Recenzija Drošības policijas 2012.gada pārskatam 5

Analīze par Drošības policijas gada pārskata īpatnībām salīdzinājumā ar Igaunijas specdienesta pārskatu

Iesaki citiem:

Recenzija par oficiālu gada pārskatu – droši vien skan neparasti. Mans attaisnojums: Drošības policijas pārskats par savu darbību 2012.gadā ir viena no neparastākajām pēdējā laika publiskās pārvaldes radītajām lasāmvielām.

Kas tajā neparasts?

Informācijas pasniegšanas veids un pašas šīs informācijas saturs. Parasti gada pārskati ir ieturēti vienā no diviem stiliem, atbilstoši tam, kāds ir attiecīgā pārskata pamatmērķis (atskaitīties vai izglītot):

1) Sausi, bet informatīvi fakti par to, ko iestāde ir darījusi iepriekšējā gada laikā – šādi pārskati parasti īpaši noder lēmumu pieņēmējiem, kam ātri jāsaprot, vai un kāda ir iestādes turpmākās pastāvēšanas jēga, kā arī studentiem un pētniekiem, veicot analīzi par kādu nozari, kur svarīgi atsaukties uz ļoti konkrētām lietām.

2) Plašākai sabiedrībai domāts materiāls, kur vienkāršā, bet izglītojošā veidā izstāstīts par iestādes darbu un citām norisēm, kuras, pēc iestādes vadības domām, sabiedrībai būtu jāzina.

Man ir grūti atrast piemērotu apzīmējumu informācijas pasniegšanai DP gada pārskatā: precīzākais apzīmējums laikam būtu „kaut kas ļoti neviendabīgs”. Sadaļas, sākot ar aptuveni pārskata vidu (9.-16.lapa), būtu raksturojamas kā pārskats pēc pirmā parauga (atskaitīšanās ), bet ... kas, pie vella, ir šī teksta pirmās lapas? Apcere? Apziņas plūsma? Filozofēšana? Mēģinājumi atdarināt vāja studenta darba stilistiku? Kādēļ tā sadaļa ir tik dīvaina?

Pārdomas par šīs sadaļas būtību arī uzvedināja mani uz domu, ka tik neparasts teksts ir pelnījis īpašu recenziju.



Kam būtu jābūt slepenas iestādes gada pārskatā?

Drošības policija ir viens no Latvijas specdienestiem. Likumsakarīgi, ka lielākā šīs iestādes darba daļa notiek slepenībā. Arī publiskos pārskatos būtu lieki gaidīt, ka DP atklās visu, ko tā dara. Tas arī nav vajadzīgs.

Ja vēlaties redzēt patiešām labi uzrakstītu specdienesta ziņojumu par savu darbu – lūk, saite uz Igaunijas Iekšējās drošības dienesta 2012.gada pārskatu (angļu versiju). Ar ko igauņu dokuments ir labs? Ar to, ka tajā ir analītiski, pragmatiski, ļoti labā valodā, bet vienlaikus dziļi un bezkaislīgi izklāstīts gan tas, ko iestāde iepriekšējā gadā ir darījusi, gan citas lietas, kuras ir svarīgas kontekstā ar valsts drošību, turklāt par katru no tām izskaidrojot, kas tieši padara to par tik nozīmīgu un nošķirot faktus no pārdomām, ieteikumiem, versijām.

Izlasot šo dokumentu, lasītājs iegūst ne tikai labu priekšstatu par nozari, bet arī iegūst ticību tam, ka viņa valsts specdienests:
a) zina, ko dara un dara to mērķtiecīgi, orientējoties uz rezultātu;
b) saprot konstitucionālo iekārtu, pareizi saskata savu vietu tajā;
c) ciena katra valsts iedzīvotāja spriestspēju – un sniedz maksimāli daudz informāciju, arī noderīgus padomu, bet secinājumus ļauj izdarīt katram pašam;
d) neizmet publiskajā telpā “plikas” versijas un aizdomas, bet gan maksimāli korekti izstāsta visu savu domu gaitu tā, lai lasītājs, redzot visu argumentācijas ķēdīti, varētu tikpat argumentēti vai nu piekrist vai polemizēt ar specdienesta vērtējumu par to, vai kāda parādība ir vai nav uzskatāma par draudu;
e) nemēģina “sabiezināt krāsas”, bet tā vietā par katru no jautājumiem pasaka savu vispārējo vērtējumu (vai rada draudus vai nē, kādā pakāpē), tad pāriet pie sīkākas analīzes – ļaujot lasītājam saprast, vai par pārskatā minētajām lietām būtu vai nebūtu īpaši jāsatraucas.


