Atslēgvārdi:

Punkts viens - veterāns. Punkts divi - dīvains 17

Godmanis kā persona pavisam noteikti ir ievērojami demokrātiskāks par visiem tiem glancētajiem demagogiem, kuriem nav nekas pretī pamest veco fiziķi “zem tramvaja”, lai paši labāk izskatītos uz viņa fona.

Iesaki citiem:
Punkts viens
Foto:Caroline

Grieķu cilmes romiešu vēsturnieks un rakstnieks Plūtarhs slavu ieguva ar darbu Paralēlās dzīves, kurās tiek aprakstītas izcilu grieķu un romiešu biogrāfijas. To salīdzinājums ļauj Plūtarham izdarīt secinājumus par cilvēku morāli un amoralitāti dažādos laikmetos. Šodien ne mazāku slavu varētu iegūt tas vēsturnieks, kurš uzdrošinātos salīdzināt Austrumeiropas valstu pirmo demokrātiski ievēlēto līderu dzīves gājumus pēc PSRS sabrukuma. Šāds salīdzinājums, iespējams, spētu pastāstīt par katru jauno demokrātiju krietni vairāk par statistikām un formālām atskaitēm. Šeit būtu jārunā ne tikai par tādām titāniskām figūrām kā Lehs Valensa vai Vāclavs Havels. Interesantāks būtu tālāko karjeru salīdzinājums tiem cilvēkiem, kuriem reāli nācās aizsākt milzīgas un ļoti nepopulāras reformas unikālā vēsturiskā situācijā, kad šķietami “progresīvās” valsts sociālisma sistēmas nācās pagriezt atpakaļ pie šķietami “atpalikušās” buržuāziskās demokrātijas. Tie būtu Tadeušs Mazoveckis Polijā, Kazimira Prunskiene Lietuvā, Edgars Savisārs Igaunijā, Jozefs Antals Ungārijā, Marians Čalfa Čehoslovākijā un Ivars Godmanis Latvijā.

Neatkarīgi no politiskajiem nopelniem šiem ļaudīm piemīt īpašs statuss savu valstu kolektīvajās atmiņās. Viņi lielākoties nevaldīja ilgi — deviņdesmitajos gados toni lielākoties jau noteica citi. Viņu kļūšana par valdības vadītājiem bieži izskatījās ārkārtīgi nepārliecinoši. Ģērbti sociālistiskā universālveikalā pirktos uzvalciņos, ar apšaubāmām manierēm un sliktu angļu valodu, nervozi un nobijušies, viņi izskatījās ļoti bēdīgi iepretim ne tikai glancētajiem rietumu politiķiem, bet arī komunistiskajai elitei. Bet! Viņi bija pirmie, kuri bija “mūsējie”, pirmie, kurus nebija iecēluši “viņi”, bet gan bijām ievēlējuši “mēs”. Šādi cilvēki tik viegli neaizmirstas. Neskatoties uz drīz vien sekojošo “raudu ieleju” deviņdesmitajos gados, agrīnie reformatori vienmēr baudīs īpašu statusu savas valsts politiskajā vidē — neatkarīgi no tā, vai viņi paliks pirmajās rindās kā Savisārs, atkāpsies otrajā plānā kā Mazoveckis, vai vispār pametīs politiku kā Čalfa.

Ivara Godmaņa gadījums savā ziņā ir īpašs — neviens cits no pirmo reformu valdību vadītājiem Austrumeiropā nav pēc pārtraukuma atgriezies valdības vadītāja amatā. Pats par sevi tas nav ne labi, ne slikti. Tomēr tas liek uzdot jautājumu: cik lielā mērā cienījamais politikas veterāns ir spējīgs piemēroties jaunajai situācijai un adekvāti to izprast? Godmaņa figūra premjera amatā šodien aizvien biežāk tiek apstrīdēta, turklāt to dara ne tikai valdības kritiķi, bet arī viņa paša koalīcijas partneri. Viss liecina, ka stratēģiski izdevīgā mirklī notiks mēģinājums tikt vaļā no Godmaņa, lai aizstātu viņu ar kādu jaunāku un “nenogurušāku”. Šo scenāriju Latvijas pilsoņi kā vienmēr nespēj nedz veicināt, nedz novērst. Par to ierastā kārtā lems koalīcijas padomes patricieši. Tomēr mēs varam savlaicīgi apsvērt, cik īsti “labs” vai “slikts” patiesībā ir Godmanis un ko no viņa vēl varētu sagaidīt.


