Ar šodienu pie blogiem ir iespējams pievienot YouTube video, kas mani iedvesmoja uzrakstīt savus novērojumus par pēdējās trijās nedēļās apmeklētajiem koncertiem.
Tādu bija precīzi divi. Kas ir milzīgs skaits, ņemot vērā, ka principā uz koncertiem neeju. Gandrīz nekad. Tādēļ, ka, man nepatīk lieli cilvēku bari. Tādēļ, ka gandrīz katru reizi pārliecinos, ka koncertiem nav “lielas pievienotās vērtības” (salīdzinājumā ar mp3 vai jebkura cita formata ierakstiem). Tādēļ, ka … (ļoti daudz iemeslu)
Taču šoreiz nevarēju neiet. Pirmkārt, es juku prātā (pati gan vainīga!) radušās pārslodzes ar lekciju gatavošanu un lasīšanu dēļ (tādēļ blogu pēdējos 2 mēnešos ir maz! tiem nopietni varēšu pievērsties pēc aptuveni nedēļas) – vajadzēja kaut nedaudz no tā visa pamēģināt uz laiku distancēties. Otrkārt, ja man būtu izveidots apmeklējamo koncertu vēlmju saraksts, tad divi no Latvijas nesenajiem viesiem noteikti būtu Top3. Kā Nr.1 – grupa Spļin (Сплин). Un kā Nr.3 – Lorija Andersone (Laurie Anderson).
Starp abiem izpildītājiem nav gandrīz nekā kopīga. Vienīgais, ko varēju izdomāt: gan Lorijai, gan Spļin ir raksturīgi dziļi pārdomāti dziesmu (? ja, protams, tā to var nosaukt – dažbrīd tas nav nekas vairāk kā muzikālais pavadījums) teksti – parasti orientēti uz tāda kā apgaismības mirkļa rašanās negaidīta stāsta pavērsiena dēļ vai arī pēc daudzkārtēja mantrveidīga teksta (“Человек, проглотивший дерево, превращается в дерево, проглотившее человека” -tas ir pilns vienas Spļin kompozīcijas teksts) atkārtošanas.
Es atceros, ka solīju šajā blogā nerakstīt par lietām, kas nav galīgi nekā saistītas ar politiku. Tāpēc raksturojumam pievienoju (vienu no daudzajām) Lorijas politiskajām pretkara kompozīcijām un ļoti, ļoti retu (man grūti iedomāties citu piemēru) Spļin politisku (pretkara) dziesmu.
Jauki. Formālais kritērijs izpildīts.
Tātad Lorija Andersone:
Interese par to, ar ko nodarbojās Laurie Anderson man radās nesen. Pirms kādiem 3 gadiem, pirmo reizi dzirdot viņas tobrīd jauno albumu “Life on a string” un salīdzinoši senāko “The Ugly One with the Jewels”, man bija sajūta, ka beidzot es esmu atradusi “savu” izpildītāju – kam mūzika ir tikai emocijas paspilgtinošs fons pie ļoti dziļiem, pat filozofiskiem tekstiem. Uzreiz atrunāšu, ka iespaids nedaudz mainījās, noklausoties Lorijas 80to gadu repertuāru, ko es nesaprotu un, visticamāk, nekad arī nespēšu saprast, jo lai saprastu, ir (vismaz) jāpaklausās, bet es to nespēju, jo tālaika kompozīcijām Lorija pievienoja (vismaz manas) ausis plosošus skaņu efektus.
Lai nu kā, tikai dažas dienas pirms koncerta uzzinot, ka Laurie Anderson būs Latvijā, bija skaidrs, ka jāiet. Iespaidi? Nenožēloju, bet sajūsmas arī nav.
Kas koncertā bija labs:
1) Viss repertuārs bija pilnīgi jauns – nevienu kompozīciju iepriekš nebiju dzirdējusi, kas, ņemot vērā, ka tas nav roka koncerts, manā izpratnē ir ļoti, ļoti pozitīvi.
2) Jauno dziesmu melodijas ir SKAISTAS, teksti – tik pat “dzīvesgudri” kā iepriekšējos albumos.
