Recenzija pētījumam "Korupcijas novēršanas politika Latvijā" 0

Recenzija pētījumam "Korupcijas novēršanas politika Latvijā. Problēmas un izredzes"

Iesaki citiem:

Darbā sniegta to trīs antikorupcijas pasākumu politikas analīze, par kuriem pašreiz Latvijā risinās diskusijas: interešu konflikta situāciju noregulēšana, valsts pasūtījums un personisko ienākumu un mantas deklarēšana. Par šiem jautājumiem tiek gatavoti likumdošanas priekšlikumi, un par to efektivitāti, savukārt, ir sacēlušās plašas debates. Kalniņa ziņojums sniedz aptverošu pārskatu par pastāvošiem likumiem un par jaunajiem ierosinājumiem, aplūkojot tos salīdzinošā perspektīvā un iztirzājot to realizācijas iespējas.

Ziņojums izceļas ar rūpīgi sastādītu hronoloģisku pārskatu par likumdošanas aktivitātēm un precīzu analīzi par to, kas jāpaveic, lai uzlabotu likumus un to institucionālo nodrošinājumu. Kalniņš izmanto lieliskus salīdzinājumus ar citām valstīm, lai ieteiktu, kā uzlabot Latvijas likumus un to piemērošanu, kaut gan pēdējam jautājumam viņš pievērš daudz mazāk uzmanības nekā pirmajam aspektam. Tomēr viņš pats secina, ka esošie antikorupcijas likumi ir relatīvi labi un ka īstenais izaicinājums ir šo pastāvošo likumu un noteikumu piemērošana. Tā kā tas patiešām tā ir, jājautā, kāpēc viņš nepievērš vairāk uzmanības likumu ieviešanas un piemērošanas problemātikai un mazāk - sīkai juridisko tekstu precizēšanai? Nāk prātā vairāki iemesli.

Pirmkārt, arī Kalniņu ir ietekmējusi Latvijā vērojamā tendence pievērsties likumības formālajiem aspektiem un mazāk tās mērķiem un faktiskajai efektivitātei. Piedevām ir daudz grūtāk veikt politikas analīzi, kas tēmā ielūkojas dziļāk un apspriež tos politiskos jautājumus, kas nosaka problēmas būtību, daži no kuriem ir ārkārtīgi delikāti. Bet šis ir nākamais solis, kas būtu sperams, lai gūtu patiesu priekšstatu par korupcijas situāciju un par to, kas nepieciešams efektīvai antikorupcijas politikai.

Atkāpjoties no plašāka politiska konteksta apspriešanas, kuru nevar ieskicēt šīs īsās recenzijas ietvaros, jautāsim, kāpēc antikorupcijas likumu ieviešana ir tik grūta. Viens no iemesliem, ko min Kalniņš ir tas, ka pārkāpumi nenotiek tikai ļaunprātīgos nolūkos, bet arī nezināšanas un nolaidības dēļ un ka šādos gadījumos esot vairāk nepieciešama apmācība nekā sankcijas. Papildus apmācība neapšaubāmi palīdz, bet vai tas būs pietiekami izšķiroši? Vai gan nav tā, ka sankcijas netiek piemērotas tāpēc, ka sabiedrība par zemu novērtē augsto cenu, kuru tā maksā korupcijas dēļ, un arī tāpēc, ka turpina pastāvēt pārmērīga samierināšanās ar ietekmīgās elites pārkāpumiem?

Kas attiecas uz pārkāpumu biežumu un administrēšanas izmaksām, Kalniņš sniedz intriģējošu ieskatu valsts pasūtījumu praksē. Viņš norāda, ka valsts iepirkumu noteicēji bieži vien noraida lētāko piedāvājumu un ka "noteikumu pārkāpšana ir ierasta parādība Latvijas pašreizējā valsts pasūtījumu praksē". Pētījumā ir arī minēts, ka tad, kad Valsts Kontrole 2000.gadā pārskatīja četrdesmit piecus valsts iepirkumus, tā konstatēja, ka vairumā gadījumu (divdesmit deviņos) juridiskās prasības tikušas ignorētas. Dažos no šiem gadījumiem pārkāpējiem uzlika soda naudu, bet visumā finansu vadības pārkāpumi un iespējamā korupcija neizraisa īpašas sekas. Tas gadās pat tad, kad lietu izskata tiesa - Kalniņš min piemēru, kad kāda firma ir vērsusies tiesā un tikusi pasludināta par likumīgo konkursa uzvarētāju, bet tomēr nesaņēma doto līgumu. Arī šeit neapšaubāmi galvenā problēma ir likuma piemērošana praktiskā dzīvē.

