Republikas vārdā 25

18. novembra akta galvenais saturs nebija nedz „Latviju – latviešiem!”, nedz „visu zemju proletārieši, savienojieties!”. Tā galvenais saturs bija pati brīvā Latvijas valsts, kurā atšķirīgi cilvēki paši brīvi lemtu par savām kopīgām lietām.

Iesaki citiem:

Dzimšanas dienas ir tādēļ, lai tās svinētu. Ja kāds vaicātu, kādēļ tas tiek darīts, mēs, visdrīzāk, būtu neizpratnē. Dzimšanas dienas svin vienkārši tādēļ, ka tās ir dzimšanas dienas. Bez kāda īpaša iemesla. Tas ir komunikatīvs rituāls, kurš atgriežas gadu no gada, no jauna apliecina, ka vēl esam šajā pasaulē, ka mums reizēm ir svarīgi satikt sev tuvus cilvēkus, ka mēs visi maināmies, novecojam un tomēr paliekam tie paši. Dzimšanas dienas ļauj mums apliecināt savas identitātes noturību laikā un piesaisti pasaules ritējumam. Pie manis ik reizes atgriežas tā pati, mana vecā dzimšanas diena, kaut arī es domājos sevi daudzkārt pāraudzis, pārmainījis un pārtaisījis.

Ar valsts dzimšanas dienām ir līdzīgi — to svinēšanai nekāds īpašs iemesls parasti netiek meklēts. Atšķirībā no dažādu revolūciju, militāru uzvaru un citām „tematiskām” gadadienām, valsts dzimšanas dienu jeb nacionālo dienu svinēšana šķiet pilnīgi pašsaprotama. Arī tas ir identitātes apliecinājums: mēs svinam, lai svinētu, lai sev un citiem apliecinātu, ka joprojām esam tie paši, ka mums ir kaut kas stabils šajā mainīgajā pasaulē. Tieši tādēļ arī par 18. novembra nozīmi parasti neviens īpaši neaizdomājas — dzimšanas diena paliek dzimšanas diena.

Šogad situācija ir mazliet atšķirīga — svētki vairs nešķiet tik pašsaprotami. Ceremonijas mīlošais Valsts prezidents šogad nerīkos balli savām smalkajām aprindām. Viņu tīri cilvēciski var saprast — varbūt viņš nevēlas spiest roku vienam otram tāpat, kā Alvis Hermanis negribēja spiest roku viņam. Daža galēji labēja partija šajā dienā sāk vākt parakstus nolūkā reizi par visām reizēm iznīdēt Latvijā parlamentārismu. Inteliģence, kura parasti ir aprobežojusies ar abstraktiem glaimiem valdošajai kārtībai, šogad runā atšķirīgā, proti, Annas Žīgures balsī, kura atklāti runā par „ilgstošas nelietības un muļķības sekām, ar ko tagad kopīgiem spēkiem jātiek galā”[ 1 ]. Citiem vārdiem, tā valstiskā identitāte, kura līdz šim ļāva mums ierasti svinēt 18. novembri, ir pamatīgi sašķobījusies. Svētki nav īstā reize, lai šeit komentētu stāvokli valstī vai izdarītu prognozes, kuras tāpat nekādas priecīgās nesanāktu. Taču tas joprojām ir laiks pārdomām — kas tad īsti bija tie 18. novembra ideāli, kurus būtu vērts pieminēt šodien, kad demokrātiskā Latvija atrodas eksistenciālu grūtību priekšā?


Valsts brīviem cilvēkiem

Vispirms, 18. novembra akts nebija nekāds tautas masu pasākums, kurš būtu baudījis ļoti plašu atbalstu sabiedrībā. Tā drīzāk bija samērā neliela visai atšķirīgi domājošu politiķu grupas izšķiršanās. Tajā nebija nedz daudz cilvēku, nedz pārāk daudz pompozitātes, nedz arī kāds varēja būt drošs par tā visa rezultātiem. Pēc šodienas partiju kongresu standartiem 18. novembra akts tāds pagrīdes saiets vien bija. Reālā vara Latvijas teritorijā tobrīd piederēja Vācijas karaspēkam, kurš neko labu jaunajam projektam nevēlēja. No austrumiem (un arī no Baltijas jūras) tuvojās Stučka, un boļševiku pusē, ko tur liegties, bija lielais vairākums Latvijas iedzīvotāju. Tautas padome, kura tika nodibināta 18. novembrī, dažas nedēļas vēlāk bēgdama no Rīgas rietumu virzienā, pašķīda uz visām pusēm. Ulmaņa pagaidu valdības locekļu vairums ātri vien izbrauca no Latvijas teritorijas. Arī vēlāk Latvijas teritoriju lielā mērā atbrīvoja ar Vācijas armijas un vietējā vācu landesvēra durkļu palīdzību, un nez kā vēl viss būtu beidzies, ja vāciešus tomēr nebūtu savaldījuši sabiedrotie un no ziemeļiem palīgā nākušie igauņi.

