Foto: Scott Meis Photography

Ja Latvija tuvākajā nākotnē plāno strauju ekonomisko izaugsmi - vienalga, ar vai bez glīta, “zaļa” iesaiņojuma, - tā nedrīkst notikt uz vides un dabas rēķina.

Runājot par Latvijas valsts un sabiedrības ilgtermiņa attīstību, ir būtiski atcerēties, ka augstā vides kvalitāte un bagātīgie dabas resursi, kurus ikdienā uztveram kā pašsaprotamus, ir vērtība, kuru grūti “uzkrāt” un viegli “iztērēt”.

Pavisam nesen klajā nākuši un sabiedriskajai apspriešanai nodotidivi dažādi, tomēr cieši saistīti dokumenti – Nacionālā attīstības plāna 2014. – 2020.gadam (NAP2020) sākotnējā versija[1], kā arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža un domubiedru radītais priekšlikums par NAP2020 vīziju “Ekonomiskais izrāviens: Latvija – zaļākā valsts pasaulē”[2]. Pirmais no šiem dokumentiem ir ļoti apjomīgs un to izlasīt spēka un pacietības pietiek vien retajiem. Otrais – vīzija par Latviju kā zaļāko valsti pasaulē – ir mēģinājums “pārfrāzēt” NAP2020 saprotamā un uztveramā veidā, to noceļot no augstajiem politikas plānošanas plauktiņiem un padarot pieejamu katram, kam ir piecpadsmit minūtes laika un vismaz šķietama interese par Latvijas nākotni. Abiem dokumentiem saturs it kā viens, tikai forma, apjoms un “iepakojums” ļoti atšķirīgi, kas radījis maldīgu priekšstatu, ka “zaļākās valsts vīzija” ir jauna, alternatīvaversija sākotnējam NAP2020.

Šonedēļ publicēts arī NAP2020 stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējums[3], kurā rūpīgi un detaļās analizēts katrs no NAP2020 rīcības virzieniem un to iespējamā un paredzamā ietekme uz dabas resursiem, vides kvalitāti un piesārņojumu. Lai gan NAP2020 ietekme uz vidi šajā dokumentā nav vērtēta kā dramatiski negatīva, tomēr autori norāda uz nepilnībām un riskiem, kā arī to, ka “plānošanas dokumentā izmantota pieeja, kas uz dabas resursiem raugās kā uz līdzekli ekonomiskās izaugsmes nodrošināšanai, un šī pieeja rada riskus dabas kapitāla saglabāšanai”. Vai tas nozīmē, ka NAP2020 iekļautā attieksme pret vidi un dabu vērtējama kā “izmantosim, tērēsim un pārdosim, cik varēsim, lai kļūtu turīgāki pēc iespējas ātrāk”? Vai arī to, ka NAP2020 autori, domādami par labklājības pieaugumu, steigā piemirsuši (vai apzināti atstājuši novārtā), ka šāda izaugsme vienā brīdī var atdurties pret to, ka nav vairs ko cirst, rakt, tērēt un pārdot?

Par laimīgiem cilvēkiem

Zaļās domāšanas kritiķi un pretinieki šajā brīdī varētu iesaukties, ka vides organizāciju mērķis ir kavēt Latvijas ekonomisko attīstību, padarot visu Latviju par vienu vienīgu nožogotu rezervātu! No tā varbūt vēl varētu laist kādu ārā, bet iekšā – noteikti ne! Tā nav taisnība. Mēs (un šajā brīdī es varu runāt vienīgi biedrības “homo ecos:” vārdā) esam par valsts izaugsmi, par sabiedrības attīstību, par labklājības vairošanu un nabadzības izskaušanu. Mēs esam par laimīgiem Latvijas iedzīvotājiem – tādiem, kuri novērtē to, kas tiem pieder, un kuri vārdu “mans” uztver nevis kā atļauju notriekt visu līdz pēdējam un darīt jebko, ko iegribas, bet kā privilēģiju un atbildību rūpēties, gādāt un gudri izmantot. Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā Latvija 2030, no kura izriet arī NAP2020, teikts, ka tās pamatuzstādījums ir “laimīgs cilvēks labklājīgā valstī” – taču ne laime, ne labklājība nav vienīgi naudas un ekomiskās attīstības kategorija[4].

Šobrīd mums ir iespēja izvēlēties un īstenot tāda veida un apmēra ekonomisko izaugsmi, kas kā vienlīdz svarīgus un būtiskus iekļauj visus trīs ilgtspējīgas attīstības stūrakmeņus – sabiedrību, ekonomiku un ekoloģiju. Un tas nenozīmē to, ka divus var upurēt vai “izmantot”, lai attīstītu trešo (vai nebūtu jocīgi, ja izpārdotu Latvijas uzņēmumus, lai veicinātu bērnu dzimstību un visiem studētgribētājiem nodrošinātu bezmaksas izglītību?). Tas nozīmē to, ka visi šie elementi – sociālais, ekonomiskais un vides – tiek uztverti kā vienlīdz būtiski un vērā ņemami. Tikai ieguldot katra šī elementa stiprināšanā, būs iespējama veiksmīga, līdzsvarota un ilgtermiņā nebrūkoša attīstība.

