Raksts

“Prokurors” vai “Savējais”? Dombura mainīgās identitātes ceļā uz aisberga zemūdens daļu


Datums:
07. aprīlis, 2014


Autori

Ikars Kubliņš


Foto: http://theconsciousprocess.wordpress.com/

Atgriežoties televīzijā ar jauno raidījumu "Dombura studija", Jānis Domburs ir uzņēmies, iespējams, vienu no sarežģītākajiem žurnālista/diskusiju vadītāja izaicinājumiem, kāds vien var būt.

Varbūt kļūdos, taču, manuprāt, gan studijas iekārtojums, gan diskusijas formāts (grupējot dalībniekus pēc profesionālajām cunftēm) ir vērsts uz to, ar ko raidījuma nobeigumā savā zīmējumā asociācijas bija vilcis arī Kirils Panteļejevs – milzīgā informācijas aisberga kaut nelielas neredzamās, zemūdens daļas atklāšanu.

Studija ir veidota nevis kā tradicionāls mediju “panelis”, kur uzaicināto viesi nikni pratina publikas priekšā, bet gan, lai līdzinātos tādām pompozi šikām, citu acīm slēptām telpām, kādās nereti norisinās ietekmīgu personu aizkulišu sarunas. Viss darīts ar nodomu, lai “Dombura studijas” viesi aizmirstos, ka patiesībā atrodas televīzijā, sev līdzīgo personu lokā atbrīvotos no tiešā ētera radītās spriedzes, aizrautos diskusijā un tādējādi varbūt atklātu pa kripatai no tā, kas parasti tiek pārrunāts tikai kuluāros. Varbūt arī operatori un kameras studijā ir nomaskētas?

Tiesa gan, lai pilnībā mēģinātu realizēt šādu koncepciju, arī pašam diskusijas vadītājam būtu jācenšas vēl vairāk kļūt par “savējo” diskutantu vidū, faktiski pat ne tik daudz uzdodot tiešus jautājumus, kā rāmi provocējot ar piebildēm un bieži paužot pašam savas domas. Vai tiešām būtu iespējams televīzijas diskusiju pārvērst vienkāršā, atklātā un reizē saturīgā sarunā? “Saruna” – tas pat nav (klasisks) mediju žanrs, un, iespējams, Domburs žurnālistikas “stingrās līnijas” piekritēju vidū šādi riskētu ar savu reputāciju, taču kurš gan cits, ja ne viņš, varētu atļauties šādi eksperimentēt?

Pirmajā raidījumā šī iecere (ja tāda bija) gan vēl nenostrādāja. Kameras klātbūtnes efekts izrādījās spēcīgāks. Jau atkal, līdzīgi kā “Kas notiek Latvijā?” raidījuma laikos, un, tāpat kā Ilze Nagla “Sastrēgumstundā”, Domburs bija spiests atzīt, ka tieši reklāmas pauzes laikā starp uzņēmējiem risinājušās aktīvākās un interesantākās domu apmaiņas. Domburs mēģināja “restaurēt” kādu no šīm domām un ievest dzīvajā ēterā, un varbūt šo taktiku būtu vērts izvērst plašāk – ja reklāmas pauzes laikā izskanējis kas patiešām interesants, tad pēc tās nekautrēties dalībniekiem par to atgādināt, mēģināt panākt, lai tas izskan arī ēterā un skatītājs nejūtas “apzagts”.

Ar politiķiem ir vēl bezcerīgāk, un diez vai ar viņiem šāds “draugu sarunas” formāts jebkad varētu nostrādāt (caursist šīs politiskā pīāra bruņas neizdodas, pat izmantojot ekstrēmi provocējošus paņēmienus, miksējot agresiju un čomiskumu gluži kā “labā un sliktā policista” vienlaicīgu klātbūtni, kā to savā šovā mēģina Artuss Kaimiņš). Dombura vakardienas raidījumā vēlēšanu tuvuma dvinga sita ciet elpu – Dzintars Zaķis visiem spēkiem centās izrādīt, cik asi nosoda Krievijas rīcību, savukārt Jānis Urbanovičs tikpat izmisīgi mēģināja izslīdēt no skaidras nostājas paušanas Krimas aneksijas sakarā. Domburam nekas cits neatlika kā likt lietā savas slīpētās “prokuroržurnālista” prasmes – un tas nesa augļus. Urbanovičs tika “izģērbts” jautājumā par “Saskaņas Centra” sadarbību ar “Vienoto Krieviju” – Dombura trāpīgais jautājums par šīs sadarbības pienesumu Latvijai (vai kaut tikai pašai “Saskaņas Centra” partijai) tā arī palika bez atbildes…