Godmaņa otrā fronte

Joprojām notiekošajā jezgā ap valsts budžeta veidošanu nesavtīgie kolēģi Godmanim ir atvēlējuši runas vīra lomu. Sarunās ar žurnālistiem un opozīciju Godmanis vairākkārt ir izteicies neiecietīgi un pacēlis balsi. Viņa publiskās komunikācijas stils reizēm ir monoloģisks un citu viedokļiem nepieejams. Šī progresējošā tendence dažiem kritiķiem no mediju sfēras ir ļāvusi runāt par “autoritārisma” atdzimšanu premjera rīcībā, tomēr šādi minējumi, manuprāt, nav pamatoti. Pirmkārt, mūsdienās autoritārisms jau sen vairs nav bargs un pavēlniecisks. Tas ir populistisks, daiļrunīgs un pīāriski perfekts. Milzu distance, kas mazliet vecišķu neiecietību šķir no Berluskoni, Čavesa vai Putina perfektajām manipulācijām, ir tā pati, kas Godmani šķir no patiesa autoritārisma. Otrkārt, Godmanis kā persona pavisam noteikti ir ievērojami demokrātiskāks par visiem tiem glancētajiem demagogiem, kuriem nav nekas pretī pamest veco fiziķi “zem tramvaja”, lai paši labāk izskatītos uz viņa fona. Nemitīgi sūtīt valdības vārdā runāt mazliet ekscentrisku intelektuāli, kurš konsekventi neizmanto PR konsultantus, mīl abstrakti papļāpāt un reizēm negaidīti uzsprāgst — kas gan būtu vēl izdevīgāk tiem “partneriem”, kuri ar saviem dārgajiem uzvalkiem, frāžainajām runām un labi uztrenēto demagoģiju gribēs pielaizīties sabiedrībai pēc Godmaņa gāšanas?

Ar to es nebūt negribu apgalvot, ka ar Godmaņa komunikācijas stilu viss būtu kārtībā. Ne tuvu. Kā publisku diskusiju dalībnieks viņš patiesi ir problemātisks, un tā saknes varētu būt meklējamas dziļāk. Saprotams, katrs cilvēks ir unikāla personība, taču reizēm ir vērts uzmest acis arī viņa socioloģiskajam profilam. Godmanis pieder pie tās paaudzes, kura, sabrūkot Padomju Savienībai, bija tajā savas dzīves pilnbrieda laikā, kuru senie grieķi sauca par akmē ­— viņam bija četrdesmit. Pirms tam Godmanis piederēja tehniskajai inteliģencei. Tas bija salīdzinoši liberāls padomju sabiedrības slānis, kuru raksturoja ne tikai samērā augsts sociālais prestižs, bet arī noteikti morāles standarti, relatīva intelektuālā brīvība un zems ideoloģiskās indoktrinācijas līmenis, kurš daudz sāpīgāk skāra visu veidu humanitārijus. Kā jau šajās aprindās tas tolaik bija pierasts, Godmanis jaunībā daudz piedomāja pie savas vispusīgās attīstības. Viņš daudz sportoja (Godmaņa aizraušanās ar tenisu atšķirībā no vairuma jaunizceptās “elites” tenisistu ir aizsākusies jau ilgi pirms deviņdesmitajiem), sistemātiski strādāja fizikā (viņš kā nekā ir zinātņu doktors ar nopietnām publikācijām), paralēli arī daudz lasīdams, interesēdamies par mūziku (ne tikai par roku, bet arī par klasisko mūziku) un arī pats muzicēdams tīri ciešamā līmenī. Pirms atmodas Godmanis, līdzīgi daudziem citiem, gatavojās piederēt attīstītā sociālisma inteliģences “labajai sabiedrībai”, kura bija samērā vispusīgi izglītota, prasīja no cilvēka rūpīgu darbu un pašdisciplīnu, vienlaikus pieciezdama arī sīkus grēciņus, piemēram, tolaik visai ierasto tu-draudzību ar alkoholu.

