Pulcēšanās brīvība Latvijā – no aizsardzības uz aizliegumu? 1

Recenzija Jāņa Plepa un Lauras Meijeres pētījumam „Pulcēšanās brīvības tiesiskais regulējums un tā piemērošanas problēmas Latvijā”

Iesaki citiem:

Pēdējos gadus Latvijā pulcēšanās brīvība ir viena no visvairāk apspriestajām pamattiesībām. Gandrīz ikviena lielāka sapulce vai pikets ir bijis saistīts ar pašvaldību pieņemtiem pretrunīgiem lēmumiem par atļaujas izsniegšanu vai atteikumu rīkot pasākumus, drošības iestāžu argumentiem par grūtībām nodrošināt sabiedrisko kārtību un tiesu iesaisti. Ne tik tālā pagātnē ir Krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociācijas manifestācija Eirovīzijas laikā 2003. gadā un tai sekojošās vēlētāju tikšanās ar deputātiem, kas faktiski bija PCTVL deputātu organizēti protesti pret izglītības reformu 2004. gadā[1]. Taču īstas kaislības pulcēšanās brīvības īstenošana radīja pagājušajā gadā saistībā ar 16. marta un 4. maija pasākumiem, ASV prezidenta vizīti un seksuālo minoritāšu gājienu “Riga Pride 2005”.
Diskusijām par šiem pasākumiem ikreiz ir sekojuši arī grozījumi 1997. gadā pieņemtajā likumā “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem”[2] un citos tiesību aktos. Tendence, kas izpaužas šajos grozījumos, diemžēl ir noteikt arvien plašākus pulcēšanās brīvības ierobežojumus un bargākus sodus par šā likuma neievērošanu. Turklāt demokrātiskas valsts tradīcijām neatbilstoša ir arī šo grozījumu pieņemšanas forma, izskatot tos Saeimā steidzamības kārtībā. Tādējādi sabiedrībai tika liegta iespēja plašāk apspriest šīs ikvienam indivīdam piemītošās pamattiesības ierobežošanas pamatotību.
Attīstoties pilsoniskajai sabiedrībai Latvijā un cilvēkiem arvien vairāk realizējot savas tiesības uz pulcēšanās brīvību, prakse ir pierādījusi, ka atsevišķi precizējumi likumā bija jāizdara. Taču, vai visi šie grozījumi bija nepieciešami un vai atsevišķus jautājumus nevarēja atrisināt esošā tiesiskā regulējuma ietvaros, piemērojot tiesību normu interpretācijas metodes un samērīguma principu? Vai dažas no likuma sākotnējām normām un arī steidzamajos grozījumos ietvertās nav pretrunā Satversmes 103. pantā garantētajām ikviena tiesībām uz iepriekš pieteiktu miermīlīgu pulcēšanās brīvību? Šie ir tikai daži no jautājumiem, kas analizēti Valsts cilvēktiesību biroja pasūtītajā Jāņa Plepa un Lauras Meijeres pētījumā “Pulcēšanās brīvības tiesiskais regulējums un tā piemērošanas problēmas Latvijā”.
Šis ir Latvijā pirmais pētījums, kurā plašāk analizēts pulcēšanās brīvības tiesiskais regulējums un piemērošanas problemātika valsts pārvaldes institūcijās un tiesās. Pētījuma autori gan detalizēti atspoguļojuši pulcēšanās brīvības konstitucionālā regulējuma vēsturisko attīstību Latvijā un šīs pamattiesības saturu, gan analizējuši likumā “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” un citos tiesību aktos ietverto normu atbilstību Satversmes 103. pantam un starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem. Apsveicami, ka autori atsaukušies ne tikai uz Latvijā plašāk zināmās Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas standartiem, bet arī uz ANO Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, un aplūkojuši pulcēšanās brīvību arī Eiropas Savienības tiesību kontekstā.