Citiem vārdiem, reālās Latvijas valsts liktenis izšķīrās pēc 18. novembra, un to lielā mērā noteica ārvalstu intereses un gluži vienkārši nejaušība. Un tomēr. 18. novembrim bija lemts kļūt par izcilu notikumu un jaunas politiskas vienības dzimšanas dienu. Tā bija diena, kad dzima Latvijas Republika. Tā bija republika šā vārda stingrā, romiešu nozīmē — tā „publiskā lieta”, kurā vienlīdzīgi pilsoņi lemj un organizē savu kopīgo dzīvi ar runas, strīdu un balsojumu palīdzību. 18. novembris ir būtisks tieši kā jaunas demokrātijas pieteikums. Tas tobrīd nebūt nebija triviāls uzdevums: lielais vairums no jaunajiem republikāņiem bija dzimuši un auguši cara autokrātijas apstākļos. Tomēr Eiropas piemērs un ticība pašu spēkiem bija gana spēcīgi, lai ļaudis noticētu, ka arī provinciālajā un zemnieciskajā Latvijā tomēr ir iespējams dzīvot demokrātiski, bez despotiskas varas, kura visu izlemtu pašu cilvēku vietā.

Kas tad īsti bija šie cilvēki, kuri iepriekšējā, 17. novembra, vakarā Suvorova (tagad — Krišjāņa Barona) ielā 3 izdomāja nākamajā dienā dibināt valsti? Tie bija gana dažādi ļaudis no gana dažādām aprindām. Te bija nacionāli noskaņoti zemsavieši (kā Oto Nonācs), kuri „pilsoniskās demokrātijas” ietvaros vēlējās apkarot augošo sociālisma ietekmi un sargāt mantīgo privilēģijas. Taču te bija arī visnotaļ kreisi sociāldemokrāti (kā Fricis Menders un Pauls Kalniņš) — tie pievienojās jaunajai valstij, vīlušies Ļeņina un boļševiku taktikā, kurā varbūt bija daudz sociālisma, taču nekā no demokrātijas. Te bija vecāki, jau cara laika politikā pieredzējuši vīri (kā Jānis Zālītis), kuri zināja, ko nozīmē strādāt ilgtermiņā. Un te bija arī jaunāki ļaudis (kā Kārlis Ulmanis, Miķelis Valters un Marģers Skujenieks), kuri politikā ienāca līdz ar 1905. gada revolūciju un bieži samaksāja par to ar cietumu un trimdu. Te bija arī ļaudis, kuri uz savas ādas bija sapratuši sabiedrības pašorganizācijas nozīmi, darbojoties bēgļu apgādāšanas biedrībās Iekškrievijā Pasaules kara laikā. Te bija arī daži literāti (kā Jānis Akuraters un Atis Ķeniņš), kas vēlāk kļūs par diktatora Ulmaņa minezingeriem.

Citiem vārdiem, šiem ļaudīm bija pietiekoši daudz domstarpību, turklāt vairums „partiju”, kuras pieslēdzās valsts dibināšanai, bija jaunas, kašķīgas un bieži sastāvēja tikai no dažiem cilvēkiem. Tādēļ 18. novembra pasākums nebija nekāds domubiedru saiets — tas bija īsteni politisks pasākums. Visi šie ļoti dažādie ļaudis vienā mirklī saprata, ka viņu dažādajiem uzskatiem, vērtībām un programmām vislabāk būtu izpausties kopējā republikāniskā ietvarā, kuru sauc par Latvijas valsti. Tieši šī uzskatu, ideju un programmu dažādība vienotā republikāniskā ietvarā bija projekts, kurš ļāva ap šo projektu konsolidēties visai dažādiem politiskajiem spēkiem. 18. novembra akta galvenais saturs nebija nedz „Latviju – latviešiem!”, nedz „visu zemju proletārieši, savienojieties!”. Tā galvenais saturs bija pati brīvā Latvijas valsts, kurā atšķirīgi cilvēki paši brīvi lemtu par savām kopīgām lietām. Tādēļ iedomāties, ka vārds „republika” mūsu valsts nosaukumā ir kāda formalitāte vai nejaušība, nozīmē ignorēt tos nodomus, kuri toreiz, pirms 91 gada, vadīja valsts dibinātājus. Viņi vispirms gribēja veidot tieši republiku — valsti, kuras dzīvi nosaka vienlīdzīgi un brīvi pilsoņi, nevis kāds despotisks vadonis.


Latvijas tautas valsts

Latvijas pirmskara vēsture mūsu apziņā visbiežāk saistās ar trim datumiem: 18. novembri, 15. maiju un 17. jūniju. Tā nu ir sanācis, ka visi trīs datumi tā vai savādāk ir saistīti ar Kārļa Ulmaņa vārdu. Svētkos nebūtu pareizi liet eļļu ugunī, lai šeit vēlreiz izteiktu vērtējumus par Ulmaņa personību. Gluži pretēji: mūsdienu Latvijas demokrātija būs īsteni stabila vienīgi tad, kad Ulmaņa vārda pieminēšana vien neraisīs sirdsklauves. Cilvēki ir daudzšķautņaini, turklāt viņi laika gaitā mainās — to bieži ir grūti aptvert ideoloģizētai domāšanai. Apgalvot, ka 15. maija Ulmanis bija „slikts” jau 18. novembrī, ir tikpat vienpusīgi, kā teikt, ka 18. novembra Ulmanis jau bija tikpat „labs”, kā 15. maija apvērsumā.