Šis profils Godmani būtiski atšķir gan no tiem politiķiem, kuri ienāca varas elitē no dažādiem padomju nomenklatūras līmeņiem, gan no nākamās paaudzes politiķiem, kuri pašlaik dominē viņa valdības sastāvā. Neskatoties uz brīžiem panaivo imidžu, Godmanis patiesībā ir intelektuālis ar samērā plašu redzesloku un augstu pašapziņu. Viņš nepieder nedz pie profesionālajiem aparatčikiem, nedz pie tiem, kuri politikā vispirms saskata privātas peļņas avotu. Problēma ir tikai tajā, kā viņš uztver savu lomu politikā. Protams, ka Godmaņa dzīves galvenais notikums ir bijusi nokļūšana Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja amatā un vairāk nekā trīs gadu ilga noturēšanās tajā, šo posteni 1993.gadā atstājot jau kā LR ministru prezidentam. Šis laiks ar visām tā kolīzijām acīmredzot ir bijis pietiekami iespaidīgs, lai Godmanis vēl 2008. gadā joprojām justos kā Tautas frontes politiskās komitejas vadītājs. Godmani neatlaidīgi vajā priekšstats, it kā viņš atrastos kādas saliedētas un varonīgas komandas priekšgalā, kura grasās godam pretoties apokaliptiskām pārmaiņām. Fakts, ka atšķirībā no Tautas frontes laikiem pašlaik valstij vislielākos draudus rada nevis kādi ārēji spēki, bet gan alkatīgi un kašķīgi pašmāju politiķi, viņam acīmredzot ir paslīdējis garām. Pildīdams savus pienākumus ar lielu personiskās atbildības sajūtu, viņš katru lēmumu uzlūko kā sarežģītu vienādojumu ar milzum daudziem nezināmajiem, kura atrisināšana vispirms ir viņa paša intelektuālo spēju jautājums. Sarunas, konsultācijas, konfliktējošas intereses — tas viss ir sekundāri iepretim monumentālajam domāšanas procesam. Šis process prasa vienlaikus aptvert milzum daudz dažādu aspektu, kurus vieglāk būtu ietvert algebras formulās, nevis latviešu valodas teikumos. Tieši tādēļ arī Godmaņa intervijas atstāj diezgan nesakarīgu iespaidu — jau pirmais palīgteikums katrā teikumā parasti novirzās no uzdotā jautājuma, radot priekšstatu, ka runātājs sistemātiski “brauc auzās”. Tas tā nebūt nav, jo Godmanis pats droši vien spēj pārraudzīt problēmu visā tās sarežģītībā. Tomēr argumentācijas gaita gan ir saprotama vienīgi viņam pašam.

Laikam gan visneveiklāk Godmanis jūtas tad, kad viņam ir jāizsakās par partiju politiku. Šādos mirkļos rodas iespaids, ka viņam ir teju vai kauns par partiju kā tādu pastāvēšanu vienotas frontes vietā. Godmanim pašam ar partijām gan arī nav gājis diez ko spoži. Iestājies tajā pašā Latvijas ceļā, kurš viņu savulaik izmeta no politikas, viņš pēc īsas un ne visai veiksmīgas karjeras finanšu ministra amatā beigu beigās „ceļā” palika kā kapteinis uz grimstoša kuģa, asistēdams šīs partijas sabrukumam. “Ceļa” dīvainā atdzimšana kopā ar Šlesera mācītājiem, kur Godmanis faktiski bija vadošā persona, arī neliecina par tālredzību partiju politikā. Varam tikai iedomāties, kādas galvassāpes inteliģentajam liberālim Godmanim rada viņa jauniegūto draugu klerikālisms, Ļedjajevs un nemitīgā homoseksuāļu gānīšana. Godmanis acīmredzot vienkārši nav partiju cilvēks, turklāt viņa “partneri” to lieliski saprot. Vai gan citādi viņi pagājušā gada decembrī būtu deleģējuši sarunām par piecu partiju valdību tieši Godmani, kas jau a priori paredzēja šo sarunu izgāšanos?


