

    3)Tikai deputāti zina, kas ir svarīgs jautājums. Svarīgs jautājums ir tāds jautājums, pret kura izlemšanu referendumā deputāti neiebilst.

Kā, KĀ var apgalvot, ka jautājums, par kuru savā brīvajā laikā uz iecirkņiem balsot atnāca 70% Latvijas pilsoņu, nebija svarīgs? Kas vispār nosaka – ir kāds jautājums svarīgs vai nē? Saeimā nemitīgi kā priekšlikumi tiek iesniegtas visdīvainākās, mazsvarīgākās, dažkārt pat klaji provokatīvas iniciatīvas – nu un, deputāti netiek ar tām galā? Ar ko pilsoņu kopums ir sliktāks? Ja 1/10 Latvijas balsstiesīgo pilsoņu ir parakstījušies par kādas iniciatīvas nodošanu referendumam, tas ir pārāk nozīmīgs skaits, lai šos parakstītājus „norakstītu” kā provokatorus vai provokatoru apmātos. Šveicē vajadzīgi tikai 2%.

Pēdējo 5 gadu pieredze ir parādījusi, ka Latvijas iedzīvotājiem patīk un neapnīk pašiem izlemt Latvijai svarīgas lietas – un viņi paši saorientēsies, kas ir un kas nav referenduma apmeklējuma vērts jautājums.

    4)Ierobežojot referendumus (tēmu loku, parakstīšanās iespējas), atrisinām problēmu.

Manuprāt, šāda veida domāšana parāda uz nopietnāku problēmu – reti kurš politiķis saprot VISAS Latvijas sabiedrības, ne tikai sava pamatelektorāta domāšanu un problēmas. Ja valodas jautājumi būtu Latvijas krievvalodīgajai pilsoņu daļai nesvarīgi, Vladimirs Lindermans nemūžam parakstus referenduma sarīkošanai nebūtu savācis.

Skatīties uz aizgājušo referendumu kā uz problēmu, kuru varētu atrisināt, ierobežojot šādu referendumu norises iespēju vai kaut kādā veidā ierobežojot Lindermanu kā nepilsoni, – nozīmē totāli nesaprast notiekošo mūsu sabiedrībā.

Tas vispār nav jautājums par Vladimiru Lindermanu. Oktobrī Latvijas nelatviešu noskaņojums bija tāds, ka – nebūtu bijis šis referendums, būtu bijis kas cits. Es sekoju līdzi notiekošajam abās informācijas telpās, tādēļ redzēju, ka vilšanās par SC, ko Latvijas nelatvieši uzskatīja par vēlēšanu uzvarētāju, neņemšana valdībā bija tik izteikta un tik dziļa, ka mūs kā sabiedrību varēja sagaidīt ar šis tas nepatīkamāks. ĻOTI labi, ka šis teju kritiskais sašutuma vilnis tika ievirzīts demokrātiskā gultnē – es uzskatu, ka referendums ir konstruktīvāka un sabiedrību daudz mazāk traumējoša protesta izpausmes forma, nekā, piemēram, protesti uz ielām, kuriem ir visai liela iespēja kļūt vardarbīgiem. It sevišķi, ja konstitūcijā ir iestrādātas tik lielas barjeras lēmumu pieņemšanai. Latvijas pilsoņu vairākums atnāca uz referendumu un apliecināja, ka vēlas saglabāt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Kur tur apdraudējums demokrātijai?

Tas tātad par nepieņemamo retoriku un signāliem sabiedrībai.

Tagad par racionāliem ierosinājumiem. Protams, ka referenduma norisē var daudz ko uzlabot. Daži no priekšlikumiem ir pat ļoti saprātīgs: piemēram, atklātība par politisko reklāmu izvietotāju finansēm – skatoties uz šī referenduma kampaņu, piekrītu, vajadzīgs regulējums. Iespēja Saeimai referendumā piedāvāt alternatīvo iniciatīvu, kas formulēta labāk, nekā tautas sākotnēji piedāvātā, – ļoti laba ideja, Šveicē lieliski darbojas, dod iespēju pilsoņiem referendumā atbalstīt kompromisa variantus. Referenduma iniciatīvas tiesiskuma izvērtēšana, pirms tā tiek nodota referendumam – neslikti, kādēļ ne, teorētiski tiešām ir iedomājamas antikonstitucionālas inicaitīvas … ja vien tas mehānisms maksimāli izslēdz subjektīvus, politiskus vērtējumus par to, kādus jautājumus tautai var/nevar „atļaut” izlemt.

Pat jautājums par to, kā vāc parakstus, – vai vajadzīgi divi posmi (kā tagad: sākotnējā 10 000 notariāli apliecinātu parakstu vākšana, tad otrais posms vēlēšanu iecirkņos vācos 1/10 balsstiesīgo parakstus) vai viens. Latvijas līdzšinējā sistēma bija neslikti balansēta ar to, ka sākotnējos 10 000 parakstus bija grūti un dārgi savākt (notārs maksā dārgi), taču pēc tam parakstus varēja vākt speciālos valsts organizētos iecirkņos. Ja ļauj parakstus vākt arī internetā (ar e-parakstu, caur interneta banku), tad būtu jādomā par to, vai šo 10 000 nevajadzētu paaugstināt. Bet ne jau līdz 170 000! Latvijā pagaidām ne tik daudzi cilvēki lieto internetbankas, lai es noticētu iespējai, ka gadījumā, ja atkārtotos 2007.gada scenārijs ar drošības likumiem, elektroniski vispār būtu iespējams tik daudz parakstus savākt. Kā jau teicu, Šveicē slieksnis ir 2% – nav vajadzīgs notāra apliecinājums. Latvijā tieši valsts atbalsts parakstu vākšanas otrajai kārtai līdz šim padarījis tautas iniciatīvas iespējamas.

Protams, ka par šādām lietām var un vajag domāt.

Bet lūdzu saprātīgi, bez histēriskās retorikas! Mums šobrīd ir izveidojies lielisks varas balanss starp parlamentu un Latvijas pilsoņu kopumu – Latvijas pilsoņi pārliekus nejaucas Saeimas darbā, vienlaikus paši pieņemot lēmumus tad, kad tas ir īpaši svarīgi (it sevišķi tad, kad Saeima rīkojas nelietīgi). Referendumi ir Latvijas demokrātijas spēka, ne vājuma apliecinājums. Eiropā šādi esam tikai mēs un Šveice. Ja salīdzina ar Šveici, Latvijas likumos jau tagad ir DAUDZ vairāk aizsargmehānismu nepārdomātām lietām. Manuprāt, Latvijas sabiedrība līdz šim sev dotās lemšanas iespējas ir izmantojusi atbildīgi – tādēļ nav pamata tai izteikt neuzticēšanos. It sevišķi, ja neuzticēšanās paudējs ir pašu vēlētā Saeima.

P.S. Kādā no nākamajiem ierakstiem: 1) par vēlēšanu UN referendumu trūkumiem, kā par demokrātiju domāsim nākotnē? 2) nedaudz par pašvaldību referendumiem.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!