Par laimi vai nožēlošanu, 18. novembri nav iespējams iedomāties bez Kārļa Ulmaņa. Ne tādēļ, ka viņš būtu valsts dibināšanas iniciators. Nē, viņš todien bija tikai viens no tiem republikāņiem, kuri pēc ilgām un grūtām sarunām vienojās dibināt demokrātisko Latviju. Taču Ulmaņa (un, ne mazākā mērā, arī viņa šodien piemirstā alter ego un vienīgā tu-drauga, Miķeļa Valtera) nopelns bija kas cits. Proti, viņi kā Demokrātiskā bloka vadītāji saprata, ka jaundibināmās republikas vārdā nāksies runāt arī ar cilvēkiem, kuri viņiem personiski nesimpatizē, kuru uzskati viņiem ir nepieņemami un varbūt pat morāli derdzīgi. Runa vispirms bija par sociāldemokrātiem un vāciešiem, kurus jaunās valsts dibināšanā ne par ko negribēja iesaistīt Demokrātiskā bloka konkurents, Latviešu Pagaidu Nacionālā padome. Ulmanis un Valters turpretī saprata, ka kopīgā „publiskā lieta”, Latvijas Republika, ir pietiekoši liela vērtība, lai tās vārdā noliktu malā savas privātās antipātijas, savu privāto morāli un pagātnes aizvainojumus. Latvijai, pēc Ulmaņa tā laika domām, bija jākļūst par „demokrātisku taisnības valsti, kurā nedrīkst būt vietas nedz apspiešanai, nedz netaisnībai.”[ 2 ] Šāda valsts bija iespējama vienīgi līdz ar toleranci un cieņu pret dažādu uzskatu un dažādu tautību cilvēkiem, kuri piedalās šās valsts izveidē.

Skaidrs, ka valsts dibinātāju vairākums bija latvieši. Tiem bija leģitīma un pilnībā demokrātiska interese saglabāt savu valodu un kultūru sīvajā konkurencē ar krievu un vācu megakultūrām. Taču valsts dibināšanas ideja nepieļāva uzskatīt par otrās šķiras pilsoņiem tos, kuriem iegadījās piederēt kādai citai etniskai grupai. Republikāniskās Latvijas valsts tauta politiskā izpratnē nav vienīgi latvieši, lai gan jaunā valsts tiek veidota uz latviešu valodas un kultūras pamata. Latvijas valsts tauta ir Latvijas pilsoņi neatkarīgi no to etniskās piederības. Dažas dienas pirms valsts pasludināšanas, 14. novembrī, Miķelis Valters, rakstā “Latvijas valststauta” aicinādams vācbaltu aprindas pievienoties demokrātiskajai Latvijai, raksta:

“[..] modernā valsts vairs necieš aizbildniecības un autoritātes principus, un jebkurš mēģinājums novirzīties no šā ceļa noziegtos pret satversmes dabisko attīstību nacionālo un sociālo pretešķību izlīdzinājuma principa virzienā. [..] Pirmkārt tas nozīmē: visliberālākajā veidā balstīt jaunās valsts jauno iekārtojumu, ar prieku kļūstot par tādu valststautu, kurā visi, kas vēlas piedalīties šās valsts veidošanā, var atrast vietu savam čaklumam un uzcītībai.”[ 3 ]

Formulējums „Latvija — Latvijas tautas valsts”, kuru vēlāk atkārto arī Satversmes 2. pants, nav nejaušība. Tieši tas, ka jaunās valsts organizācijas iniciatīvu uzņēmās latvieši, uzlika viņiem pienākumu iesaistīt savā politiskajā kopībā arī citu tautību Latvijas pilsoņus. Vismaz 1918. gadā latviešu politiķi to saprata un uztvēra ļoti nopietni.


Ne gluži eņģeļi

Par spīti svinībām un salūtiem, stāsts par 18. novembri šodien nevar būt pārlieku priecīgs. Skaidrs, ka republikāniskie ideāli pamazām sāka irt pa šuvēm jau neilgi pēc valsts nodibināšanas, un šodienas Latvija diemžēl turpina šo ceļu. Republika pilnībā sabruka 1934. gadā — ne jau vienīgi Ulmaņa autoritāro noslieču dēļ, bet vispirms tādēļ, ka tai vairs nebija republikāņu. Kas tam īsti bija par iemeslu? Šo jautājumu var mēģināt atbildēt vairākos līmeņos: ekonomiskajā, tiesiskajā, socioloģiskajā un kulturoloģiskajā. Tomēr to ir iespējams atbildēt arī filosofiskā līmenī. Daudzas pazīmes liecina, ka Latvijas tēvi — dibinātāji pārlieku paļāvās uz seno Žana Žaka Ruso ideju, ka cilvēks pēc dabas ir labs, bet sliktu viņu padara sabiedrības institūcijas. Tādēļ viņi, lielākoties Somijas un Šveices demokrātisko iekārtu iedvesmoti, radīja iekārtu, kura akcentēja cilvēku labo gribu un spēju sadarboties ar citiem valsts labā.