Drošības policijas pārskats īsumā

Drošības policijai pagaidām nav tik bagātīga publisku gada pārskatu rakstīšanas pieredze kā Igaunijas kolēģiem (igauņu mājaslapā angļu teksti pieejami pat no 1998.gada): iespējams, šādi var attaisnot to milzīgo satura kvalitātes atšķirību starp divu kaimiņvalstu specdienestu ziņojumiem. To atzīmējot, tomēr gribētu izteikt cerību, ka Drošības policija nākamgad vairāk piedomās pie sava pārskata: jo šogad, salīdzinājumā ar 2011.gada pārskatu, progresa pagaidām vēl nav. Salīdzinoši vājš pārskats pirmajos gados nav liela nelaime – visi galu galā tikai mācāmies! – bet tomēr ar laiku pienāktos sākt ceļu uz progresu ...

Ne viss ir slikti. Jau sākumā teicu, ka DP ziņojums ir neviendabīgs . Ja DP būtu jādomā par profesionālāku tekstu, tad ieteiktu par pamatu ņemt terorisma novēršanai un apkarošanai veltītās sadaļas. Jā, tās vēl ne tuvu nav Igaunijas līdzvērtīgā teksta saturiskās bagātības līmenī, bet ir nesalīdzināmi labāk izstrādātas kā viss pārējais! Iesākumam, pirmajiem pārskatiem, ar to pat pietiktu. Nosvērti, analītiski izklāstīta starptautiskā situācija, nedaudz analizēti Latvijas riski, pastāstīts, ko DP lietas labā darījusi, kā rīkojusi apmācības. Kopumā nesliktas ir arī vairākas citās “īssadaļas”, piemēram, par stratēģiskās nozīmes preču izplatību, migrācijas procesu kontroli – ja vēl tās apaudzētu ar izvērstāku analītsko informāciju, būtu labi.

Taču diemžēl pārskats, ja uz to skatās kopumā, ir vājš. Tam ir divas lielas problēmas: 1) domraksta daļa; 2) informācija, kurai pārskatā pienāktos būt, bet kuras tur nav. Šīs divas problēmas tālāk arī analizēšu.



Domraksta daļa

Aptuveni puse no DP pārskata ir veltīta darbības jomai, kas pieteikta kā “pretizlūkošana un konstitucionālās iekārtas aizsardzība”.

Negribot būt skarba, bet tomēr nevaru nepateikt: salīdzinot ar Igaunijas kolēģu pārskata saturiski aptuveni līdzīgu sadaļu, kas abas lielākoties veltītas Krievijas tautiešu politikai, tā ir uzrakstīta diletantiski. Ja man būtu cits apzīmējums, labprāt izvēlētos to citu. Bet diemžēl - nav.

Kā lai raksturo atšķirību starp abiem pārskatiem?

Iedomājieties, ka jūs esat recenzents diviem studentu bakalaura darbiem par vienu un to pašu tēmu – kas apdraud Latvijas/Igaunijas drošību? Students Jānis jums iesniedzis tekstu, kurš ne tik daudz atgādina pētniecisku analīzi, cik domrakstu – tajā atrodams bagātīgs klāsts ar secinājumiem , bet ne analītisko domu gaitu, kā Jānis līdz šiem secinājumiem (par to, ka nosauktie faktori patiešām rada draudus jūsu drošībai!), ir nonācis. Secinājumi ir koši, dramatiski un Jānis neskopojas nosaukt vārdos konkrētus apdraudētājus šeit pat Latvijā, neizskaidrojot, kādēļ viņi par tādiem uzskatāmi.