Premjera dienas skaitītas

Pēc visa iepriekš sacītā var rasties kārdinājums iztēloties Godmani kā romantisku tēlu Latvijas politikā. Tā teikt, vecais cīnītājs, dzimtenei saucot, atkal nostājās ierindā, lai no jauna noliktu savu sirdi uz tēvzemes laimes altāra par spīti nikniem ienaidniekiem un nodevīgiem draugiem. Taču šāda sentimentalitāte būtu, maigi izsakoties, nepamatota. Par iespēju atgriezties politikā Godmanis apzināti samaksāja ar publisku triecienu savai reputācijai — kad pašu līdz kliņķim nolaistais Latvijas ceļš bija bankrotējis, to vienkārši pārdeva ideoloģiski visai kliedzošā formā. Turklāt Godmaņa “līdzpriekšsēdētājs”, kā liekas, pie izdevības ātri vien pārdos arī premjeru Godmani ar visiem viņa plāniem. Ja Godmanis to patiesi vēl nav sapratis, tad tā patiesi ir nepiedodama nolaidība: neaizmirsīsim, ka pagājušajā decembrī LPP/LC nemaz neizvirzīja Godmani kā savu oficiālo kandidātu premjera amatam, lai nenāktos par viņu atbildēt. Ja jau Godmanis sirdī ir tāds nācijas glābējs, kā dažam liekas, tad kādēļ viņš neveido pats savu partiju, tā vietā skriedams pakaļ apšaubāmas reputācijas oligarhiem, kuru nodomi politikā ir vairāk nekā skaidri?

Mocekļa aura Godmanim noteikti nepiestāv. To apliecina arī viņa nesenā darbība iekšlietu ministra amatā. Nedz valdības balsojumā par drošības likumu grozīšanu, nedz uzbrukumos KNAB vadībai, nedz “gazpromizācijas” projektā Godmanim nav nodrebējusi roka atbalstīt valdības līniju. Iespējams, ka Godmani patiešām vada arī patriotiski motīvi. Taču biežāk viņa comeback[1] atgādina izmisīgus centienus par katru cenu vēlreiz “parullēt” augstākajā līgā, pirms vecums klāt.

Tomēr visam skaistajam reiz pienāk gals, un arī Godmaņa dienas visdrīzāk ir skaitītas. Viņa pozīcijas ļodzīšana jau ir aizsākusies. Nemaz nerunājot par Mareka Segliņa “tīri cilvēciskajām” rūpēm par nabaga pārstrādājušos Godmani, nepārprotamu mājienu par premjera tālāko likteni Tautas partijas kongresā deva arī pats ciltstēvs Andris Šķēle. Galvenā problēma ir sagaidīt īsto mirkli, kad to darīt. Tas šoreiz nebūt nav viegli. Vispirms, tas nedrīkstētu notikt, pirms valsts nesāk atgūties no saimnieciskās krīzes. Pretējā gadījumā jaunais “glābējs” varētu dabūt pa sprandu par savu bezspēcību, un tas nu noteikti nebūtu vēlams. Tas, ka krīze ieilgtu, nebūtu nekas briesmīgs. Briesmīgāk būtu, ja pašvaldību vēlēšanās, pateicoties ekonomikas augšupejai Godmaņa vadībā, lauvas tiesu sagrābtu Šlesera polituzņēmums. Tādēļ no Godmaņa visdrošāk būtu tikt vaļā, lai varētu mierīgi sagaidīt 10. Saeimas vēlēšanas ar savu cilvēku premjera amatā. Tiesa, šādam scenārijam ir jāsagatavo augsne. Ja Godmani nometīs tāpat vien, Zatleram var ienākt prātā viņu nominēt otrreiz. Šādā gadījumā var sanākt lielas ziepes, jo otrajā reizē Godmanis var izdomāt veidot pats savu, ne vairs “reciklētu” Kalvīša valdību. Tādēļ Godmani ir vēlams diskreditēt, izsakot līdzjūtīgas bažas par viņa mentālo stāvokli, sūtot uz televīziju atbildēt par pilnīgi visu pasaulē notiekošo, torpedējot jebkuru premjera iniciatīvu un liekot viņam publiski izskatīties pēc idiota, kurš nemitīgi maina savu viedokli, un tamlīdzīgi.