Gandrīz ne ar ko nelīdzsvarota parlamenta vara, proporcionālas vēlēšanas, daudzo partiju pārstāvniecība visos līmeņos — visas šīs lietas būtu lieliskas, ja vien cilvēki patiešām domātu par savu valsti un sabiedrisko interesi. Taču izrādījās, ka viņi tā pārsvarā nedomā vis — nedz pirmajā demokrātiskajā periodā, nedz arī šobrīd. Cilvēki vienkārši nav labi; turklāt iedomāties, ka viņi tādi ir, ir politiski bezatbildīgi. Politiskā iekārta, kas nerēķinās ar to, ka ļaudis biežāk mēdz būt savtīgi, alkatīgi, liekulīgi un ļauni, nevis cēli, dāsni, godprātīgi un morāli, diemžēl ir izrādījusies defektīva. Ir kļūdaini dāvāt pārāk daudz uzticības cilvēka labajai iedabai — gan attiecībā uz vēlētājiem, gan attiecībā uz to iedomāto „vadoni”, kuru tik ļoti gaida zināmas aprindas. Šodienas republikāņiem acīmredzot būtu vairāk jāpiedomā pie tādiem valsts iekārtas uzlabojumiem, kuri respektētu cilvēku savtīgumu, nevis iedomātu interesi par vispārību, kuras pie mums jau sen vairs nav ne tik, cik melns aiz naga.

Vācu liberālisma filosofs Imanuels Kants savulaik rakstīja, ka laba valsts iekārta ne tikai neprasa eņģeļiem līdzīgus tikumiskus cilvēkus, bet gan būtu iedibināma pat „velnu tautā”. Velnu savtīgās intereses viena otru līdzsvarotu un padarītu nekaitīgas vienā kopējā tiesiskā ietvarā, neliekot akcentu uz kādu vienojošu morāli un tuvākā mīlestību. Iespējams, šajā virzienā būtu vērts padomāt. Katrā gadījumā tas, ka Latvijā mums nav darīšana ar „eņģeļu tautu”, kļūst ik dienas jo skaidrāks.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (25) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Irina - MB 25.11.2009 12:09
Klausies, MB, nu tu mums esi tiešām apnicis! Izcils raksts! Gaidam MB kopotos rakstus. Bet lūdzu ne politika.lv!!!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aigars Bruvelis - abruvelis@gmail.com 24.11.2009 21:17
Tas, protams, nozīmē to, ka ideja par vadoni ir vēl sakropļotāka par autora rakstu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aigars Bruvelis - abruvelis@gmail.com 24.11.2009 21:15
Politiski un cilvēcīgi bezadbildīgi ir noliegt cilvēka kapacitātes:
- nesvatība
- dāsnums
- līdzjūtība
- dalīšanās ar citiem
- sadarbība
====================
Šīs kapacitātes toreiz un tagad ir ļoti slikti atlagotas. Toties ļoti labi tiek atalgota krāpniecība, meli, alkatība, negodīgums, hierarhiska pasaules uztever, elitārisms, slepenība...
-----------------------------------
Jebkurš Cilvēks, kura prāts un sirds funkcionē, saprot, ka raksts ir apzināti melīgs vai arī smagi kļūdains.
-------------------------
Mums visiem, kas jūtas atbildīgi, ir jādomā, kā mēs varam atalgot Cilvēka kapacitātes, kuras raksta autors ĻAUNI izmet pa logu!!!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Rita N 21.11.2009 16:10
Paldies autoram. Kaut kas iedvesmojošs un noderīgs manā kārtējā strādājamā sestdienā. Lai Jums uzspīd rudens saule Latvijā!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

charlotte 20.11.2009 15:47
Labs, labs raksts, Ījab.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

rudā kaķe 20.11.2009 14:50
Galvenais, nemeklēt glābiņu vadoņos un to sekotājos. Beigt pīkstēt un ņaudēt, to lieliski dara kaķi, mums ir sava normāla valoda. Beigt klanīties sveštautiešiem un dažādiem padomdevējiem pēdiņās. Ījabam ir liela taisnība, un, ja atsevišķos punktos var strīdēties, tad galvenajā mans prāts viņu atbalsta- demokrātija ir Latvijas vienīgais ceļš, nekādi tētiņi neglābs, vien iegrūdīs vēl dziļāk bedrē. Nevajag nepārtraukti nodarboties ar sludināšanu, Dieva vārda piesaukšanu, Latvijas izredzētības atkārtošanu, tā visa tāda pusokultiska murgošana vien ir. Mums ir pienākums beidzot pildīt savu pilsoņa pienākumu un darīt visu, lai glābtu to, kas vēl glābjams, PAŠIEM, jo MĒS ESAM VALSTS DARBA DEVĒJI!!!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

V Dombrovskis 20.11.2009 09:52
Izcils raksts. Paldies!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Dajoš! 19.11.2009 18:34
Un vēl uz priekšu vēl ar šādu jauno himnu uz vecās melodijas pamata:

Kopā par Latviju,
Kā toreiz rudenī*.
Kopā par dzimteni**,
Kā bijis sen.

Domās un darbībās,
Lai kur mēs nebūtu,
Būsim ar Latviju
Mūžos arvien.

