Atslēgvārdi:

Robežlīguma spriedums: 10 par/3 pret 5

(Manas pārdomas, lasot ceturtdienas Satversmes tiesas spriedumu)

Iesaki citiem:

Šis spriedums noteikti ir fundamentālākais (gan apjoma, gan satura ziņā), ko Satversmes tiesa līdz šim ir pieņēmusi. Domāju, ka diskusijas par un ap to nerimsies vēl vismaz 10 gadu, jo tajā skarti ļoti daudzi politiski un juridiski diskutabli jautājumi:

Kas mani šajā spriedumā iepriecina:

  1. Skaidrs, ka jurisprudences studenti Latvijas vēsturi turpmāk apgūs, pētot šo spriedumu. Lasot spriedumu, man ik pa laikam ienāca prātā doma, ka, ja Niklas Lūmans būtu dzīvs, viņš vēl vairāk nostiprinātos pārliecībā, ka jurisprudence ir atsevišķa sistēma, kura ārējus notikumus (šajā gadījumā - vēstures faktus) interpretē caur savu, pilnīgi patstāvīgu loģiku. Robežlīguma spriedums labi raksturo to, kā 2007.gadā izskatās Latvijas 20.gadsimta vēsture, ja to skata caur 20/21.gadsimta juridisku koncepciju prizmu. Manuprāt, tieši šādā kontekstā šis spriedums ir arī jāvērtē – tā ir vēsture, kuras faktu atlase pielāgota juridiskas analīzes vajadzībām.

    Spriedumam ir ļoti bagātīgs saturs, kas uz ilgākiem laikiem noteiks veidu, kā Latvijas juristi izprot un stāsta par Latvijas 20.gadsimta lielākajiem notikumiem. Piemēram, spriedumā:

      [li]iekļauts izvērsts skaidrojums par Latvijas valsts izveidošanos (daudz citēti grūti pieejami 1917.gada dokumenti);

    • skaidrojums par to, kā sanāca, ka Abrene tika iekļauta Latvijā;


    • 1940.to gadu okupācijas un aneksijas juridiska analīze;


    • izvērsti analizēts robežu nemainības princips;


    • apkopoti konkrēti fakti par to, kā okupācijas laikā daudzas valstis neatzina okupācijas likumību.


    Blakus šiem “a la mācību grāmata” tekstiem spriedumā var atrast daudzus faktus, kurus vienkārši ir interesanti zināt. Piemēram, - Vācija Molotova-Ribentropa paktu atzina par spēkā neesošu tikai 1989.gadā; formālais iemesls 1940.gada 16.jūnija ultimātam bija Latvijas militārais bloks ar Igauniju, u.tml.[/li]

  2. Asprātīga pieeja, attiecinot Nirnbergas tribunāla atziņas uz padomju okupāciju. Ar atsauci uz tribunāla spriedumiem tiek atrisināta senā problēma: vai var runāt par Latvijas okupāciju, ja Latvijā tā īsti nemaz nebija bruņotas pretošanās? Nirnbergas tribunāls, lemjot par Austrijas okupāciju un aneksiju, pateica, ka – jā. ST šo argumentāciju veiksmīgi izmantoja Latvijas gadījumam. Latvija tika nelikumīgi okupēta un pievienota Padomju Savienībai, un nav nekādas nozīmes tam, ka tas notika Latvijas pieņemta ultimāta rezultātā, bez nozīmīgas bruņotas pretošanās.

  3. ST skaidri pasaka, kas notiktu, ja kādam ienāktu prātā grozīt Latvijas konstitucionālo kārtību, pārkāpjot Satversmi. Tādā gadījumā Satversmes 2.pants (Latvijas suverēnā vara pieder Latvijas tautai) de iure paliktu spēkā visā antikonstitucionālā režīma pastāvēšanas laikā.

