Raksts

Recenzija par pētījumu “Sabiedrības integrācija: atsvešinātības pārvarēšana”


Datums:
22. augusts, 2001


Autori

Svetlana Djačkova


Recenzija par pētījumu "Sabiedrības integrācija: atsvešinātības pārvarēšana"

Strukturāli un metodoloģiski vienotā politikas analīzes darba “Sabiedrības integrācija: atsvešinātības pārvarēšana” autori piedāvā trīs pētījumus:

  • Pilsonības un naturalizācijas loma atsvešinātības pārvarēšanā;
  • Sociālo zinību un vērtību apguve sabiedrības integrācijas un atsvešinātības pārvarēšanas kontekstā;
  • Valodas politikas loma atsvešinātības pārvarēšanā.

Visi trīs pētījumi pievēršas vienam no aktuālākajiem un sarežģītākajiem jautājumiem, kurš jārisina Latvijai: atsvešinātības problēmai starp indivīdiem, dažādām sabiedrības grupām, starp indivīdu un valsti.

Liela Latvijas iedzīvotāju daļa ir atsvešināta no daudziem valsts sociālajiem un politiskajiem procesiem. Daudzi no viņiem nav Latvijas pilsoņi, viņi nepietiekoši prot latviešu valodu. Lielākai daļai iedzīvotāju, tai skaitā arī pilsoņiem, ir jāmācās veidot demokrātisku sabiedrību, kura, atšķirībā no totalitārā režīma, prasa jaunas prasmes un zināšanas – gan no valsts institūciju puses, gan no iedzīvotājiem. Šo zināšanu un prasmju vidū ir tolerance, prasme veidot dialogu, cieņa pret citām kultūrām un valodām, prasme ietekmēt lēmumu pieņemšanu. Atsvešinātība, tāpat kā sabiedrības integrācija, ir tēma, par kuru viedokļi ir ļoti dažādi un bieži pretrunīgi. Latvijas multikulturālā sabiedrība uz daudzu Eiropas valstu fona ir īpatnēja: nav gatavu etniskās politikas modeļu, kuru varētu pielietot. Latvijas uzdevums ir veidot integrētu sabiedrību, etnisko saskaņu, kā arī panākt tiesiskās un psiholoģiskās saiknes stiprināšanos starp indivīdu un valsti.

Šis darbs ir viens no nedaudzajiem politikas analīzes darbiem Latvijā, kurš daudzpusīgi izvērtē pilsonības, izglītības un valodas politiku atsvešinātības kontekstā. Autori analizē šo politiku panākumus un kļūdas un, pamatojoties uz plašu informācijas klāstu, piedāvā rekomendācijas politikas uzlabošanai un tālākos atsvešinātības pārvarēšanas virzienus.

Jāatzīmē, ka, kaut arī dokuments ir vienots, tā sastāvdaļas (pētījumi) ļoti atšķiras savā starpā gan struktūras, gan valodas un stila, gan noformējuma ziņā. Tāpēc recenzijas sākumā tiks dots darba kopējais novērtējums, bet pēc tam – atziņas par katru no trim pētījumiem.

Kopumā darbs ir ļoti saturīgs, interesants un objektīvi atspoguļo esošo situāciju. Autori analīzē dažādu politisko aktieru (organizāciju, grupu) viedokļus un aktivitātes. Darbā ir parādīta pilsonības, izglītības un valodas politikas ciešā savstarpējā saistība. Pētījumā tiek kliedēti daži sabiedrībā valdošie stereotipi, piemēram, par to, ka latviešu valodas prasme ir galvenais sabiedrības integrācijas priekšnosacījums. Pārliecinošs ir secinājums par to, ka tieši atsvešināšanās pārvarēšana ir integrācijas pamats, un ka valstisko institūciju loma šajā procesā ir ļoti svarīga.

Kaut arī katrā nodaļā autori detalizē problēmu konkrētas politikas kontekstā, tomēr jau dokumenta sākumā, pēc recenzijas autores domām, būtu svarīgi skaidri definēt problēmu, minot konkrētus atsvešinātības rādītājus Latvijā. Būtu jāpaskaidro arī problēmas risināšanas nepieciešamība, un kāpēc šai analīzei ir izvēlēta pilsonības, izglītības un valodas politika. Būtu vērtīgi arī norādīt dokumenta lasītāju auditoriju un sniegt īsu politikas analīzes kopsavilkumu dokumenta sākumā.

Atsvešinātība un sabiedrības integrācija ir kompleksi zinātniskie jēdzieni. Kaut arī ievadā ir nosauktas šo jēdzienu definīcijas un paskaidrojumi, darbā pietrūkst plašāka teorētiskā paskaidrojuma. Ne visai konkrēti skan atsvešinātības definīcija: “…process, kurš palielina sociālo un politisko distanci…”.

