Foto: J. Pipars © AFI
Nebūsim naivi, uzskatot, ka mūsu sabiedrībai ksenofobija nemaz nav raksturīga. Čevers pateica to, ko pēkšņi “eiropeizējušies” politiķi baidās teikt.
Krievu valodnieks M.Bahtins karnevālu uzskatīja par īpašu varas attiecību uzturēšanas veidu. Karnevāls apgriež varas lomas – āksts apsmej karali, kas ļauj viņam domāt, ka valdnieks ir tautas kontrolēts. Priekšvēlēšanu laikā mēs kļūstam par tādiem ākstiem – kā reklāmisti veidojam stulbas afišas, kā garāmgājēji zīmējam uz afišām ūsas un ausis, aplīmējam ar konfidenciāla satura lapiņām. Kulturoloģiskā analīze spēj atrast priekšvēlēšanu kampaņas vēstījumu likumsakarības. Pēc G.Debora trāpīga izteikuma, mēs dzīvojam “izrādes sabiedrībā”, kur nevar nopietni izturēties pret politiķu publisku rīcību. No politiskā mārketinga “izpatikšanas” stratēģijas viedokļa, līdz šim brīdim veiksmīgas ir bijušas tikai dažas J.Jurkāna vizuālās reklāmas ar jauniešu un bērnu attēliem 5.Saeimas vēlēšanu kampaņā un viena Saimnieka vizuālā reklāma ar bērnu uz tēva pleciem. Citas partijas dod priekšroku agresivitātei un patmīlībai, tās neuzskata vēlētāju par līdzvērtīgu partneri un pat necenšas izpatikt, lai iegūtu viņa balsi. To diktē personiskās ambīcijas – nepieciešamība būt uzmanības centrā, un, ja tomēr vēlamies uzskatīt mūsu politiķus par racionālām sociālām būtnēm, naudas legalizācija. Creative advertising (no angļu val. – reklāmu radīšanas) un afišu stabu cenas pēc vienota cenrāža nav nosakāmas, kas ļauj manipulēt ar tāmēm.
Šā gada jūnijā parādījušās politiskās reklāmas neliecina par kvalitatīvu lēcienu, “produkta” atšķirība joprojām tiek radīta banāli – ar kliegšanu, patmīlību, vīrišķību. Par to sīkāk.
Z.Čevers ar pret-ES reklāmu centās aizpildīt brīvu nišu, kas ir ksenofobija. Pro-ES spēki asi un apjomīgi nosodīja Z.Čevera rasismu, kas nodrošināja viņam vietu mediju dienaskārtībā. Aizvadītās nedēļas notikumi liecina par divām lietām. Pirmkārt, konkurenti nobažījušies, ka kāds (un tas nav vienkārši Zīgerists vai Garda!) ir fiksi okupējis vienkāršu un saprotamu diskursu, kas efektīvi var sasniegt daudzu vēlētāju prātus. Nebūsim naivi, uzskatot, ka mūsu sabiedrībai ksenofobija nemaz nav raksturīga. Z.Čevers pateica to, ko pēkšņi “eiropeizējušies” politiķi baidās teikt. Otrkārt, konkurenti ir ieguvuši peramā zēna personāžu, ar ko mūs biedēs turpmākajās nedēļās. Līdz šim brīdim klusajā Latvijas priekšvēlēšanu kampaņā par lielāko bubuli varēja uzskatīt Latvijas ceļa tēla reklāmas maijā. Starp citu, šajā kampaņā premjers A.Bērziņš mūs uzrunāja ar visai nicinošiem un vīzdegunīgiem paziņojumiem, kas atgādināja padomju propagandas tieksmi salīdzināt ražošanas apjomus ar 1913.gadu. Tā, A.Bērziņš, droši cērtot ar roku, reklāmā paziņo, ka Latvijas ekonomika ir 3 pret 1 brangāka par Zviedrijas. Kāpēc tad medmāsas streiko?
Agresīvo reklāmu lietošana (tāpat kā streiki) ir izmisīgs mēģinājums iespraukties publiskajā sfērā. Latvijas politikā nepastāv vienlīdzīgas piekļūšanas tiesības un, lai tiktu pamanīta, kādai interešu grupai ir “jākliedz”, jāšokē. Kamēr publiskā sfēra būs slēgta, tikmēr būs pedofīlijas un līdzīgi skandāli.
Šādu secinājumu mani mudināja izdarīt Tautas partijas reklāma nupat iznākušajā žurnālā Santa. Pirms četriem gadiem A.Šķēles “es” kliedza no afišu stabiem, šodien viņš ir nobīdīts trešajā plānā un paslēpts zem vārda “komanda”. “Mesija” ir pazudis, vietā nākusi valdošās partijas mietpilsoniskā patmīlība. Laba ilustrācija tam, kas pēc kāda laika notiks ar E.Repši.
Tas, ka sieviešu žurnālā ir publicēta reklāma tikai ar vīriešiem, liecina par joprojām patriarhāliem uzskatiem. Taču, skatoties uz šīm Tautas partijas sastingušajām, labi barotajām figūrām, nevar noticēt, ka viņi būtu kompetenti vīri, kas strādā kopā. Tāpēc, lai nebūtu domstarpību, vārds “komanda” ir salikts ar lieliem burtiem. Lai gan, ja tās ir vaska figūras à la Mme Tussaud muzejā, tad, iespējams, ir cerība sagaidīt pārsteiguma reklāmu sēriju. Piemēram, varētu parādīt apkopēju, kas kustina politiķu ekstremitātes.
Visbeidzot, aizvadītajā nedēļā Pirmā partija aplaimoja mūs ar savu kristīgi seksisko lozungu “Vīrs un vārds”. Skaidrs, ka latviešu vīrietis visvairāk baidās dzirdēt viņam adresēto – “Tu esi čalis, vai nē?!”. Tāpēc skaidri jādeklarē. Pa visu Latviju tagad tiks izplatīti plakāti ar partijas līderiem un apliecinājumu: “Vīrs!”. A.Šķēle vairs nevarēs apsaukāt par “ļumīgu ļerpatu”.
Visbeidzot, gribu izteikt cerību, ka šogad reklāmistu vidē būs nākuši klāt kādi jauni radošie spēki, kuru zināšanu un prasmju apvārsnis sniegsies pāri rokasgrāmatām un vietējiem štampiem – obligāti vajagot lozungu, “trīssekciju lokomotīvi”, “komandu” un šokējošu pārsteigumu…
______________
* Kas atļauts Bērziņam, nav atļauts Čeveram? (latīņu val.)