-----
* Visiem zināmās lietas nevajag precizēt.
** Dzimtene ir vieta, kur cilvēks ir piedzimis. Tam ir viena sakne ar vārdu "dzimta".
--------

OLE! OLE:)))!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Neo - http://www.youtube.com/watch?v=O_GzY4fHL 19.11.2009 18:08
Ieskatam. :)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Neo 19.11.2009 18:06
Latvijas tauta mūsdienās sevi pozicionē kā lūdzošu tautu. Tā pieradusi lūgt/ gaidīt, nevis pašai radīt/ rīkoties. Pat valstij svarīgās dienās politiķi apmeklē baznīcu un ne no viena vien politiķa ir dzirdami acinājumi aizlūgt Dievam par Latviju. Citi savukārt piesauc vadoņa ēnas klātesamību paša vadoņa tuvošanos.

Latvijas tautai vienreiz ir jāpaceļas un jābeidz lūgt. Tai ir jāsāk celt Latviju uz tādām vērtībām, kādas tās bija republikāņiem 18. novembrī. Pat Dievs un mistiskais vadonis nevarēs palīdzēt Latvijas tautai, ja tā pati neticēs un neko nedarīs, lai mūsu valstī nevaldītu mežonīgais postkomunisma sindroms,prettiesikums un mankārība.

Pasāi sabiedrībai ir jāciena un jākopj sava valsts. Un to var izdarīt nevis lūdzot, bet darot.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


J;anis1234 19.11.2009 01:00
Liekas, ka latvieši kaut ko nolēma par neatkarīgas Latvijas izveidošanu vēl pirms 18. novembra, vēl pirms lietuvieši un igauņi par ko tādu aizdomājās, bet diemžēl man atmiņa ir slikta un vēstures grāmatas man nav un wiki neko nevar atrast šajā sakarā. Šis tiešām ir interesants laika posms un vēl šodien par šiem laikiem klejo mīti, bet tiešām Dieva pirksts, ka Latvijas teritorijā vienu brīdi pat bija 4 dažādas armijas un vēl sabiedroto flote un vēl lietuviešiem, poļiem un igauņiem jau arī bija savas pretenzijas uz Latvijas teritoriju un lielākajai daļai latviešu vienkārši bija līdz kaklam kari un kaut kāda vēlme vēl ziedot dzīvības un Latvija tomēr dažādu notikumu virknē ieguva neatkarību.

Kopumā raksts atstāj mazohistisku iespaidu - raksts it kā par Latvijas neatkarību, bet tiek piesaukts beigu Ulmaņlaiku posms... dārgais autor, tās ir muļķības, ka ar autoritārismu valsts pazūd - autoritārā Spānija pat 70tajos nesabruka, vienīgi radās daudzi jautājumi par režīma laikā noslepkavotajiem. Lielākā daļa Eiropas bija autoritāras - pat Somijā bija autoritārisms, bet nekas - izdzīvoja un šodien ir viena no labākajām ekonomikām pasaulē. Un pirms demokrātiskās Latvijas nepastāvēja demokrātiskas Krievijas vai Vācijas impērijas. Un baidos, ka tagad ar demokrātiju viss ir kārtībā, tikai Latvija brūk tāpēc, ka tās pilsoņi ir pliki un nabagi, jo viņiem bieži vien pieder tikai demokrātiskā izvēle...

Un vai man liekas, vai izskatās ka raksts ir pārāk samudžināts?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Kalvis 18.11.2009 17:41
>>> Cilvēki vienkārši nav labi; turklāt iedomāties, ka viņi tādi ir, ir politiski bezatbildīgi.
=======
Autors nonācis izmisumā vai viņam sākušies cinisma uzplūdi? ;))

Protams, politiskajām institūcijām ir jābūt pietiekoši robustām, savstarpēji līdzsvarotām un drošām arī pret ļaunprātīgu politisko aktieru izdarībām - un varbūt arī Latvijas Satversmē ir šis tas uzlabojams. Nu kaut vai atteikšanās no partiju lokomotīvēm, kas startē vairākos apgabalos vienlaikus...
Bet ne jau tas ir galvenais. Cilvēki Latvijā IR labi (nu labi - gandrīz visi; varbūt ir atsevišķi izņēmumi) - neviens taču neatzīs, ka viņam nācies sastapt kādu nelabu cilvēku.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

tk 18.11.2009 15:55
Par ekonomiku parakas iluzijas nedzivosim. Minox bija tiesam augstas klases tehnologija, tikai latviesiem ar to sakars bija visai marginals, jo patents piedereja baltvacietim. Pareja rupnieciba tika izveidota protekcionisma rezultata un jau tad paradijas sada modela problemas. Piemeram, maza tirgus delj, seit no forda detalam saliktie Vairogs auto iznaca tik maza apjoma (liekas, padsmit eksemplari), ka noteikti nebija rentabls. Lidaparati, ari, protams bija labi, tacu ari taa nebija razosana, bet viena entuziasta projekti. Tiesam speciga Latvija bija vaciesiem piederosa kimijas industrija. Par sada modela izveli gan nevienu nevar vainot, tolaik cita izvele neija un principa Ulmanis darija pareizi. Par ko visu cienu, - par manevriem starp Angliju un Vaciju un noslegtajiem tirdzniecibas ligumiem, kas bija diezgan izdevigi (sviesta apjomi un cenas). Taa gad bija vaciesu politika tolaik - mereni parmaksat Austrumeiropa.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