Tādēļ arī NAP2020 kontekstā mēs vēlamies teikt – mēs esam PAR laimīgiem Latvijas iedzīvotājiem, kas var dzīvot tādā ekonomiskā, sociālā un ekoloģiskā labklājībā, kuru raksturo ne vien katra atsevišķa indivīda, ģimenes un uzņēmuma bankas konts, bet arī iespējas baudīt vides un dabas piedāvātās vērtības un kvalitātes, neuztraucoties, ka pavisam drīz to varētu vairs arī nebūt.

Par zaļāko valsti

Brīdī, kad Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs un viņa domubiedri nāca klajā ar savu NAP2020 vīziju par Latviju kā zaļāko valsti pasaulē, mēs nevarējām nepriecāties vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tādēļ, ka mūsu sociālā kampaņa “Latvija – zaļākā valsts pasaulē”[5] bija atradusi dzirdīgas ausis lēmumu pieņēmēju rindās. Otrkārt, tādēļ, ka, iespējams, pirmo reizi tik plaši izskanēja iniciatīva vides aspektu izvirzīt kā prioritāti šāda līmeņa politikas plānošanas dokumentos.

Taču, izlasot šo dokumentu, un tiekoties ar E. Sprūdžu, kļuva skaidrs, ka līdz viennozīmīga atbalsta paušanai vēl ir tālu. Jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Ir jānošķir divas lietas – pati vīzija par Latviju kā zaļāko valsti pasaulē, un piedāvātais saturs, proti, kā šo vīziju plānots īstenot. Vīzija, protams, ir lieliska – ja Latvija to ietvers savā attīstības plānā, tad varbūt mēs tiešām beidzot nonāksim vietā, kur mums ir gan pārliecība par sevi, gan ambīcijas, gan objektīvs pamats un reālas iespējas šo mērķi sasniegt. Daudzas pasaules valstis ir veidojušas savu “zaļo tēlu” gan tūrisma, gan citās jomās, tomēr tikai retai ir pietikusi drosme un apņēmība to iekļaut visaptverošos politikas plānošanas dokumentos.

Un šeit arī sākas problēma – “zaļais” šajā vīzijā ir un paliek lielākoties tikai Latvijas tēls, tikai simbols, un tikai labi skanošs vārds. Ja dokumentā pēc vārdu meklētāja mēģina atrast tādus vārdus kā “vide” un “daba”, tie parādās vien retu reizi. Turpretī “zaļais” ir minēts gandrīz katrā trešajā teikumā. Tas, kas sākotnēji izklausās kā ilgtspējīga un vides kvalitātē balstīta vīzija par Latviju kā tīru, ekoloģisku, nepiesārņotu valsti, beigu beigās izskatās pēc tās pašas vecās ekonomikas, kura ir pārcelta “zaļākā” kastītē un kurai ir izveidota labi skanīga reklāmas kampaņa. Tam pat pasaulē ir dots savs vārds un nosaukums – greenwashing[6], un diemžēl, lasot šo vīziju, nepamet sajūta, ka Latvija šādā veidā par zaļāko valsti nekļūs.

Zaļākās valsts vīzijā nav gandrīz ne vārda par vides kvalitāti. Vienīgie mērķi, kuri attiecas uz vidi, ir saistībā ar energoefektivitāti un zaļo enerģiju. Jā, tie ir būtiski, īpaši, ja raugāmies ekonomikas kontekstā, tomēr vides kvalitāte ir kas daudz vairāk. E.Sprūdža iebildumi par to, ka šī ir “tikai” vīzija, un ka tās īstenošanas pasākumi, arī attiecībā uz vidi un dabu, ir ietverti sākotnējā NAP2020 versijā, īsti neiztur kritiku. Vīzijā ir atradusies vieta pieminēt gan labi attīstīto ceļu infrastruktūru, gan platjoslas internetu, gan tranzīta koridorus. Kāpēc lai šajā vīzijā, ja jau tā runā par zaļu un ilgtspējīgu Latviju, nebūtu pieminēta gaisa un ūdens kvalitāte, atkritumu apsaimniekošanas sistēma (kas Latvijā ir viena no sliktākajām Eiropā), Baltijas jūras stāvoklis, mežu ilgtspējīga apsaimniekošana un citi jautājumi, kas tieši un nepastarpināti izskaidrotu, ko ministrs un viņa domubiedri domā ar “zaļo”, un kā tas izpaudīsies Latvijas attīstībā un izaugsmē.