  4. ST spriedumā beidzot ir atbilde uz jautājumu, vai atjaunotā Latvija ir tā pati pirmskara Latvija, ja tai ir mainījusies teritorija vai pilsoņu kopums. Atbilde: jā. Tēze: “Nav nepieciešams, lai valsts savu neatkarību atjaunotu tajā pašā teritorijā ar tiem pašiem pilsoņiem un tādu pašu konstitucionālo iekārtu, kāda bija pirms valsts neatkarības pārtraukšanas de facto.”
    Vismaz uz laiku atrisinātas arī bažas par to, vai teritorijas izmaiņas neietkmē valsts kontinuitātes izpratni: “Valsts nepārtrauktīvu neietekmē nelielas teritoriālas izmaiņas vai atsevišķu teritoriju zaudēšana.”


  5. Daļēji sniegta atbilde uz to, kas, atjaunojot valsti, notiek ar noziedzīgā režīma laika tiesībām. Atjaunotajai valstij ir tiesības tās mainīt, taču atsevišķos gadījumos, “ņemot vērā personas pamattiesību prasības, ir jārespektē prettiesiskās varas rīcības sekas privāttiesībās, piemēram, ģimenes tiesiskajās attiecībās” [piemēram, nav tiesību anulēt noslēgtās laulības].

  6. Dota atbilde uz jautājumu, kurā tad brīdī no Latvijas teritorijas pazuda Abrene. ST “mīlīgi” parādīja žestu pašreizējai valdībai un Saeimai, ļoti skaidri pasakot, ka Abrene tika atdota ar brīdi, kad spēkā stājas robežlīgums. Tātad, līdz pat 2007.gadam Abrene ir bijusi de iure Latvijas teritorija. Kalvīša valdība un 9.Saeimas vairākums no tās atteicās un atdeva Krievijai. Ja kāds kādam vēlas ko pārmest sakarā ar valsts teritorijas izdāļāšanu, tad adresāts ir viegli identificējams :)

  7. ST pie viena atrisināja vēl kādu ar robežlīgumu tieši nesaistītu problēmu: jautājumu par Līguma par iestāšanos Eiropas Savienībā juridisko spēku. Pēc ST domām, tas ir konstitucionāla ranga akts. Tātad tas nav ne “virs”, ne “zem” Satversmes, bet ir tai vienlīdzīgs (Satversmes normas nav “galvenākas” pār ES iestāšanās līguma normām).

  8. ST nostiprināja jau tiesību doktrīnā izteiko viedokli, ka Latvijas konstitūciju veido ne tikai Satversme. Spriedumā minēti vēl daži konstitucionāla ranga akti, kas ir spēkā un pastāv paralēli Satversmei:

    * 1920.gada 27.maija Deklarācija par Latvijas valsti;
    * 1990.gada Neatkarības deklarācija;
    * 1991.gada Konstitucionālais likums.

    Ja es visu pareizi saprotu, tad Latvijā konstitūcija “materiālajā” nozīmē, tātad, sastāv vismaz no 5 dokumentiem: Satversme, Deklarācija par Latvijas valsti, Neatkarības deklarācija, Konstitucionālais likums, Līgums par iestāšanos Eiropas Savienībā. Nabaga studenti! :)

    Vēl spriedumā interesanta ir analīze par 1920.gada dokumentu - Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi. Tie šobrīd esot aizstāti ar Satversmes normām, taču vēl līdz 1990tajiem gadiem bija spēkā (jo tajos bija normas, kas regulēja, piemēram, vārda un sapulču brīvību – tikai deviņdesmito gadu beigās Satversme tika papildināta ar cilvēktiesību sadaļu, kas šīs normas aizstāja).