Pat ja “no aisberga” vakar vēl nekas daudz atklāts netika, Domburs savu lielisko spēju vadīt diskusiju, lai tā haotiski neizšķīstu dažādos virzienos un sniegtu analītiski dziļāku laukuma tvērumu, nav zaudējis. Ja uzmanīgi klausījās, tad vismaz dažus pārdomu graudus vakardienas raidījumā noteikti sev varēja atrast katrs. Personīgi man tā bija dziļāka aizdomāšanās par Rietumu lielvalstu patieso (ne)vēlēšanos nākt klajā ar tādām sankcijām, kas tiešām varētu ietekmēt procesus Krievijā (bet vienlaikus sistu pa kabatu arī pašu rietumvalstu ietekmīgajām korporācijām) – proti, naftas cenu dempings – tā vietā pozēšanas dēļ izvēloties tādas sankcijas, kas lielāku ļaunumu varētu nodarīt nevis Krievijai, bet tās pierobežas valstīm, to vidū Latvijai. Un tam sekojošais loģiskais uzņēmēju rosinājums – Latvijas tiesības prasīt vai nu tiešas kompensācijas, vai vismaz Rietumeiropas tirgus (reālu) pieejamību eksporta pārorientēšanai (Normunda Berga minētais “Bundesvēra šprotu pasūtījums”).

Tiesa gan, viens no raidījuma primārajiem uzstādījumiem, kas pirms tam pat bija publicēts raidījuma pieteikumā mājaslapā – saprast, vai politika nosaka ekonomiku, vai otrādi, gan nez kāpēc tika atstāts novārtā. Šajā sakarā vienīgais domas rosinošais izteikums bija Normunda Berga secinājums, ka politika tomēr ir primāra, jo patiess brīvais tirgus nepastāv, bet tiek regulēts ar politiskiem lēmumiem. Šeit gan tūdaļ varētu jautāt, vai šie lēmumi un tirgus regulācija netiek pieņemti tieši ekonomiskajās interesēs (līdz ar to, vai ekonomika tomēr nav primāra?) – diemžēl šī diskusija, kurai būtu potenciāls aiziet līdz ļoti lieliem dziļumiem (diskutējot par dažādu lielvalstu rīcības motivācijām), šoreiz izpalika.

Pirmajā raidījumā izpalika arī solītā aktīvā sociālo tīklu lietotāju iesaiste raidījuma gaitā – taču to var saprast, jo pirms raidījuma “Dombura studijas” Twitter profilam bija vēl tikai 150 sekotāju. Jau šobrīd to ir gandrīz tūkstotis, līdz ar to nākamajā raidījumā tvitersfērai acīmredzot varētu tikt dota iespēja iesaistīties.

Pagaidām ir grūti noprast, kā attīstīsies “Dombura studija” – vai Domburam izdosies attīstīt arī “draudzīgās kuluāru sarunas” formātu vai tomēr nāksies pārsvarā turēties pie vecā labā “prokurora” lomas, kā arī, kā varētu izskatīties raidījums, kurā tiks apskatīti uzreiz vairāki pavisam dažādi temati, kā Domburs solījis. Tomēr jebkurā gadījumā – ir labi, ka Domburs atgriezies, un atliek izteikt atzinību arī LNT, kas nav gājusi uz muļķīgu kariņu ar “Sastrēgumstundu”, bet tā vietā aizpildījusi domātkārajiem televīzijas skatītājiem arī pirmdienas vakarus. Cerams, LNT nelolo ilūzijas, ka “Dombura studija” varētu uzrādīt milzu reitingus, un šis projekts nepazudīs ne pēc pusgada, ne gada.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!