RUTA - SASAISTE@INBOX.LV 18.11.2009 13:23
Paldies autoram.Piekrītu,ka ticēt vajag labajam katrā cilvēkā, bet jāvērtē kā tas izpaužas realitāte. Cilvēki ir iemācījušies labi slēpt savus patiesos nolūkus.Taisnība ir arī tā, ka ar nabadzībā iedzītu sabiedrību viegli ir manipulēt. To labi apzinās mūsu pašreizējie politiķi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Rita Ruduša 18.11.2009 12:17
Eleganti un pamatīgi par lietām, kuras jāzina un par kurām jādomā. Paldies autoram! Priecīgus svētkus.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aina 18.11.2009 11:08
Tikko noskatījos dievkalpojumu par godu Latvijas proklamēšanas gadadienai. Un nesapratu, par ko tur tika lūgts. Kaut kāds murgs. Mācītājiem no kanceles vajadzētu saukt lietas īstajos vārdos. Aicināt tautu lūgt par Latvijas izlaupītāju, iztirgotāju, blēžu, zagļu sodīšanu, lūgt Dievu, lai viņš atpestī mūs no šiem neliešiem, kas latvijas tautu šajos 20 gados ir noveduši postā. Tāpat kā mēs cīnijāmies par Latvijas okupācijas atzīšanu un tās nosodīšanu, tā mums jācīnās pret Latvijas izzadzējiem un panākt viņu sodīšanu. Mēs navaram cerēt uz Latvijas atdzimšanu, kamēr laupītāji sēž savos krēslos, raksta likumus un dzen tautu vēl lielākā nabadzībā. Un ir jālūdz Dievs, lai šiem zagļiem un laupītājiem mēles un rokas nopūst. Ja mēs būsim vienoti, tad Dievs mums palīdzēs. Attīrīsimies un sauksim lietas īstajos vārdos.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aina 18.11.2009 11:06
Tikko noskatījos dievkalpojumu par godu Latvijas proklamēšanas gadadienai. Un nesapratu, par ko tur tika lūgts. Kaut kāds murgs. Mācītājiem no kanceles vajadzētu saukt lietas īstajos vārdos. Aicināt tautu lūgt par Latvijas izlaupītāju, iztirgotāju, blēžu, zagļu sodīšanu, lūgt Dievu, lai viņš atpestī mūs no šiem neliešiem, kas latvijas tautu šajos 20 gados ir noveduši postā. Tāpat kā mēs cīnijāmies par Latvijas okupācijas atzīšanu un tās nosodīšanu, tā mums jācīnās pret Latvijas izzadzējiem un panākt viņu sodīšanu. Mēs navaram cerēt uz Latvijas atdzimšanu, kamēr laupītāji sēž savos krēslos, raksta likumus un dzen tautu vēl lielākā nabadzībā. Un ir jālūdz Dievs, lai šiem zagļiem un laupītājiem mēles un rokas nopūst. Ja mēs būsim vienoti, tad Dievs mums palīdzēs. Attīrīsimies un sauksim lietas īstajos vārdos.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Lielmurgs 18.11.2009 10:44
Sanāk tā, ka viss, kas nāk no latviešiem šeit ir valstiskuma sūtība (karogs, valoda, himna), bet viss, kas nāk no Latvijas tautas un demokrātijas (proporcionālā vēlēšanu sistēma, ne ar ko nelīdzsvarotā parlamenta vara utt.) ir tādi, kā āboli, ko var paņemt rokās un nolikt atpakaļ uz plaukta. Tā ir interesanta loģika. Vai ir jābrīnās par to, ka šeit eksistēja autoritārais režīms?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Kristīne 18.11.2009 00:56
Nudien spēcīgi, vēlreiz pārlasīju. Nudien, sagribējās darīt kaut ko LABU mūsu valstiņas labā. Izklausās kā joks, bet pavisam nopietni.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kristīne 18.11.2009 00:52
Man jau baigi patika raksts. Paldies Ījaba kungam!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

MB 18.11.2009 00:21
Ijābs šeit nav ne precīzs, ne korekts.
"Inteliģence, kura parasti ir aprobežojusies ar abstraktiem glaimiem valdošajai kārtībai, šogad runā atšķirīgā, proti, Annas Žīgures balsī, kura atklāti runā par „ilgstošas nelietības un muļķības sekām, ar ko tagad kopīgiem spēkiem jātiek galā”
Žīgure sabiedriski aktīvi cīnās jau ilgāku laiku, līdzīgi ir rakstījusi un runājusi jau krietni sen. Jebkurā gadījumā viņu nevar pat netieši pievilkt pie inteliģences, kas abstarakti vai kā citādi glaimojuši "treknajai elitei".