  9. Mans mīļākais obiter dictum šajā spriedumā: Satversmes tiesa atsaucās uz tiesībsarga viedokli, ko viņš bija sniedzis saistībā ar priekšvēlēšanu tēriņu “griestu” atcelšanu, pasakot, ka “brīvas vēlēšanas sevī ietver vēlētāju gribas brīvu veidošanos”. [Tātad, vienlīdzīgus priekšvēlēšanu aģitācijas nosacījumus.] ST uzskata, ka Augstākās padomes vēlēšanas bija tikai daļēji brīvas, jo, citastarpā, vēlēšanu aģitācijas regulējums nenodrošināja visu politisko spēku vienlīdzību.

  10. Robežu neaizskaramības principa pārinterpretācija ir super !!! Iepriekš neiedziļinoties šajos jautājumos, nezināju, ka Krievijas izpratne nav vispārpieņemta. Tiesa izskaidro, ka Krievija šo EDSO principu interpretē kā aizliegumu mainīt pēckara robežas, kamēr Rietumvalstis – tikai kā prettiesiska spēka lietošanas aizliegumu. Un tas, ka šis princips ir robežlīguma tekstā, ir OK, tik ilgi, kamēr tas tiek iztulkots “rietumnieciski”. Šāda interpretācija vēl aizvien ir iespējama, par spīti tam, ka premjerministrs un ārlietu ministrs šo principu publiski kā reizi bija interpretējuši tā, kā Krievijai patīk. ST starp rindiņām pasaka, ka Kalvītis un Pabriks gāja Krievijas pavadā un nebūtu īsti ņemami nopietni (gan neatšifrējot kādēļ: vai nu tādēļ, ka viņi neapzinājās, ko dara, vai Latvijas interešu nodevības dēļ).




Kas mani šajā spriedumā mulsina:


  1. Grūti saprast Abrenes “otršķirīguma” pamatojumu;

    Citāts no sprieduma:
    “Nav apšaubāms, ka Abrenes apvidus vēsturiski ir bijis senlatviešu apdzīvota zeme. Tāpat nav noliedzams, ka Abrenes apvidū gan Miera līguma noslēgšanas laikā, gan arī 1944.gadā dzīvoja latvieši. Taču latviešu sabiedrisko darbinieku XX gadsimta sākumā formulētā latviešu apdzīvoto apgabalu apvienošanas ideja prasīja apvienot tikai Kurzemes guberņu un Vidzemes un Vitebskas guberņu latviešu apdzīvotos apriņķus. Šīs teritorijas ar atsevišķiem robežu precizējumiem tika uzskatītas par latviešu vēsturiski etnogrāfisko četru apgabalu kopējo teritoriju (Latvijas valsts teritorijas kodolu). Princips, ka šai teritorijai obligāti jāietilpst Latvijas valsts teritorijā, ietverts Satversmes 3.pantā.”



    Īsumā, ST uzskatīja, ka: Satversmes 3.pants jāsaprot tā, ka ja tiek grozīta “Latvijas vēsturiski etnogrāfisko apgabalu teritorija”, tad par to lemj tauta (pilsoņu kopums), bet ja tie grozītas kādas citas teritorijas – tad Saeima. Abrene nav daļa no Latvijas vēsturiski etnogrāfiskajiem apgabaliem, tādēļ par to var lemt Saeima un referendums nav jārīko.

    Spriedumā ne līdz galam konsekventi minēti kritēriji, kas atšķir Abrenes gadījumu no pārējās Latvijas teritorijas. Man šķiet, ka ST runā vismaz par 3 pazīmēm, ne vienmēr tās pietiekami nodalot un no sprieduma ir grūti secināt, kura/s no tām ir galvenā:


      [li]Iedzīvotāju tautība. Abrene no latviešu tautas pašnoteikšanās skatpunkta ir “otršķirīga”, jo tur nedzīvoja latvieši.

      Citāti no sprieduma:

      “Latvija veidojās, saliedējoties vienā valstī visiem latviešu apdzīvotajiem vēsturiski etnogrāfiskajiem apgabaliem”

      “Apvienojot latviešu apdzīvotos apgabalus, Latvijas valsts pamatojās uz iedzīvotāju nacionālo piederību robežu noteikšanas brīdī, nevis uz vēsturiski etnogrāfiskajām robežām iepriekšējos gadsimtos, latviskajiem apvidvārdiem, baltu pilskalniem vai citām vēstures liecībām.”