Domājams, ka šī politikas analīze ir orientēta uz politikas veidotājiem un īstenotājiem, uz sabiedrības integrācijas ekspertiem un citu interesentu auditoriju. Ņemot vērā problēmas politisko kontekstu, kuru nereti raksturo izpratnes trūkums par atsvešinātības problēmas risināšanas nepieciešamību, autorei šķiet, ka šī darba papildmērķis ir pārliecināt politiķus un valstiskās institūcijas pievērst lielāku uzmanību šai problēmai. Tāpēc it sevišķi ir svarīgi precīzāki skaidrojumi un problēmas konkretizēšana.

Acīmredzot, autoru mērķis nebija piedāvāt konkrētu rīcības variantu alternatīvu analīzi. Rekomendācijas lielākoties ir vispārējo ieteikumu vai risinājumu virzienu veidā. Tomēr būtu vēlams precīzāk norādīt institūcijas, organizācijas vai citas grupas, uz kurām attiecas katrs ieteikums. Zīmīgi, ka šis pētījums arī izvirza virkni jautājumu, kurus būtu vērtīgi analizēt citos politikas analīzes darbos, koncentrējoties uz konkrētiem projektiem atsvešinātības pārvarēšanā.

Komentāri par R.Āboltiņa pētījumu “Pilsonības un naturalizācijas loma atsvešinātības pārvarēšanā”

Autors detalizēti analizē pilsonības politiku no paša sākuma (1995.gada), kas ļauj izsekot līdzi līdzšinējiem pilsonības jautājumu risinājumiem, izprast to stiprās un vājās puses. Autors sniedz dziļu statistikas datu analīzi. Pateicoties tam, autoram labi izdodas pierādīt valsts iekšpolitisko aktivitāšu lomu pilsonības politikā. Tomēr autors neanalizē tendenci samazināties naturalizācijas pretendentu iesniegumu skaitam 2000.gada beigās, kas var norādīt uz politikas nepietiekošo efektivitāti.

Autors skatās uz problēmu no dažādām pusēm, min naturalizācijas lēnās gaitas dažādus cēloņus: mazākumtautību vilšanās, politiķu attieksmes, informācijas trūkums, starptautisko institūciju pretrunīgā nostāja u.c. Cēloņu analīze šeit ir ļoti būtiska, un īpaši vēlams būtu vēl vairāk uzmanības pievērst pētījumu datiem par pilsonības jautājumiem, kuri raksturo nepilsoņu attieksmes un uzvedību. Bez tam, dažus nozīmīgus secinājumus (piemēram, informācijas trūkums par naturalizācijas jautājumiem, arī “mīts par pilsonības iegūšanai veicamo zināšanu pārbaužu sarežģītību”) būtu svarīgi pamatot ar konkrētiem datiem, faktiem vai avotiem, no kura šis secinājums ir iegūts.

Darbā ir sastopami ne visai precīzi vai skaidri izteikumi (“ilgstošā (tiesiski juridiska – S.D.) saikne starp lielu daļu tagadējās Latvijas iedzīvotāju un valsti nav izveidojusies, ir nepilnīga un deformēta”, “pozitīvās integrācijas un naturalizācijas aktivitātes”), kā arī neprecīzi nosaukumi (“Pilsonības piešķiršanas politikas loma”, “Politiskā efektivitāte”).

Komentāri par E.Vēbera pētījumu “Sociālo zinību un vērtību apguve sabiedrības integrācijas un atsvešinatības parvarēšanas kontekstā”

Kā problēmu autors sākumā uzstāda kopīgo vērtību trūkumu un vērtību krīzi Latvijas sabiedrībā. Analizējot problēmas cēloņus, autors pakāpeniski nonāk pie situācijas analīzes sociālo zinātņu apguvē pamatskolā. Autors piedāvā rekomendācijas, kā veicināt jaunās paaudzes pilsonisko prasmju apguvi. Pētnieks balstās uz plašu zinātnisko pētījumu (kvalitatīvo un kvantitatīvo) datu klāstu, kas padara secinājumus sevišķi pārliecinošus, it īpaši par skolēnu nepietiekošajām pilsoniskajām prasmēm un zināšanām, civilzinību skolotāju nepietiekošo sagatavotību. Pārliecinoša ir atziņa par negatīvajām sekām, kuras var rasties, ja problēma netiks risināta (sabiedrības sašķeltība, potenciāls etniskais konflikts).