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Memory 18.11.2009 00:12
Argumentēti un interesantas atziņas - Maikls Hadsons un Džefrijs Somerss:''1921. gadā, drosmīgi iestājoties par nacionālajām interesēm, Latvijas zemes reforma atsavināja vācu muižas un šo zemi sadalīja vairāk nekā 200 000 latviešu zemniekiem. Šī zemes īpašuma sistēmas modernizācija, atsakoties no padomju stila kolektivizācijas, kas pilnībā likvidētu individuālo iniciatīvu, radīja veselīgu lauksaimniecības sektoru. Tāpat Latvijas zemes reforma izlīdzināja pirms tam nevienlīdzīgo bagātības sadalījumu un, atraisot zemnieku uzņēmējdarbības potenciālu, radīja reālas bagātības.
Nevajadzētu īpaši brīnīties, ka Latvijas Rietumeiropas kaimiņi agresīvi protestēja pret šādu politiku. Šo valstu valdības iebilda, ka demokrātiskā zemes reforma pārkāpjot “īpašumtiesības”, ko savulaik, kad Latvija vēl bija dažādu impēriju pakļautībā, tai bija uzspiedušas iebrucēju armijas. Tā nu fakts, ka Latvija izveidojusi dzīvotspējīgu lauksaimniecības sektoru, izrādījās vienlīdz lielā mērā pretrunā ar postimperiālistisko Rietumu un padomju Austrumu interesēm. To pašu var teikt par Latvijas atbalstu vietējai rūpniecībai; pateicoties tam, neatkarīgajā Latvijā starpkaru posmā radās uzņēmumi, kas ražoja preces ar augstu pievienoto vērtību, sākot ar optiku (fotoaparāti Minox) un beidzot ar vieglajām un smagajām automašīnām un pat lidmašīnām.
1921. gadā, drosmīgi iestājoties par nacionālajām interesēm, Latvijas zemes reforma atsavināja vācu muižas un šo zemi sadalīja vairāk nekā 200 000 latviešu zemniekiem. Šī zemes īpašuma sistēmas modernizācija, atsakoties no padomju stila kolektivizācijas, kas pilnībā likvidētu individuālo iniciatīvu, radīja veselīgu lauksaimniecības sektoru. Tāpat Latvijas zemes reforma izlīdzināja pirms tam nevienlīdzīgo bagātības sadalījumu un, atraisot zemnieku uzņēmējdarbības potenciālu, radīja reālas bagātības.
Nevajadzētu īpaši brīnīties, ka Latvijas Rietumeiropas kaimiņi agresīvi protestēja pret šādu politiku. Šo valstu valdības iebilda, ka demokrātiskā zemes reforma pārkāpjot “īpašumtiesības”, ko savulaik, kad Latvija vēl bija dažādu impēriju pakļautībā, tai bija uzspiedušas iebrucēju armijas. Tā nu fakts, ka Latvija izveidojusi dzīvotspējīgu lauksaimniecības sektoru, izrādījās vienlīdz lielā mērā pretrunā ar postimperiālistisko Rietumu un padomju Austrumu interesēm. To pašu var teikt par Latvijas atbalstu vietējai rūpniecībai; pateicoties tam, neatkarīgajā Latvijā starpkaru posmā radās uzņēmumi, kas ražoja preces ar augstu pievienoto vērtību, sākot ar optiku (fotoaparāti Minox) un beidzot ar vieglajām un smagajām automašīnām un pat lidmašīnām.'' (Kā tas notika un ko darīt - RīgasLaiks, jūlijs'2009)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

tk 17.11.2009 23:01
Nevajag te pasakas stastit par toleranci, galvena ideja tam visam bija agrarreforma un veco paradu norakstisana. Tapec ari sajas sanaksmes piedalijas tikai marginali vaciesu parstavji.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

meinhardt 17.11.2009 22:51
Man raksts patika un paldies arī par to, ka netika noklusēts fakts par latviešu atbalstu boļševikiem pirmā pasaules kara laikā.

Raksta autors jautāja: "Skaidrs, ka republikāniskie ideāli pamazām sāka irt pa šuvēm jau neilgi pēc valsts nodibināšanas, un šodienas Latvija diemžēl turpina šo ceļu. Republika pilnībā sabruka 1934. gadā — ne jau vienīgi Ulmaņa autoritāro noslieču dēļ, bet vispirms tādēļ, ka tai vairs nebija republikāņu. Kas tam īsti bija par iemeslu?"

Negribas īsti piekrīst autora abstraktajai atbildei, ka vainojama ir Satversmē ierakstītā paļāvība uz tautas labo gribu. Labāku atbildi dod vēsturnieks Stranga, kurš atzīst, ka Baltijas valstīs vienkārši nebija piemēroti apstākļi demokrātijas attīstībai (Lietuvā Smetona ieviesa diktatūru jau ap 1927. gadu) - tās bija agrāras valstis (ja nemaldos, tad vairāk kā puse strādāja zemkopībā; savu lomu noteikti nospēlēja kara gados notikusī rūpniecības iekārtu evakuācija uz Krieviju), kurās joprojām bija patriarhālisma elementi; arī ienākumi, izglītības līmenis un brīvā laika pieejamība nebija pietiekoša. Un tieši šie paši negatīvie faktori kavē demokrātijas attīstību arī mūsdienās.

Mēs varam diskutēt, kas bija vainīgs pie tā, ka visus pēdējos divdesmit gadu Latvijā ir audzis low skilled jobs sektors, bet neatkarīgi no tā - kas ir vainīgs - rezultās ir tāds kāds tas ir un jebkuriem demokrātijas atbalsts pasākumiem ir jāadresē vispirms jautājums par ienākumu līmeni un izglītību. Kad tiek runāts par demokrātiju augstos toņos, tad bieži vien netiek pieminēts, ka ir minimāli labklājības standarti, bez kuriem demokrātija nevar pastāvēt un spilgs pierādījums tam ir visas tās attīstības valstis kurās Rietumi nesekmīgi cenšās "ieviest" demokrātiju. Baidos - ka tas attiecas arī uz Latviju un tad jau preses rakstiņi vien neko nevar līdzēt.