      Manuprāt, tas pats par sevi ir vienkārši briesmīgs kritērijs, 21.gadsimtā interpretējot valsts konstitūciju. Latviešu apdzīvotas teritorijas ir aizsargājamas ar tautas nobalsošanu, kamēr teritorijas, kur dzīvo nelatvieši, Saeima var atdot, ja tā vēlas.

      Šāda pieeja (kas gan par laimi nevijas cauri visam spriedumam), rada vairāk jautājumus, nekā atbildes. Piemēram:

      a. Cik lielā mērā vispār var runāt par latviešiem 20.gadsimta sākumā? Cik tālu, teiksim, latgaļus var uzskatīt par latviešiem?

      b. Ko nozīmē “latviešu apdzīvots”? Vai tas nozīmē teritorijas, kur principā ir atrodami etniskie latvieši vai arī teritorijas, kur latviešu ir vairāk, nekā citu tautību pārstāvju? (bet ja tas ir otrais variants, tad vai tiešām Abrene ir tik ļoti atšķirīga no, piemēram, pierobežas apgabaliem?)

    • Vēsturiski etnogrāfiskie apgabali. Abrene ir “otršķirīga”, jo līdz pat 1920.gadam tā nebija kādā no 4 etnogrāfiskajiem novadiem.

      Man šķiet, ka arī šis ir mākslīgs kritērijs, ņemot vērā, ka 2 gadus līdz Satversmes apstiprināšanai (1922.gadā) Abrene jau bija iekļauta Latgalē.


    • Teritorija, kur latviešu tauta pašnoteicās. Abrene ir “otršķirīga”, jo latviešu tauta tajā nepašnoteicās.

      Citāti no sprieduma:

      “Satversmes 3.pantā minētajos latviešu tautas apdzīvotajos vēsturiski etnogrāfiskajos apgabalos latviešu tauta pašnoteicās, izveidojot savu valsti un noteicot sev Satversmi”

      “Latvijas valsts nemaina savu būtību, kamēr tās sastāvā ietilpst visas teritorijas, kurās pašnoteikusies latviešu tauta, proti, visi Satversmes 3.pantā minētie apgabali”

      Man nepatīk šis kritērijs. It sevišķi ņemot vērā, ka tautas pašnoteikšanās parasti (un, manuprāt, arī Latvijas gadījumā nē) nav nekas tāds, kas notiek ar vienu notikumu. Piemēram, Satversmes sapulces vēlēšanām. Tie paši Abrenes iedzīvotāji – vai tas viņi līdz 1934.gadam nepiedalījās vēlēšanās? Turklāt, kas nav mazāk svarīgi, man ne līdz galam ir pieņemama tēze, ka tā bija etniskā latviešu tauta, kas pašnoteicās, nevis tā tauta (pilsoņu kopums), kas minēta Satversmes 2.pantā. Latvijas teritorijā arī toreiz dzīvoja dažādu tautību pārstāvji un šāda vēstures interpretācija viņu klātbūtni vienkārši ignorē kā nesvarīgu.

      Bez tam ievērojot to, cik fundamentāla nozīme visa sprieduma loģikā ir 1920.gada Satversmes sapulces vēlēšanām (laiks, kad latviešu tauta “pašnoteicās”), ļoti prasījās tās dziļāk paraksturot. Kas ir tā latviešu tauta, kas tajās “pašnoteicās”? Proti - kam bija tiesības piedalīties (piemēram, vai tiešām tikai latviešiem? – ja nē, tad, manuprāt, sabrūk visa “Abrenes” koncepcija, kas būvēta uz principa, ka tur latvieši “nepašnoteicās”); kādi bija līdzdalības rādītāji?