Otrs students, Andrus, jums ir iesniedzis ko citu: viņa darba sākumā atrodams izvērtējums par to, vai vispār ir kādi nozīmīgi apdraudējumi valsts drošībai. Secinot, ka nozīmīgu tiešu apdraudējumu nav, viņš īpaši atrunā, ka tālāk skatīsies uz ne tik nozīmīgajiem netiešajiem apdraudējumiem. Katru no netiešajiem apdraudējumiem viņš ieliek kontekstā: izglīto lasītāju par iespējamā apdraudējuma vēsturi, izklāsta iemeslus, kādēļ tas būtu uzskatāms par apdraudējumu un tieši kādām interesēm, pastāsta, ko principā var darīt un ko pats ir darījis, lai apdraudējumu mazinātu, izglīto lasītājus par to, kā rīkoties noteiktās situācijās. Secinājumi nav tik koši un ekspresīvi kā Jānim, tomēr korekti, rūpīgi argumentēti un pārdomāti.

Andrus, droši vien, saņemtu vērtējumu spektrā no 8-10, Jānim par sekmību vēl būtu jāpacīnās.

Tāda ir galvenā atšķirība starp Igaunijas un Latvijas pārskatu. Lai gan tēmas - teju identiskas. Piemēram, Krievijas tautiešu politika. Ja konkrētāk, Latvijas pārskatā trūkst analīze par to, kas tajā ir tāds, kas rada apdraudējumu Latvijas drošībai (Igaunijas pārskatā ir šī analīze, līdz ar ļoti rūpīgu pārskatu par pašas šīs tautiešu politikas ģenēzi), toties izteikti visai pārdroši apgalvojumi. Piemēram, ka referendums par valsts valodu vai nepilsoņu aktivitātes (referendums, kongress) vērtējamas kā tautiešu politikas sekas – lai ko tādu apgalvotu, kā minimums, vajadzētu parādīt, ka: a) apgalvotājs ir izvērtējis šo norišu gan Latvijas iekšējos, gan ārējos iemeslus, un b) spēj pamatot, kādēļ, teiksim, referendumu par divām valsts valodām izskaidro tieši Krievijas tautiešu politika, nevis, piemēram, Latvijas politiskā situācija īsi pēc 2011.gada vēlēšanām. Tālāk DP apgalvo, ka ar referenduma saistīto aktivitāšu mērķis bijis “izmantot tā radīto rezonansi un sasniegto atsevišķas sabiedrības daļas mobilizācijas pakāpi,” vienlaikus nepaskaidrojot, kas attiecīgajās aktivitātēs bija tik bīstams, ka būtu uzskatāms par apdraudējumu nacionālajai drošībai vai valsts iekārtai. Vienā elpas vilcienā DP kā draudu saskata jautājumus, kas ir “pretrunīgi vērtēti” un ietekmē “sabiedrības vienotību” [ja tiešām vērtēt pēc šāda kritērija: jebkura polemiska diskusija, jebkurš referendums!], tāpat tajā, ka Nepilsoņu kongresā tiekot pulcināti vārdā neminēti cilvēki, kas iepriekš organizējuši akcijas, kas, pēc DP domām, “veicina etnisko un ideoloģisko spriedzi sabiedrībā” [pēc šāda kritērija, bez sīkāka skaidrojuma, arī Saeimas nacionālistu akcijas būtu vērtējamas kā drauds], īpaši tiek izdalīts starp Latvijas krievvalodīgo aktīvākajiem politikas interesantiem populārais internet portals imhoclub.lv – raksti tur esot pretrunīgi un tendenciozi (pēc šāda kritērija, teju jebkura interesanta blogu vietne būtu drauds!) DP arī atzīmē, ka Latvijas iedzīvotāji Krievijas tautiešu fondu ļaunprātīgi izmanto materiālo labumu gūšanai – kas, ja taisnība, ir kuriozs fakts, bet … kāda tam ir saistība ar nacionālo drošību?