Tiesību politikas veidotājiem un citiem interesentiem nozīmīgs ir arī pētījuma pielikumā ietvertais materiāls par pulcēšanās brīvības regulējumu dažādās valstīs. Īpaši var uzsvērt Venēcijas komisijas vērtējumu par Moldovas pulcēšanās brīvības likumu, attiecībā uz kuru komisija norāda, ka prasība pēc iepriekšējas atļaujas saņemšanas pārkāpj Eiropas standartus. Neskatoties uz to, līdzīga prakse līdz šim pastāv arī Latvijā, un to kā vienu no galvenajām problēmām pulcēšanās brīvības tiesiskajā regulējumā min arī pētījuma autori.
Pētījumā norādīts uz vairākām citām būtiskām problēmām. Piemēram, normatīvā regulējuma neatbilstību sabiedrības vajadzībām vai augstāka juridiskā spēka tiesību normām un uz valsts pārvaldes vājumu – nespēju nodrošināt demokrātiskas tiesiskas valsts tradīcijām atbilstošu pulcēšanās brīvības īstenošanu. Taču pētījuma autori ne vien identificē problēmas, bet arī iesaka konkrētus grozījumus situācijas uzlabošanai, detalizēti pamatojot to nepieciešamību.
Pētījums būtu vispusīgāks, ja autoru identificētās problēmas tiesību normās tiktu biežāk papildinātas ar piemēriem no valsts pārvaldes iestāžu un tiesu prakses attiecīgo normu piemērošanā. Tāpat pētījuma autori ir norādījuši uz nepieciešamajiem grozījumiem likumā, bet diemžēl gandrīz nav analizējuši tās likuma normas, kuru piemērošanā galvenā nozīme ir interpretācijai.
Autoru secinājumu pamatotību un pētījuma vispusību stiprinātu arī ārvalstu pieredzes plašāka ietveršana pētījumā. Pētījuma valoda un atsevišķos gadījumos atsauču trūkums uz tiesību normu tekstu (25. lpp., 78. rindkopa) var apgrūtināt pētījuma uztveramību auditorijā, kura nav detalizēti informēta par pulcēšanās brīvības problemātiku.
Taču, neskatoties uz šīm nepilnībām, pētījums sniedz sistemātisku analīzi par pulcēšanās brīvības tiesisko regulējumu un piemērošanas problēmām. Autori norāda gan uz trūkumiem tiesību piemērotāju darbībā, gan sniedz likumdevējam vadlīnijas, kā izvairīties no nepārdomātiem grozījumiem nākotnē un pieņemt izsvērtu un Satversmei, kā arī Latvijas starptautiskajām saistībām atbilstošu pulcēšanās brīvības tiesisko regulējumu, kurš būtu vērsts uz šīs pamattiesības nostiprināšanu.


________________________________


[1] Sk. 2004.gada 1.aprīļa Latvijas Republikas 8.Saeimas PCTVL frakcijas vēstuli Latvijas Valsts prezidentei par likuma “Grozījumi likumā “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” neizsludināšanu.

[2] Grozījumi likumā “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” izsludināti 2003.gada 10.aprīlī, 2004.gada 18.martā un 2005.gada 3.novembrī.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Gunārs Blūms 01.03.2006 21:39
Pulcēšanās brīvība bez aizlieguma? Demokrātijā jā, - taču ne citādi. Bez sevis pretmeta sevī pašā nepastāv neviena lieta. Demokrātija ir vispārīgu sabilstību izvērsoša tautas vara, - ar aizliegumu sevī pašā - pašaizliegumu. Taču tādas demokrātijas nekur pasaulē nav.

Demokrātija visur, kur tā ir, arī Latvijā, ir formāla. Tādēļ gribēt nesabilstībā sabilstību ir absurdi. Valsts administrāciju vada labākie cilvēki. Un kāda ir pati tauta, un kādus deputātus tā ievēl, tāda ir demokrātija.

Saistītie raksti
Citi autora darbi