Godmanis pašlaik patiesi ir grūtā situācijā. Koalīcijas vadība viņu ir iezīmējusi uz kaušanu, un jautājums ir tikai par laiku. Tomēr, lai cik tas paradoksāli nebūtu, šādai situācijai ir arī savas priekšrocības. Godmanim tieši pašlaik ir iespēja izdarīt arī kaut ko labu, proti, izvirzīt kādu neatkarīgu, cienījamu un profesionālu cilvēku KNAB priekšnieka amatam. Ja Godmanis rīkotos izlēmīgi un gudri, viņš noteikti varētu panākt šāda cilvēka apstiprināšanu valdībā un Saeimā. Protams, ka valdošās koalīcijas krusttēvi vislabprātāk vēlētos redzēt biroja galvgalī Vladimiru Vaškeviču vai kādu viņam līdzīgu personu. Taču diez vai viņi būtu gatavi atklāti konfliktēt ar Godmani situācijā, kad īstās ekonomiskās ziepes vēl ir tikai priekšā. Turklāt Godmanim īsti nebūtu iemesla nelikt uz kārts savu atkāpšanos, jo viņa dienas premjera amatā tāpat ir skaitītas. Tā Latvijas politikas ciltstēvam būtu iespēja pēc ilgāka konformisma perioda izdarīt kaut ko patiešām labu savai valstij — bez tukšas runāšanas.

____________________

[1] Atgriešanās (pie varas) — angļu val.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (17) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Lāpītāja. 28.10.2008 00:39
Raksts labs.Godmani dabūju tuvplānā papētīt LTF laikos.Gan viņa parādīšanos no šķietami necilās lektoru grupas,gan fikso politiskās komitejas dibināšanu,līdz ko LTF spice sajuta nodaļu briestošo neapmierinātību ar sīksolīšiem, gan viņa straujo karjeru pus gada laikā,gan viņa duālo rīcību, uzklausot LTF Domē nepastarpināti tiešo informāciju par stāvokli valstī un absolūto ignoranci pret LTF Domes lēmumiem,rīkojoties gluži pretēji.Dīvainās straujās lēmu mu maiņas 24 st .laikā par 180 grādiem. Toreiz Godmanim bija daudz lielāka politiskā vara un autoritāte,jo aiz viņa stāvēja liels un iespaidīgs spēks LTF,bet viņš neprata to realizēt un savā paspārnē ļāva sazelt patreizējo vecpartiju konjunktūristu pamežam.Šobrīd viņš ir tikai vecais zaldāts kam ļauj pastāvēt uz vaļņa, kamēr flangi pārkārtojas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


krievi grib mūs iznīcināt 27.10.2008 13:25
так вот ты несобираешься получать гражданство из принцип а кому твои принципы нужны???Кстати сейчас уже у большинства русских есть гражданство.Ведь отказываясь от гражданства ты оттадаёшь всю власть в этой стране тем у кого оно есть:)Если вам надоел латышский национализм то предлагаю всем русским получит граждан ство и национализм уйдёт в прошлое. http://forum.1tv.ru/index.php?showtopic=38499&st=20&start=20

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


stalins 25.10.2008 13:08
Mani bez visa cita satrauc pašreizējā iekšlietu ministra dīvainības.Laiku atpakaļ lasīju nacionālpatriotiskā laikrakstā DDD plašu viņa interviju.Ļoti spēcīgi ....bet dīvaini,ka viņš neveic tajā solīto.Vai tā rīkojās atbildīgi ministri? Varbūt pieredzes maz? Viņš saka ,ka ne,pienapuika ir bijis tikai pirmajā ministrēšanas reizē,? Varbūt ietekmes maz?Vai TP varas vertikāles trūkst....dīvaini,dīvaini.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ārzemniece 25.10.2008 07:43
Lai Dievs dod, ka piedzīvosim ka kādam LV politiķim būtu svarīgs, lai "tauta viņu tomēr atcerētos ar labu vārdu."