Igaunijas pārskatā neatradīsiet publiski nepierādītus apgalvojumus vai spekulācijas par konstitucionāli legālām savas valsts iedzīvotāju aktivitātēm (piemēram, kas ir daļa no biedrošanās, izpausmes brīvības). Tā vietā ir iestādes vadītāja uzruna, kurā viņš uzrunā šo problēmu un arī pastāsta, kādēļ iejaukšanās publiskās diskusijās, norisēs būtu pretrunā ar specdienesta konstitucionālo pilnvarojumu: “Lai Iekšējās Drošības dienests varētu pildīt savas pilnvaras, svarīgi nošķirt starp demokrātisku [valsts] iekšējo diskusiju un citas valsts mēģinājumiem izmantot šo diskusiju savās interesēs. Lai sabiedrība lemj par to, kurās situācijās Igaunijā dzīvojošu cilvēku vai grupu mērķi vai rīcība sajaucas ar ārvalsts mērķiem vai rīcību! Mūsu mērķis ir vākt informāciju pār mērķiem, metodēm un kanāliem, kas tiek izmantoti šajās ietekmēšanas operācijās, kā arī ar šo informāciju dalīties ar sabiedrību. Jo atvērtāki mēs esam, jo plašākas ir iespējas piedalīties šajā diskusijā – tai skaitā tiem cilvēkiem, kas mums nepiekrīt. Ikvienam Igaunijā ir tiesības uz savu viedokli, pat tiem medijiem, kuru neatkarība un labticība ir apšaubāma. Neviens negrasās tos aizvērt.”

Atšķirībā no Latvijas teksta, Igaunija nebārstās ar dažādiem skaļiem apgalvojumiem vai versijām (vienlaicīgi ļoti detalizēti analizējot Krievijas „soft power”), bet gan savus iedzīvotājus izglīto par to, kuri sektori un kuri jautājumi, piemēram, Krievijas specdienestus visvairāk interesē Igaunijas iekšpolitikā, kādā veidā notiek rekrutēšana – kā šim nolūkam tiek izmantoti kompromāti, kurš no dienestiem tā rīkojas, kā šos mēģinājumus atpazīt un kā Igaunijas iedzīvotājam šādā situācijā rīkoties.

Vārdu sakot – sniedz padziļinātu, izglītojošu, pilsonim noderīgu informāciju, kas pie viena ļauj arī sabiedrībai pārliecināties, ka valsts drošības sistēma ir nomodā un mērķtiecīgi domā par to, kā strādāt efektīvāk.


Kā pārskatā trūkst?

Vairākas lietas, no tām, manuprāt, galvenās ir šādas:

1) Nav izvērtējuma par vispārējo situāciju ar iekšējiem draudiem – igauņi katrā no pārskatā ietvertajām analīzēm parāda kopējo bildi. Piemēram, ka Igaunijā ekstrēmisma dziļā līmenī nav un nav arī spēku, kas var radīt nopietnus draudus Igaunijas turpmākajai eksistencei. Kā ir Latvijā? Pēc DP ziņojuma dramatiskā toņa var spriest, ka mums laikam ir savādāk, bet domu gaita diemžēl nav atšifrēta – tādēļ arī polemika ir iespējama tikai par toni un formu, jo saturs nav skaidrs.

2) Ja DP izmantotais standarts tam, lai noteiktu draudus iekšējai drošībai, patiešām ir kas šāds - “pretrunīgi vērtēti”, ietekmē “sabiedrības vienotību”, “veicina etnisko un ideoloģisko spriedzi sabiedrībā”, - tad analīzei bija jābūt ne tikai par radikāli labējām organizācijām (kas pati par sevi arī nav pietiekama!), bet arī salīdzinoši "maigākajiem" nacionālistiem, kuriem arī ir talants nākt klajā ar ko "pretrunīgi vērtētu" un etnisko spriedzi radošu! Šeit es nedaudz ironizēju, jo problēma, protams, nav pretrunīgums, bet gan tas, kādas pilsoniskas aktivitātes un uz kādu pierādījumu pamata specdienests kvalificē kā draudu. Nedomāju, ka jebkas, kas ir pretrunīgs, pats par sevi apdraud Latvijas drošību.