Pēc recenzijas autores iespaidiem, galvenā analīzes tēma šajā nodaļā ir pilsoniskā izglītība vispārizglītojošajās skolās. Šādā kontekstā arī analīzes mērķis no paša sākuma būtu skaidrāks, ja problēma būtu formulēta koncentrētāk. Piemēram: skolēnu nepieciešamo pilsonisko prasmju trūkums, viņu nepietiekošā izpratne par demokrātiju u.tml.

Analizējot esošo situāciju, autorei šķiet, ka vairāk uzmanības varēja pievērst līdzšinējiem problēmas risinājumiem, to efektivitātei un trūkumiem. Būtu vēlams plašāk izvērst dažādu politisko aktieru attieksmes, intereses un aktivitātes.

Būtu vēlams arī konkretizēt pilsonisko prasmju būtību, un pēc iespējas izvairīties no daudzu terminu lietošanas (“pilsoniskā izglītība”, “pilsoniskās prasmes”, “pilsoniskā audzināšana”, “pilsoniskā sabiedrība”). Lasītājam-neprofesionālim nav viegli orientēties arī terminos “sociālās zinības” un “civilzinības” bez plašāka paskaidrojuma.

Būtu ieteicams turpināt šo pētījumu, izvērtējot iespējamo risinājumu modeļus un izmaksas, izmantojot arī citu valstu pieredzi pilsoniskās izglītības jomā.

Komentāri par A.Pabrika pētījumu “Valodas politikas loma atsvešinātības pārvarēšanā”

Tas ir viens no nedaudzajiem darbiem, kurš sniedz valodas politiku daudzpusīgu un integrētu analīzi. Soli pa solim autors analizē dažādus valodas politikas aspektus: lingvistisko situāciju, tiesisko vidi, latviešu valodas pārbaudes mehānismus, latviešu valodas apguves iespējas, sabiedrības attieksmi pret valodas politiku. Pētnieks nonāk pie virknes secinājumu, kuri atklāj problēmas veiksmīgas politikas īstenošanā.

Jāatzīmē, ka pašā analīzes sākumā pietrūkst skaidri definēta problēma. Kādi dati vai fakti liecina par to, ka valodas politika veicina atsvešināšanos? Tāpat arī būtu vēlams izvērst definīcijas, piemēram, kas ir valodas politika un kā tā var veicināt atsvešināšanos. Līdz ar to, pētījums daļēji zaudē praktisko ievirzi un lielā mērā koncentrējas uz problēmu izpēti, kas arī, neapšaubāmi, ir ļoti būtiski. Autora rekomendācijas nav konkrētas (veicināt pozitīvo motivāciju apgūt un lietot latviešu valodu, palielināt valodas apguves iespējas, iesaistīt vairāk mazākumtautību pārstāvjus un nevalstiskās organizācijas u.tml.), un rodas papildjautājumi, kas ir jādara, lai tās varētu īstenot.

Jāpiebilst, ka arī šajā pētījumā ir daži nepaskaidroti termini: “vāja sabiedriskā aktivitāte”, “pozitīvas diskriminācijas politika attiecībā uz latviešu valodu”, “pieņemt nelatviešus”, “pozitīvā motivācija” apgūt latviešu valodu u.tml.

Autora nostāja par masu saziņas līdzekļu lomu valodas politikā nav īpaši skaidra. Autors raksta, ka latviešu valodas loma masu medijos ir samazinājusies, trūkst masu mediju, kas aptver abas lingvistiskās grupas. No otras puses, autors atzīmē, ka “lielāka uzmanību būtu jāpievērš krieviski runājošajiem masu saziņas līdzekļiem”. Vai latviešu valodas loma ir jāpalielina vai jāuzlabo krieviski runājošo masu mediju saturs? Tas ir aktuāls sabiedrības integrācijas jautājums.

Vēl vēlētos pieminēt arī citus jautājumus, kuri netika plaši analizēti šajā darbā un par ko būtu vērts turpināt diskusijas:

  • Vai, analizējot valodas politiku, mums jārunā tikai par valsts valodas politiku un valsts valodas situāciju, bet arī par mazākumtautību valodas situāciju, mazākumtautību valodu aizsardzību?
  • Vai ar lingvistisko asimilāciju mēs saprotam tikai pilnīgu dzimtās valodas nomaiņu, vai arī dzimtās valodas kvalitātes pasliktināšanos un dzimtās kultūras nepārzināšanu? (šajā sakarā jāanalizē situācija skolās bilingvālās reformas kontekstā)
  • Kāpēc padziļinās lingivistisko grupu savstarpējā izolētība?
  • Kāpēc lielākā daļa mazākumtautību uzskata, ka krievu valodai jābūt otrai valsts valodai un kā situācija var tālāk attīstīties?

Atsvešinātības pārvarēšana: sabiedrības integrācija


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!