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

arī jurists 24.10.2008 15:30
Fantastisks raksts! Paldies par precīzo situācijas raksturojumu, žēl, ka šo portālu tik maz lasa.
Šis raksts ir pelnījis daudz lielāku auditoriju.
Godmanis bez kompetenta un neuzpērkama KNĀB priekšsnieka iecelšanas varētu izdarīt vēl vienu darbu - pašreizējos izsludinātos taupības apstākļos izdzenāt valst s un pašvaldību uzņēmumu padomēs parazitējošos politiķus.
Kaut arī cilvēks -buldozers/raķete viņu padzītu, tauta viņu tomēr atcerētos ar labu vārdu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

headline@inbox.lv 23.10.2008 17:31
Te tāds nemoderns ap 3000 gadus vecs teksts. Ikreiz atceros, kā dzirdu vaimanas Latvijā...



Pirmā Samuēla grāmata, Bībele, Dieva Vārds:

8:18 Un kad jūs tanī dienā brēksiet sava ķēniņa dēļ, ko jūs paši sev būsiet izvēlējušies, tad Tas Kungs jums tanī dienā neatbildēs.
8:19 Bet tauta nevēlējās paklausīt Samuēla...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

stalins 23.10.2008 14:00
Interesants raksts.neatkariigi no personaalijas MK nakas /naaksies darboties sarezhgiitos (kriizes)apstaakljos. Nebiju iedomaajies ,ka Seglinja kunga ruupes par I.G. ir liekuliigas speeliites(nebriiniitos par I.G. ipatniibam-pec smadzenju satricinaajuma meedz buut probleemas) Dabiski ka LC shobriid lielaa meera iet LPP pavadaa-tomeer tas ir bistami,jo Maskava saak iisaa saitiitee tureet vienu otru.

AM pareizi atziimeeja- shie "valdiibas gaazeeji" ir ljoti smaga diagnoze.Vinji negrasaas uznjemties nekaadu atbildiibu,tikai laupiit.Un Kremlii to ar labpatiiku uzluuko.Vinjiem tas patiik.Ne jau tikai taapeec ,ka pashi taa dara.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

nagla - autoram 23.10.2008 09:43
Valoda nesaturami sulīga - relevantuma vietā šoreiz reciklēta valdība. Ijaba kungs, latviešu valoda tomēr ir pietiekami bagāta, lai tajā atrastu šādus jēdzienus. Par kādiem kompleksiem liecina kārkluangliskums?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Gre 22.10.2008 23:38
Ivar! Rakstiet vel!!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

AM 22.10.2008 23:15
"Dīvains veterāns" - tā nav diagnoze. Bet "valdības gāzēji" - tā gan, un ļoti smaga...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Paldies par rakstu!!! 22.10.2008 23:12
Viss pareizi - Tautas frontes Godmanim tagad ir tautas aizmugure, lai tik turpina spēlēt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

aljona 22.10.2008 22:23
Nez, kaa Ijabam izdodas shitaa vaardus savirpinaat!? Talants laikam

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

alnis - autoram 22.10.2008 22:10
Forš raksts sanācis :) bet nu viss vēl ir miglā tīts un savu izšķirošo lomu vēl var nospēlēt dažādi faktori, tā ka Godmanis var būt vēl parādīs, uz ko spējīgs veterāns - dīvainis :)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


ZoRRo 22.10.2008 18:08
paldies autoram par rakstu, jo ipasi formu, kā pateikts tas, ko gribēja pateikt, bauda un prieks lasit :) Un par Godmani - novērojumi un analīze ļoti tuvu patiesībai, manuprāt. Katrā gadijumaa, veiksmigakais meginajums (vismaz pedejaa laikaa noteikti) nodefinet, kas lacitim (Godmanim) vedera.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


P.Butlers 22.10.2008 12:40
Es mazliet pazīstu (pazinu) Ivaru Godmani personīgi, tāpēc domāju ka patiešām galvenā motivācija Ivaram ir "parullēt augstākajā līgā". Ivars jau Cietvielu Fizikas Institūta laikā aktīvi "cīnījās" ar savu mazvērtības kompleksu. Šī paša iemesla dēļ bija viņš bija gatavs atbalstīt Bojāra izstrādāto LPSR "pilsonības likumu", saskaņot LTF aktivitātes ar Latvijas PSKP CK "gaišajiem spēkiem" utt. - Ivars nekad nav bijis "varonos" - viņš lielākotiesu vienmēr ir rīkojies atbilstoši konjunktūras apsvērumiem.