  2. Man nav pieņemama Satversmes 3.panta interpretācija.

    Satversmes 3.pants skan šādi: “Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.”

    ST ar “robežlīguma spriedumu” pasaka, ka “Satversmes 3.panta mērķis bija ne tik daudz definēt Latvijas valsts teritoriju kā apvienotās Latvijas jeb visu latviešu apdzīvoto vietu vēsturiski etnogrāfisko apgabalu vienotības principu [...]“

    Tātad, tie, kas uzskata, ka 3.panta frāze “Latvijas teritoriju [...] sastāda [...] ” nozīmē izsmeļošu uzskaitījumu, maldās. Patiesībā, pēc ST domām, Satversmes veidotājiem bija svarīgi pieminēt, ka Latvija nav Latvija, ja tajā nav Zemgales, Latgales, Vidzemes un Kurzemes. Bet Latvija paliek Latvija, ja tajā nav Abrenes.

    Es diez vai kādreiz pieņemšu šādu tulkojumu. Man tā izskatās pēc pārmocītas juridiskas konstrukcijas. Jo cik saprātīgi ir pieņemt, ka patiesā šī panta motivācija bija, teiksim, kaut kā īpaši aizsargāt Zemgales identitāti, kas vispār ir ļoti nesens veidojums? Turklāt uz 1922.gadu, kad Satversme tika pieņemta, Abrene jau bija daļa no Latgales. ST , manuprāt, ielika tādu domu šajā pantā, kādas tur nekad nav bijis.

    Daudz vienkāršāk būtu pieņemt to, kā šis pants lasās automātiski – proti, ka tas definē Latvijas teritoriju (ar visu Abreni kā daļu no Latgales), līdzīgi kā Veimāras konstitūcijas pants definē, ka Vāciju veido tās zemju teritorijas. Galu galā, kā tas arī spriedumā vairākās vietās tiek norādīts, Latvijas teritoriju noteica ne tikai etniskais, bet arī ekonomiskā izdevīguma kritērijs – tādēļ nav skaidrs, kādēļ 1921.gada Satversmes sapulces delegāts būtu vēlējies, piemēram, Latgali izprast tikai tās etniskajās robežās (kas pats par sevi ir ļoti diskutabla lieta) un neņēma vērā to, ka Abrene pēc Miera līguma jau ir daļa no Ludzas apgabala.

    Šīs konstrukcijas “nedabiskumu” parāda arī tas, kā tiek izskaidrota nepieciešamība 3.pantā atsaukties uz starptautiskajiem līgumiem: “Tā kā robežu noteikšanas sarunu gaitā Latvija vairākkārt piekāpās Igaunijas un Lietuvas prasībām, dažviet būtiski atkāpjoties no etnogrāfiskā principa, Satversmes 3.pantā atsauce uz starptautiskajos līgumos noteiktajām robežām bija nepieciešama, lai izslēgtu jebkādu ierosinājumu izteikšanu par nepieciešamību noteiktās valsts robežas pārskatīt un paplašināt līdz etnogrāfiskajām robežām“. Ja es pareizi šo saprotu, tad ST uzskata, ka obligāts referendums par 3.panta grozījumiem ir skaidrojams ne tikai ar to, lai daļa no Latvijas “kodolteritorijas” netiktu atdota bez tautas līdzdalības, bet lai iegrožotu tautas vēlmi veikt Latvijas teritoriālo ekspansiju kaimiņvalstu virzienā (tā, lai visi latvieši “zem viena jumta”)!

    Man tas izskatās pēc pārspīlētas konstrukcijas. Kurai, bez tam, var būt kaitīgas sekas attiecībā uz pilsoniskas nācijas izpratnes veidošanu, uzskatot par sevišķi svarīgām tikai tās teritorijām, kur pašnoteikusies latviešu tauta vai uzskatot, ka “Satversmes 3.pantā minēta tā teritorija, kurai jābūt Latvijas valstī, lai tā atbilstu latviešu tautas pašnoteikšanās prasībām [prasībām, uz kuru brīdi: 20.gadsimta sākumā? varbūt mūsdienās? ja tā, kāds ir kritērijs “vajadzīgajām” teritorijām?]”

