Radio liktenīgais aisbergs 3

Tik tālu nu esam. Tik kritiskā situācijā kā patlaban, Latvijas radio, šķiet, vēl nav bijis – valsts radio ir atņēmusi vairāk nekā miljonu latu un radio vadība, sākotnēji pasīvi nogaidot, nu ķērusies klāt pie darbinieku algu samazināšanas par trešdaļu.

Iesaki citiem:

Izvērtēs LR ģenerāldirektora atbilstību amatam

Ir sākušies iekšējie nemieri, un nu ir pienācis kritiskais mirklis. Līdzīgi kā savulaik Godmanis par krīzi, arī par radio var teikt – gatavojāmies uz ļaunāko, bet tomēr cerējām uz to labāko. Jo to, ka labi nebūs, jau krietni pasen varēja sajut ne tikai radio cilvēki, bet arī ikviens sabiedriskā radio klausītājs.

Savulaik darba specifikas dēļ diezgan cītīgi klausījos rīta programmu Labrīt, taču nu radio rīta stundās ieslēdzu arvien retāk un retāk. Ir apnikusi neprofesionālo sižetu proporcija iepretim pieredzējušu, uzticamu kolēģu darbam. Ja savulaik ziņās tracināja senilais padomiskums, kas ar grūtībām, bet tomēr gadu gaitā tika puslīdz izravēts vismaz ziņu raidījumos, tad tagad radio ziņu dienests iebraucis otrā grāvī – neuzticību medijam raisa studentisko balstiņu štoterēšana un bērnišķīgie sižeti. Kur palikuši žurnālisti pašos profesionālā spēka gados? Kur palikuši žurnālisti, kas izglītību guvuši un strādāt sākuši tūlīt pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kad Latvijas medijus vēl nekontrolēja oligarhi? Kur palikuši pieredzējušie žurnālisti, kuru profesionālā atmiņa sniedzas tālāk par pērnajiem Vasarsvētkiem? Šie cilvēki vēl atminas Latvijas politisko ķēķi – kā veidojās un pārveidojās partijas, kurš kuru stutēja, kurš kuram kāju priekšā lika, bet pēc tam kurš ar kuru par draugiem kļuva. Šie cilvēki vēl ir pieredzējuši tos laikus, kad Latvijā bija vairāk vai mazāk, bet tomēr – nenopirkti mediji. Šie cilvēki sižetus veidotu pavisam citādāk, nekā tie, kas savus pirmos profesionālos soļus sāk spert tikai tagad. Taču šie cilvēki savas kompetences dēļ nav izdevīgi ne tikai Latvijas radio, bet jebkura politizēta medija vadībai. Tā ir ne tikai Latvijas radio, bet Latvijas mediju vispārēja iezīme.

Bet to, ka Latvijas sabiedriskajos medijos un Latvijas žurnālistikā vispār gaidāms krahs, - to jau mēs zinājām. To mēs paredzējām, jo par to vēstīja kaut vai viena no jau minētajām pazīmēm – profesionālo, spēcīgo žurnālistu aizbiedēšana un aizdzīšana no medijiem mazo algu, vājās personāla vadības un politisko uzstādījumu dēļ. Par to vēstīja politiķu arvien pieaugošā vēlme sabiedriskos medijus ietekmēt un pakļaut savām interesēm. Gan ar paklausīgu pakalpiņu iesēdināšanu vadošajos amatos, gan ar Latvijas televīzijas un Latvijas radio turēšanu īsajā finanšu pavadā. Zinājām, ka krahs tuvojas, bet - cerējām uz to labāko. Droši vien uz to labāko cerēja arī Latvijas radio vēl atlikušie darbinieki, kam tomēr vēl rūp profesionālie standarti un kvalitāte. Taču nu, cik noprotams no sarunām ar kolēģiem, radio mājā valda sajūta kā pirms Titānika grimšanas. Kurš izdzīvos? Kuru paraus līdzi dzelmē? Varbūt vēl sabiedriskais radio ir glābjams, varbūt sūce vēl nav tik dramatiska, varbūt šis aisbergs vēl nav likenīgais?

Var būt arī liktenīgais. Jo viss līdzšinējais radio ceļš uz liktenīgumu ir vedināt vedinājis. Sākot jau ar to, ka radio ilgi, pārāk ilgi nav veikts žurnālistu „audits”, kas sabiedriskajā medijā ļautu raidījumus veidot pašiem labākajiem. Taču tagad Latvijas radio ir kļuvis par tādu kā miskasti, uz kuras uzlikts garlaicīguma un vecišķuma zīmogs. Neatkarīgi no tā, ka starp garlaicīgumu un vecišķumu ir atrodami arī patiesi labi žurnālistiski darbi, kurus nomāc vispārējais nežēlīgais zīmogs. Ar ziņu dienestu bija citādāk. Tur savulaik juta jaunu elpu, taču – arī tā izplēnēja vadības tuvredzības, nekompetences un aizspriedumu dēļ.

Savulaik Dzintris Kolāts vismaz publiski cīnījās par sabiedriskā medija vērtībām, taču nu Aigars Semēvics ir tik zemāks par zāli, tik klusāks par ūdeni, ka, šķiet, viņa nav vispār. Lai atceramies, ka Semēvicu – šo kluso cilvēku, kurš klusi, tik klusi sev izmaksājis prēmijas vairāku algu apjomā un klusi, tik klusi ap sevi apaudzējis administratīvo personālu, savulaik klusi, tik ļoti klusi un nemanāmi būtībā - bez konkursa Latvijas radio ģenerāldirektora krēslā iecēla Nacionālā radio un televīzijas padome (NRTP). Un tas bija pēdējais pagrieziena punkts Latvijas radio lejupceļā. Jo labs cilvēks – tas patiešām vēl nav kritērijs, lai vadītu sabiedrisko mediju. Labs cilvēks bez stingra mugurkaula un izpratnes par mediju sūtību un būtību – tas var būt tikai izdevīgs politiķiem un politizētajai NRTP. Lai netraucēti regulētu. Lai uzspiestu. Lai vājinātu.