Pētot ieguldījumu iespējas Ziemeļvalstīs, ir pārsteidzoši redzēt, ka gandrīz vai katra, pat samērā neliela (pāris simti darbinieku) uzņēmuma pamatā ir tehnoloģijas un attīstība (R&D) - papīra pārstrādātājiem tie ir ne tikai plakāti, bet arī speciāls iepakojums, speciālas papīra šķiedras un filtri ķīmijas uzņēmumiem; minerālmēslu ražotājiem tie ir aizvien jauna sastāva produkti, IT uzņēmumiem tā ir nišas programmatūra, piem būvniecības uzņēmumiem, metālpārstrādātāji savukārt ir kompetences, lai projektētu un izpildītu vissarežģītākos pasūtījumus (sauklis - more with metals) vai arī efektīvi izpildītu standarta projektus utt. Šaubos, vai Latvija var iztikt bez tā. Tieši šo pieredzi Latvijai vajadzētu pārņemt no Ziemeļvalstīm.

Un šajā ziņā pirmais uzdevums būtu mūžizglītības veicināšana. Ja Latvijai vajag zinātnieku izstrādes, tad - grūti to ir atzīt - iespējams, ka tagad jau tās lētāk var pasūtīt pie ķīniešu vai indiešu zinātniekiem, nevis pie Latvijā strādājošajiem zinātniekiem, kuru mērķis vienmēr būs un paliks taistīt starptautisku karjeru un strādāt pie tā, kas ir populārs ārzemēs un nevis pie tā, kas ir vajadzīgs Latvijā. Protams, Latvijai vajag savu zinātni, bet prioritātei ir jābūt atbalstam uzņēmējiem.

Smagi ir vērot, ka pašlaik noteik pilnīgi pretējs process - Dombrovska valdība cenšās iespējami daudz cilvēku pārsviest uz low-skilled sektoru un tas ir visnopientākais drauds demokrātijai un - ja šājā valstī nav demokrātijas, tad zūd arī tās pastāvēšanas jēga. Tāpēc ir jāatzīst, ka Latvijai šajā laikā ir nepieciešami sociāldemokrāti un to atbalsts valst attīstībai.

Attiecībā par dzimšanas dienām - man jau liekas, ka daudz jaukāki svētki ir skolas absovlēšana, šampanietis pēc veiksmīgi noslēgta projekta, algas pielikums vai prēmija Ziemassvēkos. Daudz jaukāk ir svinēt svētkus, ja tie ir kā balva labi paveiktam darbam. Valsts dibināšanas gadskarta varētu būt labs kopsavilkums par progresu pagājušā gadā - bet - diemžēl - nu jau cik gadus progress šeit nav bijis. Tāpēc valsts līmenī gandarījums nav un to nu cenšas radīt ar uguņošanu un daudziem citiem samērā bezjēdzīgiem pasākumiem (LNO diriģents nesen paskaidroja, ka latvieši kā dziedātājtauta ir izveidojušies tāpēc, ka 19.gs vidū vēl bija pietiekoši nabadzīgi, lai nevarētu nopirkt mūzikas instrumentus un tā nu neatlika nekas citas kā dziedāt. Vācijas zemniekiem bija pietiekoši līdzekļu un tāpēc tur mājas muzicēšana veidojās savādāk - ar tikpat lielu entuazismu - bet mazāk dziesmu un kolektīvisma).

Un attiecībā par politiskajām partijām un vēlēšanu sitstēmu. Atzīstams bija Saskaņas Centra Urbanoviča viedoklis, ka parlamentāras valstīs var pastāvēt tikai tur, kur politiskās partijas un politiķi ir gatavi uzņemties atbildību un pārkāpuma gadījumā atkāpties. Ja šīs politiskās kultūras nav pietiekoši, tad vēlētāji vienmēr meklēs iespēju, lai ar politiskās iekārtas palīdzību atsauktu tos politiķus vai partijas, kuriem atbildības trūkst. Acīmredzot - iespēja atsaukt deputātus noteikti ir svarīga Latvijā. Pirmais solis pareizā virzienā būtu bijuši Satversmes grozījumu par Saeimas atlaišanu, bet - kā redzam, tad tie tagad ir aprakti.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

RēgaināsVirsotnes 17.11.2009 21:38
'' Katrā gadījumā tas, ka Latvijā mums nav darīšana ar „eņģeļu tautu”, kļūst ik dienas jo skaidrāks.'' - sviluma smaciņa kļūst jūtamāka ?

Saistītie raksti
Patriarha rudens

Patriarha rudens 33 Autors:Ivars Ījabs

Failed state latvija

Failed state. Latvija? 108 Autors:Ivars Ījabs

Valsts svinēšana politika.lv

Paši sev politika.lv

Citi autora darbi
12727110013 5c69a8acc9 z

Daudzveidīgās un mainīgās Latvijas identitātes 13 Autors:Ivars Ījabs, Toms Rostoks et al

Vraks

Vai nesodītais nav blēdis? 8 Autors:Ivars Ījabs, Skaidrīte Lasmane

5785939392 53fd8b0e0a

Miers un Bērziņš 1 Autors:Ivars Ījabs

Puks

Bet rūgtumiņš palika 2 Autors:Ivars Ījabs