3) Ziņojumā ir neliela sadaļa par atteikumiem piešķirt pielaidi valsts noslēpumam, bet kaut vai apkopojošā līmenī nav minēti galvenie iemesli, kādēļ tas tā notiek vai pamācības tam, ko darīt, lai šādu risku (ka netiks izsniegta pielaide) samazinātu. Piemēram, Igaunija savā pārskatā raksta, ka visbiežākais drošības risks: dzīvot pāri saviem ienākumiem, kas padara uzņēmīgāku pret nedraudzīgu valstu specdienestu ietekmi. Trūkst arī analīzes par to, kāda ir vispārējā situācija ar valsts noslēpumu sargāšanu.

4) DP pārskatā minēts, ka pieaudzis naida komentāru skaits internetā un ka pieaugusi informētība par naida runu internetā – šie ir ļoti interesanti atklājumi, bet ... lasītājam nav nekāda veida kā pārliecināties, kādā veidā DP ko tādu secinājusi. Pēc intuīcijas? Bijis pētījums? Ja jā, tad kad un kurš to veicis? Vai uz šīm DP atziņām var atsaukties kā uz faktu vai tā vienkārši ir "improvizācija pa tēmu"?

5) DP gandrīz garām ejot norāda, ka bijuši kādi procesi par naida runu, genocīda slavināšanu – noteikti būtu jābūt kaut nelielai analīzei par to, cik šī problēma ir izplatīta (galu galā tie ir krimināli sodāmi nodarījumi), kādi ir tās iemesli (ekstrēmisms vai cilvēku neizglītotība), vai viss ir kārtībā ar likumiem un to piemērošanu.

Vārdu sakot – kā redzams, DP nākamā gada ziņojumam būs, kur augt!

Galvenās bažas gan man ir ne tik daudz par pārskata saturu, cik par to, vai un cik lielā mērā tas atspoguļo šīs iestādes darbinieku reālo domāšanas un darba veidu. Proti, vai Igaunijas specdienests un Latvijas specdienests atšķiras tikai pēc sava pārskata rakstīšanas veida, vai arī domāšanas atšķirības ir dziļākas - un pārskati ir simptoms šo iestāžu darba atšķirīgai profesionalitātei, izpratnei par sava darba būtību?

Es nezinu. Man, atšķirībā no DP uzraugošajām amatpersonām MK un Saeimā, nav iespējas par to pārliecināties citādi, kā lasot publiski pieejamo informāciju: un tādēļ varu tikai paust cerību, ka DP 2012.gadā amatpersonām sagatavotie 679 pārskati kvalitātes ziņā bija drīzāk tuvāki tam, kas pārskatā ir atrodams kā terorisma apkarošanas sadaļa, nevis tas dīvainais domraksts, kas aizņem pārskata pirmo pusi.

Igaunijā jau publiskais pārskats vien rada ticību (var jau būt, ka iracionālu, bet tādēļ ne mazāk vajadzīgu!), ka specdienests zina, ko dara. Cerams, ka Latvijā arī iekšējās drošības specdienests nav vājāks kā Igaunijā – un nākamgad veidotais pārskats jau būs atbilstošā līmenī.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (5) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
he

Tīri formāli Igaunijas DP ir mazliet vairāk funkciju (ārējā pretizlūkošana) nekā Latvijas DP.

Photo
Pēteris Timofejevs Henriksson

Ja rakstīt recenziju par drošības dienestu darbu var šķist dīvaini, man šķiet, ka ir tikpat dīvaini rakstīt komentāru par recenziju, īpaši ja neesmu speciālists recenzijas žanrā vai drošības dienestu darbā.

Drošības dienestu gada pārskati ir jārecenzē, lai uzlabotu šo iestāžu komunikāciju ar sabiedrību, jo pieļauju, ka tas ir šādu pārskatu galvenais mērķis. Škiet, ka divi, vispārīgi kritēriji, kurus balstu pieņēmumā, ka gada pārskati tiek rakstīti, lai atskaitītos par padarīto un ilgtermiņā veicinātu sabiedrības uzticību iestādei:

- Pirmkārt, vai iestāde atskaitās par padarīto? Vai iestāde stāsta, kas ir tās galvenie rīcības virzieni, kāda ir tās darbības specifika un ko tā ir paveikusi gada garumā? (Piemēram, Zviedrijas Drošības policijas gada atskaitē ir 53 lapaspusēs ne tikai pastāstīts par iestādes galvenajiem uzdevumiem, bet ar īsiem gadījuma aprakstiem (case studies) arī sniegts ieskats galvenajās 2012. gada notikumos, kas nonākuši iestādes uzmanības lokā. Vai, piemēram, intervijās ar darbiniekiem tiek spriests par galvenajām draudu tendencēm vai problēmām.) Vai ir kādas lietas, kas tiek noklusētas? Ja ir, vai tas ir pamatoti (vai likumīgi)? Par ko vajadzētu runāt plašāk un kas ir atstāstīts jau vairākas reizes?

- Otrkārt, vai iestāde komunicē ar sabiedrību tādā veidā, kas ir lielākajai daļai sabiedrības saprotams? Vai iestāde neslēpjas aiz tehniski juridiska žargona? Vai ir skaidrs, kāpēc iestāde ir tērējusi nodokļu maksātāju naudu tieši šogad paveiktajam? Vai iestāde – savas darbības specifiku respektējot – tomēr rada iespaidu, ka tā ir tiesiskuma sargs, kura nebaidās atskaitīties un pār kuru saskaņā ar Satversmi un likumos paredzētajā kārtībā tiek īstenota pārraudzība?

Katram no kritērijiem pavisam noteikti ir iespējams noteikt vēl dažādus apakškritērijus.

Tomēr izlasot šo recenziju – pat ja tā man subjektīvi šķita interesanta un tajā bija paustas daudz vērtīgas idejas un pārdomas, par kurām var diskutēt – autores kritēriji vērtējot Latvijas Drošības policijas gada pārskatu nebija skaidri definēti. Vai recenzijas pamatā ir augstākminētie kritēriji vai tomēr kādi citi kritēriji? Viena lieta ir dokumenta stils, autoru izvēlētie izteiksmes līdzekļi un neveikli formulēti izteicieni. Tomēr cita lieta ir gada pārskatu mērķis un kā ir izdevies šo mērķi sasniegt (kas gan nenozīmē, ka pieejams dokumenta stils nevar būt viens no veidiem, kā sasniegt mērķi). Pieļauju, ka recenzijas galvenais uzdevums ir ne tikai kritiski vērtēt dokumentu atbilstību noteiktiem kritērijiem, bet iespējams ar kritiskā vērtējuma palīdzību pievērst attiecīgās iestādes uzmanību un novērst radušos trūkumus. Salīdzinājums ar Igaunijas Iekšējās drošības dienestu ir pirmais solis, lai definētu vērtēšanas kritērijus, bet tie tekstā tā arī netika skaidri definēti – izņemot, ka iestādes komunikācijai caur gada pārskatiem ir jārada uzticība iestādei un tās darbībai.

Tādēļ, pat ja komunikācija ar sabiedrību ir viens no valsts iestāžu veiksmes pamatakmeņiem, mani nepārliecina recenzijas beigās uzdotais jautājums, vai un kā iestādes gada pārskats atspoguļo visas iestādes kultūru un tās darbinieku un darbības profesionalitāti kā tādu. Tik skarbi recenzijas autore savu vērtējumu neformulē un azīst, ka viņai nav skaidras atbildes uz šo jautājumu. Tas ir prātīgi, jo šāds secinājums būtu sasteigts un nepamatots.

Photo
Pēteris Timofejevs Henriksson

Labošu trešo teikumu manā komentārā: "Škiet, ka ir vismaz divi, vispārīgi kritēriji, pēc kuriem vērtēt un kurus balstu pieņēmumā, ka gada pārskati tiek rakstīti, lai atskaitītos par padarīto un ilgtermiņā veicinātu sabiedrības uzticību iestādei: "

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Turklāt

Latvijas DP ziņojumu angliski nav iespējams atrast. Spriežot pēc ziņojuma 'kvalitātes' - varbūt labi, ka tā.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Soross, Džordžs Soross

vai varam sagaidīt iznīcinošu rakstu par LA interviju ar Krauzi? jautājumi un stils ne ar ko neatšķīrās no tā saucamā sponsora Ušakova intervijas :)

Citi autora darbi