    ST spriedumu ir arī pārāk viegli banalizēt, argumentāciju reducējot uz to, ka Abrene ir “otršķirīga”, jo tajā dzīvoja lielākoties nelatvieši – ne tās tautas pārstāvji, kura “pašnoteicās”, un tādēļ lemšana par viņu teritoriju arī var būt “otršķirīga”. Un spriedums nedod daudz argumentu, lai šo banalizēto izpratni argumentēti atspēkotu.

    Rezumējot: man šķiet, ka šī nav veiksmīgākā (ticamākā) no iespējamām Satversmes 3.panta interpretācijām.


  3. “Atrunas efekts”

    ST, kā jau minēju, starp rindiņām pateica, ka Kalvīša un Pabrika publiski Saeimas debatēs paustie uzskati par robežu nemainīguma principu atbilda Krievijas retorikai, ne rietumvalstu izpratnei. Taču tā vietā, lai šos valsts amatpersonu uzskatus konfrontētu tieši, ST aplinkus ceļā izlēma cīnīties ar to izraisītajām sekām, atzīstot par nelikumīgu robežlīguma ratifikācijas likuma atsauci uz robežu nemainīgumu (ko Kalvītis un Pabriks bija paspējuši publiski nokomentēt Krievijai tīkamā veidā). Attiecīgā likuma panta atcelšanas pamats – nevis tā neatbilstība Satversmes fundamentāliem principiem, bet gan arguments par šī likuma punkta iespējamu “atrunas efektu” (tas varot sašaurināt robežlīguma izpratni). Kas, manuprāt, ir visai dīvains arguments – ne tikai tādēļ, ka tas tieši neuzrunā amatpersonu rīcību, bet arī pēc argumenta iekšējās loģikas (potenciāls “atrunas efekts” var būt dajebkam, ko valsts dara, noslēdzot divpusēju līgumu – kaut vai mutiskiem paziņojumiem šo līgumu ratificējot; bet tas līdz šim valstis nav kavējis tomēr slēgt divpusējus līgumus). Tā manā izpratnē ir vēl viena pārpīlēta juridiska konstrukcija.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (5) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

FRIDIS 05.03.2008 21:52
KALVITIS IEIES VESTURE KA LATVIJAS VALTSNODEVEJEJS

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pupainais 10.12.2007 12:48
Tātad ST ir jāinterpretē 77. pants savādāk, nekā skaidri saprotams katram indivīdam, varam nonākt no Demokrātijas pie Autoritāra režīma.( ST tiesnešus nevajadzētu iepazīstināt ar loģisko domāšanu un skaidru izsecināšanu?) Es apzinos, ka ja ST pateiktu Nē līgumam, tad šo lēmumu apietu ar Starptautisku aktu palīdzību.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andrejs 02.12.2007 21:36
"Satversmes 3.pantā minētajos latviešu tautas apdzīvotajos vēsturiski etnogrāfiskajos apgabalos latviešu tauta pašnoteicās, izveidojot savu valsti un noteicot sev Satversmi”

Etnografiskie apgabali ir radušies tikai pēc Latvijas Republikas nodibināšanas. Pirms tam bija guberņas, kuŗām nebija nekāda sakara ar etnografiskiem apgabaliem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jānis 01.12.2007 23:21
Lai arī nevaru piekrist ST sprieduma galarezultātam, tomēr viens gan ir nenoliedzams - ST ar šo spriedumu padarīja smieklīgus tos, kas Latvijas valstī saskata "pilsonisku nāciju" (kā šajā blogā). Latvija tika veidota kā etniska latviešu valsts un tāda arī paliks! Prieks par ST formulējumu šajā jautājumā.

Citi autora darbi