Raksts

Referendumi Latvijā: juridiskā bēdu stāsta turpinājums


Datums:
11. februāris, 2013


Autori

Iveta Kažoka


Ko nupat par referendumiem lēma Augstākās Tiesas Senāts?

11.februārī Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments atteicās vērtēt, vai drīkst vai nedrīkst notikt „nepilsoņu iniciatīvas” parakstu vākšanas otrā kārta. Lēmums izlasāms AT lapā.

Ja referendumi un tautas iniciatīvas nebūtu tik Latvijas demokrātijai svarīgas institūcijas, varētu atslābt, iedzert siltu tēju un ar maigu ironiju noraudzīties uz to, kā Latvijas dažādu institūciju juristi mēģina „saglābt” pašu kolēģu radīto situāciju.

Bet, goda vārds, neesmu uz to spējīga, jo man visa šī nu jau gadu ilgā epopeja šķiet ne tik daudz smieklīga, cik savā absurdumā un seku nopietnībā tracinoša! Viss tas, kas tagad notiek, tik pat labi varēja nenotikt, ja vien kādam 2011.gada nogalē, 2012.gada sākumā pēkšņi nebūtu ienācis prātā, ka, lai apturētu nevēlamu referendumu, varētu pameklēt kodolu Satversmei vai jaunu jēgu vārdu salikumam „pilnīgi izstrādāta” tautas iniciatīva. Latvijas pilsoņi februārī tāpat būtu aizgājuši un ar pārliecinošu vairākumu noraidījuši iniciatīvu par divām valsts valodām. CVK 2012.gada rudenī nebūtu bijis jāpieņem neveiklais lēmums par „nepilsoņu iniciatīvas” noraidīšanu, un tā ar 90% varbūtību apstātos pati, iniciatoriem nesavācot otrajā kārtā vajadzīgo parakstu skaitu. Un pat tad, ja pēkšņi daļai Latvijas iedzīvotāju mainītos visi priekšstati par pasauli un otrais referendums notiktu, turklāt beigtos ar iniciatoriem vēlamo rezultātu, tad vēl pastāvētu iespēja Satversmes tiesai šo tautas pieņemto likumu atzīt par antikonstitucionālu un spēkā neesošu no pieņemšanas dienas. Gluži tāpat kā šī tiesa to dara ar Saeimas pieņemtajiem likumiem.

Vienvārdsakot: mums bija laba, saprātīga, lieliski sabalansēta referendumu un tautas iniciatīvu sistēma. Piemērota sabiedrībai, kurai ir pašcieņa un spēja ļaut pilsoņiem pašiem lemt pat par ļoti jūtīgiem jautājumiem. Diemžēl Latvijā šāda sistēma izrādījās nenoturīga pret histēriju, tādēļ pagājušā gada vasarā tika mainīta.

Kas ir tagad?

Nu pēc Augstākās tiesas Senāta lēmuma: totāls sajukums. Haoss. Turklāt tāds, ka bija viegli prognozējams vēl iepriekš, kad kāda prātā dzima doma, ka jābūt institūcijai, kas vērtēs vēlētāju iesniegto likumprojektu saturisko atbilstību konstitucionālajiem principiem. Turklāt pārmaiņas ieviešot tā fiksi, ar rāvienu – nemodelējot situācijas, negrozot Satversmi, vienkārši „ieliekot” jaunu jēgu vecajos likumu formulējumos. Tā, it kā šī jēga tur vienmēr būtu bijusi.

Nu tad lūk konsekvences!

AT lēmumā ir divas pamatatziņas: 1) nepilsoņu iniciatīva „ir pretrunā Satversmes 1. un 2.pantam un Neatkarības deklarācijas preambulā paustajai nepārtrauktības doktrīnai;” 2) AT Senātam nevarētu būt „absolūtas veto tiesības noraidīt likumprojektu pēc satura” – proti, AT nedrīkst nepilsoņu iniciatīvu apturēt pat tad, ja uzskata, ka tā ir pretrunā konstitūcijai.

Tālāk AT Senāts aizsūtīja kaut ko vērtēt Satversmes tiesai.

Nē, tā nav paviršība! Es tīšām neprecizēju, ko tieši AT no ST lūdz darīt. Jo no lēmuma tas nav skaidrs. Es ceru, ka paši AT un ST savstarpēji vienosies, kā atbilstība kam ST šobrīd ir jāvērtē. „Nepilsoņu iniciatīvas” atbilstība Satversmei? Ja tā, uz kādas kompetences pamata? Varbūt jāvērtē likuma normas, kas uzdod AT izvērtēt šādas iniciatīvas, atbilstība Satversmei? Bet kādēļ tas nav pateikts lēmumā?

