Foto: TigerPuppala
Ja kādreiz pašvaldības klusēšana radīja tādas sekas, ka persona gājienu vai piketu nevarēja rīkot, tad tagad ir tieši otrādi — klusums pēc pieteikuma saņemšanas nozīmē, ka pulcēšanās var notikt.
2006.gada 23.novembrī tika pieņemts Satversmes tiesas (ST) spriedums par vairāku likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” normu atbilstību Satversmei. Šajā spriedumā tika vērtēts arī tas, vai Satversmei atbilst tas, ka atbilstoši likumam sapulci, gājienu vai piketu drīkstēja rīkot tikai tad, ja no pašvaldības bija saņemta izziņa, kas apliecina, ka pašvaldībai nav iebildumu pret pasākuma rīkošanu. ST konstatēja, ka šāda izziņa ir uzskatāma par atļauju un atļauju sistēma neatbilst Satversmes 103.pantam. Taču ST noteica, ka 16.pants un 18.panta ceturtā daļā ir spēkā neesoša no sprieduma publicēšanas brīža, bet 15.un 17.pants — no 2007. gada 1.jūnija. Tā nav pirmā reize, kad Satversmes tiesa nosaka, ka kāda par Satversmei neatbilstošu atzīta norma būs spēkā vēl kādu laiku pēc sprieduma publicēšanas. Taču šoreiz ST ir arī noteikusi, ka līdz 2007.gada 1.jūnijam likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” III nodaļas normas, kas ietver arī 15. un 17.pantu, piemērojamas atbilstoši Satversmes 103.pantam. Līdz ar to var rasties jautājums, kādi šobrīd ir pienākumi personai, kas vēlas rīkot sapulci, gājienu vai piketu un kā ir jārīkojas pašvaldībai.
Bez izziņas
ST spriedumā ir norādīts, ka jau Satversmes 103.pantā pašā ir noteikts, ka Latvijā ir paziņošanas sistēma. Tas nozīmē, ka personai ir tikai jāinformē attiecīga iestāde par sapulces, gājiena vai piketa rīkošanu un tai nav jāsaņem piekrišanas apliecinājums no šīs iestādes, lai pasākumu varētu rīkot. Līdz ar to arī šobrīd personai ir jāiesniedz pieteikums pašvaldībā par sapulces, gājiena vai piketa rīkošanu. Tas ir jādara likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 12.panta ceturtajā daļā noteiktajā termiņā — ne vēlāk kā piecas darba dienas pirms attiecīgā pasākuma norises, bet, ja pasākums ir saistīts ar transporta kustības traucējumiem, tad ne vēlāk kā septiņas darba dienas iepriekš. Tāpat pieteikumā jānorāda likumā noteiktā informācija un jāpievieno likumā noteiktie dokumenti.
Taču šobrīd personai vairs nav jāgaida no pašvaldības izziņa, kas apliecina, ka pašvaldībai nav iebildumu pret pasākuma rīkošanu. Lai arī vēl joprojām ir spēka 15.pants, kas paredz, ka pašvaldība pieteikumu izskata un izsniedz izziņu par iebildumu neesamību, tomēr šis pants ir jāpiemēro atbilstoši Satversmes 103.pantam. Un Satversmes 103.pantā noteiktā paziņošanas sistēma nozīmē, ka pašvaldībai nekādas izziņas par iebildumu neesamību nav jāizsniedz. Līdz ar to, ja kādreiz pašvaldības klusēšana radīja tādas sekas, ka persona nevarēja rīkot sapulci, gājienu vai piketu, tad tagad ir tieši otrādi. Ja pašvaldība pēc pieteikuma saņemšanas klusē un persona nesaņem nekādus paziņojumus no pašvaldības, tas nozīmē, ka sapulci, gājienu vai piketu var rīkot.
Taču tas nenozīmē, ka pašvaldībai nav tiesību noteikt kādus nosacījumus sapulces, gājiena vai piketa rīkošanai vai pat šos pasākumus vispār aizliegt. Satversmes 116.pants paredz, ka pulcēšanās brīvību var ierobežot un arī likums „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”. Protams, pulcēšanās brīvību var ierobežot tikai tad, ja šāds ierobežojums ir noteikts arī svarīgu interešu, t.i., leģitīma mērķa labad un ir samērīgs ar šo mērķi. Piemēram, ja pieteikumā nav norādīta visa nepieciešamā informācija vai nav pievienoti visi nepieciešamie dokumenti, tas pats par sevi nav pietiekams pamats aizliegt pasākumu. Pašvaldībai būtu jāizmanto likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 15.pantā paredzētā procedūra sadarbībai ar pasākuma rīkotāju trūkumu novēršanai. Tāpat, ja ir pamats uzskatīt, ka sapulce, gājiens vai pikets varētu radīt draudus citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību, tad pašvaldībai būtu jāmēģina vienoties ar pasākuma rīkotāju par iespējamām izmaiņām pasākuma norises vietā, laikā, dalībnieku skaita ierobežošanu u.tml., kas varētu novērst apdraudējumu. Tikai tad, ja apdraudējumu nav iespējams novērst, pasākumu var aizliegt.