3) Lorija ir manāmi “politizējusies” – stipri vairāk kompozīciju par politiku (šķiet tā vai citādi bija pieminēti visi galvenie ASV vēlēšanu kandidāti – turklāt tas tika izdarīt tik gaumīgi un trāpīgi, ka ne mirkli nešķita virspusēji), ļoti daudz (sen neredzētas) pretestības pret patērēšanas kultūru. Es nezinu, cik tas ir raksturīgi ASV izpildītājiem kopumā – bet šķiet, ka Lorija ir tikai simptoms tam, ka palēnām sāk atdzīvoties žanrs, ko kādreiz sauca par “protesta dziesmām”, bet kas laika gaitā bija atmiris. YouTube skatāmā kompozīcija (Only the Expert) ir spilgtākais pēdējā laika šī žanra piemērs, tā skanēja arī Latvijā un manā skatījumā bija absolūts koncerta vainagojums.
Iemesls, kādēļ neesmu sajūsmā: šis koncerts man bija vēl viens pierādījums tam, ka attiecībā uz lielāko izpildītāju daļu nav lielas atšķirības – vai viņus klausīties koncertā vai sev izdevīgā laikā iepriekš ierakstītā formatā. Un, kā saka – ja atšķirības nav, tad kādēļ maksāt dārgāk (biļešu cena 30 lati!!!)? Es zinu, ka savas karjeras sākumā Lorijas koncerti bija pilni ar visdažādākajām performancēm, taču vismaz Latvijas koncerts bija ļoti askētisks – izpildījums, protams, bija lielisks, taču principā no personiskas klātbūtnes “lielas pievienotās vērtības” gan nebija. Ar skaņu un akustiku arī kaut kas nebija īsti kārtībā – nezinu, kam ienāca prātā koncertu rīkot Arēnā Rīga.
Nedēļu vēlāk Latvijā ieradās Spļin (cik zinu, tas nav oficiālais videoklips):
Principā tas nav liels jaunums, ņemot vērā, ka viņi šeit viesojas katru gadu. Taču tā kā divus gadus (!!!) netiku uz koncertiem un par iepriekšējiem man bija vislabākās atmiņas, tad šoreiz attaisnojuma neiet nebija.
Es nevaru izskaidrot, kādēļ man patīk Spļin. Vienkārši tādēļ, ka reiz man sagadījās dzirdēt kompozīcijas “7/8” un “Labirint” no albuma «Реверсивная хроника событий» un šī nu ir tā mūzika, kas man skan brīžos, kad ir pavisam slikti. Milzīga enerģija, nesaprotami, bet ļoti izteiksmīgi un saturiski bagāti teksti – kaut kas tajā virzienā….
Koncerts bija fantastisks, lai gan kāda puse no dziesmām bija no jaunākā albuma, kuru (ar retiem izņēmumiem) es vēl nespēju pieņemt – šķiet, ka vārds “melodija” tajā ir pazudis pavisam, ir tikai griezīgas ģitāru skaņas un teksti. Bet dzīvajā izpildījumā pat tās skanēja daudz pārliecinošāk nekā CD vai mp3 formatā – grupa nekautrējas iegrimt ļoti sarežģītās improvizācijās, mainīt tekstus, uz zināmām kompozīcijām “uzslāņot” citu kompozīciju tekstus u.tml. Koncerta enerģija bija fantastiska, turklāt ar katru jaunu kompozīciju zāle kļuva aizvien saliedētāka – šķiet, ka beigās, atskanot jau senākām un pazīstamākām dziesmām, vai visi Sapņu fabrikas apmeklētāji dziedāja un lēkāja līdzi. Un es, pats par sevi saprotams, arī. Pēdējo reizi kaut ko tādu redzēju oktobrī pie Saeimas 🙂
Vārdu sakot, ja kādam patīk rokmūzika ar inteliģentiem tekstiem, silti iesaku. Mana mīļākā grupa – Spļin.
YouTube dzirdamā dziesma ir no jaunākā albuma – viena no tām, kurai vēl ir iespējams sazīmēt melodiju. Un, protams, vārdi – principā šai grupai neraksturīgi.