Vārdu sakot – Satversmes tiesa kaut ko vērtēs. Vai paprasīs AT, ko konkrēti tā gribējusi, lai ST vērtē, un tad vērtēs. Vai nevērtēs. Un aizsūtīs AT pašai vērtēt. Un pēc tam AT sūtīs atpakaļ ST.

Kā redzams, šim juristu ievārītajam farsam vēl ir iespējami daudzi cēlieni. Bet „sausais atlikums”: neviens tautas iniciatīvas iesniedzējs šobrīd nevar justies drošs par to, ka šāds juridiskais pingpongs netiks realizēts arī ar viņu. Ka kādam pēkšņi kādu, varbūt politisku iemeslu dēļ neienāks prātā, ka viņa iniciatīvā varētu būt neatbilstīga augstākām tiesību normām, rezultātā tai tiekot uz nezināmu laiku iemarinētai.

Atgriežamies pie AT lēmuma! Es ļoti lielā mērā piekrītu tam, ko AT savā lēmumā ir pateikusi. Vismaz tā otrajā daļā. Pirmā daļa, kurā tiesa nonāca pie secinājuma par iniciatīvas pretrunu Satversmes 1. un 2.pantam, ir pelnījusi atsevišķu iztirzājumu par to kā tiesām NEVAJADZĒTU veidot argumentāciju, – tas pēc satura un argumentācijas kvalitātes ir kas līdzīgs pagājušā rudens konstitūcijas kodola meklējumiem.

Bet otrajā daļā ir daudz kas pareizs.

Piemēram, es piekrītu, ka ir dīvaini pēc politiskās pārstāvniecības veidoto CVK apveltīt ar veto tiesībām attiecībā uz pilsoņu rosinātām tautas iniciatīvām, pat ja likumā kopš 2012.gada vasaras tā ir rakstīts. Es piekrītu arī tam, ka PARASTI arī tiesām – gan vērtējot no AT piesauktā varas dalīšanas, gan kompetences (precīzāk – zināšanu! Nu nevar tiesnesis lemt par VISIEM jautājumiem!) skatupunkta – nevajadzētu vērtēt pašu pilsoņu likumdošanas INICIATĪVU atbilstību kādām augstākām normām. Izņemot gadījumu, kad šāds pilnvarojums tiesām ir skaidri ierakstīts konstitūcijā, turklāt (mana piebilde!) ir pietiekami šaurs un arī tad „veto tiesībām” jābūt tikai nepārprotamos gadījumos. Beyond reasonable doubt standarts. Ārpus saprātīgām šaubām.

Ko tad, ja ir saprātīgas šaubas? Ja ir saprātīgas šaubas, nu pagaidiet taču līdz tauta pieņem lēmumu (ja vispār līdz referendumam nonāk!), un tad vērtējiet Satversmes tiesā likuma atbilstību starptautiskajiem līgumiem, konstitucionālajiem pamatprincipiem, nu kam vien vēlaties!

Lēmuma noslēguma AT piemetina vienu lietu, ko gan izlasot sāku smieties: „Senātam rodas pamatotas šaubas par to, vai likumdevējs ir iecerējis, ka likumprojekta satura (pēc atbilstības Satversmei un starptautisko tiesību normām) kvalitatīva analīze tiks veikta tik īsā laikā tiesā, kuras kompetence parasti šādu jautājumu izvērtēšana ar galīgām strīda izšķiršanas tiesībām nav piešķirta.”

Atceroties to haotisko un sasteigto „referenduma likumprojekta” izskatīšanas procesu Saeimas Juridiskajā komisijā, varu apliecināt, ka tieši to arī vēlējās! Un, nē, šāda lēmuma sekas sevišķi nevērtēja. Neteikšu, ka Saeimā bija plašas diskusiju iespējas kvalitatīva lēmuma pieņemšanai. Tādēļ arī rezultāts ir tāds, kāds tas ir. Ja tas mierina: jaunā likuma regulējums par aģitāciju pirms referendumiem ir vēl traģiskāks nekā iniciatīvu tiesiskuma vērtēšana. Tā burtiska piemērošana vispār būtu kaut kas „ārpus labā un ļaunā”. Tā kā varēja arī būt ļaunāk!


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!