Savulaik, kad tika vājināts Latvijas televīzijas ziņu dienests, ar kolēģiem runājām – vēl jau par spīti politiskajai ķetnai paliek puslīdz brīvi mediji – Diena un Latvijas radio ziņu dienests. Nu, ja politiķiem paveiksies, arī par Latvijas radio kā vēl puslīdz spēcīgu mediju varēsim runāt tikai pagātnes formā. Ja vien politiķiem paveiksies.

Ir labi, ka Latvijas radio valdē tagad ir ievēlēti cilvēki, kas nebaidās prasīt ģenerāldirektora Semēvica atbildību. Ir labi, ka trešdaļa radio strādājošo prasa ģenerāldirektora darba izvērtējumu. Taču – cik vienoti un stipri būs radio cilvēki? Krīzes brīdī svarīga ir katram sava ādiņa. Svarīgi izdzīvot, paspējot ielēkt vēl brīvajā un drošajā glābšanas laivā. Radio cilvēkiem daudz drošāk būtu cīnīties par sabiedriskā radio izdzīvošanu, ja Latvijā būtu vairāk kolēģu, kas viņus atbalsta, ja būtu neatkarīga žurnālistu profesionālā organizācija. Ja būtu nepolitizēta NRTP, kas nevis pakļautos politiskajam diktātam, bet patiesi aizstāvētu sabiedriskos medijus. Taču tā visa nav, tāpēc jāpaļaujas tikai uz pašu spēkiem.

Un ir pilnīgi aplam klausīties NRTP sēdošo partijisko kalpotāju vārdos, ka vainīgais nav jāmeklē, bet jārisina situācija. Ir jādara gan viens, gan otrs. Jo krīzi nevar likvidēt, ja neprasa atbildību. Ne tikai no Semēvica, bet no NRTP kopumā. No cilvēkiem, kas pieļāvuši, ka sabiedriskie mediji pēc būtības Latvijā stāv uz iznīcības sliekšņa. Naudas trūkums Latvijas radio krahu tikai paātrināja. Pat peldēšanās naudā Latvijas radio nepaglābtu no agrākas vai vēlākas sabrukšanas, jo Doma laukuma pamatīgā mūra nama idejiskā iekšiene ir izkurtējusi un tukša. Varbūt vēl tiem nedaudzajiem kolēģiem, kas nu sasparojušies prasīt vadības atbildību, izdosies. Varbūt. Taču man nav atbildes uz jautājumu, vai ar pašreizējiem Latvijas žurnālistikas spēkiem pietiks, lai pusgrimušo Latvijas radio titāniku pašreizējā politizētajā gaisotnē noceltu no aisberga, salāpītu un laistu kuģot tālāk Latvijas mediju dīķī.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (3) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Mārtiņš K. no Ogres 13.01.2009 15:31
Man gan LR1 patīk. Aida Tomsona raidījums ir ļoti labs, tāpat arī ziņas izsmeļošas. Tikai nesaprotu, kāpēc plkst. 19.00-20.00 iet bērnu raidījumi. Braucu no darba un nevaru uzzināt ko aktuālu. Bet ja nopietni, tad mani LR1 patīk, jo neesmu žurnālists un, iespējams, nespēju novērtēt raidījumu objektivitāti. LAi gan šaubos.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

maigonis>autorei 12.01.2009 20:28
(..)vēl jau par spīti politiskajai ķetnai paliek puslīdz brīvi mediji – Diena un Latvijas radio ziņu dienests(..) jā, tikai jautājums, no kā brīvi? ja delna un providus nespēj ietekmēt mediju saturu, tad tie skaitās nebrīvie? ha, ha, ha - varbūt vajadzēja teikt, ka ir divi mediji, kuri joprojām ir pakļauti sorozīdu zombijiem. citi jau sen no viņu uzskatiem ir atbrīvojušies.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Kārlis Streips 12.01.2009 10:19
Paldies Ditai par blogu. Tas bija viņas minētais Dzintris Kolāts, kurš no Loretas Bērziņas un manis veidotā raidījuma atteicās brīdī, kad pēc reitingiem tas bija otrs klausītākais raidījums visā LR 1. programmas sastāvā. Astoņu gadu laikā mēs intervējām burtiski tūkstošiem cilvēku, lai veidotu izpratni par visu ko, sākot ar valsts pārvaldi un beidzot ar putnu dzīvi Latvijā, un patiesos iemeslus, kāpēc LR nolēma no tā atteikties, nezinu joprojām. Neko sliktu nevaru teikt par cilvēku, kurš raidījumu pārņēma pēc tam -- Aidi Tomsonu. Taču man ir milzīgi žēl, ka LR ir nonācis tajās problēmās, kādas tam ir patlaban, un galvenais par to, ka, šķiet, nav skaidrības par to, kā samilzušo problēmu risināt. Latvijas Radio tomēr valstij ir ļoti nepieciešams, jo komercradio stacijās tomēr reti ir sastopami nopietni raidījumi, kur sabiedrībai palīdz saprast valstī notiekošo.

Citi autora darbi
Kaut kas krasains

Un atkal jauns sākums 5 Autors:Dita Arāja