Izvēloties politiķa "karjeru" - faktiski brieduma gados mainot profesiju - Ivars ļoti labi apzinās, ka ir atkarīgs no politikas un ekonomikas elites (lai nu kāda tā būtu) "labvēlības". Es būtu ļoti pārsteigts, ja Ivars izrādītu kādu iniciatīvu un nostātos pret valdošo koalīciju, piemēram, ieceļot "neatkarīgu" KNAB vadītāju.

Tas pats attiecas uz savas partijas dibināšanu. Pirmkārt, kur lai ņem naudu, pat ja Ivars to vēlētos un viņam būtu arī savas idejas ko realizēt? Palūgt kādam no "oligarhiem"? Bet tas jau ir tas pats, kas darboties kādā no jau esošajām "kabatas" partijām - ko Ivars arī godprātīgi dara, apzinoties, ka ir atkarīgs no savu "saimnieku" labvēlības un "naudas maka".

Nodibināt lielu daudzskaitlīgu partiju, kas būtu spējīga pati sevi "uzturēt" ne Ivars, ne kāds cits politiķis Latvijā nav spējīgs. Manuprāt to varēja paveikt vienīgi Vaira Vīķe Freiberga, ja būtu atbilstoši rīkojusies uzreiz pēc referenduma, kur viņu atbalstīja pietiekams skaits Latvijas pilsoņu. Izrādījās, ka Freibergas kundzi tomēr patiešām vairāk interesē bijušo "prezidentu klubiņi" un tamlīdzīgas aktivitātes (kā to savulaik ironiski prognozēja Kalvītis), nevis patiesas rūpes par Latvijas nākotni. Tagad šī iespēja ir palaista garām, un mēs kādu laiku arī turpmāk būsim spiesti balsot par dažādu "shēmotāju" kabatas partijām un samierināties ar viņu iecelto valdības vadītāju rīcību.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IlzeS 22.10.2008 12:24
Tiešām var piekrist par gardi sulīgo valodu un izteicieniem, kad acu priekšā parādās Godmanis ar savu "punkts viens un punkts divi". Un tiešām pārsteidz, ka Godmanis runā medijos par visu, tad gribas jautāt, kur mums finanšu ministrs, ekonomikas ministrs? Ak jā, vismaz viens no viņiem atpūšas:)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Liga 21.10.2008 23:36
Kā vienmēr - gardi sulīga valoda Tavos rakstos! Piekrītu par Godmaņa skaitītajām dienām, jo skiet, ka TP būs vēlme kaut kādā veidā atgriezt savu vēlētāju uzmanību. Atminos vienu aptauju, kurā atklājās, ka arvien lielāks TP elektorāts sāk nosliekties tieši par labu Godmanim.

Piekrītu arī domai, ka Godmanis nav novērtējis šodienas politiskā procesa virzienus un tempus, kas tomēr ievērojami atšķiras no Tautas frontes laikiem. Pie tam šajā nostalgijā ar viņu dzīvo arī prezidents, kuram Godmanis, sķiet, ir kaut kas etalonisks.

Saistītie raksti

Bīstamie sakari politika.lv

Citi autora darbi
12727110013 5c69a8acc9 z

Daudzveidīgās un mainīgās Latvijas identitātes 13 Autors:Ivars Ījabs, Toms Rostoks et al

Vraks

Vai nesodītais nav blēdis? 8 Autors:Ivars Ījabs, Skaidrīte Lasmane

5785939392 53fd8b0e0a

Miers un Bērziņš 1 Autors:Ivars Ījabs

Puks

Bet rūgtumiņš palika 2 Autors:Ivars Ījabs