Taču ir jāatceras, ka pasākuma aizliegšana ir pēdējais līdzeklis. Turklāt „valstij ir pienākums nodrošināt, lai sabiedriskās ēkas, ielas un laukumi būtu pieejami personām, kas vēlas rīkot sapulces, gājienus vai piketus, un lai personas, kas piedalās šādos pasākumos, būtu aizsargātas. No Satversmes 103.panta izriet personas subjektīvās tiesības pieprasīt, lai sapulce, pikets vai gājiens, kas likumā noteiktajā kārtībā ir iepriekš pieteikts, notiktu un būtu aizsargāts arī no attiecīgā pasākuma pretiniekiem.”[1]
Tiesības uz spontānu pulcēšanos
Būtisks ir arī jautājums par to, kādā termiņā pašvaldība var noteikt kādus nosacījumus sapulces, gājiena vai piketa rīkošanai vai pat aizliegt to. Likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 15.panta ceturtā daļa noteica, ka lēmumu par nosacījumu noteikšanu vai pasākuma aizliegšanu pašvaldībai ir jāpieņem ne agrāk kā 10 dienas un ne vēlāk kā 48 stundas pirms pasākuma sākuma. Taču ST šo termiņu atzina par neatbilstošu Satversmei un spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas dienas. Tas gan nenozīmē, ka šobrīd pašvaldība šādus lēmumus var pieņemt jebkurā laikā, tais skaitā, piemēram, vienu dienu pirms paredzētā pasākuma sākuma. Satversmes tiesa spriedumā norādīja, ka likuma „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” III nodaļas normas, kas ietver arī 15.pantu, piemērojamas atbilstoši Satversmes 103.pantam. Tāpat spriedumā skaidri ir norādīts, lai netiktu pārkāpts Satversmes 103.pants, pašvaldības amatpersonai lēmums būtu jāpieņem ne vēlāk kā četras dienas pirms pasākuma sākuma.
Tāpat ir jāatceras, ka Satversmes 103.pants garantē personai arī tiesības uz spontānu pulcēšanās brīvību. „Normālos apstākļos pulcēšanās brīvības īstenošanai Satversme prasa iepriekšēju plānotā pasākuma pieteikšanu. Taču var būt arī tādas situācijas, kad nepieciešamība pieteikt pasākumu kavē efektīvu un publisku viedokļa paušanu. Šādos gadījumos personām nevar liegt spontāni pulcēties un paust savu viedokli.”[2] Satversmes tiesa spriedumā norādīja, ka likumdevējam būtu nepieciešams normatīvi noregulēt spontānās pulcēšanās nosacījumus un speciālu šīs brīvības īstenošanas kārtību. Taču arī tagad, kamēr šis jautājums vēl nav noregulēts, atbilstoši Satversmes 103. pantam personām ir tiesības uz spontānu pulcēšanos un cilvēkus šajos gadījumos nevar saukt pie atbildības par sapulču, gājienu vai piketu organizēšanas kārtības neievērošanu.
Šādai sapulču, gājienu un piketu rīkošanas kārtībai būtu jābūt spēkā līdz tiks izdarīti attiecīgi grozījumi un likumā „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” tiks nostiprināta paziņošanas sistēma. Satversmes tiesa likumdevējam ir devusi laiku līdz 1.jūnijam šo grozījumu izdarīšanai. Šajā laikā likumdevējs, visticamāk, paspēs izdarīt tikai grozījumus likumā „Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”, taču valdībai un Saeimai vajadzētu domāt arī par jauna, kvalitatīva un demokrātijas prasībām atbilstoša likuma izstrādi. Satversmes tiesas spriedums atrisināja vairākas ar pulcēšanās brīvību saistītas problēmas, bet ne visas. Likumā vēl joprojām ir normas, kas neatbilst Satversmei, piemēram, likums liedz par sapulces, gājiena vai piketa organizatoru būt bērniem vai personām ar termiņuzturēšanās atļauju.
___________________________
[1] Satversmes tiesas 2006.gada 23.novembra spriedums lietā Nr. 2006-03-0106, 34.3.punkts
[2] Satversmes tiesas 2006.gada 23.novembra spriedums lietā Nr. 2006-03-0106, 30.2.punkts