Kāda veida politika un sankcijas var veicināt likumu, noteikumu un ētikas kodeksu ieviešanu dzīvē? To jāizpēta daudz pamatīgāk. Kalniņš izsaka vairākus ierosinājumus, piemēram, aprakstot Norvēģijas politiku, kas nosaka automātiskas un apjomīgas soda naudas par nodokļu deklarāciju novēlotu vai neprecīzu iesniegšanu. Viņš arī uzskata par nepieciešamu radīt neatkarīgu institūciju, kas realizētu likumu piemērošanas un realizācijas funkcijas. Tā neapšaubāmi ir, bet tādam politikas pārskatam, kāds ir šis, vajadzētu pateikt vēl vairāk par to, kas darāms, vai arī jāpasaka daudz pārliecinošāk, ka labāka likumu piemērošana ir pamatjoma, pie kuras jāstrādā un ka jāatrod jauni, radoši veidi, kā to izdarīt. Latvijai nav no jauna jāizgudro ritenis - citu valstu pieredze un bagātīgā zinātniskā literatūra sniedz pietiekami daudz ierosinājumu, kā ieviest iedarbīgu valsts pārvaldi.

Kalniņš lieliski izvērtē tā saucamās "nulles deklarācijas" noderīgumu, kas ir viens no aktuāliem priekšlikumiem, kā samazināt korupciju. Tās attiecas uz visu mantu un ienākumiem, kas iedzīvotājiem būtu jādeklarē. Tādas deklarācijas mērķis ir samazināt kriminālu un koruptīvu darījumu skaitu, atvieglojot likumu sargājošajām institūcijām neizskaidrotās mantas identifikāciju. Novērtējot šo priekšlikumu, Kalniņš ir īpaši tiešs savos secinājumos. Viņš paskaidro, ka daudzie projekta trūkumi un milzīgie nepieciešamie resursi liek domāt, ka ir visai maz izredžu, ka šādu pieeju varētu īstenot. Kalniņš iezīmē daudzsološas alternatīvas, jo sevišķi Norvēģijas pieredzi ar detalizētu personisko ienākumu un mantas deklarāciju nodokļu noteikšanas nolūkā. Ja Latvija sekotu šim paraugam, būtu panākta vienkāršāka ienākumu uzrādīšana, kas kalpotu kā līdzeklis korupcijas samazināšanai un labākai nodokļu iekasēšanai.

Kalniņš sniedz arī detalizētu analīzi par to, kas vajadzīgs labam interešu konflikta likumam, raksturojot Ņujorkas pilsētas likuma priekšrocības. Viņš ierosina divus veidus, kā uzlabot Latvijas likumu. Pirmkārt, likumam jābūt pēc iespējas izsmeļošākam un konkrētākam, nosakot to, kas ir nelikumīga vai neatļauta uzvedība, bet papildus tam būtu jāietver dažas "visaptverošas frāzes", lai nodrošinātos pret tādiem prokuroriem un tiesnešiem, kas izvairās no kādas nepieņemamas rīcības identificēšanas, aizbildinoties, ka tieši tā specifiskā rīcība likumā nav uzrādīta.

Sadaļa par valsts pasūtījumu izceļas ar tiešām atsaucēm uz detalizēto un kritisko valsts pasūtījumu analīzes ziņojumu, ko 2001.gadā sagatavoja Pasaules Banka. Kalniņš izmanto šo ziņojumu kā pamatu, lai novērtētu, cik lielā mērā Latvijas likums Par Valsts pasūtījumu, kas stājies spēkā 2002.gada janvārī, ņem vērā tos trūkumus, uz kuriem norādīja Pasaules Banka. Šī analīze gan pēc satura, gan pieejas ir ļoti noderīga, jo sevišķi apskate punktu pa punktam, cik lielā mērā jaunais Latvijas likums ņem vērā minēto kritiku. Kalniņš secina, ka daži no iepriekšējā likuma trūkumiem tikuši laboti, bet citi saglabājušies. Būtiskākais ir tas, ka Valsts Pasūtījumu uzraudzības departaments nebūs neatkarīga institūcija un aizvien atradīsies Finansu ministrijas spiediena ietekmē. Viņš noslēdz šo sadaļu ar vairākiem lieliskiem ieteikumiem, kas izskaidroti gan no to praktiskā, gan politikas realizācijas aspekta.

Kalniņš labi izmanto primāros dokumentus un īsus ilustratīvus atsevišķu lietu pētījumus un piemērus. Viņam piemīt izcilas spējas atrast precīzus salīdzinājumus un gūt mācību no citu valstu salīdzinošas politikas analīzes. Attiecībā uz politikas ieteikumiem, būtu vēlami vēl izlēmīgāki ieteikumi un vairāk vērības plašākam politikas kontekstam. Kaut arī likumdošanas priekšlikumus ietekmē konkrētu politisku partiju un uzņēmēju intereses, šis jautājums ir maz apspriests. Tā kā runa ir par sabiedrības varu un sabiedrības interesēm, būtu noderīgi vairāk uzsvērt šos jautājumus, piemēram, apspriežot iespējamo pilsoņu lomu, lai nodrošinātu taupīgu un efektīvu valsts pasūtījumu. Blakus juridiskā ietvara nodrošināšanai, Rietumu demokrātijas balstās uz pilsoniskajām organizācijām, kas kalpo kā labas valsts pārvaldes uzraugi un aizstāvji. Kādu lomu šādas grupas spēlē Latvijā un kā to lomu varētu pastiprināt?


Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733