Vīzija par Latviju kā zaļāko valsti pasaulē ir iespējama – gan raugoties no NAP2020, gan ekonomiskās izaugsmes, gan sabiedrības viedokļa skatupunkta. Bet šim zaļumam nepieciešams ne vien vārdos, bet arī darbos un attieksmē balstīts saturs. Īpaši, ja šāda veida iniciatīva nāk no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra (un kuram gan citam, ja ne viņam visvairāk Latvijā būtu jārūpējas par vides kvalitāti, dabas resursu saglabāšanu un rūpīgu apsaimniekošanu?), tad nevar runāt tikai par Latvijas “zaļo” kastīti – ir jāplāno arī tas, ko tajā likt iekšā. Un tikai tad mēs kā valsts un sabiedrība izpelnīsimies cieņu un apbrīnu pasaules acīs, ja mūsu vārdi saskanēs ar darbiem.

Par izvēli

Latvija tiešām, saskaņā ar Jēla Universitātes pētījumu[7] ir otrā zaļākā valsts pasaulē. Tas ir liels sasniegums, pat neskatoties uz to, ka, pēc kritiķu norādītā, pētījums nav ne pasaulē plaši pazīstams, ne pilnībā objektīvs un visus būtiskos kritērijus iekļaujošs. Viena no pasaules vadošo augstskolu pētnieku grupām savu vērtējumu par mums ir izteikusi. Jautājums ir – ko mēs ar to darīsim tālāk?

Šobrīd turpinās gan NAP2020 sākotnējās redakcijas, gan “zaļākās valsts” vīzijas, gan ietekmes uz vidi novērtējuma sabiedriskā apspriešana[8], kurā ikviens ir aicināts iesniegt komentārus un priekšlikumus šo dokumentu papildināšanai un labošanai. Dokumenti ir gari un apjomīgi – jāatzīst, ka nav viegli ielekt politikas plānošanas valodā un saprast, kas kurā sadaļā domāts, kas ir būtiski un kas – nē. Tomēr svarīgi, ka komentēšanas process ir pieejams ne vien šauram iesaistīto profesionāļu lokam, bet ikvienam, kuram ir nozīmīga Latvijas nākotne.

Lai Latvija patiešām kļūtu par zaļāko valsti pasaulē, ir jāiesaistās visiem. Fakts, ka tas ir iekļaujošs un saprotams mērķis, kurš pārsteidzoši tuvs izrādījies daudziem – par to šaubu nav! Taču mūsu aicinājums ir šo mērķi no labiem vārdiem un domām pārvērst darbos, integrējot visās jomās un līmeņos – sākot ar katra individuālām izvēlēm un beidzot ar nacionāla līmeņa plānošanas dokumentiem. Lai “zaļais” nav stāsts tikai par Latvijas tēlu. Lai “labklājība” un “nauda” nekļūst par sinonīmiem. Nav noslēpums, ka brīžos, kad sabiedrība atrod vienojošu, izmērāmu, identitātei un eksistencei būtisku mērķi, tai pārādās neaptverams spēks un apbrīnojama spēja visus resursu koncetrēt vienā virzienā. NAP2020 ir mūsu iespēja šādu mērķi izvēlēties un kopā darīt visu, lai to īstenotu dzīvē – tā ir pavisam reāla un īsta iespēja Latviju tuvākajos astoņos gados “iestūrēt” ilgtspējīgā, videi un dabai draudzīgā virzienā, kas neizslēdz labklājības pieaugumu un ekonomisko izaugsmi. Vides kvalitāte un dabas resursu gudra izmantošana ir viena no Latvijas pamatiem un stiprajām pusēm – mēģināsim to izmantot ar mēru un prātīgi, tā, lai pietiek gan pašiem, gan tikpat daudz paliek arī mūsu bērniem un mazbērniem. Lai arī viņi var Baltijas jūrā peldēties un mežā sēnes lasīt.

[1]http://nap.lv/images/NAP2020%20dokumenti/NAP2020_sakotneja_redakcija_20120806_FINAL.pdf
[2] http://nap.lv/images/NAP2020%20dokumenti/Sprudzs_NAP_vizija.pdf
[3] http://nap.lv/images/NAP2020_Vides_parskats_FINAL_uz_sab.apspr.pdf
[4] Nick Marks runa TED konferencē par Happy Planet Index un sabiedrības labklājības un resursu izmantošanas mijiedarbību: http://www.ted.com/talks/lang/en/nic_marks_the_happy_planet_index.html
[5] http://www.homoecos.lv/lv/latvija–zalaka-valsts-pasaule-1
[6] Vairāk par to, kas ir greenwashing: http://en.wikipedia.org/wiki/Greenwashing
[7] http://epi.yale.edu/
[8] Vairāk par iespējām iesaistīties rakstā minēto dokumentu komentēšanas procesā lasiet šeit: http://ej.uz/napkomentari